Ģēnija klusinātā gaisma. Rīgā un Daugavpilī svin Marka Rotko 111. jubileju

Amerikāņu gleznotājs Marks Rotko, šķiet, ir skaļākais vārds mākslas vēsturē, kura izcelsme saistāma ar Latviju. Viņš 1903. gada septembrī nāca pasaulē Dvinskā jeb tagadējā Daugavpilī, no kuras 10 gadu vecumā kopā ar ģimeni devās uz ASV, tur pieaugot un kļūstot par 20. gadsimta mākslas vēstures virsotņu neatņemamu sastāvdaļu, abstraktā ekspresionisma kanonu.

Rīgas – Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā satiekas arī citi skaitļi un gadskārtas: 10. Starptautiskā Marka Rotko mākslas rezidence, 11 gadu kopš Latvijā diezgan plaši tika svinēta mākslinieka simtgade un pirmo reizi Daugavpilī bija izstādītas Vīnē drukātās muzeja kvalitātes Rotko darbu reprodukcijas, kas skatītājiem pieejamas vēl līdz šim brīdim. Turklāt šogad gada jubileju nosvinēja lielu ideju un liela darba rezultāts – Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs. Zane Melāne saka, lai gan bijušas bažas, ka pēc pirmā darbības gada skatītāju interese noplaks, tās bijušas veltas. Daugavpils vārds mākslas tūristu kartēs nu ir iezīmēts, un gan no ārvalstnieku, gan arī vietējo puses interese tikai pieaugot.

23. septembra konferencē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atsevišķas papildu vietas vēl būs iespējams ierādīt. Vēl noteikti iesaku noklausīties pianista Džeimsa Klārka skaņdarbus koncertā 23. septembrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, pēc Markam Rotko veltītās konferences. Viens no skaņdarbiem piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu. Koncerts ir bez maksas, tikai iepriekš LNB jāizņem īpašie ielūgumi.

Lai gan vietas vilcienā ir izpārdotas, tomēr uz Daugavpili var doties tik un tā un iesaistīties 24. septembra vakara programmā. Tā būs muzikāla un horeogrāfiska performance „Rotko iedvesmo” četru stundu garumā ar ciklisku atkārtošanos un interaktīvu apmeklētāju iesaistīšanu. Pusnaktī kopīgi tiks sagaidīta Marka Rotko 111. dzimšanas diena.

    Tiem, kuri paliks Daugavpilī vēl arī 25. septembrī, būs lieliska iespēja piedalīties centra jaunās rudens sezonas izstāžu atklāšanā, kas sāksies plkst. 16.00 un būs atvērtas ikvienam.

Būs brīnišķīga Latvijas laikmetīgās glezniecības izstāde, Pītera Grifina (Peter Griffin) 20 gadu radošā darba retrospektīva, starptautiskās mākslas rezidences noslēguma izstāde, un pirmajā stāvā, Rotko sektorā, ir sarūpēts pārsteigums – izstāde, kas diez vai Latvijā vēl kādreiz būs aplūkojama. „Rothko Portfolio Memorial” ir no Lielbritānijas. To veido 13 britu grafiķu darbi, kas drīz pēc Marka Rotko nāves 1970. gadu sākumā veidoja projektu ar šādu nosaukumu. Tas pirmo reizi skatītājiem tika piedāvāts 1973. gadā. Darbi ir limitētā tirāžā, un Austrumeiropā neviens no to eksemplāriem nav sastopams. Darbi ir izklīduši pa visu pasauli, un arī Lielbritānijā šādā veselā komplektā tos bija iespējams iegūt tikai no viena īpašnieka. Izstāde Daugavpils Rotko mākslas centrā būs aplūkojama līdz nākamā gada 11. janvārim.    

Turklāt 25. septembris būs īpašā Rotko centra diena, kad apmeklētājiem tiek piedāvāta draudzīgāka cena.

Iedzīvotāju attieksme ir kļuvusi vēl pozitīvāka. Tas noteikti ir saistīts ar to, ka pašus daugavpiliešus cenšamies iesaistīt mākslas centra darbībā. Jau ir sava publika, kas nāk regulāri uz izstāžu atklāšanām. Svarīgi, ka uzrunājam dažādu paaudžu Daugavpils iedzīvotājus. Ir īpašas bērnu programmas, tiek rīkoti bērnu zīmējumu konkursi. Cilvēkiem ar dažādām mākslas priekšzināšanām ir iespēja piedalīties atvērtajās darbnīcās – grafikā, akvareļglezniecībā, tekstilmākslā, keramikā.

Ļoti būtiskas ir mūsu rezidenču programmas. Rotko centra vārdam un darbiem, ko mēs darām jau desmit gadu garumā, jau ir atdeve. Mūsu rezidenti stāsta tālāk par vidi, kur ir iespēja atbraukt un strādāt. Ja šobrīd jau realizējam gadā piecas starptautiskās rezidences un uz katru atbrauc vidēji 12 dažāda vecuma un pieredzes ārvalstu mākslinieki, arī mūsu pilsētas iedzīvotājiem, vietējiem māksliniekiem un interesentiem, kuriem māksla ir izklaide vai vaļasprieks, ir iespēja ar viņiem satikties, komunicēt. Tas attīsta arī biznesa vidi, jo šie rezidenti dzīvo Daugavpilī un tērē savu naudu. Tā šis akumulējošais process virzās uz priekšu.

Kad atvērām Eiropas mājā mūsu projektu „Digitālais Rotko fenomens”, teicu, ka stādām kartupeli, – pavasarī liekot zemē, rudenī jau vācam ražu. Kultūrā ir līdzīgi – jo vairāk sēj, jo vairāk ir iespēja nopļaut, taču reizēm pilnīgi pietiek ar vienu kartupeli, pat ar tā mizu, un izaugs jauna raža. Tāpēc atdeve var būt no ikviena, kurš pat tikai nedaudz ir pieskāries aktivitātēm, ko realizējam Rotko mākslas centrā.

Rīgu apmeklē Vāgnera tūristi, vai Daugavpilī jau ir Rotko tūristi, kas citādāk uz šo pilsētu varbūt nebūtu aizbraukuši?

Māris Čačka: Viennozīmīgi. Turklāt ierodas tūrists, kas brauc tikai uz Rotko, bet mūsu mākslas centrā ekspozīcijas laukums ir vairāk nekā 2000 kvadrātmetru, vairākos sektoros, un viņi ierauga Latgales reģiona mākslinieku sniegumu, kāda cita ārzemju mākslinieka izstādi, mūsu rezidentu darbus vai keramiķa Pētera Martinsona darbus, un galu galā viņš ir ieguvis daudz vairāk. Ir arī pretēji – tradicionālais tūrists, kurš līdz galam neplāno galamērķi un ir patīkami pārsteigts par šāda līmeņa mākslas centru. Atkal veidojas atgriezeniskā saite, aprite notiek.

Šobrīd Latvijā, iespējams, arī Daugavpils Rotko mākslas centra atklāšanas un tam pievērstās uzmanības dēļ interese par Marku Rotko pieaugusi. Izrāde Valmieras teātrī, grāmatas latviešu valodā…

Māris Čačka: Iemesls ir arī pareizā kultūrpolitika, ko izvēlējās Daugavpils pilsēta, kas sākās ar starptautisko Marka Rotko rezidenci. Kopš 2004. gadā caur starptautiskiem un vietējiem māksliniekiem tika noturēta ilgtermiņa interese par Marka Rotko personību, katru septembri, viņa dzimšanas dienas laikā, ir ticis uzjundīts viņa gars, un tas ir radījis rezonansi ne tikai Daugavpilī. Tā arī ir bijusi iespēja ātrāk nonākt līdz materializētai idejai par Marka Rotko mākslas centru, kur attīstīt mākslas procesus jau ar citu spēku un varēšanu.

Zane Melāne: Vēlreiz gribu atgādināt arī par diviem zīmīgiem notikumiem Latvijas grāmatniecībā –  23. septembrī konferencē Latvijas Nacionālajā bibliotēkā kā viena no runātājām būs franču akadēmiķe Annija Koena-Solala (Annie Cohen-Solal), kura stāstīs par savu pētījumu, kas nu ir tulkots latviešu valodā [Monogrāfija „Marks Rotko”, „Zvaigzne ABC”, 2014 – red.]. Savukārt otra latviskā izdevuma – Džeimsa Breslina „Marks Rotko. Biogrāfija” [„Jumava”, 2014 – red.] – prezentācija notiks Daugavpils konferences laikā. Džeimss Breslins ir būtisks ar to, ka tieši, pateicoties viņam, uzzinājām, ka Daugavpils ir Rotko dzimtene. Autors 1993. gadā, vācot materiālus savam darbam, viesojās toreiz vēl Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē ar lekciju, kurā piedalījās arī pilsētas muzeja darbinieki. Tā uzzinājām par mākslinieka saistību ar Daugavpili, un tā būtībā sākās mūsu mākslas centra stāsts.

Tātad vienmēr nav bijis pašsaprotami zināt, ka Marks Rotko ir no Daugavpils?

Zane Melāne: Nē. To uzzinājām tikai 1990. gadu sākumā. Tas saistīts ar vēsturisko kontekstu, ar padomju gadu informācijas vakuumu.

Māris Čačka:…ar ASV mākslas aktualitāšu neielaišanu šaipus dzelzs priekškara.

Šogad Daugavpilī atkal viesosies Marka Rotko bērni, kuru kolekciju darbi aplūkojami mākslas centrā. Kādas veidojušās attiecības ar Kristoferu Rotko un Keitu Rotko-Prizelu šo gadu laikā?

Māris Čačka: Tas ir mākslas centra darbinieku uzturēts sakars daudzu gadu garumā. Kontaktā esam jau kopš pašiem pirmsākumiem, kad dzima ideja par šādu centru. Viss šis garais process – sarakste, kurus darbus izvēlēties, šķirstījām Deivida Anfama [David Anfam. Britu mākslas vēsturnieks apjomīgākā un pilnīgā Marka Rotko darbu kataloga autors, arīdzan viesosies jubilejas konferencē – red.] grāmatu, apskatījām Rotko ģimenes piedāvātos variantus, no kuriem drīkstējām izvēlēties, ņemot vērā nosacījumu – trīs darbi no dēla Kristofera Rotko un trīs no meitas Keitas Rotko-Praizelas kolekcijas.

Tam ir arī turpinājums un iespēja strādāt uz priekšu. Pēc Marka Rotko 111. dzimšanas dienas sāksim jau plānot, kurus darbus mainīsim, jo oriģināli ir deponēti uz trim gadiem, un tūlīt jau tie būs paskrējuši. Tas ir garš un diskusijām bagāts process, jo saistās gan ar jaunu apdrošināšanu, gan transportēšanu un citām sīkām niansēm.

Marka Rotko bērni Daugavpili pirmo reizi apmeklēja pirms 11 gadiem uz mākslinieka simtgadi. Vēl pirms tam bija sarakste elektroniski. Visu šo gadu garumā viņi ir uzturējuši saikni ar tēva dzimto pilsētu un 2007. gadā, kad tika strādāts pie mākslas centra koncepta, viņi jau apliecināja, ka Daugavpilī būs oriģināldarbi, jo viņiem ir svarīga piederība tēva dzimtajai vietai un tās kultūrvides attīstība.

Pateicoties viņiem, esam Austrumeiropā lielākais mākslas centrs, kur ir Rotko oriģināli. Turklāt mūsu ekspozīcija ir retrospektīva – pārstāvēti visi pieci mākslinieka glezniecības periodi, šajā kontekstā esam unikāli arī Eiropā.

Mans mirklis droši vien bija tad, kad Rotko oriģinālie darbi bija atceļojuši uz Daugavpili. Mēs vērām vaļā kastes, lai veidotu Rotko zāles ekspozīciju mākslas centrā. Šis pirmais brīdis, kad atveras kastes vāks, es atceros, tas bija darbs „Nr. 7 [?] Oranžs un šokolādes brūns”… Tas bija ļoti emocionāli! Sapratne, ka priekšā ir kaut kas patiess, pavisam kaut kas cits, ko esi iepriekš redzējis reprodukcijās. Krāsu dziļums, mākslas darbā ieliktās emocijas – tas uzrunā momentāni.

Mūsu uzdevums nav cilvēkiem iemācīt saprast Rotko, aicinām nedaudz ilgāk pakavēties pie viņa darbiem un katram saskatīt kaut ko savu. Esot Rotko zālē, bieži vien nākas dzirdēt apmeklētāju pirmās emocijas un viedokļus. Un kā mēdz teikt – cik cilvēku, tik viedokļu, tomēr katrs spējis atklāt kaut ko savu.

Runājot par Rotko darbu māksliniecisko vērtību, pat vēl pirms nebiju redzējis oriģinālus, zināju, ka tie BŪS tādi, kādi tie ir. Par to, pirmkārt, liecina mākslinieka fundamentālā izglītība, mērķi, ko viņš bija sev uzstādījis, sasniedzot ģenialitāti mākslā. Kā viņš katru glezniecības posmu ir sācis gandrīz kā autodidakts un attīstījis savu rokrakstu gan pie Aršila Gorkija [Arshile Gorky, armēņu – amerikāņu gleznotājs – red.], Maksa Ernsta [Max Ernst – vācu sirreālists – red.], gan pievēršoties psiholoģijai – Karlam Gustavam Jungam, Frīdriham Nīčem, arī Artūram Šopenhaueram. Katram Rotko darbam ir savs saturs un pamats.

Lai uztvertu mākslu vispār, ne tikai Rotko, protams, ir kaut kas jāizlasa, vai jāuzklausa kāds stāsts. Arī par Marku Rotko ir pietiekami liels monogrāfiju klāsts. Ne velti, arī pats Rotko ir iedvesmojis virkni mūziķu, kā, piemēram, Džeimsu Klārku, kura koncerts notiek šā gada Rotko jubilejas pasākumu cikla ietvaros.

Jūs redzat Rotko darbus katru dienu, strādājat starp tiem? Vai tajos laika gaitā atklājat kaut jaunu, līdz tam nepamanītu?

Zane Melāne: Ir grūti atbildēt, jo dzīvojam tiem visu laiku līdzās.

Māris Čačka: …tas laikam tāpat kā par bērniem saka, – paši vecāki neredz, kā viņi aug un mainās [smejas – red.].

Zane Melāne: Tomēr jāsaka, ka atklājumi ir. Ik pēc noteikta laika notiek ļoti rūpīga darbu pārbaude, un ir novērojamas kaut kādas izmaiņas. Tas nav negatīvā nozīmē, bet pētnieciskā. It īpaši, ja mazliet pamainām apgaismojumu, domājot, kā labāk izcelt ekspozīciju, atklājas jauns rakurss, kāda jauna nianse.

Māris Čačka: Katrā ziņā tas, ko pats Rotko ir vēlējies, – klusinātā gaisma, ir vislabākais apgaismojums, kāds piestāv, der un atbilst viņa darbiem, īpaši klasiskā perioda gleznām, ar kurām viņš ir iegājis pasaules mākslas vēsturē.

Jau ziņots, ka Marka Rotko 111. jubilejas svinību pasākumi iekļauti „Rīga 2014” tematiskajā līnijā „Okeāna alkas”. Vairāk par konferenci „Abstraktais ekspresionisms: emociju valoda”, kurā piedalīsies zinošākie Marka Rotko daiļrades pētnieki un citiem pasākumiem lasi Marka Rotko mākslas centra mājaslapā. Konferenci 23. septembrī no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Rīgā un 25. septembrī no Marka Rotko mākslas centra Daugavpilī tiešraidē varēs skatīties arī mūsu portālā www.riga2014.org.

Raksts tapis sadarbībā ar Rīga 2014/Foto: Mārtiņš Otto, Kaspars Garda