VIDEO: “Asarām acīs mēs sapratām - izdevās!” aculieciniece iemūžinājusi emocionālus mirkļus ar slavenās Rīgas kaķenes Grācijas atrašanu
Rīgas Anglikāņu Svētā Pestītāja baznīca ir īpaša. Tajā jau daudzus gadus dzīvo un dievnamu mājīgu padara mincene vārdā Grācija. Nesen viņai bija pašai savs raksts-intervija portālā Jauns.lv, taču dažas nedēļas vēlāk skaistā murrātāja pazuda...
Kaķa meklēšana ilga nepilnu pusotru dienu. Iesaistījās daudzi, kuriem rūpēja Grācijas liktenis, tostarp, viņas intervētājs, portāla Jauns.lv korespondents Māris Mičerevskis. Beigu beigās kaķene tika veiksmīgi atrasta un atgriezta dievnamā, savā gultiņā. Lielu lomu operācijā “Grācijas meklēšana” spēlēja kāda cita Jauns.lv pārstāve – video sižetu veidotāja Ingrīda Bondare, kura dzīvniekus arī dikti mīl.
Sanāca tā, ka Ingrīdai izdevās būt klāt mirklī, kad četrkājaino Anglikāņu dievnama “gariņu” atrada un iemūžināt šos mirkļus. Emocionālo stāstu viņa labprāt atstāsta lasītājiem, kā arī dalās ar bildēm un video!
Iepazīsties ar Anglikāņu dievnama kaķeni Grāciju
Vai kaķi nonāks debesīs? Kāpēc Bībelē šie dzīvnieki nav pieminēti, bet itin labi iejūtas Rīgas Anglikāņu baznīcā? Par dievnama minceni ...
Operācija - “Grācijas meklēšana”
Sestdienas pusdienlaiks pienāca ar satraucošu ziņu – pazudusi Grācija, Rīgas Sv. Anglikāņu baznīcas kaķene, saimniece, cilvēku mīlule un kaķis ar labu muzikālo gaumi.
Zvans no draudzenes Aijas bija tik izmisis un satraucošs, ka momentā sapratu – vajag iesaisti, atbalstu un racionālu glābšanas plānu. Jāteic, ka baznīca kopā ar Aiju paveica svētīgu darbu – izdrukāja desmitiem lapiņu, ielika postu sociālajos tīklos, kas ir būtiski un svarīgi pirmie soļi pazuduša dzīvnieka meklēšanā jau pirmajā diennaktī.
Aija jau pa dienu devās uz Imantu, no kurienes kāda sieviete naktī piezvanīja uz Grācijas kakla siksniņas norādīto telefona numuru. Tajā brīdī tas izklausījās neiespējami – kā no Vecrīgas kaķis nokļuvis Imantā, likās kāds joks... Kā izrādās, vienos naktī Santa nāca mājās no darba, un pie savas piecstāvu mājas durvīm viņu sagaidīja skaists, aprūpēts kaķis ar īpašu žetonu un atzīmi par piederību.
Tomēr sūtītā īsziņa naktī baznīcu sasniedza tikai no rīta... un kaķis tomēr palika uz ielas. Tās pašas dienas vakarā pārliecināju draudzeni doties uz Imantu kopā ar mani vēlreiz, lai izpētītu teritoriju un cerētu uz veiksmi. Ierodoties notikuma vietā, pārsteidzošs bija fakts, ka Grācija vēlajā piektdienas vakarā tika manīta vietā, kur atrodas kontrolētas kaķu kolonijas ar vairākām kaķu mājām. Bija skaidrs, te kaķus mīl.
Rūpīgi izstaigājām apkārtni, runājām ar cilvēkiem, stāstījām un rādījām bildes. Tomēr atradām arī vairākas ieejas uz vaļējiem pagrabiem. Pa ceļam mūs sveicināja vietējie kaķi – draudzīgi, labi baroti, ar koptiem kažociņiem.
Skaidrāk par skaidru bija fakts, ka Grācija svešā vietā un gaišā dienas laikā, kad braukā mašīnas, staigā cilvēki, suņi un daudz kaķu, īsti nerādīsies. Tomēr, izpētot un zinot kaķu psiholoģiju, zinām, ka kaķis ir nobijies un svešā vietā pārdzīvo šoku.
Kaķis var slēpties zem mašīnām un sēdēt vienā vietā līdz pat trīs dienām. Bet, zinot Grāciju, viņa ir pieradusi pie cilvēkiem, uzticas tiem, un tieši Santu viņa jau bija izvēlējusies par savu cilvēku. Kaut iepazinusi tikai neilgu brīdi, Santa īsā laikā bija kļuvusi uzticama.
Atgriežoties pie kaķu filozofijas, man bija skaidrs, ka Grācija atgriezīsies sestdienas vakarā pie Santas durvīm tieši tajā pašā laikā un vietā. Santai izskaidroju rīcības plānu. Kad Grācija atnāks – pacienāt ar kaķu pārtiku un mēģināt ieaicināt trepju telpā, kas droši radīs slēgtu vidi, lai kaķi noķertu.
Santa pārdzīvoja, ka to neizdarīja dienu agrāk, jo situācija bija sarežģīta tādēļ, ka mājās ir savi dzīvnieki. Bet es biju vairāk nekā 100% pārliecināta, ka izdosies. Grācija ir kaķis ar intelektu, orientēts uz cilvēku, un kaķis labi atceras vietu, kur viņu pabaroja.
Mēs ar Aiju devāmies mājās, mūs laipni pavadīja viens no Imantas kvartāla melnajiem minkām, kuram arī cilvēks nav svešs. Visu laiku bija doma – kā tas iespējams, un vai tiešām Grācija ir tik tālu no savām mājām? Santai pateicu, ka esmu sasniedzama visu nakti un atrodos 20 minūšu attālumā, lai atbrauktu un vestu kaķi uz baznīcu. Bija jārēķinās, ka kaķis tomēr ir arī nakts dzīvnieks un dos ziņu par sevi naktī, klusumā un mierā.
Plkst. 23 pienāca ziņa, ka Grācija nav parādījusies. Kaimiņš, kurš dzīvo blakus, kā pēc tam noskaidrojās, sēdēja pie loga un gaidīja... Līdz 1.30 naktī viņš ieraudzīja Grāciju! Santa steidzās ārā sagaidīt, viss izdevās pēc plāna, un Grācija tika ieaicināta mājās, līdz sagaidīja mūs.
Santa iznesa kaķi, un šajā brīdī, asarām acīs, mēs sapratām – izdevās. Grācija bija tik mierīga un, domāju, laimīga par to, ka nebija uz ielas vai pagrabā, bet pie cilvēka. Tā nu mēs visi devāmies uz baznīcu, vedām kaķi, un Grācija, notiesājot naksniņas, devās gulēt pēdējā solā baznīcas zālē.
Kaķa ķeršana brīvdienās radīja pārdomas par to, ka viss vēl nav sabiedrībā zudis. Mēs, cilvēki, spējam būt atsaucīgi, saprotoši un izpalīdzīgi. Bet tomēr ir indivīdi, kuros mājo tādas personības šķautnes kā savs labums, ļaunums vai kaut kādas iedomas. Secinot to, ka Grācija ne jau pati ar tramvaju devās pāri tiltam uz septiņu kilometrus attālo Imantu apciemot savus sugas brāļus. Grācijai paveicās, jo satika vēl vienu “savu cilvēku”. Veiksme, kuru pavada vai nu baznīcas gars, vai spēcīga sinerģija ar cilvēku.
Paldies liels Anglikāņu baznīcas cilvēkiem par kopīgu darbu, Aijai par izmeklēšanas organizēšanu, manam dēlam par palīdzību Grācijas pārvešanā. Paldies visiem, kas dalījās ar ziņu sociālajos tīklos.
Bet īpašs paldies Santai un viņas kaimiņam no Imantas par rūpēm. Tiekamies koncertos Anglikāņu baznīcā!
