Bioloģijas doktors Mihails Pupiņš Daugavpilī rīkos “bruņurupuču izlaidumu”

Tādējādi tiks papildināta Latvijas purva bruņurupuču populācija, kuras saglabāšanu un palielināšanu jau vairāku desmitgažu garumā kopā ar kolēģiem īsteno bioloģijas doktors, Daugavpils universitātes Dabas aizsardzības laboratorijas vadītājs un Latgales zoodārza direktors Mihails Pupiņš.

Latvija ir vistālāk uz ziemeļiem esošā valsts, kur dabiskajā vidē dzīvo Eiropas purva bruņurupuči (Igaunijā to vairs nav). Biologi par to izdzīvošanu sāka uztraukties 20. gadsimta 80. gadu vidū, kad gandrīz pašā Daugavpils centrā pilsētas purvā kāds vietējais iedzīvotājs nejauši atrada lielu bruņurupuci, kas gatavojās dēt olas.

Pēdējie izdzīvojušie

“Tieši tad mēs sapratām, ka Latvijā purva bruņurupuči vēl ir saglabājušies,” stāsta Mihails Pupiņš. “Jo līdz tam brīdim tika uzskatīts, ka pie mums šī suga ir izmirusi. Pat vēlāk, 2003. gadā, Sarkanajā grāmatā bija rakstīts, ka šo bruņurupuču Latvijā vairs nav. Taču bruņurupuči, par laimi, to nezināja.”

Pēc Mihaila teiktā, Daugavpils biologi nolēma savākt pēdējos Latvijā izdzīvojušos bruņurupučus un mēģināt atjaunot to populāciju. Tā radās īpašs terārijs, kur bruņurupuči vairojas, aug aptuveni astoņus līdz desmit gadus, bet pēc tam tiek izlaisti savvaļā.

Tomēr viss nav tik vienkārši, kā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena. Latvija nav nejauši šo rāpuļu vistālāk uz ziemeļiem esošais izplatības areāls – pie mums bruņurupučiem ir diezgan auksti. Lai tie dabā paši vairotos un to pēcnācēji izdzīvotu, nepieciešami vairāki nosacījumi. Piemēram, tiem līdz ziemai jāpaspēj nostiprināties, lai varētu mierīgi iegrimt ziemas miegā. Tam nepieciešama silta vasara. Un vispār vēlams silts gads – stipru salu bruņurupuči var nepārdzīvot. Vēl viens nosacījums ir pietiekams barības daudzums. Svarīgi arī, lai paši bruņurupucīši (kā arī to olas) nekļūtu par barību meža dzīvniekiem.

Mazā Tesla

“Kas Jauns Avīzes” korespondents kopā ar Mihailu Pupiņu devās uz dabas parku “Silene” – vietu, kur pirms vairāk nekā desmit gadiem tika aizsākta purva bruņurupuču populācijas atjaunošana Latvijā.

Meža ceļš uz Silenes purviem ved gar Baltkrievijas robežu Latvijas dienvidaustrumos. Mēs dodamies apskatīt, kā purva bruņurupuči dzīvo savvaļā. Pa ceļam Mihails stāsta par starptautisko projektu “Emys”, kurā piedalās Francija, Vācija, Polija un Latvija. Projekta uzdevums, pēc biologa teiktā, ir vienkāršs – saprast, kāpēc dažviet Eiropā bruņurupuču populācijas izdodas veiksmīgi atjaunot, bet citviet tas neizdodas. Viņš lepojas, ka Latvija ir starp valstīm, kurām šajā ziņā ir panākumi.

Ierodoties vietā, Mihails brīdina, ka, lai cik cilvēks censtos nemanāmi un klusi pietuvoties bruņurupuču dzīvesvietai, tie tik un tā pamana viņu pirmie un acumirklī paslēpjas.

“Atceraties multfilmu par bruņurupučiem nindzjām? Tur nebija nindzja kāmīša vai nindzja jūrascūciņas. Nē. Nindzjas bija bruņurupuči. Un tas nav nejauši – viņi ir ļoti uzmanīgi un nemanāmi. Tāpēc dabā tos atrast ir ļoti grūti. Parasti, kad tu pieej pie dīķa, viņi jau ir pamanījuši tevi, bet tu viņus vēl ne.”

Brauciens uz purvu saistīts ar pārbaudi – kā bruņurupuči dzīvo brīvībā. Šim nolūkam tiek izvietoti speciāli slazdi – līdzīgi tiem, ar kuriem ķer zivis. Noķertos rāpuļus nogādā laboratorijā, pēc tam atved atpakaļ un izlaiž. Katram bruņurupucim, kas sākotnēji izlaists dabā, bruņās ir mikroshēma, tāpēc visa purva brālība ir uzskaitē.

“Mums ir svarīgi zināt, kā tie aug, kā barojas,” skaidro biologs. “Mēs veicam vispārēju apskati – vai dzīvniekam nav bojājumu, vai tam nav uzbrukuši plēsēji, kā tas kopumā izskatās. Svarīgi ir arī mērījumi, lai saprastu, cik ātri bruņurupucis aug, vai apstākļi ir labi, vai tas dabā atrod visu dzīvei nepieciešamo.”

Mūsu apmeklējuma laikā slazdos atradām divus bruņurupučus, kurus biologs uz laiku paņēma līdzi. Vēl divus, kas bija noķerti dažas dienas iepriekš, viņš izlaida brīvībā. Diemžēl ieraudzīt bruņurupuci dabiskajā vidē tā arī neizdevās, lai gan pārbaudījām visas saulainākās vietas.

“Katrs mūsu bruņurupucis patiesībā ir maza “Tesla”,” saka Mihails. “Tas ir, tam nepieciešams uzlādēties, citādi nekādi. Latvijā ir auksts, ūdens ir pietiekami auksts, tāpēc bruņurupučiem ir ļoti svarīgi atrast labu vietu, kur sasildīties…”

Apskatot vienu no slazdā nonākušajiem bruņurupučiem, Mihails komentē: “Ar viņu viss ir kārtībā, viņa ir spēcīga, viņai ir stipras ķepas – jau īsts savvaļas dzīvnieks. Viņa jau vairākus gadus dzīvo dabā, kur briesmas uzglūn katru dienu… Tā ir meitenīte. To var atšķirt – viņām ir īsa astīte, plakans vēders, bet tēviņiem tas ir ieliekts. Kad viņi viens otram pievērš uzmanību, un viņi to dara ūdenī, tēviņam ar plakanu vēderu būtu ļoti grūti noturēties uz savas dāmas.”

Zem lietussarga

Dabas parka Silene purvos, kā apgalvo Mihails Pupiņš, jau ir izlaisti 75 šīs reģionam retās rāpuļu sugas īpatņi. To audzēšanas process turpinās, un apdzīvotā teritorija paplašinās. Ar to saistīts vēl viens projekts, ko pašlaik īsteno Daugavpilī. Tā nosaukums ir “UrbUmbrella”.

Tā ir pārrobežu ekoloģiskā iniciatīva, kurā piedalās divas pašvaldības – Latvijas Daugavpils un Lietuvas Zarasi. Mērķis ir reto sugu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana pilsētu mitrāju biotopos. Konkrēti Daugavpilī runa ir par pilsētas mikrorajonu Ruģeļi.

“Es biju viens no šī projekta tehniskās daļas autoriem, tas ir, atbildu par to, kas tieši un kā tiks darīts,” norāda Mihails. “Projekts ir veltīts abinieku un rāpuļu saglabāšanai, jo mums ar Zarasiem faktiski ir kopīga dabas teritorija. Starp mums pastāv vienota ūdens sistēma – mūsu Daugavas posms caur Lauceses upi savienojas ar viņu ezeriem. Attiecīgi arī ekoloģiskās problēmas mums ir kopīgas. Abinieki un rāpuļi ir īpaši ievainojami. Bet starp tiem visievainojamākais, protams, ir purva bruņurupucis.”

Tie ir ļoti jutīgi pret piesārņojumu un dažādu apkārtējās vides ietekmi, jo tiem faktiski ir atklāta āda, turklāt tie dzīvo gan uz sauszemes, gan ūdenī.

Pēc biologa teiktā, viens no konkrētajiem “UrbUmbrella” projekta virzieniem ir pilsētas biotopu uzlabošana abiniekiem un rāpuļiem Ruģeļu rajonā. Tur netālu atrodas purviņi un veci zivju dīķi. Un arī tur pirms daudziem gadiem tika atrasts purva bruņurupucis.

“Pašlaik šie dīķi tiek atjaunoti,” stāsta Mihails. “Tie bija pilnībā aizauguši ar invazīvo veģetāciju. Šovasar projekta ietvaros tur plānots izlaist desmit pieaugušus purva bruņurupučus populācijas atjaunošanai. Kad mēs sakām “pieauguši”, tas nozīmē, ka tie pie mums nodzīvojuši apmēram desmit gadus. Tas ir nopietns darbs.”

Kā skaidro mūsu sarunbiedrs, “UrbUmbrella” projekta ideja ir arī nodalīt cilvēku un dabas zonas. Pašlaik cilvēki tur staigā, kur pagadās, piesārņo teritoriju, ved pastaigās suņus. Tāpēc Ruģeļos pilsētniekiem tiks izveidota labiekārtota atpūtas zona – lai viņi nedotos tieši pie dīķiem, kur dzīvos bruņurupuči.

Cīņa ar “ienācējiem”

Par vēl vienu “UrbUmbrella” projekta virzienu jāpastāsta atsevišķi – Daugavpilī tiek būvēts pirmais Eiropā specializētais pretinvazīvais centrs bruņurupučiem. Ko tas nozīmē?

“Lieta tāda, ka purva bruņurupuči Eiropā, bet īpaši Latvijā, ir ļoti ievainojami,” atbild Mihails Pupiņš. “Papildus cilvēkam tos apdraud arī cilvēka ievestās invazīvās sugas. Viena no šādām sugām ir sarkanausu bruņurupucis, kas pie mums nonācis no Amerikas. Un bez tā mēs Latvijā jau esam atklājuši vēl astoņas svešzemju bruņurupuču sugas.

Pašlaik mēs būvējam specializētu centru sarkanausu bruņurupučiem. Mēs tos izņemsim no dabas, kā arī pieņemsim no īpašniekiem, kuriem tie vairs nav vajadzīgi.”

Paši dzīvnieki, kā uzskata Mihails, protams, ne pie kā nav vainīgi. Bieži cilvēks nopērk mazu bruņurupuci, bet pēc tam saprot, ka tas var nodzīvot sešdesmit gadus. Viņš sāk meklēt, kam to atdot, taču parasti nav kam. Rezultātā šādus bruņurupučus izlaiž dabā.

“Mūsu uzdevums ir izņemt tos no dabas un nepieļaut tālāku izplatīšanos,” precizē zinātnieks. “Šajā centrā bruņurupuči dzīvos visu atlikušo mūžu. Tur būs neliels izglītojošs komplekss – sava veida “džungļi” šiem dzīvniekiem. Pašlaik mums jau ir apmēram sešdesmit šādu bruņurupuču, mēs šo darbu jau esam sākuši. Es pats braukāju pa Latviju un izpērku dzīvniekus, kad man ziņo par šādiem gadījumiem. Galvenais – lai tos neizlaiž dabā.

Dažreiz tos noķer zvejnieki vai vietējie iedzīvotāji un nodod mums. Taču kopumā ir vieglāk paņemt nevajadzīgu bruņurupuci no cilvēka nekā pēc tam meklēt to purvā. Patiesībā uz tā arī balstās projekta ideja.

Tas nozīmē, ka mēs turpinām mērķtiecīgi un ļoti plašā frontē strādāt pie mūsu purva bruņurupuču aizsardzības.”

Uz “skolu” no “bērnudārza”

Kopumā 12 gadu laikā Daugavpils biologi savvaļā izlaiduši 75 pieaugušus bruņurupučus. Tas ir ļoti liels skaits, jo dzīvnieku ir maz un to audzēšana prasa ilgu laiku. Turklāt tas ir nopietns un rūpīgs darbs.

Vispirms nepieciešams radīt apstākļus divu īpatņu pārošanai. Process notiek ūdenī: tēviņš uzrāpjas mātītei virsū, ar garajiem nagiem pieķeroties pie viņas bruņām. Pirms tam notiek pieklājības periods: tēviņš peld apkārt mātītei, māj ar galvu un kutina viņas zodu ar saviem nagiem. Lai dētu olas, mātīte iznāk sauszemē.

“Pēc dēšanas paliek ļoti raksturīga bedrīte,” saka Mihails. “Bruņurupucis pēc olu izdēšanas smiltīs izveido zīmējumu, kas atgādina smilšu eņģeli. Ja esat redzējuši, kā bērni ziemā guļas sniegā un kustina rokas un kājas, veidojot sniega eņģeli, tad bruņurupucis dara apmēram to pašu, tikai ar pakaļkājām. Tā viņš maskē dējumu.”

Daugavpils biologi saka, ka no 75 savvaļā izlaistajiem bruņurupučiem, pēc viņu aplēsēm, izdzīvojuši vismaz 60 procenti. Un tas ir ļoti labs rezultāts.

“Pārējie, visticamāk, arī izdzīvojuši – vienkārši mēs nevaram visus izsekot,” uzsver Mihails Pupiņš. “Taču mūsu uzdevums nav panākt, lai bruņurupuči dzīvotu tikai vienā konkrētā dīķī. Mūsu uzdevums ir atjaunot purva bruņurupuču populāciju Latvijā kopumā. Tas nozīmē, ka migrācija ir normāla parādība. Mēs speciāli izvēlējāmies vietas, kur ir sazarots ūdenstilpju tīkls, lai bruņurupuči varētu izplatīties tālāk.

Sešdesmit procenti izdzīvojušo pēc divpadsmit gadiem ir lielisks rezultāts. Turklāt tagad viņu tur jau ir vairākas reizes vairāk, nekā mēs kādreiz izlaidām. Jo ir fiksēti gadījumi, kad tie dabā dēj olas un izvada pēcnācējus. Lai gan parastos apstākļos dabā atrast olas ir praktiski neiespējami, mēs tomēr atradām divus dējumus: vienu, manuprāt, pagājušajā gadā, otru – pirms pāris gadiem. Tātad dabiskais process jau notiek. Mēs cenšamies iejaukties minimāli – neķeram jaunus bruņurupučus, netraucējam tos bez vajadzības. Dažreiz tikai novērojam.”

Pašlaik terārijā Daugavpilī aug apmēram pusotrs simts bruņurupuču, kurus nākotnē arī sagaida dzīve savvaļā.

“No pagājušā gada perējuma pašlaik aug četrpadsmit bruņurupuči,” precizē Mihails. “Parasti piedzimst no desmit līdz divdesmit mazuļiem, dažreiz ir bijis arī ap trīsdesmit. Tie aug ļoti labi. Burtiski pirms nedēļas viņi pabeidza bērnudārzu un devās uz skolu.

Mums viss ir sadalīts sekcijās. Nosacīti runājot, baseins ir sadalīts vairākās daļās, un katra atbilst noteiktam vecumam. Kad bruņurupuči tikko izšķiļas, sākumā tie dzīvo plastmasas kastēs telpās. Tas arī ir bērnudārzs. Tur ir komfortabla temperatūra, labi apstākļi. Tie dzīvo grupās, bet viens otram netraucē.

Tā paiet apmēram pusgads vai astoņi mēneši. Bet pēc tam tie paši sāk meklēt izeju. Dabā tieši šajā periodā jaunie bruņurupuči aktīvi izplatās. Tad es pārnesu tos uz āra neapsildāmu siltumnīcu – uz pirmo sekciju. Tur jau ir īsts dīķa ūdens, dabiskie augi, slēptuves. Tur viņi mācās slēpties, baidīties no cilvēka, medīt sīkus vēžveidīgos, komunicēt savā starpā, sildīties saulē – kas, starp citu, arī nav vienkārši. Tās ir viņu pirmās klases.”

Turpmāk, kā stāsta Mihails Pupiņš, aptuveni reizi divos gados bruņurupuči pāriet uz nākamo sekciju. Bet pēc tam pienāk savdabīgs izlaidums, kad rāpuļi kļūst spēcīgi, veseli un pilnībā gatavi dzīvei dabā. Desmit šādi absolventi šogad tieši dosies brīvībā.