Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Biznesa augstskolas Turība doktora studiju programmas students Ilhoms Khalimzods.

Ārvalstu students stāsta par Austrumu un Rietumu kultūras līdzībām un studijām Latvijā

Tava izglītība
2014. gada 13. jūnijā 10:15 2014. gada 13. jūnijā 10:15
 
Austrumi ir smalka lieta*, vēsta kāds sens teiciens. Vai patiesi tas tā ir un kāds tieši smalkums slēpjas austrumu kultūrā, es jautāju Biznesa augstskolas Turība doktora studiju programmas studentam Ilhomam Khalimzodam (Ilhom Khalimzoda), kurš uz Latviju pirms pieciem gadiem atbraucis no Tadžikistānas.

Doktoranta dzimtā zeme – Tadžikistāna – ir paradīze zemes virsū, kas atrodas Vidusāzijas dienvidaustrumos. Augstu Pamīra kalnos paslēpta valsts, kas robežojas ar Kirgizstānu, Uzbekistānu, Afganistānu un Ķīnu, bez izejas uz jūru. Tā ir mazākā no Vidusāzijas republikām, taču var lepoties ar savām senajām tradīcijām un vēsturi.

Bieži vien Eiropas kultūras nesējiem šis reģions ir mīkla, kuru atminēt un saprast nav tik vienkārši. Tajā pat laikā, iespējams, Austrumiem un Eiropai, Latvijai un Tadžikistānai ir daudz vairāk līdzību, nekā varam iedomāties. Vismaz tā uzskata Ilhoms.

Pieņemot lēmumu studēt ārzemēs, divus gadus Ilhoms pavadīja ceļojumos un mācībās Vidusāzijas reģionā, taču kāds draugs ieteica doties uz Latviju, jo pats šajā valstī bija iemīlējies.

 “Mana iekšējā balss teica, ka kārtējo reizi mainīt valsti un atmosfēru, atkal sākt visu no jauna, nav laba ideja,” viņš stāsta. “Taču aizbraucu. Un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc nolēmu palikt Latvijā tik ilgi, cik tas būs iespējams: atkal sākt no nulles – veidot attiecības ar cilvēkiem, meklēt darbu, pierast pie jaunās vietas man vairs negribējās. Latvijā laiku nezaudēju: ieguvu bakalaura un maģistra grādu Rīgas Tehniskajā universitātē. Pagājuši pieci gadi un, lūk, joprojām esmu Latvijā un turpinu studijas doktorantūrā Turībā.”

Lai dzīvotu svešā zemē ilgu laiku, nepieciešams adaptēties, izveidot labas attiecības ar šīs valsts iedzīvotājiem un iepazīt viņu kultūru. Tas nozīmē apgūt sadzīvošanas mākslu, uzskata Ilhoms.

Gaidāma Rietumu un Austrumu civilizācijas sadursme

Jautāju kursabiedram par doktora pētījumam plānoto tēmu. Šobrīd, doktorantūras pirmajā gadā, konkrētas tēmas vēl tikai top, taču virzieni jau ir iezīmēti. Ilhoms interesējas par starpkultūru komunikāciju. Atsaucoties uz Hantingtona (Samuel Phillips Huntington) koncepciju, viņš norāda, ka dezintegrācija, nesaprašanās un konflikti novedīs līdz civilizāciju sadursmei. Saskaņā ar Hantingtona uzskatiem, Rietumu un Austrumu civilizācijas “sadursies” viena ar otru.

 “Šajā situācijā cilvēkiem kā atbildīgiem pilsoņiem, neatkarīgi no tā, kurā valstī viņi dzīvo, ir jāstrādā pie sociālā kapitāla izveides. Sociālais kapitāls, ko veido empātija, līdzcietība, taisnīgums, uzticība un sadarbība, ir svarīgākais faktors, lai izveidotu daudzkultūru sabiedrību bez konfliktiem un pārpratumiem, kur valda tolerance, dialogs un mīlestība. Izstrādājot doktora darbu, plānoju aprakstīt metodoloģiju, kas padarītu starpkultūru komunikāciju vieglāku,” par teoriju stāsta doktorants. Praktiski viņš plāno salīdzināt Latvijas un Tadžikistānas kultūru.  

“Mana zeme ir bagāta ar kalniem (Pamīra), upēm, ezeriem un sauli – apmēram 300 dienas gadā ir saulainas. Šeit dzīvo fantastiski, ļoti viesmīlīgi cilvēki, lielākā daļa runā persiešu valodā. Kādreiz šeit bija Sasanīdu impērija – otra lielākā persiešu impērija, kas aptvēra vairāku apkārt esošo mūsdienu valstu teritorijas,” viņš lepni stāsta par savas valsts seno vēsturi (impērija pastāvēja 224. - 651. g.m.ē.).

Savukārt par jaunāko vēsturi – XX gadsimtu – Ilhoms gandrīz nestāsta: “XX gadsimtā Tadžikistāna kļuva par Padomju Savienības republiku. 1991. gadā republika atguva neatkarību.”

Jāsaka, ka Tadžikistāna bija viena no nabadzīgākajām PSRS valstīm. Un arī vairākus gadus pēc Padomju Savienības sabrukuma valstī nebija kārtības un labklājības – tajā valdīja asiņains pilsoņu karš. Pieļauju, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc Ilhoms dod priekšroku angļu, nevis krievu valodai. Viņš pats gan apgalvo, ka tā nav.

Angliski viņš runā ar skaistu austrumu “piegaršu” – smalku akcentu. Arī krievu valodu pārzina samērā labi. Kaut arī mana dzimtā valoda ir krievu, sarunājamies angliski. Dzirdot, ka ar draugiem viņš sarunājas krieviski, prasu: “Kurā valodā tev vieglāk komunicēt?”

“Vienalga, krievu valodā runāju bieži. Šobrīd arī mājās sarunājamies krieviski. Savukārt augstskolā runāju pārsvarā angliski, jo valodu vajag izmantot, lai neaizmirstu,” tā Ilhoms. Latviski viņš pagaidām runā “bišķiņ”, kā pats atzīst, taču apgalvo, ka, piecus gadus pavadot valstī, latviešu valodu ir iemācījies saprast.

Ziema nozīmē izdzīvošanu

“Kādas ir būtiskākās atšķirības starp Latviju un Tadžikistānu?” jautāju. “Lielākās atšķirības var just dabā – Latvijā ir daudz mežu, jūra... Tadžikistānā – kalni, augstākais no tiem sasniedz 7000 metrus.” “Vai jūra un kalni ietekmē kultūru, mentalitāti?”

Puisis atbild noraidoši, bet piebilst, ka klimatam gan varētu būt kāda nozīme ietekmē uz kultūru un tradīcijām. “Kultūrās ar aukstiem laika apstākļiem ziema nozīmē izdzīvošanu,” viņš saka.

„Latvijā ir brīnišķīgs rudens, īss pavasaris un vasara, bet ļoti ilga ziema. Man bija vajadzīgi trīs gadi, lai pielāgotos. Un joprojām, neraugoties uz to, ka sniegs man ļoti patīk, es dodu priekšroku Latvijas vasarai,” saka Ilhoms.

Meklējot atbildi par atšķirībām, jautāju arī par reliģiju, taču Ilhoms uzreiz paliek nerunīgs. “Tadžikistānā tie, kas vēlas, praktizē reliģiju, un tie, kas negrib – to nedara. Manuprāt, reliģija un ticība ir pārāk personiska lieta, kurā neļauju iejaukties citiem,” puisis atbild.

Vidusāzijas valstīs tradīcijas, reliģija un dzīvesveids ir cieši savijušās kopā. Šeit faktiski neēd cūkgaļu, reti lieto alkoholu, bet uz baznīcu (vai mošeju) nedodas. 85% Tadžikistānas iedzīvotāju ir musulmaņi sunnīti. Tāpat šeit ir arī vairākas citas reliģiskās kopienas: pareizticīgie, Romas katoļu draudze, baptisti, adventisti, bahajiešu un zoroastrisma pārstāvju kopienas u. c.

Līdzību vairāk kā atšķirību

It kā pretojoties maniem centieniem atrast atšķirības, Ilhoms saka, ka saredz Latvijas un Tadžikistānas kultūrās vairākas līdzības: “Gan Latvijā, gan Tadžikistānā pieņemts uz vasaras brīvdienām sūtīt bērnus pie vecvecākiem uz laukiem; abās kultūrās omas vasarā gatavo ievārījumu; tipisks vīriešu atpūtas veids ir makšķerēšana; abās kultūrās pieņemts sveicinoties sarokoties un skatīties acīs; vakaros abās valstīs cilvēki cenšas ēst mazāk.”

Tāpat kā kopīgo viņš piemin pastāvošo cieņu pret vecākiem un veciem cilvēkiem.

Man šīs līdzības liekas apšaubāmas. Pieredze liecina, ka sākotnēji šķietami līdzīgie procesi var būtiski atšķirties pēc satura. To apstiprina Ilhoma vārdi par vecākiem: “Mēs varam apceļot dažādas valstis un dzīvot, kur gribam, taču mēs nedrīkstam aizmirst vietu, kur piedzimām, un savus vecākus. Mums jābūt kopā ar viņiem. Kad biju jauns, vecāki deva man savu mīlestību, un tagad man jāatdod sava mīlestība viņiem.”

Ilhoms saka, Latvijā vai citur Eiropā viņš nepaliks, un viņam jāatgriežas mājās savu vecāku dēļ. Iespējams, tieši šajos vārdos slēpjas lielākās abu kultūru atšķirības, kā arī Austrumu audzināšanas un tradīcijas dziļums: kaut arī Latvijā un Tadžikistānā ir pieņemts cienīt vecākus, cieņas izpausmes mūsu kultūrās atšķiras. Ņemot vērā pēdējos gados aizbraukušo latviešu skaitu, grūti iedomāties, ka kāds atgriezīsies, “lai dotu vecākiem mīlestību”. Lai cik skaudri tas neizklausītos, vairāk ticams, ka, mīlestības vadīts, latvietis sūtīs vecākiem naudiņu un dažas reizes gadā apmaksās ceļojumu uz savu jauno mītnes zemi.

Uz jautājumu, vai ir kaut kas, ko viņš nesaprot Latvijas kultūrā, Ilhoms atbild ļoti kosmopolītiski: “Jebkurā gadījumā, es cenšos būt empātisks un tolerants. Droši vien, tieši tāpēc visas kultūras manā skatījumā ir skaistas.”

 “Vai nepieciešamība būt tolerantam nozīmē, ka tomēr ir kaut kas nepieņemams?” “Apgalvot, ka viss ir perfekti, nebūtu reālistiski. Taču negribu tērēt laiku kritikai. Tā vietā cenšos saskatīt pozitīvās puses. Un to saucu par toleranci pret citu kultūru.”

*no kriev.val. Восток – дело тонкое

Ar Ilhomu sarunājās Turības doktorante Jevgēnija Briede-Birone

Kasjauns.lv/Foto: no Ilhoma personīgā arhīva

Citi šobrīd lasa

Vēlreiz lēni un saprotami. Mīti un patiesība par vakcīnām 14
Saistībā ar Merķeļa ielas hostelī notikušo ugunsgrēku meklē Ernestu Riekstu 6
Izlases vārtsardze stāsta par seksu Krievijas sieviešu futbolā
Pievienot komentāru

Как сейчас живет и выглядит красавица из фильма "Мираж" рижанка Мирдза Мартинсоне

7-летней дочери экс-солиста группы "Непара" вырезали опухоль в голове