Rīgā atklāts jauns Dzelzceļa tilts. Pirms 100 gadiem...

Kasjauns.lv pārlapo 100 gadus senas latviešu avīzes, un konstatē, ka nekas jauns jau šai pasaulē nenotiek.

Pirms 100 gadiem tika atklāts pašreizējais dzelzceļa tilts pār Daugavu. Gan 1., gan 2. pasaules karā tilts tika saspridzināts, bet tas tika atjaunots un kalpo joprojām. Tomēr jāteic, ka tas nebija pirmais dzelzceļa tilts pār Daugavu. Pirmais tika uzcelts 1872. gadā un kopš tā laikā vidzemnieki cauri Rīgai ar vilcienu bez kavēkļiem un pārsēšanās var braukt gan uz Jelgavu, gan Tukumu. 1914. gadā aprīlī atklāja jauno, daudz fundamentālāku uz izturīgāku tiltu, kas visiem rīdziniekiem bija liels notikums. Tā kā Latvija toreiz atradās Krievijas impērijas sastāvā, tad tā šo notikumu pavērsa savās interesēs, lai šo tiltu izmantotu savās „maigās varas” nostiprināšanā Baltijas telpā:

„Mums jāpastrīpo augstā garīdznieka svētku aktā sacītie vārdi: jaunais tilts kalpos nevien preču izmaiņai starp Iekškrieviju un Baltiju, viņš tuvinās apgabala iedzīvotājus arī garīgā ziņā ar mūsu plašo tēviju, un šīs garīgās un idejiskās mantas, zināšanas un atziņas, ko mēs latvieši iegūsim šinī satiksmē ar krievu tautu, palīdzēs stiprināt mūsu pašu kultūru, pavairos mūsu mazās tautas spēkus pie viņas lielā vēsturiskā uzdevuma; stāvēt pie Krievijas vārtiem uz Vakareiropu, just ar savu lielo tēviju vienas bēdas un priekus, izmantot tos labumus, kurus mums dod iepazīšanās ar divām lielām kultūrām – slāvu un ģermāņu.

Ar jauno tiltu jutīšost lielu ieguvumu Torņakalna un Āgenskalna apdzīvotāji, fabrikas, tirgotāji, mājsaimnieku un visi rīdzinieki un jūrmalnieki, bez tam, jādomā, īpaši kādi labumu atkritīs ekonomistiem, jo kā gan citādi viņu orgāns (laikraksts „Dzimtenes Vēstnesis” – Kasjauns.lv) tā sajūsminātos. Viņš tilta atklāšanas dienu 27. aprīlī solās „ar sevišķu gandarījumu” atzīmēt latv. kultūras vēsturē kā lielu „vēsturisku momentu”.

(„Jaunā Dienas Lapa”1914. gada 30 . aprīlī)

Bieži vien jākonstatē, ka augstprātīgā sābru attieksme pret latgaliešiem nav mainījusies jau kopš aizlaikiem. No Rīgas kabinetiem uz Latgali raugās kā uz depresīvu nabadzībā slīkstošu reģionu, bet no Kremļa apartamentu plašumiem kā uz izseni Krievzemei piederošu tautiešu teritoriju, kura tikai muļķīga pārpratuma dēļ iekļauta kaut kādas latvijiešu valsts teritorijā. Arī poļu pani nav labāki – viņi vairāk zina, kur atrodas kādreizējās poļu karaļvalsts Inflantija, nevis latgaļu zeme. Arī pirms 100 gadiem par to rakstīja latviešu prese:

„Latgaliešu un viņu kaimiņu attiecības novērojot, jākonstatē, ka ne no baltiešiem, ne no poļiem, ne krieviem, Latgales latvieši nevar gaidīt kaut cik vērtīgu palīgu sava stāvokļa labošanai. Poļi un krievi par solāmiem labumiem prasa no latgalieša, lai viņš aizmirst savu tautību. Aiz baltiešu mīļiem vārdiem līdz šim latgalietis pa lielākai daļai ir atradis kulaku, kurš gatavs spiest tumšo zemnieciņu, kamēr no tā būs izspiests pēdējais grasis. Lai cik grūta malēnieša dzīve, lai cik mazi viņa cīņas līdzekļi, tomēr arī viņā (latgalietī) sāk augt pārliecība, ka palīdzēt tam neviens nepalīdzēs, ka ar paša sastrādāto roku jālūko lauzt ceļu uz labāku nākotni.”

(„Jaunā Dienas Lapa”1914. gada 30 . aprīlī)

Mātes un meitas nelaimīgā mīlestība: māti aplaupa jauns brūtgāns, meitai vīrs nokož degungalu

Īsta ģimenes drāma, kas cienīga mūslaiku teleseriāla vismas pussimts sērijām, pirms simts gadiem norisinājās Lielezeres pagastā (šodien šo pagastu sauc vienkārši par Ezeres pagastu). Atšķirībā no 21. gadsimta seriālu rakstītājiem, 1914. gada lielā mīlestības drāma bija aprakstīta īsā avīžrakstā:

„Jauneklis Fricis Zvirba, 21 g. vecs, piederīgs pie Liel-Ezeres pagasta, iemīlējis atraitni Mariju Meiser, 60 g. vecu. Bet kad kādā dienā laimējies pietapt pie viņas naudas maka, tad nočiepis tai 50 r., pēc kam savu „jauno” līgavu nevien atstājis, bet arī pats laidies bēgt, tomēr saķerts un iesēdināts Kuldīgas „mūra muižā”. Liepājas apgabala tiesas delegācija nupat 24. aprīlī zaglīgo un neuzticīgo brūtgānu notiesāja uz gadu un 3 mēnešiem cietumā.

Šai pašā reizē minētā tiesas iestāde iztiesāja kādu otru „mīlestības” lietu, kura norisinājusies tai pašā ģimenē: Marijas Meiser meita Līze, kura precējusies ar kādu Jāni Freimani, iemīlējusi līdzās savam vīram vēl kādu K. Tiklīdz Freimanis dabūjis to manīt, viņš ņēmies sievu Līzi līdz ar sievas māti Mariju briesmīgi bargi pārmācīt: bez krietna pēriena un citādas dauzīšanas sievai atplēsis arī vienu ausi, nokodis deguna galu, lūpas saplosījis un tā vēl citādi, bet sievas māti Mariju sitis ar alus pudelēm, pie kam saplīsušas 3 pudeles. Sievas māte tā bijusi sasista, ka no dabūtiem znota sitieniem – un laikam arī aiz žēluma par neuzticīgo brūtgānu – 15 nedēļas sagulējusi pilsētas slimnīcā. Jāni Freimani, kurš jau decembra mēnesī – tūliņ pēc šī notikuma – apcietināts, tagad nu apgabala tiesa par sievas un sievas mātes briesmīgo sišanu un sakropļošanu notiesāja uz 8 mēn. cietumā.”

(„Jaunā Dienas Lapa”1914. gada 30 . aprīlī)

Izrādās, ka vēl pirms 100 gadiem zemnieces tik viegli pie pases nevarēja tikt. Viņas nikns vīrs varēja turēt ieslodzītas savā zemnieku sētā un liegt saņemt pasi. 1914. gadā gan viss mainījās un laucinieces sāka saņemt pases, kas ne tikai cēla viņu pašapziņu, bet arī deva iespēju ceļot uz ārzemēm:

„Pagastu valdēm dots rīkojums izdot zemnieku sievām atsevišķas pases, neskatoties uz viņu vecumu un bez vīra atļaujas, sakarā ar jauno, 14. marta š. g., likumu. Bez tam šis likums dod precētām sievietēm, kuras dzīvo no vīra atsevišķi, tiesību saņemt pasi arī no vietējās policijas.”

(„Jaunā Dienas Lapa”1914. gada 30 . aprīlī)

Dāmu spriestspēja atkarīga no frizūras

Jāteic, ka zemnieces tik tiešām jau sen bija pelnījušas pases un varēja dzīvot bez savu mīļoto vīriešu pārāk lielās aizbildniecības. Novērojumi taču liecināja, ka laucinieces vairāk nekā pilsētnieces audzēja bizes un tās rūpīgi un kārtīgi slēpa zem lakatiņiem. Viņām uz galvas nebija tādi matu ērkuļi un jaunmodīgi matu griezumi kā pilsētniecēm. Līdz ar to lauku dāmas bija daudz gudrākas un prātīgākas nekā pilsētas mamzeles. Par to liecināja kāda 1914. gadā Amerikas galvaspilsētā Vašingtonā nolasīta lekcija:

„Kāda Anna Leze kundze turējuse šinīs dienās Vašingtonas sieviešu klubā īpašu priekšlasījumu par dažādām sieviešu spējām, īpaši domāšanas ziņā. Starp citu, šī priekšlasītāja izteikusies, ka katra sieviete jau ar savām acīm vien, ja viņa tikai pareizi prot tās „lietot”, spējot arī viscietāko vīrieša sirdi atmiekšķēt un padarīt sev paklausīgu un padevīgu.

Kas attiecoties uz sieviešu domāšanas spējām, tas esot patiesība, ka vienīgi tās sievietes spējot īsti prātīgi un loģisko domāt, kuras savus matus turot allaž pienācīgā kārtībā. Turpretim, kurām mati esot sajukuši vaj izpūruši, tām arī domas esot tāpat sajukušas un par kaut jeb kādu loģisku domāšanas kārtību tur nevarot būt runa. Kas attiecoties uz sufražistēm (feministēm – Kasjauns.lv), kuras lielāko tiesu nēsā matus īsi nogrieztus, tad tās nemaz nespējot kārtīgu domāt, kādēļ arī tās izdarot tādas nejēdzības.”

(„Rīgas Avīze”1914. gada 2 . maijā)

Publikācijā izmantoti Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās krātuves periodika.lv materiāli un saglabāts 1914. gada rakstības stils.