Kāpēc padomju laikā mājas būvēja tieši ar 5 un 9 stāviem: arhitekts skaidro, kurās dzīvot ir labāk
Lielākā daļa māju, kas atrodas post-padomju pilsētu ielās, tika uzceltas PSRS laikā. Var pamanīt, ka to stāvu skaits pārsvarā ir divu veidu – vai nu pieci, vai deviņi. Protams, sastopamas arī divstāvu un desmitstāvu ēkas, taču daudz retāk.
Arhitekts Valentīns Pogoreļijs skaidroja, kāpēc mājām ir tieši 5 vai 9 stāvi, kā arī kurš no šiem variantiem ir vispiemērotākais dzīvošanai.
Kad sāka būvēt piecstāvu mājas
Pēc Pogoreļija teiktā, viss ir atkarīgs no tā, par kāda veida piecstāvu ēkām ir runa. Tā sauktās "staļinkas" sāka būvēt 20.–30. gados 20. gadsimtā. Tās ir mūra ēkas.
Savukārt mūsdienīgākās piecstāvu apbūves – tā dēvētās "hruščovkas" (tās var būt gan ķieģeļu, gan paneļu mājas) – tika celtas, sākot ar 50. gadiem, kad pēc Otrā pasaules kara bija nepieciešams ātri un lielos apjomos nodrošināt mājokļus.
Kā norāda eksperts, ēku stāvu skaits tiek noteikts atbilstoši valsts būvnormatīviem. Būvnormatīvos bija noteikts maksimālais kāpšanas augstums bez lifta, kas praksē parasti atbilda pieciem stāviem (aptuveni 14–15 metriem).
"Lai gan padomju laikā dažās "staļinkās" bija lifti. Šādās mājās parasti dzīvoja partijas elite, tāpēc to kvalitāte bija ievērojami augstāka nekā "hruščovkām"."
Arhitekts skaidro, ka valsts būvnormatīvus pārsvarā izstrādā arhitekti–zinātnieki, balstoties uz zinātnisku analīzi. Lielākā daļa cilvēku, kāpjot pa kāpnēm, bez grūtībām spēj uzkāpt līdz ceturtajam stāvam, piektais jau ir spēku robežās, bet uz sesto vai septīto stāvu kāpt kļūst sarežģīti. Tātad šāds stāvu skaits tika izvēlēts, ņemot vērā cilvēka fiziskās iespējas.
Saskaņā ar jaunajiem valsts būvnormatīviem pašlaik bez lifta drīkst būvēt ēkas ar četriem stāviem. Piecstāvu ēkas būvniecība ir atļauta tikai ar nosacījumu, ka piektais stāvs ir mansarda stāvs un kopā ar ceturto veido divstāvu dzīvokli.
Kāpēc padomju laikā mājas būvēja 9 stāvu augstumā, nevis ar 10 vai 8 stāviem
Pogoreļijs arī skaidroja, kāpēc PSRS netika būvētas mājas, kas būtu augstākas par 9 stāviem. Pēc viņa teiktā, pirmās deviņstāvu ēkas Padomju Savienībā sāka celt 20. gadsimta 60.–70. gados.
Tieši šāda stāvu skaita izvēle bija saistīta ar jaunu iespēju rašanos – tehniku un tehnoloģijām, kas ļāva būvēt augstākas ēkas. Jo īpaši PSRS parādījās augstceltņu celtņi.
"Deviņstāvu ēku būvniecība ir saistīta arī ar izmaiņām būvnormatīvos un pilsētbūvniecības likumdošanā," norāda eksperts. Viņš piebilst, ka projektēšanā pastāv jēdziens "zilā līnija" – tā ir līnija, kas nosaka maksimāli pieļaujamo apbūves augstumu.
Teritorijās, kur saskaņā ar pilsētbūvniecības normām šī robeža ir augsta, drīkst celt augstceltnes, savukārt citās zonās stāvu skaits ir ierobežots.
Pēc Pogoreļija domām, PSRS laikā būvētās deviņstāvu paneļu mājas būtiski atšķiras no piecstāvu ēkām ar lifta esamību. "Ja runājam par pašu konstrukciju un pamatiem, Padomju Savienībā ēkas tika būvētas ar lielu drošības rezervi – piemēram, piecstāvu mājas pamati varēja izturēt arī deviņus stāvus," norāda speciālists.
Arhitekts piebilst, ka mūsdienās uz pārdošanu būvētās jaunās mājas parasti netiek celtas ar tik lielām izturības rezervēm, jo tiek rūpīgi izvērtēta ekonomiskā lietderība un pasūtītāji izvairās no liekām izmaksām.
Kas ir labāk – PSRS laika deviņstāvu vai piecstāvu paneļu mājas
Pogoreļijs uzsver, ka, ņemot vērā pašreizējo situāciju, dzīvošanai nepārprotami labāka izvēle ir piecstāvu māja.
Viņš norāda, ka deviņstāvu ēkā ir lifts, bet tas ir mehānisms, kas mēdz salūzt un kam nepieciešama tehniskā apkope. Ja mājā ir tikai viens lifts, būs dienas, kad iedzīvotāji to nevarēs izmantot, piemēram, tehniskās apkopes dēļ.
"Ja vēl ņem vērā elektroapgādes atslēgumus vai citus faktorus, kopumā aptuveni 10% laika lifts var nestrādāt. Manuprāt, vispār vislabāk ir dzīvot trīsstāvu mājā – jo mazāk stāvu, jo mazāks iedzīvotāju blīvums mikrorajonā un jo komfortablāka ir dzīve," piebilst eksperts.
