Kupčs: "Orlando Furioso" ir mistifikāciju apvīts stāsts

„Ja man kāds jautātu, kuru no operas „Orlando Furioso” versijām rādīsim, būtu grūti atbildēt, jo Vivaldi mūziku rakstīja nepārtraukti,” smej Māris, sākot stāstu par Vivaldi, kurš, būdams īsts venēcietis, ļoti mīlēja naudu, tādēļ par uzdevumu uzskatīja sakomponēt pēc iespējas vairāk skaņdarbu, lai varētu nopelnīt. „Tāpēc arī dzīves otrajā pusē Vivaldi nepublicēja savus manuskriptus, jo pie viņa varēja aizbraukt un nopirkt jebkuru skaņdarbu – tas maksāja vienu zelta gabalu. Vivaldi ātri sarēķināja, ka, izdodot darbus, viņš zaudē,” Māris Kupčs saka, akcentējot, – tādēļ arī operai „Orlando Furioso” ir vairāki varianti, ap kuriem visu laiku norisinās kaut kādas mistifikācijas.

„Pirms kāda brīža „Latvijas Koncertu” direktors Guntars Ķirsis, pēc kura ierosinājuma un vēlmes festivālā atskaņot baroka operu šo darbu iestudējam, bija presē izlasījis sensacionālu ziņu, ka ir atrasta jauna Vivaldi opera. Par to rakstīja visi Ņujorkas laikraksti, un tobrīd izvērsās liela preses kampaņa. Īstenībā nekas netika atrasts, jo patiesībā ir tā, ka pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados pusi Antonio Vivaldi manuskriptu nopirka, un pēc tam arī četrdesmitajos gados notika tas pats. Tā šie darbi savācās kopā, un dīvainā kārtā atradās arī viena puspabeigta opera, kuras īstais autors, kā tika noskaidrots, ir Džovanni Alberto Ristori – Zelenkas laikabiedrs.”

To stāstot, Māris Kupčs arī piemin faktu, ka tajā laikā, kad Vivaldi jau sāka rakstīt operas un bija kļuvis par atzītu operu komponistu (interesanti, ka viņa pirmā opera tikusi sarakstīta nevis Venēcijā, bet turpat netālu – Vičencā), viņš šo Ristori sakomponēto operu esot pa pusei pārstrādājis un uzdevis par savu vai, tā kā tolaik tik strikti uz to neskatījās, „aizņēmās”, mūsdienu valodā izsakoties, „remiksēja”.

„Šim iestudējumam patiešām paņēmām „Orlando Furioso” abas divas Vivaldi redakcijas, plus vēl pieliku Ristori uvertīru no operas „La Fata” jeb „Burve”, kas uzrakstīta, šķiet, 1637. gadā. Tā ka mums ir kārtīgs pasticcio jeb rasols!” diriģents raksturo 9. jūlijā gaidāmo uzvedumu, akcentējot, – tas būs tipiskā 18. gadsimta performances stilā.

To stāstot, Māris Kupčs skaidro, kādēļ izrādes veidotāji nav mēģinājuši iegrimt reālismā un atdzīvināt to, kā izrādes veidoja laikā, kad dzīvoja Vivaldi. „To vispār nevaram saprast, jo tur ir simbols uz simbola, kas nozīmēja pilnīgi citas lietas. Tāpēc kopā ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi izrādi veidojam mūsdienu cilvēkiem saprotamu, bet nekas jau daudz tādēļ nemainīsies, jo izrādē ir gana daudz mūsdienu simbolu. Tas būs stāsts par to, kurš ar ko, kāpēc dažiem kaut kas nesanāk, kādēļ Orlando dusmojas. Apmēram tā.” Starp citu, izrādes darbību krietni spraigāku padarīs tas, ka tajā neskanēs šā laika operām tik ierastie rečitatīvi un, protams, Lauras Grozas-Ķiberes veidotā režija. „It kā ļoti nopietns sižets, kam pamatā ir iesmaidīšana par kaut ko, tad ir norādījumi – kā jau Venēcijā – uz kaut ko ļoti pikantu, par ko visi pasmaidām, bet nerunājam.” Ņemot vērā faktu, ka daudziem slaveniem komponistiem bijusi saistība ar Rīgu, rodas likumsakarīgs jautājums, vai arī Vivaldi kādreiz viesojies Latvijā.

Stāstot par „Orlando Furioso” iestudējumu, diriģents neaizmirst piebilst arī par solistiem, kas piedalīsies izrādē. „Ja Orlando lomas atveidotājam – kontrtenoram Sergejam Jēgeram – būtu pieāķēts nošu skaitītājs, tad tas nošu daudzums, kas izplūst vienā kvadrātsekundē, ir ārprātīgi mežonīgs!” smaida Māris, piebilstot, – kad Sergejs piekritis piedalīties šajā projektā, iespējams, viņš nemaz neesot zinājis, uz ko parakstās. „Ja tā būs, tad viņš būs vienīgais kontrtenors, kas dzied Orlando lomu. Parasti – un to var dzirdēt arī šīs operas populārākajā versijā, kas pieejama, piemēram, „Spotify”, – Orlando lomu dzied sievietes. Bet, manuprāt, ar Sergeja balss materiālu tas ir iespējams.” Māris Kupčs atklāj, ka „Orlando” iestudējumā piedalīsies vēl viens kontrtenors – Mortens Grove Frandsens, kontrtenors no Dānijas. „Arī pateicoties tam, Sergejs savu partiju ir iemācījies jau divus mēnešus pirms operas atskaņojuma, jo viņam beidzot ir parādījusies konkurence,” ar smaidu teic diriģents, vēl piebilstot, ka dāņu kontrtenors esot jauns un ļoti daudzsološs, kuru paši dāņi augstu vērtē: „Viņam paredz lielu nākotni, un pašlaik viņš studē Londonas Covent Garden operas akadēmijā, kur, būdams kādu laiku pasniedzējs, viņu atradu. Man šķita ļoti interesanti salikt kopā Mortenu un Jēgeru,” diriģents smejas un norāda, ka šī izrāde būs īpaša ar to, ka tajā piedalīsies vēl trešais kontrtenors – Sergeja Jēgera audzēknis Rūdolfs Bacāns, kam uzticēts nodziedāt pavisam mazu fragmentiņu.

„Šajā operā, kā par brīnumu, ir tikai viena soprāna partija, un to esmu uzticējis skaistās balss īpašniecei Elīnai Šimkui. Taču būs divi alti – Laura Grecka, kura iejutīsies Alčīnas lomā, un Irma Pavāre, kura dziedās sievieti bruņinieci. Un neviens nesaprot, kādēļ šajā operā ir bruņiniece – saracēniete, kurai ir savs puisis, – arī bruņinieks. Acīmredzot neviens par tādiem sīkumiem tolaik, kad šī opera tapa, neuztraucās,” rezumē Māris Kupčs, norādot, ka tādēļ izrādes režisorei Laurai Grozai-Ķiberei jāmēģina atrisināt, kā šī varone ģērbsies – svārkos vai biksēs. „Tāds ir tas stāsts par operu, kurā skanēs patiešām ļoti skaista un īsti itāliska mūzika. Un neviena loma šajā izrādē nav viegla!” saka Māris Kupčs.

Atgriežoties pie stāsta par savu aizraušanos ar baroka mūziku, diriģents stāsta, ka tas noticis Mocarta mūzikas dēļ. „Kur slēpjas baroka valdzinājums? Tas ir tāpat, kā jautāt, kur slēpjas šā gadsimta valdzinājums. Vienkārši dzīvo, un viss.

Tāpēc tie, kas iesāk to darīt, neko citu vairs nedara,” akcentē Māris, atzīstot, – mūsdienu mūzika, viņaprāt, pārsvarā ir kopēšana, imitācija, kurā vairs nav nekā dzīva. „Visi runā par mūzikas valodu, bet tā bija sastopama tikai baroka mūzikā. Mēs spēlējam, izmantojot retoriku jeb labas runas mākslas principus,” atklāj diriģents, aicinot visus interesentus gan 9. jūlijā uz Vivaldi operas izrādi Spīķeros, gan „Collegium Musicum Riga” koncertiem augustā, kad notiks tradicionālie Rīgas svētki.