Baltijas jūra grauž Latvijas teritoriju: bet vai pret to var cīnīties?

Ar klimata pārmaiņu ietekmi jārēķinās

Jūras krasts pakāpeniski pielāgojas vienmēr mainīgajiem dabas apstākļiem. Visspilgtāk šo dabisko pārmaiņu procesu var redzēt piekrastes posmā no Pāvilostas līdz Užavai, tostarp atpūtnieku iecienītajā Jūrkalnē. Klimata pārmaiņām pagaidām vēl nav spēcīgas ietekmes uz krasta erozijas procesu, tomēr Latvijas Universitātes Eksakto zinātņu un tehnoloģiju fakultātes docents un vadošais pētnieks Jānis Lapinskis lēš, ka šī gadsimta beigās tas varētu kļūt par dominējošo faktoru. 

Klimata ietekmi sīkāk var sadalīt trīs faktoros: ūdens līmeņa paaugstināšanās, gaisa temperatūra ziemā, vēja virziena izmaiņas. Ūdens līmeņa paaugstināšanās pagaidām notiek ar ātrumu 3–5 milimetri gadā, bet var prognozēt, ka šī gadsimta beigās tas paaugstināsies vismaz par 50 centimetriem. Vēl – jo siltākas ir ziemas, jo lielāks ir erozijas risks. Kādēļ tā? Ja gar jūras malu ir izveidojies ledus un arī pludmales smiltis ir sasalušas, spēcīgas vētras gadījumā tā kalpo kā dabiskā barjera. Runājot par vēja virziena izmaiņām – iespējam, šī gadsimta otrajā pusē aizvien biežāk sāks pūst rietumu rumbu vēji, proti, virzienā no jūras uz sauszemi. Arī tas varētu ietekmēt erozijas ātrumu.

Piekrastes pārvaldības pasākumi – pašvaldību rokās

Klimata un enerģētikas ministrijā portālam “Jauns.lv” skaidroja: “Pašvaldībām ir pienākums ņemt vērā klimata pārmaiņu riskus teritorijas attīstības plānošanā, sagatavojot attīstības plānošanas dokumentus, paredzot arī klimata pārmaiņu pielāgošanās pasākumus un integrējot tos teritorijas attīstības plānošanas dokumentos. Tas izriet vienlaikus no teritorijas attīstības plānošanas regulējuma.” Ministrijas Stratēģiskās komunikācijas un sabiedrības līdzdalības departamenta direktore Baiba Jakobsone arī norāda, ka Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs ir izstrādājis krasta erozijas novērtēšanas rīku, kas sniedz pašvaldībām iespēju izvērtēt piekrastes teritoriju jutīgumu un potenciālos riskus. Tas kalpo kā atbalsta rīks pašvaldībām politikas plānošanā. Ar to var iepazīties šeit.

“Tāpat Norvēģijas finanšu instrumenta projekta ietvaros ir sagatavots pētījums par krasta erozijas procesiem, to attīstības tendencēm un ietekmi uz piekrastes teritorijām, nodrošinot zinātniski pamatotu informāciju plānošanas un lēmumu pieņemšanas vajadzībām. Pētījuma mērķis bija izstrādāt iespējamo risinājumu kopumu jūras krasta erozijas mazināšanai, lai sniegtu atbalstu jūras piekrastes teritoriju attīstības plānošanā un apsaimniekošanā, kā arī  ierobežotu jūras krasta erozijas sekas klimata pārmaiņu ietekmē,” skaidro Baiba Jakobsone.

Šie instrumenti un pētījumi kalpo kā atbalsts pašvaldībām, lai pieņemtu datos balstītus lēmumus un laikus ieviestu efektīvus pielāgošanās pasākumus klimata pārmaiņu radīto risku mazināšanai.

Vai vērts būt doniem Kihotiem?

Bernātnieks Andris Maisiņš nu sevi dēvē par pilna laika pensionāru, bet savulaik ir bijis Nīcas pagasta vecākais, pēc tam strādājis Dabas aizsardzības pārvaldē un darbojies arī kā vides gids. Jau kopš sēšanās pagasta vecākā krēslā viņš seko līdzi procesiem, kas notiek piekrastē, un ļoti labi pazīst šo teritoriju. “Jautājums – kur dabūsim miljardus, lai nosargātu visu krastu? Viena neliela aizsargbūve neko nenosargās, varbūt vienu konkrētu objektu, bet tā neapturēs krasta eroziju,” teic Andris un aicina atcerēties par vielas nezūdamības likumu. Tā izpausmes dabā lieliski varot redzēt piekrastē. “Šie procesi pastiprinājās līdz ar ostu izbūvēšanu. Konkrēti mūsu pusē – pēc Liepājas ostas mola uzbūvēšanas. Liepājas ostas aizsargmoli iesniedzas jūrā apmēram kilometru, ziemeļu mols pat vēl vairāk. Padziļinot ostu, lai tajā varētu ienākt pēc iespējas lielāki kuģi, tika izņemts milzīgs daudzums grunts. Ko dara jūra? Cenšas šo milzu zudumu kompensēt, paņemot no kaut kurienes smiltis un aiznesot tur, kur to trūkst,” stāsta Andris Maisiņš. Vēl viens aspekts – straumes. Atkarībā no to virziena un stipruma veidojas vai nu sanesumi, vai noskalojumi. Piemēram, Bernātos krasts tiek intensīvāk noskalots tad, kad valdošās ir dienvidrietumu straumes.

Andris Maisiņš ir rūpīgi pētījis vecās kartes, tostarp tādas, kas bijušas padomju armijas rīcībā. Mērījumi bija veikti laika posmā no 1970. līdz 1975. gadam, kartes izlaistas 1982. gadā.  Mērogs – 1 centimetrs atbilda 20 metriem. “Salīdzinot ar jaunākām kartēm, varēja izrēķināt, ka 20 gadu laikā no krasta atskaloti 88 metri,” saka Andris. Vēl viņš atminas 1992. gada pavasari un mājas ar nosaukumu Bangas, kas atradās jūras krastā. “13. martā mēs šīs mājas nofotografējām. Aizbraucot turp divas dienas vēlāk, ieraudzījām tikai krastā mētājamies dažādas nama detaļas un vecu zārku, ko saimnieki bija glabājuši pažobelē,” stāsta mans sarunas biedrs un piebilst – noskalošanās mēdz būt diezgan straujš process.  

Viņš aizsargbūvju izveidi salīdzina ar Migela de Servantesa romāna “Dons Kihots” galvenā varoņa cīņu ar vējdzirnavām. Ne tikai tādēļ, ka tas ir dārgi un gana sarežģīti, bet galvenokārt jau tādēļ, ka tie ir dabas procesi, kas notiek neatkarīgi no cilvēka gribas. Un arī tālab, ka neviena šāda iejaukšanās nepaliek bez sekām. Viņš kā piemēru min aizsargvalni, ko uzbūvēja, lai aizsargātu Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. “Tūdaļ tas kaitēs piekrastes teritorijai, kas atrodas tālāk uz ziemeļiem,” uzsver Andris Maisiņš.

Viņš pats jūtoties droši, jo dzīvo 2,5 kilometrus no jūras. Un tuvāk arī negribētu. “Dzīvojot pie pašas jūras, tas smukums ir aptuveni divus mēnešus gadā. Pārējā laikā jācīnās ar vēju, lietu un smiltīm, kas tiek nestas pa gaisu. Jūtos daudz komfortablāk, jo man priekšā ir mežs, kas aizsargā no rietumu un ziemeļaustrumu vējiem. Bet zini, kā dzīvē mēdz būt... Ir cilvēki, par kuriem var teikt tā – nauda ir, bet prātiņa nav nemaz. Ar to, manuprāt viss ir izteikts,” tiešs ir Andris Maisiņš. Lūk, stāsts no dzīves. Deviņdesmitajos gados kāds turīgs vīrs tika pie zemes gabala pašā jūras krastā. Viņš ne tikai izraka dīķus, bet arī pārraka kāpu, lai iegūtu labāku pieeju pludmalei. Tagad vietā, kur bija pārrāvums, izveidojusies kāpa desmit metru augstumā, jo vējš, meklējot vieglāko pretestības ceļu, sanesis iekšā smiltis no liedaga…

“Ne velti likumdošanā ir noteikta jūras krasta aizsargjosla 300 metru platumā. Neko arī šajos 300 metros nevajadzētu būvēt. Man nav grūti katru dienu aiziet līdz jūrai un papriecāties par to. Vienkārši cilvēks ir aizmirsis par to, ka viņam ir iespēja kustēties,” saka Andris Maisiņš.

PROJEKTU ""Klimata kurss" – SIA "Izdevniecība "Rīgas Vilņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņa par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" FINANSIĀLI ATBALSTA EMISIJAS KVOTU IZSOLĪŠANAS INSTRUMENTS.