Kāda var būt krievvalodīgā Latvijas iedzīvotāja "realitāte"? - Pavisam atšķirīga no patiesības

Šā gada pirmajos četros mēnešos, kad no Latvijas ne vien jau labu laiku pazuduši Krievijas mediji, bet kopš janvāra apklusis arī Latvijas Radio 4 (LR4), analizētajā "Telegram" korpusā ir vairāk nekā 9000 šādu ierakstu. Tie nāk no 125 kanāliem, taču tas nenozīmē, ka Valērijs nonāk plašā, daudzbalsīgā Latvijas sarunā. Drīzāk viņš nonāk koridorā, kur dažas balsis skan īpaši skaļi. Desmit aktīvākie kanāli saražo vairāk nekā trīs ceturtdaļas visu ierakstu. Visaktīvāko vidū ir "Шпроты в изгнании", "Путь Домой!", BALTNEWS, "Latvijas balzams", "Тени Прибалтики", "Латвийская кочка", "Антифашисты Прибалтики" un citi.

Un šajā koridorā Latvija gandrīz nekad nav vienkārši Latvija. Tā ir pierādījums. Pierādījums tam, ka NATO gatavojas karam. Tam, ka Baltija kļuvusi par Rietumu priekšposteni. Tam, ka krievvalodīgos izspiež no publiskās dzīves. Tam, ka ekonomika brūk, politiķi paklausa Briselei, sabiedriskie mediji audzina "pareizo cilvēku", bet katrs aizliegums, nodoklis, tiesas lēmums vai pat ceļa zīme kļūst par detaļu lielākā apsūdzības rakstā.

Valērijs ienāk tur, cerot saprast, kas notiek Latvijā. Bet diezgan ātri saprot - "Telegram" viņam mazāk stāsta par Latviju un vairāk māca, kā Latvija jāinterpretē.

Latvija kā nervoza pierobeža

Vispirms Valērijam tiek rādīta karte. Ne tūrisma karte ar Siguldu, Liepāju un Kuldīgu, bet militāra karte. Latvija šajos ierakstos ļoti bieži parādās blakus vārdiem "NATO", "karš", "robeža", "droni", "Krievija", "Ukraina", "draudi". Latvija nav valsts ar savu politiku un ikdienu. Tā ir punkts lielākā konfrontācijā.

Janvārī šī līnija parādās ļoti skaidri. 31. janvārī BALTNEWS raksta, ka Baltijas valstis izveidojušas "военный Шенген" - "militāro Šengenu". Formāli runa ir par militārās mobilitātes atvieglošanu starp sabiedrotajiem. "Telegram" rāmējumā tas kļūst par ko citu: Baltija it kā jau būvē koridoru karam. Lasītājam netiek skaidrots aizsardzības plānošanas konteksts, bet dots emocionāls signāls - militārie spēki pārvietosies brīvāk, tātad karš kļūst tuvāks.

Februārī šis pats motīvs tiek pārcelts tālāk no Latvijas robežas. 12. februārī BALTNEWS raksta par Latvijas dalību NATO operācijā "Arctic Sentry". Ieraksta ironiskais rāmis ir vienkāršs: Latvija lien pat Arktikā un Grenlandē, lai gan "neviens viņu neaicināja". Mazas valsts līdzdalība NATO kopējā drošības politikā tiek pasniegta kā absurda ambīcija - kā vēlme būt klāt svešās ģeopolitiskās spēlēs.

Martā militārā karte kļūst vēl tiešāka. 27. martā BALTNEWS publicē ierakstu, kurā teikts, ka Latvijas un Igaunijas teritorija esot "прямой воздушный путь" [tiešs gaisa ceļš] Ukrainas droniem uz Sanktpēterburgu un Ļeņingradas apgabalu. Tas ir viens no spilgtākajiem piemēriem, kā Latvija tiek attēlota nevis kā valsts, kas pati jūtas apdraudēta, bet kā koridors svešam uzbrukumam Krievijai. "Telegram" lasītājam šeit rodas ļoti konkrēta aina: Latvija nav potenciāls mērķis, Latvija ir platforma.

Aprīlī šī loģika tiek novesta līdz ikdienai. 30. aprīlī BALTNEWS raksta par paplašinātām iespējām jauniešiem iestāties Zemessardzē un noslēdz ierakstu ar frāzi: "Латвия продолжает готовить молодежь к войне" - Latvija turpina gatavot jaunatni karam. Valsts aizsardzība tiek pārkodēta par jauniešu militarizāciju. Valērijam nav jādomā par Zemessardzi kā brīvprātīgu aizsardzības struktūru. Viņam pasaka priekšā: bērnus gatavo karam.

Šādā pasaulē Latvijai nav īstas rīcībspējas. Tā nelemj - to vada. Tā neaizsargājas - to izmanto. Tā neizvēlas sabiedrotos - tai tos piespiež. Ja Latvija stiprina aizsardzību, tā "militarizējas". Ja runā par Krievijas draudiem, tā "kurina histēriju". Ja atbalsta Ukrainu, tā "piedalās svešā karā".

Valērijam tas ir ērts skaidrojums. Sarežģīta starptautiskā politika kļūst vienkārša: Latvija ir maza valsts, kuru lielie izmanto pret Krieviju. Un, ja tā ir, tad arī Valērijam nav īpaši jāuzticas Latvijas institūcijām. Tās taču nav īsti savas.

Latvija kā valsts, kas visu aizliedz

Otra lielā līnija ir valoda, krievvalodīgie un aizliegumi. "Telegram" Latviju rāda kā vietu, kur krievu valoda tiek konsekventi stumta ārā - no skolām, medijiem, publiskās telpas, kultūras un pat ikdienas.

Šis stāsts sākas jau janvārī. 2. janvārī "Антифашисты Прибалтики" vienā ierakstā savelk kopā krievu valodas ierobežošanu skolās, krievvalodīgu radio un televīzijas kanālu izslēgšanu un PVN palielināšanu krievu grāmatām. Atsevišķi lēmumi, kuriem katram ir savs juridiskais un politiskais konteksts, šeit tiek sapludināti vienā sižetā: Latvija sistemātiski spiež ārā krievu valodu. Tieši šis savilkums ir svarīgs. "Telegram" nestrādā tikai ar kādu konkrētu faktu, bet ar to virknējumu. Skola, mediji, grāmatas - viss vienā virzienā.

Februārī šis stāsts iegūst starptautisku dimensiju. 6. februārī BALTNEWS raksta par Krievijas vēršanos EDSO saistībā ar "situāciju ar krievvalodīgajiem Latvijā". Latvija tiek ielikta cilvēktiesību pārkāpēja lomā. Lasītājam tiek sniegts vēstījums: šī nav tikai tava personīgā sajūta, to jau "redz" arī starptautiskā līmenī. Pat ja avots ir Krievijas institūcija, "Telegram" telpā tas darbojas kā leģitimējošs rāmis.

Martā valodas un mediju tēma tiek pasniegta jau kā demokrātijas sabrukuma simptoms. 4. martā "Тени Прибалтики" publicē ierakstu ar virsrakstu "Парадокс балтийской демократии: как Латвия сама себе зашивает рот" - Baltijas demokrātijas paradokss: kā Latvija pati sev aizšuj muti. Valsts mediju krievu valodas jautājums šeit vairs nav tikai mazākumtautību politikas jautājums. Tas kļūst par stāstu par demokrātiju, kas pati sevi apklusina.

Aprīlī tas kļūst vēl konkrētāk. 30. aprīlī "Шпроты в изгнании" raksta: "Буров за подавление русского языка в СМИ" - [Saeimas deputāts Oļegs] Burovs par krievu valodas apspiešanu medijos. Ieraksts attiecas uz sabiedrisko mediju regulējuma grozījumiem un diskusiju par mazākumtautību valodām. Taču "Telegram" virsraksts jau pasaka galveno interpretāciju: nevis regulējums, nevis Satversmes tiesas sprieduma izpilde, nevis mediju politikas nianses, bet "apspiešana".

Šajā pašā mēnesī tēma tiek padarīta ļoti personiska. 29. aprīlī BALTNEWS raksta par pensionāru pāri - Mihailu un Zinaidu -, kurus "deportē no Latvijas", jo viņi neesot nokārtojuši latviešu valodas eksāmenu. Ieraksts izceļ viņu vecumu, veselību, dzīvi Daugavpilī kopš pusaudžu gadiem, darba mūžu un ģimenes apstākļus. Šis ir klasisks emocionalizācijas piemērs: lasītājam netiek rādīts imigrācijas regulējums, bet veci cilvēki, kurus valsts it kā izmet.

Valērijs lasa un pamazām sāk atpazīt shēmu. "Telegram" viņam saka: skaties, tas nav par likumu, Satversmes tiesu, izglītības reformu, sabiedriskā medija uzdevumiem. Tas ir par tevi. Par tavu valodu. Par to, ka tu šeit nekad nebūsi līdz galam savējais.

Šī ir viena no spēcīgākajām korpusa līnijām. "Telegram" ne tikai informē par notikumiem, bet tos personalizē. Pat ja konkrētais lēmums Valēriju tieši neskar, tas tiek pārvērsts par emocionālu signālu: nākamais vari būt tu.

Latvija kā nabadzīga, bet kareivīga valsts

Tālāk Valērijam rāda ekonomiku. Un arī šeit aina ir pavisam skaidra: Latvija ir valsts, kurai nav naudas cilvēkiem, bet ir nauda karam.

Janvārī šis stāsts sākas ar nabadzības sajūtu. 5. janvārī BALTNEWS raksta, ka Latvija ir pēdējā Eiropas Savienībā pēc faktiskā individuālā patēriņa rādītāja. Šāds fakts pats par sevi varētu būt sākums nopietnai diskusijai par ienākumiem, produktivitāti, reģionālo nevienlīdzību un sociālo politiku. "Telegram" rāmējumā tas drīzāk kļūst par pierādījumu, ka Eiropas Savienības "veiksmes stāsts" Latvijā nav noticis.

Februārī ekonomiskā neapmierinātība tiek sasaistīta ar enerģētisko neatkarību. 13. februārī "Антифашисты Прибалтики" raksta par elektroenerģijas cenu kāpumu pēc atslēgšanās no BRELL. Baltijas valstu enerģētiskā sinhronizācija ar Eiropas energotīklu tiek pārkodēta par sodu iedzīvotājiem. Nevis drošība, nevis infrastruktūras neatkarība, bet dārgāks rēķins. Valērijam šis ir īpaši saprotams signāls: ģeopolitiku viņš var neredzēt, bet elektrības rēķinu viņš redz gan.

Martā saplūst ekonomika un aizsardzība. 23. martā "Тени Прибалтики" raksta: "Латвия продолжает жертвовать экономикой ради оборонных амбиций" - Latvija turpina upurēt ekonomiku aizsardzības ambīciju dēļ. Ieraksts aizsardzības tēriņus pretstata zemniekiem, rūpniecībai un iedzīvotāju vajadzībām. Tā ir ļoti vienkārša formula: cilvēkiem trūkst, armijai dod.

Aprīlī šai ainai pievienojas lielo projektu korupcijas un bezsaimnieciskuma motīvs. 1. aprīlī "Тени Прибалтики" raksta par "Rail Baltica" kā "23 миллиарда евро на ветер" - 23 miljardi eiro vējā - un "коррупционный тупик" [korupcijas strupceļš]. Eiropas infrastruktūras projekts "Telegram" pasaulē kļūst nevis par savienojamības vai mobilitātes jautājumu, bet par valsts nespējas un korupcijas simbolu. Tajā pašā mēnesī šis motīvs tiek papildināts ar budžeta tēmu. 30. aprīlī BALTNEWS raksta par Finanšu ministrijas datiem, ka nodokļu ieņēmumu plāns nav pilnībā izpildīts. No tehniska budžeta rādītāja tiek veidots plašāks iespaids: valsts pati nespēj savākt pietiekami daudz naudas, bet turpina dzīvot uz ārējiem maksājumiem un politiskiem solījumiem.

Šāds salikums ir efektīvs, jo sākas ar reālu ikdienas sajūtu. Valērijam tiešām pārtika ir kļuvusi dārgāka. Viņš tiešām redz komunālos maksājumus. Viņš tiešām zina, ka pensijas nav lielas. "Telegram" šīm sajūtām pievieno vainīgo: NATO, Ukraina, Brisele, Latvijas valdība, "nacionālisti". Tā sociāla neapmierinātība tiek pārvērsta ģeopolitiskā aizvainojumā.

Latvija kā valsts bez pašcieņas

Politiskajos ierakstos Latvija bieži izskatās kā valsts, kurā amatpersonas ir vai nu smieklīgas, vai paklausīgas, vai bīstamas. Prezidentu, ministrus, Saeimu un valdību "Telegram" nerāda kā politiskus aktorus ar dažādām pozīcijām. Tie saplūst vienā "režīmā", kas pilda Rietumu darba uzdevumu.

Janvārī šo līniju labi rāda "pistoles vai sviesta" loģika. 27. janvārī "Антифашисты Прибалтики" raksta par Eiropas un Latvijas militarizāciju, izmantojot klasisko pretstatu: vai nu iedzīvotāju labklājība, vai kara tēriņi. Politika tiek attēlota kā elites gatavība ziedot sabiedrības vajadzības kara mašīnai. Šeit vēlreiz parādās tas pats mehānisms: sarežģīta budžeta izvēle tiek padarīta par morālu apsūdzību.

Februārī Latvijas politiskā rīcībspēja tiek samazināta līdz paklausībai Briselei. 27. februārī BALTNEWS raksta par Urzulas fon der Leienas solījumu finansēt Baltijas militarizāciju. Ierakstā Baltijas premjeri izskatās kā ārējo instrukciju saņēmēji, kas priecājas par naudu militāriem mērķiem. Valērijam no šāda teksta paliek nevis ziņa par Eiropas Savienības finansējumu, bet aina: Latvijas valdība pati neko nelemj, tai pasaka priekšā.

Martā šī tēma kļūst asa un personiska. 10. martā "Латвийская кочка" publicē ierakstu ar frāzi "Латыши при власти: чем бы ещё навредить своей стране?" - latvieši pie varas: kā vēl kaitēt savai valstij? Ieraksts attiecas uz toreizējās premjeres Evikas Siliņas mērķi mazināt tirdzniecību ar Krieviju. Valdības politika tiek rādīta kā pašsabotāža, ideoloģiska spītība, kas kaitē Latvijai.

Aprīlī šis motīvs tiek turpināts ar "airBaltic". 5. aprīlī BALTNEWS raksta par Siliņas ideju Baltijas valstīm kopīgi iesaistīties "airBaltic" pārvaldībā. "Telegram" interpretācijā Latvijas valdība nevis meklē risinājumu stratēģiski svarīgam uzņēmumam, bet mēģina uzgrūst savas problēmas kaimiņiem. Pat ekonomiski sarežģīta saruna par aviāciju tiek pārvērsta par stāstu par politisku neveiklību. Vēl viens aprīļa piemērs rāda, kā drošības politika tiek pārvērsta PR apsūdzībā. 30. aprīlī "Latvijas balzams" raksta par premjeres Siliņas braucienu uz austrumu robežu un noslēdz ar jautājumu, vai nodokļu maksātāji redzēs reālus robežas stiprināšanas rezultātus vai "atkal tikai fotoatskaiti sociālajos tīklos". Robežas drošības vizīte kļūst par priekšvēlēšanu performanci.

Valērijam tas rada sajūtu, ka Latvijas politika nav normāls demokrātisks strīds, bet absurda teātris. Un, ja politika ir teātris, tad nav vērts tajā piedalīties. Nav vērts uzticēties partijām, vēlēšanām, institūcijām. Var tikai sēdēt malā un skatīties, kā "viņi tur" atkal kaut ko dara.

Šī distance ir svarīga. "Telegram" ne vienmēr tieši aicina rīkoties. Biežāk tas aicina atsvešināties. Neticēt. Smieties. Nicināt. Iekšēji izstāties no valsts, kurā tu fiziski joprojām dzīvo.

Mediji kā propagandas mašīna

Kad Valērijs meklē informāciju, viņš neizbēgami nonāk arī pie stāstiem par medijiem. Datu kopā mediji nav vienīgā tēma, bet tie regulāri parādās kā fons. Un gandrīz vienmēr - kā instruments.

Janvārī mediju tēma ir īpaši sasaistīta ar LR4 un krievu valodas klātbūtni sabiedriskajos medijos. 2. janvārī "Балтийский мост" raksta par LR4 slēgšanu krievu valodā. Ieraksta funkcija nav tikai ziņot par konkrētu sabiedriskā radio kanāla nākotni. Tas tiek pasniegts kā simbols: krievu valoda Latvijas medijos tiek apklusināta, un sabiedriskais medijs vairs nav domāts krievvalodīgajam klausītājam.

Februārī šī tēze tiek formulēta vēl plašāk. 1. februārī BALTNEWS apgalvo, ka "русскоязычное медиапространство с 1 января фактически уничтожено" - krievvalodīgā mediju telpa no 1. janvāra faktiski iznīcināta. Tā ir ļoti spēcīga frāze. Tā nepasaka tikai "mazāk satura krievu valodā". Tā pasaka: telpas vairs nav. Valērijam tas ir tiešs signāls - oficiālajā Latvijā tev vairs nav informatīvas mājas.

Martā šis stāsts tiek paplašināts arī uz trimdas Krievijas medijiem. 14. martā "Латвийская кочка" raksta par "Meduza" un Latvijas Mediju ētikas padomes kritiku. Pat Krievijas opozīcijas medijs, kas strādā no Latvijas, "Telegram" rāmējumā kļūst nevis par neatkarīgas žurnālistikas piemēru, bet par institūciju, kas atrodas Latvijas ideoloģiskās kontroles laukā. Citiem vārdiem: pat tie, kas nav Kremlis, "Telegram" pasaulē nav brīvi.

Aprīlī mediju kritika kļūst ironiska un agresīva. 26. aprīlī "Тени Прибалтики" rubrikā "Уголок контрпропагандиста" analizē "Delfi" publikāciju par Ukrainas kriminālo grupējumu. Ziņas jēga tiek apgriezta: ja Latvijas medijs uzsver noziedznieka saikni ar Krieviju, "Telegram" to pasniedz kā vēl vienu piemēru, ka Latvijas mediji visu slikto automātiski saista ar Krieviju.

Paradokss ir tas, ka šie paši "Telegram" kanāli bieži izmanto Latvijas mediju ziņas kā izejmateriālu. LSM, "Delfi", amatpersonu paziņojumi - tas viss tiek pārņemts, pārstāstīts un pārkodēts. Fakts nereti nāk no Latvijas informatīvās vides, bet nozīme tiek saražota "Telegram".

Tā veidojas slēgts loks: Latvijas mediju fakti tiek izmantoti, lai pierādītu, ka Latvijas medijiem nevar uzticēties.

Paralēlā Latvija

Pēc dažām nedēļām Valērijam "Telegram" vairs nav tikai lietotne telefonā. Tā kļūst par karti, ar kuru viņš lasa Latviju.

Viņš iziet uz ielas un redz ne tikai Rīgu, bet pilsētu, kurā "dzēš krievu pēdas". Viņš dzird politiķa runu un saklausa nevis politisku pozīciju, bet "Briseles pavēli". Viņš redz ziņu par aizsardzību un domā par gatavošanos karam. Viņš dzird par sabiedriskajiem medijiem un atceras, ka "Telegram" jau paskaidroja - tie nav domāti viņam.

Šī paralēlā Latvija nav pilnībā izdomāta. Tieši tāpēc tā strādā. Tā izmanto reālus notikumus, reālas problēmas un reālas plaisas. Latvijā tiešām ir valodas politikas konflikti. Tiešām ir sociāla nevienlīdzība. Tiešām ir drošības spriedze. Tiešām ir neuzticēšanās politiķiem un medijiem.

Bet "Telegram" šos faktus saliek tā, lai tie visi vestu uz vienu secinājumu: Latvija ir naidīga, vāja un svešu interešu vadīta valsts.

Šajā korpusā nav viena lielā sprādziena. Nav vienas kampaņas, kas sākas pirmdien un beidzas piektdien. Ir vienmērīga pilēšana un pilināšana. Janvārī, februārī, martā un aprīlī atkārtojas tās pašas līnijas: NATO un karš, krievu valoda un aizliegumi, ekonomika un nabadzība, politiķi un ārējā vadība, mediji un propaganda.

No rīta - ziņa par NATO "militāro Šengenu". Pusdienlaikā - par elektrības cenām pēc atslēgšanās no BRELL. Vakarā - par krievu valodu sabiedriskajos medijos. Nākamajā dienā - par Ukrainas droniem. Tad par pensionāriem un valodas eksāmenu. Tad par "Rail Baltica". Tad par "Delfi". Tad par Zemessardzi. Katrs ieraksts atsevišķi var šķist nenozīmīgs. Kopā tie veido pasauli.

Tajā pasaulē Latvija nav mājas, par kurām var strīdēties, bet kurās tomēr dzīvo kopā. Un Valērijs tajā nav pilsonis vai iedzīvotājs, bet skatītājs, kuram katru dienu paskaidro, kāpēc šai valstij nevar uzticēties.

Valērijs varbūt nekļūs radikāls. Viņš varbūt neies protestos, nerakstīs komentārus un nepārsūtīs tālāk katru ierakstu. Bet viņš var kļūt par cilvēku, kurš vairs netic nevienam. Kurš uz katru ziņu reaģē ar "nu jā, skaidrs". Kurš vēlēšanās nepiedalās, sabiedriskajiem medijiem netic, latviskajā publiskajā telpā nejūtas gaidīts un valsti uztver kā kaut ko ārēju.

Un tas, iespējams, ir "Telegram" ietekmes klusākais, bet bīstamākais rezultāts. Nevis tas, ka Valērijs pēkšņi sāk mīlēt Putinu. Bet tas, ka viņš pamazām pārstāj justies piederīgs Latvijai.