Rīgā nojauc slepeno Ulmaņlaika spēkstaciju pie Bābelīša ezera. FOTO. VIDEO

Tomēr Ulmaņlaikā celtā slepenā spēkstacija varēja kļūt par interesantu tūrisma objektu un vēstures liecību. Bet neviens par to nerūpējās. Lielākais vairums rīdzinieku pat nenojauta par šādas vērienīgas pazemes celtnes esamību, tā nebija iekļauta arī nevienā tūrisma ceļvedī. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija Rīgas domei sniegusi atzinumu, ka spēkstacijas drupām nav nekāda vēsturiskā vērtība.

Bija interesanta vēsturiska liecība

Tomēr vēsturnieki un industriālo pieminekļu apzinātāji ir citās domās. Vēsturnieks un Latvijas Industriālā mantojuma fonda dibinātājs Andris Biedriņš portālam Kasjauns.lv teica: „Katrā ziņā tas bija interesants objekts. Pirms dažiem gadiem sniedzu atzinumu, ka šī būve būtu jāsaglabā vai jāiekonservē. Cilvēkiem ir interese par šādiem objektiem ir. Domāju, ka vislielāko ļaunumu industriālajiem pieminekļiem nodarīja metāla zagļi pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Izgrieza visu ārā un tad sāka brukt. Toties cilvēki domā, ka šie pieminekļi bojā gājuši kara laikā”.

Arī vēsturnieks Jānis Tomaševskis LTV7 teica, ka tagad jau nojauktā spēkstacija varēja būt interesants tūrisma objekts, kas liecina par to, ka arī pirms 2. pasaules kara Rīgā varēja uzbūvēt modernu, automātiski darbināmu elektrostaciju.

Industriālās drupas apdraudēja dzīvību

Ulmaņlaika kara laika slepenā pazemes elektrostacija atrodas uz Rīgas zemes un pašvaldība to nolēma nojaukt, jo bija saņēmusi daudz sūdzību no vietējiem cilvēkiem, kas žēlojās, ka industriālās drupas apdraud cilvēku dzīvības. Pašvaldībai šo drupu nojaukšana izmaksā 14 000 eiro.

Rīgas domes Īpašumu departamenta vadītājs Oļegs Burovs LTV7 teica: „Mēs apsvērām iespēju objektu atjaunot kā kultūras objektu. Iespējams tam varētu būt kāda kultūrvēsturiska vērtība. Tādēļ mēs pēc atzinuma vērsāmies pie Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI). No inspekcijas saņēmām atbildi – objektam tā pašreizējā stāvoklī nekādas vērtības nav. Tāpēc pieņēmām lēmumu to nojaukt”.

VKPAI 2014. gadā par Bābelīša spēkstaciju jeb „K elektrostaciju” sniedza šādu atzinumu: „Dabā saglabājušās divu monolīta dzelzsbetona konstrukciju būvju paliekas, divas dzelzsbetona konstrukcijas , domājams, būves degvielas uzglabāšanai, ar apaļas dzelzsbetona konstrukcijas augšējo segumu, kas piemērots ventilācijai, kā arī divas hidrotehniskas būves, kas savieno „K elektrostaciju” ar Bābelītes ezeru.

Būvēm ir ievērojama kultūrvēsturiska nozīme, tomēr, kara darbība un objekta vēlākā izmantošanā, ir radījusi  ievērojamus oriģinālās substances zudumus, līdz ar to objekts neatbilst valsts aizsargājam kultūras pieminekļa atlases kritērijiem.

Inspekcija ierosina veikt būvju drošības ekspertīzi un iespēju robežās veikt dzīvību apdraudošu konstrukciju nojaukšanu un atsevišķu atveru (aku un lūku) noslēgšanu. Pēc drošības pasākumu veikšanas un līdzšinējā būvju atspoguļojuma masu saziņas līdzekļos (šeit īpaši tika uzsvērtas Kasjauns.lv publikācijas – red.), būves varētu izmantot kā apskates,  tūrisma un izklaides objektu”.

Jāteic, ka pašlaik spēkstacijas nojaukšana norit salīdzinoši gausi, jo nav saglabājušies tās plāni, bet pazemē ir ieslēpti simtiem metru gari tuneļi, kas savieno spēkstacijas daudzos pazemes korpusus. Lai būves nojauktu tās vispirms ir jāatrok.

Slepenā kara spēkstacija

Kasjauns.lv jau rakstījis, ka pārdesmit metru attālumā no Bābelīša ezera peldvietas un pārsimts metru attālumā no dzīvojamām mājām atradās alternatīvās enerģijas tehnikas piemineklis – 1938. gadā būvētās elektrostacijas drupas.

1938. gadā Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis kāpās pie Bābelīša pavēlēja izbūvēt slepenu elektrostaciju, kura kara gadījumā, ja no ierindas izietu vai tiktu uzspridzināta Ķeguma HES, varētu Latvijas galvaspilsētu apgādāt ar elektroenerģiju. Kara gadījumā Bābelīša elektrostacija ar elektrību varētu nodrošināt ne tikai valsts pārvaldes ēkas, bet arī uzņēmumus un tramvaja līnijas, kā arī radiofona darbību. Šī elektrostacija bija stratēģiskas nozīmes objekts.

Elektrostaciju bija paredzēts darbināt ar mazutu, kuru tai nodrošināja 70 tonnīgas mucas. Elektrostacija darbojās pateicoties Šveicē ražotiem dīzeļģeneratoriem. Tās kalpošanas mūžs nebija ilgs. To darbināja tikai vācieši 2. pasaules kara laikā, kuri 1944. gadā., atkāpjoties no Rīgas, spēkstaciju uzspridzināja.

Līdz pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem elektrostacijas mucas izmantoja degvielas glabāšanai, bet 1980. gadā to pameta un pārstāja apsargāt. Pirms gadiem divdesmit staciju izlaupīja metāla zagļi un lielās degvielas mucas nodeva metāllūžņos.