Pētīja dzīvi pēc nāves un pierakstīja mirušo balsis - beidzot klajā nāks filma par Konstantīnu Raudivi

Filmas komandā darbojās kinoproducents Bruno Aščuks, režisors un scenāriju autors Andis Mizišs, operators Andrejs Verhoustinskis, skaņu operators Aivars Riekstiņš, skaņu režisors un komponists Ģirts Bišs.  “Izlaušanās – tā sauc skaņu plati ar balss ierakstiem, bet to pieraksti ir grāmatā “Neredzamais kļūst dzirdams”. Neredzamais – pasaule, kuru neredzam, bet kas kļūst dzirdama, un ar to Raudive nodarbojās,” “Kas Jauns Avīzei” teic kinoproducents Bruno Aščuks. Filmas pirmizrāde paredzēta rudens pusē. 

Vairāk saista reālas lietas

Kā tapa pati ideja, kāpēc filma tieši par Konstantīnu Raudivi? “Pie manis atnāca režisors un scenāriju autors Andis Mizišs, viņš kādreiz bija mans students un daudz ko esam kopā darījuši. Pirmajā variantā fokuss bija uz mirušo balsīm un filmu gribēja par to. Sākumā atteicos, jo tas mani ne īpaši saista, vairāk interesē reālas lietas. Pilnīgi iespējams, ka apkārt mums kaut kas ir. Ja ne balsis, tad kaut kādi trokšņi vai fons. Tālāk jau, kā katra cilvēka smadzenes apkārtesošo dažādību uztver. Tāpēc es sākumā nepiedalījos. Vēlāk pārdomāju un tomēr piekritu. Daudzi bija dzirdējuši un zināja Raudives vārdu, taču neko vairāk par šo personību pateikt nevar. Jāsaka, ka joprojām tā ir. Raudivi pazīst kā Zentas Mauriņas dzīvesbiedru, priekšplānā ir viņa elektronisko balsu fenomens, bet citas darbības jomas – filosofija, rakstniecība, tulkošana – paliek ēnā,” atzīst Aščuks. “Mani interesē divas lietas. Tas, ka Raudive ir no Latgales. Es esmu dzimis Rīgā, bet mans tēvs nācis no latgaļu zemes. Es šai novadā esmu pavadījis bērnību un aizvien turp aizbraucu – uz kapiem, un man Latgalē mīt arī draugi un paziņas. Vienmēr sevī esmu jutis latgalisko. Otrs iemesls – varbūt tikpat neizskaidrojamas kā mirušo balsis – ir Raudives attiecības ar Zentu Mauriņu. Varētu likties – dažādi cilvēki, fiziskā pasaule, ikdienas rūpes, bet laikam bija spēcīga savstarpējo attiecību ķīmija, kas abus saturēja kopā. Tas atkal ir kaut kas interesants.”

Aščuks teic, ka sācis ar Latgalē dzimušā autora Pētera Zeiles grāmatu “Konstantīns Raudive”. “Meklējis esmu arī citus izdevumus, grāmatas, ko pats Raudive sarakstījis, arī Mauriņa, muzeju un arhīvu materiālus, un liela nozīme ir cilvēkiem, kuri bija satikuši Raudivi vai pētījuši viņa darbību,” stāsta Aščuks.  

Soli pa solim

Kinoproducents atklāj, ka pirms neilga laika mūžībā aizgājušais folklorists un valodnieks Austris Grasis bijis viens no pirmajiem, ar ko pirms darba sākšanas apspriedušies, jo viņam bija plašs kontaktu loks ar latviešiem Vācijā, Zviedrijā un citās valstīs, kuri ir lietas kursā arī par Raudivi un Mauriņu.

“Uzreiz bija skaidrs, ka jābrauc uz Vāciju – Minsteri un Badkrocingeni. Uz Minsteres latviešu centru tika aizvestas lietas no mājas Badkrocingenē, kurā dzīvoja Mauriņa un Raudive. Šeit satikām cilvēkus, kuri daudz palīdzēja filmas veidošanā. Gita Reinberga ir no Latvijas, bet jau ilgi dzīvo Vācijā. Viņa bija rakstījusi disertāciju par Zentu Mauriņu, arī vadījusi vairākas ekskursantu grupas, kuras interesējās par abu latviešu personību dzīves gaitām. Viņa palīdzēja atrast daudzus filmai nozīmīgus Raudives laikabiedrus.

Savulaik Badkrocingene kā dzīvesvieta Vācijā tika izvēlēta gan Zentas Mauriņas veselības dēļ, gan tāpēc, ka ir tuvu Francijai un Šveicei. Tur atrodas daudz sanatoriju, un arī pašā Badkrocingenē joprojām ir veselības atjaunošanas iestādes, kas viņai bija vitāli nepieciešams. 

Pilsētas muzejā ir iekārtota Mauriņas un Raudives piemiņas istaba. Taču, tā kā viņu mantas aizveda uz Minsteri, tur oriģinālo eksponātu nav. Ir ratiņkrēsls, rakstāmmašīna, magnetofonā skan Raudives balsis un ieraksti. Badkrocingenē tiek uzskatīts, ka abi latvieši viņiem ir ļoti nozīmīgi. 

Muzeja vadītāja Suzanne Berkemera palīdzēja sarunāt tikšanos ar Elizabeti Krauzi-Mamjē, kura tagad dzīvo mājā, ko no viņas vecākiem kādreiz īrēja Raudive un Mauriņa. Netālu no mājās ir kapi, kuros viņi abi ir apbedīti.

Vācijā bijām vairākas reizes, arī Minsterē, un apmeklējām ar abiem mūsu tautiešiem saistītās vietas,” turpina stāstīt Aščuks. 

Lielākais atklājums – meita Mirandella

Kinoproducents pauž, ka ļoti interesantas bijušas Irenes Mellis atmiņas. Viņa Zviedrijā, Upsalā, abiem bijusi ļoti tuva, palīdzējusi Mauriņai gan pārrakstīt tekstus, gan mājas darbos.

“Tieši Irenes kundze piemin Raudives meitu Mirandellu, kura kā divgadīga meitenīte bijusi pie tēva un Zentas viņu dzīvoklī. Tomēr runas likās vairāk nekā baumas – meita ir, bet – kur, kas noticis ar viņu? To neviens nevarēja pateikt. Es Mirandellu sāku meklēt jau Latvijā. Uzrakstīju vēstuli arī Zviedrijas-Latvijas biedrībai un saņēmu atbildi, ka viņiem nekas nav zināms, bet Lilita Zaļkalns atsūtīja Mirandellas adresi, kuru bija sameklējusi adrešu grāmatā, kāda Zviedrijā vēl ir publiski pieejama. Kartē atradu, ka viņa mīt Zviedrijā netālu no Gēteborgas. Man sanāca nejaušs brauciens uz to pusi, un vienu dienu veltīju tieši Mirandellas meklēšanai. Izbraukāju to apvidu, bet neviens neko nezināja. Tad uzgāju mežā tādas kā vasaras mājas. Iegāju vienā no tām, un man atbild: “Jā, es zinu, kur tas ir.” Uzzīmēja man ļoti sīku karti. Tāpat kā mūsu laukos – ceļa gals, desmit dažādas pastkastītes, un uz vienas izlasīju arī Mirandellas Raudives vārdu. Viņa tur dzīvo kopā ar savu draugu. Kad Mirandella iznāca man pretī, pastāstīju, ka esmu no Rīgas un veidoju filmu par viņas tēvu. Sākumā Raudives meita bija diezgan atturīga. Mēs runājām apmēram stundu. Mirandella darbojas ar mākslu un drāmu, ko pasniegusi gan bērniem, gan pieaugušajiem. Nevar teikt, ka bohēmiska, drīzāk brīvdomātāja, un liekas, ka tāda bijusi arī bērnībā un pusaudžu gados. Skaidrs, ka Gēteborgai nekādu sakaru ar Raudivi nav un visai filmēšanas grupai doties turp un filmēt Mirandellu nav vērts. Meita jau pati bija interesējusies gan par tēvu, gan Latviju, bet valodas zināšanu nav. Ko teiktu, ja es viņu uzaicinātu uz Latviju? Mirandella Raudive manam priekšlikumam piekrita. Starp citu, pusaudža gados viņa brauca pie tēva un Mauriņas uz Vāciju. Raudives meita Mauriņu saukusi par Zentī,” stāsta Aščuks.

Ceļi Latvijā un Upsalā

Kinoproducents atklāj, ka Latvijā atradis vēl dažus Raudives radiniekus, viņi ģimenē bija pieci bērni un tāpēc ir diezgan daudz radu.

“Kad Mirandella Raudive atbrauca uz Latviju, devāmies uz Krāslavu, jo tur ir ģimnāzija, kurā Raudive savulaik mācījās. Tālāk atrodas Asūnes pagasts, ir Raudives dzimto māju vieta, kur palikuši vairs tikai pamati un uzlikts piemiņas akmens. Apmeklējām arī vietējo baznīcu un kapus. Bijām arī Rīgā, Kuldīgas ielas dzīvoklī, kur Mauriņa un Raudive dzīvoja un no kura tālāk devās trimdas gaitās uz Vāciju. Mirandella bija priecīga par Latvijas apmeklējumu. Vēlāk filmējām arī Upsalā, kur Mirandella ir dzimusi. Tur arī Raudive satika Mirandellas mammu, pēc profesijas medmāsu. Tolaik sieviete iebraucējiem mācīja zviedru valodu, un tā abi satikās. Nezinu, vai Raudive ar Mauriņu par šīm attiecībām bija runājuši. Jāatdzīst, arī negribu zināt. Tās ir ļoti personiskas, intīmas tēmas, ko nevajadzētu apspriest publiski,” saka producents.  

Ir saglabājušās diezgan daudzas Raudives vēstules, viņš sarakstījās ar radiniekiem. “Tās ieguvām no Dienvidkurzemes novada Grobiņas Zentas Mauriņas piemiņas istabu veidotājiem. Varētu šķist, ka “padomijas” laikos, 50., 60. gados, bija grūti sazināties, bet Raudive sarakstījās ar radiem. Viņš dažreiz rakstīja mīklaini, ka ir ļoti aizņemts, kā arī ļoti lepojās ar meitu Mirandellu, kad viņa sāka iet skolā. Mauriņa un Raudive nebija īpaši bagāti, sadzīve pat diezgan sarežģīta, bet vienalga viņš kaut ko sūtīja uz Latviju. Raudive sarakstījās arī ar grāmatu izdevējiem – gribēja arī būt atzīts rakstnieks. Man gan šķiet, ka tā nav spēcīgākā viņā talanta šķautne. Interesantākas ir Raudives kultūras, filozofiskas apceres nekā romāni. Arī tulkojumi, īpaši no spāņu valodas. Savās apcerēs par citu autoru darbiem Raudive gan ir diezgan kritisks,” vērtē stāstītājs.

Starp ticību un nezināmo

Kinoproducents atklāj, ka ir nofilmēts ļoti daudz materiāla, vairāk par 40 stundām. “Atradu arī tieši tāda tipa magnetofonu, ar kādu Raudive Zviedrijā sāka ierakstīt balsis. Latvijā viņam bija cita tehnika, un tā tagad atrodas Minsterē. Šāda tipa magnetofonu mēs arī izmantojam filmēšanas procesā. Cilvēkiem, kuri stāsta par Raudivi intervijās, blakus magnetofons, un it kā pats Raudive ierakstītu šīs sarunas.

Viņš savulaik gribēja studēt teoloģiju, bija katolis pēc pārliecības. Tad es sāku domāt, kā tas iet kopā ar mirušo balsīm. Tā jau ir īstā aizkapa dzīve, bet šī, ko tagad dzīvojam, ir tikai tāda sagatavošanās. Tāpēc filmā ir arī intervijas par to, kā baznīcas pārstāvji uz to skatās,” piebilst Aščuks.  

Ir zināms teiciens, ka Raudive bija Mauriņas kājas un rokas. Daudzās fotogrāfijās var redzēt, ka priekšplāna ir Zenta Mauriņa, bet Raudive tālāk aizmugurē. Viņai esot ratiņkrēslā, gribējās pierādīt, ka tas nav šķērslis, ka viņa ir līdzvērtīga un kādā ziņā arī pārāka. 

“Raudive ir sarežģīta personība. Negrib nokļūt priekšplānā, nav vēlēšanās izcelties, bet tomēr parādīt, ka var, un saņemt novērtējumu,” sarunu pabeidzot, vēl uzsver Bruno Aščuks.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta "Pētīja dzīvi pēc nāves un pierakstīja mirušo balsis – beidzot klajā nāks filma par Konstantīnu Raudivi" saturu atbild SIA Izdevniecība Rīgas Viļņi.