Bruņinieku ielā Rīgā ir kāda ļoti īpaša konditoreja...
Rīgā, Bruņinieku ielā, pirms dažiem gadiem darbojās konditoreja, kur ienākot varēja sajust – tā nav tikai vieta kafijas pauzei un kūku baudīšanai. Te ir kas īpašs. Jo tur strādāja cilvēki ar īpašām vajadzībām.
Nāca kovidpandēmija, daudzi ēdināšanas uzņēmumi piedzīvoja grūtus laikus, arī biedrības “Rīgas pilsētas Rūpju bērns” kafejnīcu nācās slēgt, taču viņi pārorientējās un turpina darboties savā konditorejas cehā, strādājot ar pasūtījumiem.
Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām tur ir darbs, kas vienlaikus ir stāsts par iespējām, jo cilvēkiem ar invaliditāti Latvijā joprojām ir ārkārtīgi grūti iekļauties darba tirgū.
Ar “Altum” atbalstu
Biedrības “Rīgas pilsētas Rūpju bērns” valdes loceklis, kafejnīcas vadītājs Māris Grāvis žurnālam “Likums un Taisnība” pastāsta, ka jau kopš divtūkstošo gadu sākuma Rīgā organizācijas telpās bijusi virtuve, kur cilvēki ar īpašām vajadzībām apmācīti konditora darbam.
“Mēs domājām, kā jaunieši, kas ir ieguvuši iemaņas darbā konditorejā, varētu iekļauties darba tirgū un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Neskatoties uz to, ka šiem jauniešiem bija pietiekami daudz iemaņu, viņu attīstības traucējuma dēļ darba devēji ļoti reti kad iekļāva tos savā kolektīvā. Līdz ar to mums nostabilizējās pārliecība, ka jāmēģina pārņemt labo Eiropas praksi un jāveido kafejnīca, kurā strādā cilvēki ar invaliditāti. Kad parādījās iespēja saņemt finansējumu granta veidā no “Altum” sociālās uzņēmējdarbības attīstībai, mēs pieteicāmies. Bija jāraksta projekts, tas tika vērtēts pēc kopējiem kritērijiem, un mēs ieguvām atbalstu.”
Arī projektos cilvēkiem ar īpašām vajadzībām finansējums tiek piešķirts ar nosacījumiem – jābūt skaidram biznesa plānam, ilgtspējai un reālam sociālajam ieguvumam. Tas nozīmē, ka šādi projekti nav tikai labas gribas iniciatīvas, tie ir pilnvērtīgi uzņēmumi.
Darbs kā iespēja
Tā tika atvērta neliela kafejnīca Rīgā, Bruņinieku ielā, kurā strādāja cilvēki ar invaliditāti. Taču tas nav stāsts par biznesu. Ienākumi nosedza ikdienas izdevumus un telpu īri. Tas ir stāsts par darba vietām un to saistību ar dzīves kvalitāti.
Astoņi darbinieki, kuri citādi, iespējams, būtu palikuši mājās vai aprūpes sistēmā, varēja strādāt – viņiem bija pienākumi, atbildība, darba grafiks, kolēģi. Jebkuram cilvēkam ir svarīgi redzēt sava darba rezultātu, un arī sajūta, ka “es varu”, bieži vien dara vairāk nekā jebkura terapija.
Kafejnīcas īpašais piedāvājums bija Pavlovas kūka – viens no sarežģītākajiem konditorejas izstrādājumiem, kura pagatavošana prasa precizitāti, pacietību un meistarību.
Meitene, kura mainīja priekšstatus
Kafejnīcā strādāja jauna sieviete ar Dauna sindromu, kura sākumā tika pieņemta darbā ļoti vienkāršiem uzdevumiem – mazgāt traukus, palīdzēt virtuvē. Ar laiku viņa sāka apkalpot klientus. Viņa varēja pateikt: “Čau, tev smuks džemperis!” vai “Tu labi izskaties!” Tā bija komunikācija un komplimenti no sirds, kas apmeklētājiem lika atplaukt.
Kādā dienā kafejnīcā ienāca vīrietis. Viņš bija iereibis un noskaņots bravūrīgi. Apsēdās pie galdiņa, veica pasūtījumu. Sēdējā, vēroja, un tad kaut kas viņā mainījās... Promejot viņš nopirka visas Pavlovas kūkas.
Katra diena ar sirsnību
Kad kafejnīcu nācās slēgt, “Rūpju bērna” cilvēki nenolaida rokas, bet turpināja darbu sava Rīgas centra konditorejā. Te jau 27 gadus strādā konditore Māra Štāla.
Meistare pastāsta, ka iepriekš nav plānojusi strādāt par konditori un par skolotāju jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Taču dzīve reizēm piedāvā ceļus, kurus sākumā neizvēlamies apzināti.
Toreiz organizācija meklēja cilvēku darbam virtuvē, un Māra bija gatava mēģināt. Šodien viņa ir ne tikai meistare, bet arī skolotāja un uzticības persona. Cilvēks, kurš pazīst katru jaunieti ne tikai pēc vārda, bet arī pēc rakstura, stiprajām pusēm un noskaņojuma.
Konditorejas virtuve šeit nav tikai vieta, kur top ēdiens. Tā ir mācību telpa, kur katrs process kļūst par iespēju kaut ko iemācīties.
Šeit top kliņģeri – gan saldie, gan sāļie. Pīrādziņi, bulciņas, smalkmaizītes. Īpaši iecienītas ir biezpienmaizītes, kuras daži jaunieši labprāt ēstu katru dienu. Tiek ceptas arī picas, nelielas picmaizītes un dažādas plātsmaizes.
Dažiem jauniešiem sākumā pat vienkāršs uzdevums šķiet sarežģīts. Katrs var mācīties savā tempā. Kļūdīties. Mēģināt vēlreiz. Un tieši šī pieeja rada rezultātu. Ne tikai gatavus izstrādājumus, bet arī cilvēkus, kuri sāk vairāk ticēt sev.
Uz jautājumu, vai atmiņā ir kādi sirsnīgi un aizkustinoši gadījumi, Māra atbild, ka tādi esot vai katru dienu.
Komandas princips
Sociālais uzņēmums mēdz izpildīt gan Rīgas domes, gan Labklājības ministrijas pasūtījumus, konditorejas izstrādājumus saviem pasākumiem pasūta arī firmas.
Kopā ar meistari Māru pie pasūtījumiem pastāvīgi strādā divas meitenes ar attīstības traucējumiem. Savukārt piegādes komandā ir divi puiši. Viens no viņiem šoferis ar kustību traucējumiem. Viņš nedrīkst nest smagumus, bet viņam bija vadītāja apliecība un spēja organizēt procesu. Otrs – jaunietis ar attīstības traucējumiem, kurš fiziski var izdarīt visu, bet kuram bija nepieciešami skaidri norādījumi.
Kopā viņi kļuvuši par efektīvu tandēmu. Viens vada, otrs dara. Viens plāno, otrs izpilda.
Nelielas pārmaiņas darba tirgū
Cilvēki ar īpašām vajadzībām joprojām netiek tā pa īstam novērtēti darba tirgu. Ne tāpēc, ka viņiem trūktu spēju vai vēlmes strādāt, bet gan tāpēc, ka darba devēji bieži vien izvēlas drošāko ceļu – nepieņemt darbā. Rezultātā daudzi jaunieši ar attīstības traucējumiem paliek ārpus aktīvas dzīves, bez iespējas pašiem pelnīt, pieņemt lēmumus un justies vajadzīgiem. Kaut gan – situācija vairākos segmentos mainās uz labo pusi.
Tikai ļoti maziem solīšiem. Daļa no šiem jauniešiem kļuvuši pieprasīti arī atklātajā darba tirgū. Īpaši tādās pozīcijās kā trauku mazgāšana vai vienkārši virtuves darbi. Daudzi no viņiem ir patiesi uzticami darbinieki. Viņi nāk uz darbu laikā, paveic savu darbu rūpīgi un nemaina darbavietas katru mēnesi. Jomā, kur bieži trūkst stabilu darbinieku, tas ir milzīgs ieguvums.
Tas vēlreiz parāda – problēma nav spējās. Problēma ir iespējās. Tikai Latvijā joprojām trūkst skaidras un mērķtiecīgas stratēģijas sociālajā jomā. Daudz kas balstās entuziasmā un atsevišķu cilvēku iniciatīvā, nevis sistemātiskā pieejā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Bruņinieku ielā Rīgā ir kāda ļoti īpaša konditoreja..." saturu atbild SIA “Izdevniecība “Rīgas Viļņi”.
