Marinas Boihmanes-Boikmanes dzelzceļa stāsts fotogrāfijās
Gadu desmiti aizritējuši vilcienu kustībā, pieturās un ceļā satiktos cilvēku stāstos. Marinai Boihmanei-Boikmanei dzelzceļš nav tikai darbs — tā ir ...
FOTO: no tvaika lokomotīvēm līdz mūsdienu e-vilcieniem! Marina jau 45 gadus strādā par konduktori
Ir cilvēki, kuriem darba vieta ar laiku kļūst par otrajām mājām. Marinai Boihmanei- Boikmanei tās ir vilciena vagons: šaurā eja un pasažieru stāsti, kas nāk līdzi katrā reisā. 45 gadi dzelzceļā nav tikai skaitlis — tā ir vesela dzīve, kas aizritējusi sliežu ritmā: no laikiem, kad pavadones kurināja krāsnis ar oglēm, līdz šodienai, kad mainījušās tehnoloģijas un pasažieru steiga. Taču pats galvenais viņas stāstā palicis nemainīgs — cilvēki.
Intervijā Jauns.lv Marina atminas, ka bērnībā sapņoja par profesijām, kas 80. gados šķita īpaši cienījamas un stabilas. “Te gribējās būt par dakteri, te par skolotāju,” viņa atceras. “Toreiz tās bija tādas profesijas, uz kurām skatījās ar cieņu.” Tomēr dzīve izvērtās citādi. “Bet, nu, sanāca kā sanāca,” Marina nosaka ar vieglu smaidu.
Dzelzceļa sliedes ģimenē jau izsenis
Marinai dzelzceļš ģimenē nebija svešs. “Vectēvs strādāja par stacijas dežurantu Stendē, bet onkulis mācījās par mašīnistu, un pēc tam viņu paaugstināja — viņš bija Rīgas dzelzceļa stacijas priekšnieks. Kad es sāku strādāt, sanāca, ka tieši pie viņa arī nonācu.”
No bērnības viņai dzelzceļš saistās ar vasarām un ceļojumiem. “Man bija kādi 8–9 gadi, un toreiz vēl varēja braukāt pa visu Padomju Savienību. Dzelzceļniekiem bija atlaides biļetes — vajadzēja tikai piemaksāt. Mēs dabūjām tādu foršu vagonu, un katru vasaru mani veda atpūsties uz Krimu. Tas pirmais vilciens… vēl nezināji, kur kuru plauktu aizņemt, ko skatīties, kas notiek — viss bija jauns un interesants. Laikam tas man arī visvairāk palika atmiņā.”
Kad Marina pabeidza skolu, uz dzelzceļu uzreiz tikt nevarēja. “Dzelzceļā pieņēma tikai no 18 gadiem, bet man bija 16, tāpēc vajadzēja kaut kur pastrādāt.” Viņa aizgāja strādāt veikalā, jo tas bija saistīts ar cilvēkiem.
“Pārdevēja darbs toreiz skaitījās prestižs — 80. gados jau veikalos neko tā īsti nevarēja dabūt. Atceros, piemēram, olas atveda milzīgās kastēs, rindas nenormālas, un es tur ar tām olām “tirgojos”,” Marina pasmejas.
Ir palikušas prātā arī mazas lietas, kas tajos laikos bija īpašas. “Konfektes arī nebija tā vienkārši dabūt. Atceros “Kalev” baltās īrisa konfektes — man šķiet, tagad vairs tādas garšas nav. Es tās pa kluso nopirku un nesu mammai uz darbu.”
Un tad pienāca brīdis, kad Marinai palika 18 un viņa gāja stāties par pavadoni. “Mans onkulis tur strādāja par kadra daļas priekšnieku, bet viņš mani ar pirmo reizi nepaņēma darbā, sakot, ka man jāiet tālāk mācīties. Tad es atkal aizgāju strādāt uz universālveikalu.
Marina turpina ar smaidu, it kā atcerētos pavisam skaidri to brīdi: “Un tad man palika 18 gadi. Un te pēkšņi… es pat nezinu, kāpēc, bet onkulis pats man piedāvāja: “Nu ko, tu vēl gribi uz dzelzceļu?” “Protams, ka gribu!” Viņš teica: “Labi. Tad iesim kārtot. Būs jāpabeidz kursi. Kad kursus pabeigsiet, iedos anketas — tās būs jāaizpilda. Un tad viņš man saka: “Es tev pateikšu vienu uzvārdu. Tu tajā anketā ieraksti, ka gribi tikai pie viņa. Tad es tevi paņemšu.” Man tajā brīdī bija pilnīgi vienalga. Es jau tāpat nevienu nepazinu.”
Vēlāk izrādījās, ka šis cilvēks ar uzvārdu Škuļteckis bija pazīstams visā Padomju Savienībā — ar savu komjauniešu brigādi. “Es pat īsti nezināju, pie kā es tikšu, bet es tiku tā, ka man maz nelikās. Tur bija tā: dienu un nakti tevi pārbaudīja. Vai forma ir kārtībā, ko tu dari, kā tu uzvedies, kā tu runā… visu, visu, visu. Un viņš vispār varēja nakts vidū piecelties un vienkārši iziet cauri visam sastāvam. Toreiz bija 24 vagoni — un viņam nebija slinkums. Ziemā, vasarā… tā viņš mani tur riktīgi izmācīja.”
Pirmās ziemas viņa sev solīja aiziet, bet tomēr dzelzceļā palika uz 45 gadiem
Pirmais Marinas reiss bija uz Maskavu. “Dežūras bija tādas: divi pavadoņi uz vienu vagonu. Viens iet pagulēt, otrs ir augšā. Protams, tu nevari vispār pagulēt — tas viss bija tik jauns, ka man pat grūti izteikt, kā es tur jutos.”
Vaicāta, kas no tās dienas visvairāk palicis prātā, Marina saka: “Tajā pirmajā reizē man galvā bija tikai viens: vai es varēšu runāt ar cilvēkiem, vai es mācēšu viņiem izdabāt, kas man tur īsti jādara… Atceros, man bija bail pat gaismu ieslēgt. Tur pie sienas bija tāda viena podziņa, ko vajadzēja vienkārši nospiest un mazliet pagaidīt. Es spiežu — nekas nenotiek. Es spiežu vēlreiz — atkal nekas. Es jau domāju: nu viss, kaut kas nav tā, kaut kas ir salūzis, un tagad būs ziepes. Un es gāju modināt vecāko pavadoni tur blakus. Viņa atnāk, mierīgi pieiet, ieslēdz gaismu — un viss strādā. It kā nekas, bet es to pogu vēl tagad atceros.”
“Ziemā, protams, sākās īstais “prieks”. Vajadzēja kurināt krāsnis. Mēs pašas kurinājām — ar oglēm. Un iedomājies: baltos krekliņos… Mamma vēl brīnījās, ka man priekša pelēka, bet zem svārkiem tas gabaliņš balts. Viņa prasa: “Ko tu tur dari?” Viņa nekādīgi nevarēja saprast, ka es tur esmu kā kurinātāja. Rokas sarkanas, un neviens jau nepateica, ka vajag cimdiņus uzvilkt, vai vēl kaut ko. Un tad tajā ziemā — uz Maskavu bija mīnus četrdesmit, četrdesmit pieci grādi. Un es vēl nemāku tā kārtīgi kurināt. Man tās krāsnis nodziest. Vagonā uzreiz kādi 12 grādi — un viss salst ciet,” atmiņās dalās Marina.
Tolaik viņa nodomājusi, ka ziemu nostrādās un ies projām. “Pienāk pavasaris — paliek drusku vieglāk. Vasara vēl — labi, izvilksim līdz nākamajai ziemai. Iešu projām. Un tā… trīs gadus es sev katru ziemu teicu: “Iešu projām.” Un tad pienāca tas brīdis, kad es sapratu: ka vairs prom neiešu.”
Tā Marina par vilciena konduktori strādā jau 45 gadus. Pa vidu Marina vēl aizgāja mācīties uz Daugavpils tehnikumu. “Pēc tam vēl pastrādāju… un laikam jau biju palikusi gudrāka. Un tad priekšnieks pats man vienā brīdī saka: “Klausies… mums ir starptautiskais vilciens. Varbūt tu pamēģināsi?” Protams, ka es gāju un mēģināju.”
“Mums bija vilcieni uz Berlīni, uz Varšavu, bija arī Sofija. Un uz Berlīni es paliku līdz pašām beigām. Tas bija 998. gads, kad to reisu mums slēdza. Un tad tu pēkšņi attopies — cik tie gadi jau ir pagājuši? Es pati sāku skaitīt. Citreiz te darbā meitenes saka: “Es esmu 12 gadus nostrādājusi.” Es pat neko nesaku, klusēju. Tad otra saka: “Man ir 24.” Es domāju: nu, jā… tiešām daudz. Un tad es saku: “Nu pagaidiet… man jau šogad paliek 45 gadi. Es saku un pati tam neticu.”
Toreiz vilcienā brauca mierīgāk
Vaicāta, kas viņai ļāvis tik ilgi noturēties šajā darbā, Marina nedomā ilgi — viņas atbilde ir vienkārša un ļoti cilvēcīga: “Ziniet, laikam jau kolēģi man trāpījās tādi… Mēs viens otram visu laiku palīdzējām un mācījāmies viens no otra. Tas ļoti daudz nozīmē. Un vēl — cilvēki. Es neesmu no tām runīgajām, bet man patīk. Katrs ir citāds, katram ir savs stāsts, un katrs tev kaut ko pastāsta. Cilvēkam jau vajag izrunāties. Viņš izrunājas — viņam paliek vieglāk. Un laikam… man tas darbs arī patīk.”
Daloties atmiņās par tiem laikiem, Marina uzreiz sajūt atšķirību starp “toreiz” un “tagad” — ne tik daudz maršrutos, cik pašos cilvēkos. “Nu, toreiz cilvēki, man liekas, vairāk brauca… tā kā ciemos. Pie radiem, ekskursijās. Uz Maskavu, uz Sanktpēterburgu, uz Simferopoli, uz Sočiem… visur. Visi kaut kā brauca mierīgāk. Tagad ir citādi. Tagad te visi steidzas — uz darbu, uz mācībām. Visu laiku kaut kur skrien. Ļoti reti ir tā, ka kāds iekāpj, mierīgi apsēžas un vienkārši brauc apskatīties Rīgu, Ogri, vēl kaut ko. Tagad viss ir tāds… steidzīgāks.”
Kad viņai prasa, kādam cilvēkam jābūt, lai varētu strādāt par konduktoru, Marina tikai nopūšas: “Ziniet… man liekas, tas ir baigi grūti. Es skatos uz jaunajiem. Toreiz, kad nāca jaunieši, viņi palika, tāpēc, ka vajadzēja darbu — vajadzēja strādāt. Un arī grafiks bija tāds, piemēram, astoņas dienas tu strādā, un, kad esi darbā, nu tur nekas — tu esi darbā. Bet pēc tam astoņas dienas esi mājās. Un tajās astoņās dienās tu vari visu paspēt.”
Bet šodien, pēc Marinas domām, jaunajiem noturēties ir grūtāk. “Tagad tas darbs ir tāds… tu atnāc, un brīvdienas nav sakārtotas. Un es uzskatu — jauniešiem gribas patusēties, gribas pagulēt. Nu, šeit tā nesanāks. Un vēl… viņi atnāk uz darbu ar domu: “Es tagad ātri izdarīšu — biļetes pārbaudīšu, iedošu, parunāšu un viss.” Bet tā nav. Te ir jāprot cilvēku paklausīties. Tev ir jāizdara tā, lai viņam būtu labi. Es, piemēram, nevaru tā vienkārši iziet cauri ātri, ne uz vienu nepaskatoties. Ja viņš ar mani runā, man ar viņu jāparunā. [..] Bet jaunie — viņi grib visu ātri. Un šajā darbā “ātri” bieži nestrādā.”
Marinai ir tik liela pieredze, ka viņa “zaķus” jau atpazīst un tie esot ļoti daudz. “Ja mēs redzam, ka cilvēks nav pārbaudījis biļeti, tad tu pieej klāt. Ja neesi redzējis — tu vienkārši uzprasi. Pārsvarā tie ir jaunieši.”
Vaicāta, ko pasažieri parasti nenojauš, bet konduktoram jāiznes katrā reisā, Marina atbild ļoti vienkārši: “To, ka konduktors arī ir cilvēks. Viņš arī nāk uz darbu. Un katram mājās varbūt kaut kas ir noticis. Katram ir savs noskaņojums. Pasažieris parāda biļetīti — un viņam liekas, ka ar to viss arī beidzas. Viņš tālāk neko neredz. Viņš neredz, ka mums arī ir grūtības. Ka katram ir kaut kas savs. Un galvenais ir tas, ka… to jau nedrīkst izrādīt.”
“Tajos laikos brauca arī viņi…”: Raimonds Pauls, Laima Vaikule un Vija Artmane
Pa šiem gadiem Marinai sakrājusies vesela virkne momentu — interesantu, sirsnīgu un arī tādu, kas paliek atmiņā uz ilgu laiku. Viņa pati saka, ka darbs bijis grūts, bet vilciens tajos gados cilvēkiem tomēr saistījās ar īpašu sajūtu.
“Es jau teicu — grūti bija. Bet tajos gados vilcienu tomēr uzskatīja par romantiku. Un mums tā romantika arī ir bijusi — pa īstam,” Marina pasmaida. “Kad bijām jauni — 18 plusi — protams, ka puiši brauca. Kurš konfektes stiepa, kurš vēl kaut ko. Jā, bija tādi.”
Reizēm tā “romantika” izpaudās pavisam vienkārši. “Stacijās mēs toreiz stāvējām ilgi — kādas 15–20 minūtes katrā. Un pie katras stacijas bija puķu dobes. Nu tās dobes bija noplēstas,” Marina smejas. “It sevišķi vakarā, kad tumšs. No rīta dežuranti nāk, skatās vagonā: “Aha, jums te ziedi stāv.” Nu tā… tāda romantika.”
Ir bijuši arī brīži, kas tagad šķiet gandrīz komiski — bet tajā brīdī tie bija ļoti īsti. “Un vēl atceros — vienreiz pa nakti vilciens apstājās. Tas bija tajos laikos, tagad jau cilvēki pieraduši, ka vilciens var stāvēt. Bet toreiz… naktī, pasažieri pieceļas no miega: “Kāpēc mēs stāvam? Mēs laikam esam… sastrēgumā,”” Marina pasmaida.
Marina atceras arī īpašos reisus, kuros pasažieri bija pavisam citādi nekā ikdienā. “Tajos laikos, ziniet, ļoti daudz aktieru un mūziķu brauca ar mūsu vilcieniem, arī Krievijas vēstnieki. Piemēram, Raimonds Pauls brauca, Vija Artmane,” viņa piemin. “Un Laima Vaikule brauca pastāvīgi. Arī Mihails Zadornovs braukāja bieži.”
Tajā periodā Marina strādājusi arī īpašākā vagonā. “Es vienā laikā strādāju VIP vagonā. Tur bija tā: tur brauca divi pieaugušie, un ar bērnu varēja braukt. No četrām kupejām viena bija tā īpaši uztaisīta — tur bija televizors, mūzikas centrs, skapis, lielie dīvāni… nu, tāds līmenis. Tad viņi tur brauca.”
Un VIP vagonā darbs nebija tikai “pārbaudīt biļetes”. Tas bieži bija pilna servisa darbs — ar uzmanību detaļām. “Mēs tajā bijām arī kā oficianti. Uzvilkām priekšautiņus un gājām apkalpot. Un tu jau pēc laika zini: ko kuram vajag. Kuram ir diēta, kuram ko labāk nepiedāvāt… tas jau paliek atmiņā. Laimai Vaikulei, piemēram, vajadzēja gurķīti notīrīt. Viņa neēda visu tā. Piemēram, Zadornovam — viņš strādāja. Viņam vajadzēja, lai uz galda nav lieku lietu, lai ir brīva vieta. Mēs jau zinājām un ātri visu novācām. Un viņš dzēra tikai zaļo tējiņu. Tādas nianses bija jāievēro.”
Visa dzīve sliežu garumā
Vaicāta, kas šajā profesijā dod vislielāko gandarījumu, Marina atkal atgriežas pie cilvēkiem — pie tā, kas viņai, šķiet, ir pats svarīgākais: “Man patīk cilvēki. Gan pasažieri, gan kolēģi. Man patīk, ka katram ir savs “knīfiņš” — katrs ir citāds. Un, godīgi sakot, ja nebūtu tie kolēģi… varbūt es arī tik ilgi nenostrādātu. Jo tu katru reizi ar viņiem parunājies, kaut ko izstāsti, kaut ko pasmejies.”
Marina uz brīdi apdomājas un tad piebilst, ka daudz kas, ko šodien sauc par “smagu darbu”, viņai šķiet pavisam citā mērogā. “Es neteikšu, ka man toreizējais darbs bija viegls. Tas bija fiziski ļoti smags. Mēs gultas klājām kā viesnīcā, sienas mazgājām, griestus mazgājām, tepiķus tīrījām. Ogles kurinājām, staipījām, krāsnis tīrījām. Zem vagona tīrījām sniegu, ledu — visu. Mums viss bija fiziski jādara. Bija jāpārbauda, jāredz tie bremžu kluči, viss, kas tur apakšā. Tagad jaunie mēdz teikt: “Man ir šausmīgi smagi, man ir šausmīgi grūti…” Bet te nav tā. Te ir soma ar aparātiem, jā, viss tas ir, bet tas nav tas pats. Te atkal ir vairāk staigāšana — turp, šurpu, turp, šurpu… desmit stundas. Tas ir grūti, jā, bet tas nav tā fiziski grūti kā toreiz.”
Domājot par to, kā varētu nosaukt filmu par saviem 45 gadiem dzelzceļā, Marinai ilgi prātot nevajadzēja – nosaukums viņai šķita pašsaprotams, jo gandrīz visa dzīve aizritējusi uz dzelzceļa sliedēm. Kā vienu no idejām Marina minēja “Visa dzīve sliežu garumā”, kā otru — “Dzīves vilciens”. Abi nosaukumi, viņasprāt, precīzi pasaka galveno: dzelzceļš bijis ne tikai darbs, bet arī viņas ikdiena un dzīves ritms.
