Somu Marko Ojalu uz Latviju atveda mīlestība pret meiteni

Sarunā ar “Kas Jauns Avīzi” Marko stāsta par dzīvi, mūziku, putniem, foto medībām, par spēju saskatīt skaisto ikdienā un par iedvesmas avotiem.

Pat kurmji draiskojas...

Kāds bija pats sākums, kad ieradies Latvijā?

Latviski nepratu, bet zināju arī zviedru un angļu valodu. Pieteicos kursos un vakaros pacietīgi sēdēju un mācījos. Latviešu valoda bija pilnīgs jaunums, bet man bija svarīgi runāt latviskā mēlē. Sākumā bija diezgan grūti sazināties, daudzi ar mani arī centās runāt krieviski. 

Kuras vietas tevi Latvijā visvairāk piesaista?

Man ļoti patīk Kurzeme – Kuldīga, Kolka, Ventspils, Liepāja, Jūrkalne ir ļoti skaista vieta. Kādreiz Somijā spēlēju amatierteātrī, un mēs atveidojām stāstu, kā senos laikos Kurzemē somu jēgeri piedalās kaujās. Latgales pusē esmu bijis mazāk, tur cilvēkus grūtāk saprast, jo viņiem ir savs dialekts. Pats dzīvoju Jūrmalā, un man ļoti patīk šī vieta, pilsētai ir fantastiska vēsture. Latvija ir ļoti skaista, zaļa. Salīdzinot Skandināviju ar Latviju – šeit ir maiga daba, kur pat kurmji draiskojas. Somijā šo melnsvārču nav, jo galvenokārt ir akmeņi, klintis. Protams, cilvēki priecājas gan par Somijas, gan Norvēģijas dabu, tur ir ļoti skaisti, bet tas ir citādāks  skaistums – ar akmeņiem, kalniem un klintīm. Tur zeme nav auglīga, bet Latvijā viss aug!

No klasikas līdz šlāgeriem

Cik sen tu nodarbojies ar mūziku?

Ar mūziku esmu saistīts kopš astoņu gadu vecuma, nebija citu variantu. Vecāki saprata, ka esmu muzikāls, sūtīja mani mūzikas skolā, un tā tas sākās. Nevienam bērnam mazotnē nepatīk iet mūzikas skolā, jo tas ir līdzīgi kā armijā – pedagogi liek spēlēt obligāto programmu un akadēmisko mūziku, tomēr es bez mūzikas nevarētu dzīvot.

Kāda mūzika tev ir vistuvākā?

No komponistiem man vislabākais ir tikai viens, un tas ir Bahs. Aiz viņa seko Mocarts, Bēthovens, Šūberts, Šopēns, Brāmss, un pēc tam nāk lipīgākie skaņraži. 

Kas visvairāk patīk no latviešu mūzikas? 

Man ļoti tuva ir komponista Ērika Ešenvalda daiļrade, un noteikti jāpiemin klasiskās laikmetīgās mūzikas komponiste Gundega Šmite, arī komponists Pēteris Vasks. Protams, arī šlāgermūzika un roks ir vajadzīgi. Man ļoti patika mūziķis Gunārs Meijers – bija ārkārtīgi labs cilvēks, ļoti muzikāls, viņa dziesmām ir gaiši vārdi. Runājot par komponistiem, nevar nepieminēt Maestro Raimondu Paulu, kura mūzika man ir ļoti tuva. Tā patiešām ir brīnišķīga. Man patīk klausīties dažādu mūziku, tai jābūt visādās krāsās. Ļoti patīk Guntara Rača, Māras Zālītes teksti. Patīk arī rokenrols – Elviss Preslijs man ir ļoti mīļš izpildītājs, viņš iedvesmo. Vispār man patīk, ja mūzika skan dabiski, bet nereti studijās ierakstītā tāda nav. Mūsdienās modernajās mūzikas studijās profesionāļi katru defektu var pārveidot par efektu, taču mūzika tādējādi skan kā robots, vairs nav interesanti.

Vai pats esi mēģinājis komponēt?

Sanāk arī pašam kaut ko sakomponēt, un daži mani muzikālie sacerējumi aizgājuši tālāk, bet pagaidām par to skaļi nevaru runāt. 

Tava ikdiena saistīta ar mūziku?

Esmu brīvais mākslinieks, un man ir orķestris. Darbojos Jūrmalas Mūzikas vidusskolā un kopā ar ukuleli (mazs, ģitārai līdzīgs stīgu instruments – red.) mācu spēlēt ģitāru. Mūsu grupu sauc “Sitam pa citam”, un tur spēlē jaunieši, sākot no desmit gadiem. Spēlējam roku, arī Laura Reinika populāro hitu “Es skrienu”, un viss kopā ļoti jauki skan. Bērniem ir interesanti, un jo sevišķi tad, ja viņi zina konkrēto dziesmu. Es viņus nemoku ar tehniskām, akadēmiskām prasībām. Regulāri spēlēju Vecrīgā folkklubā “Ala”, restorānos gan Rīgā, gan Bigauņciemā. Dzīvajā spēlē neskan tikai folkmūzika, repertuārs ir daudzveidīgs, jo, piemēram, īru krogā nevar spēlēt tikai īru mūziku un folkklubā tikai folku. Es arī latviski dziedu, jo tas ir svarīgi, ja atrodies Latvijā.

Ko tev kā cilvēkam dod muzicēšana?

Man tas ir vitāli vajadzīgs, un mūzika arī dziedina. Ja izdodas notvert to īsto mūzikas maģiju, tad ir patiešām piepildīta sajūta. Un, ja citiem patīk, tad ir dubultā laba sajūta. Nevajag ne alkoholu, ne kādus citus kārdinājumus, tu jūties lieliski savā mūzikas pasaulē. Es spēlēju arī mandolīnu, bet vistuvākais mūzikas instruments man ir ģitāra.

Fotografēšana kā meditācija

Kā sākās tava aizraušanās ar dabas fotografēšanu?

Mans vectētiņš bija mednieks, jau bērnībā uzzināju visu par bisēm, šautenēm. Atceros, ka vecmāmiņa vienmēr gatavoja medījumus – piemēram, rubeni vai irbi, un bija gardi. Pirmoreiz vectēvs paņēma mani līdzi medībās, kad man bija astoņi gadi. Viņš man pat iedeva rokās īstu ieroci. Taču reakcija bija pretēja – pēc tam es vairs nespēju nogalināt nevienu dzīvo radību. Nomainīju šo nodarbi uz foto medībām. Tas sākās jau pagājušajā gadsimtā, manā bērnībā Somijā. Fotografēt es iemācījos pašmācības ceļā. Meklējot putnus, es bridu purvos, jo nav nemaz tik viegli tos nomedīt. Tolaik bija citādi fotoaparāti, filmiņas un es pats taisīju bildes. Man bija pašam sava foto laboratorija. Tas bija aizraujoši un interesanti. Mūsdienās šie procesi ir modernizēti, daudz citādāki un tiek ietaupīts milzum daudz laika.

Man patīk klaiņot dabā, meklēt brīnišķīgus skatus, putnus, dzīvniekus. Lāci vēl neesmu redzējis, toties esmu sastapis lapsas, mežacūkas. Biju dabas ceļojumā Lielupes lielās grīvas malā, tur bija bebri, un es tur ilgi darbojos. Ar fotoaparātu rokās neskaitāmas stundas esmu gaidījis parādāmies putnus un dzīvniekus.

Somijā ir ļoti līdzīgi putni kā Latvijā, bet šeit tomēr lidoņu ir vairāk. Man ļoti patīk, piemēram, zivju dzenis. Man ir putni galvā (pasmaida – red.), un, kad kaut kur dodos, allaž mašīnā ir līdzi fotoaparāts.

Ko tu gribi pateikt Latvijai un latviešiem?

Rītdiena būs, un viss būs labi. Baudiet skaisto dabu, kas šeit ir visapkārt. Dažkārt cilvēki savā ikdienas steigā to aizmirst.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas “Somu Marko Ojalu uz Latviju atveda mīlestība pret meiteni” saturu atbild SIA “Izdevniecība Rīgas Viļņi”.