Atļauts ienākt tikai "izredzētajiem": kādas bija padomju ēras specpoliklīnikas Latvijā
Bija laiks, kad no augstām tribīnēm, kā arī juridiskos dokumentos, tajā skaitā konstitūcijā, tika deklarēts, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Realitāte gan smagi spoguļoja pretējo, proti, visi cilvēki patiesi ir vienlīdzīgi, taču paralēli pastāv slānis, kas ir vienlīdzīgāki.
Padomju okupācijas laikā viņus nicīgi dēvēja par izredzētajiem, taču tādi tie patiešām arī bija.
No šodienas viedokļa absurda šķiet situācija, ka pat ne tik senos laikos pastāvēja virkne iestāžu, tajā skaitā tādas, kur tiek sniegti dažādu veidu medicīniskie pakalpojumi, taču lielākajai tautas daļai ieeja tajās uz stingrāko ir aizliegta. Tās bija iestādes, kuru nosaukumos tika izmantots prefikss “spec-“, piemēram, “specslimnīca”, “specpoliklīnika”, “specaptieka”, “specsanatorija”, “specbufete”, “specveikals” un citi.
“Vērtīgākiem” pacientiem pienākas vairāk
Viena no visplašāk zināmajām specpoliklīnikām atradās Skolas ielā 5, Rīgā. Tās oficiālais nosaukums bija Latvijas PSR Veselības aizsardzības tautas komisariāta poliklīnika. Mūsdienās šajā ēkā atrodas medicīnas klīnika ARS. Vēl viena šāda veida ārstniecības iestāde, kur atļauts ieiet bija vien izredzētajiem vai arī par lieliem blatiem, atradās Majoros. Tā bija kūrortpoliklīnika “Rīgas Jūrmala”. No šāda veida slimnīcām visvairāk zināmā bija “Linezers”.
Minētās ārstniecības iestādes salīdzinājumā ar tām, kas pieejamas plašām tautas masām, bija kā no citas realitātes. Tēlaini izsakoties, tas būtu kā salīdzināt ūdeni ar šampanieti. Plašas, gaumīgi iekārtotas uzgaidāmās telpas, plaši un tiem laikiem labi aprīkoti ārstu kabineti. Piemēram, poliklīnikā Skolas ielā 5 bijusi pat speciāla ātrās palīdzības izsaukšanas iekārta. Rindu uz ārsta pieņemšanu nebija vispār.
Labi pārbaudīti, uzticami kadri
Medicīniskais personāls bija laipns, jo labi apzinājās, ka šeit strādāt (tāpat kā ārstēties) ļauts vienīgi izredzētajiem, privileģētiem ļaudīm. Pirms kādu pieņēma darbā, notika ļoti stingra pārbaude un izvērtēšana. Kadri tika rūpīgi atlasīti; specpoliklīnikās un specslimnīcās varēja strādāt vien tādi darbinieki, kas ir uzticami un ar labu reputāciju. Pārsvarā šāda veida iestādēs praktizēja krievu tautības mediķi, taču gadījās arī pa kādam latvietim.
Kāda no ārstēm (viņas vārdu neminēšu), kas ilgus gadus, sākot no 1974. gada, nostrādāja Latvijas PSR Veselības aizsardzības ministrijas 4. pārvaldes poliklīnikā Rīgā, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā intervijā presei klāstīja, ka ārstēt nomenklatūru jau vien bijis milzu gods, tāpēc pieņemšana darbā notikusi ļoti rūpīgi, pēc pamatīgas atlases. “Apmēram divdesmit cilvēku veselība tika uzticēta vienai ārstei. Vienmēr tā ir bijusi krievu tautības. Bet pie manis galvenokārt nāca latvieši Bresis, Strautmanis, Ramāns. Visi ļoti patīkami cilvēki. Toreiz mūsu pacientiem bija divreiz gadā jāiziet profilaktiskās apskates. Citi nāca, citi ne,” – tā šī laimes lutekle pauda presei.
Specpoliklīniku un specslimnīcu ārsti receptes izrakstīja uz speciālām veidlapām, ar kurām sirdzējs devās uz specaptieku. Tajā medikamentu klāsts bija krietni vien plašāks, turklāt nebija deficīta (kā parastajās aptiekās).
Uzrādiet caurlaidi!
Pilnīgi visos aspektos tika padomāts, lai šiem augstākās šķiras ļaudīm, kuri pārkāps “spec-“ ārstniecības iestāžu slieksni, būtu ērti un patīkami. Kā nu ne, ja pacienti bija ļoti īpašs kontingents: Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmie un otrie sekretāri, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, ministri, izpildkomiteju priekšsēdētāji, kā arī citi augsta līmeņa vadītāji un personālie pensionāri.
Jāprecizē, ka specpoliklīniku un specslimnīcu durvis bija atvērtas ne tikai šiem iepriekš minētajiem laimes lutekļiem, bet arī viņu bērniem, vecākiem, laulātajiem. Ienākt varēja, tikai uzrādot caurlaidi. Tas bija obligāti.
Pieredzes stāsts
Radās iespēja šo jautājumu pārrunāt ar kādu dāmu, kura bija ar mieru dalīties savā pieredzē, taču lūdza saglabāt anonimitāti. Piebilstams vien tas, ka viņa bija savulaik ļoti populāra cilvēka dzīvesbiedre un arī atzina, ka viņa uzvārds daudzkārt ir palīdzējis atvērt vienas vai otras durvis, kas vienkāršajiem mirstīgajiem bija slēgtas.
“Esmu bijusi gan vienā, gan otrā pusē. Biju nolēmusi mācīties medicīnu, tāpēc 1963. un 1964. gadā Jūrmalas slimnīcas Ķirurģijas nodaļas operāciju zālē strādāju par sanitāri. Kopš tā laika atmiņā palikušas ļoti lielās palātas ar vismaz sešām gultām katrā. Nereti visiem pacientiem nodaļā nepietika vietas, tāpēc gultas sagriezām šķērsām, lai atbrīvotos vieta vēl kādai liekai gultai. Nevienā specslimnīcā kas tāds nebija iedomājams,” viņa stāsta. “Attiecībā uz pacientu ēdināšanu, man šķiet, ka tolaik, kad strādāju Jūrmalas slimnīcā, nekā “krimināla” nebija. Ēdiens kā ēdiens.”
Mana sarunu biedre savulaik ir ārstējusies gan kūrortpoliklīnikā “Rīgas Jūrmala”, gan specpoliklīnikā Skolas ielā 5, Rīgā, gan slimnīcā “Linezers”. Par Jūrmalas kūrortpoliklīniku saka tā: “Uz turieni pie ārstiem brauca “izredzētie” pat no Maskavas. Mēs, latvieši, varējām tikt tikai caur lieliem blatiem. Es tolaik strādāju Majoros un kaut kas mani tur “iebīdīja”. Kas kūrortpoliklīnikā bija labāks? Varbūt aparatūra? Es tur gāju tikai pie zobārsta, kaut gan tur, protams, pieņēma arī citu disciplīnu ārsti.”
Par specpoliklīnikas Skolas ielā 5 apmeklējumu pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu pašā sākumā kundze izsakās šādi: “Tur bija glīti ārstu kabineti un smalkākas iekārtas. No šīs specpoliklīnikas attiecīgās nodaļas vadītājs mani nosūtīja uz slimnīcu “Linezers”, jo vajadzēja taisīt operāciju. Slimnīcā gulēju divvietīgā palātā kopā ar celtniecības uzņēmuma “Velve” vadītāja māti.”
Slimības priekšā visi nav vienādi
Kā šo augstākajai sabiedrības šķirai pieejamo ekskluzīvo ārstēšanos uztvēra pārējie Latvijas iedzīvotāji, kuriem priekšrocību nebija? Protams, ar lielu sarūgtinājumu un aizvainojumu. Vieni uzskatīja, ka tādā līmenī kā specpoliklīnikas, specslimnīcas ir jābūt visām veselības aizsardzības iestādēm. Citi bija pārliecināti, ka ar speciestāžu palīdzību tiek izkropļots medicīnas humānais pamatprincips: ārstēt, neprasot, kas tu esi; ārstēt cilvēka organismu pēc iespējas labāk, neraugoties ne uz ko, jo slimības priekšā visi ir vienlīdzīgi. Taču visi kā viens uzskatīja, ka nomenklatūras ārstēšana daudzkārt labākos apstākļos ir netikumīga pēc būtības.
Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu nogalē Latvijas presē sāka publicēt iedzīvotāju vēstules par šo tematu. Citāts no kādas vēstules: “Visādu “spec” privilēģiju pastāvēšana ir sociāli netaisnīga, tā ir maskēta nelikumība. Kas tad ir šie cilvēki, kuri bauda “spec” pakalpojumus? Tie galvenokārt ir dažāda ranga priekšnieki. Šos “spec” labumus privileģētie piesavinājušies, izmantojot savu dienesta stāvokli. Pašreiz, kad sabiedrība cenšas nodibināt likumības principus, visas “spec” iestādes ir pilnīgi likvidējamas.”
Raksta noslēgumā vēl kāds citāts no lasītāja vēstules astoņdesmito gadu beigās. Tā perfekti atklāj, cik lielā mērā šāda prakse bija netaisnīga, pat noziedzīga. “Starp citu, Rīgā katru gadu no vēža mirst tūkstoši cilvēku. Pārsvarā viņi mirst mājās, mokās, bez īstas medicīniskās palīdzības. Slimnieku kopšanai nevienu piederīgo no darba neatbrīvo. Lūk, kam vajadzīga specslimnīca ne kā privilēģija, bet gan kā žēlsirdība. Kāpēc nevarētu šiem slimniekiem atdot vienu no Rīgas specslimnīcām? Jo vairāk tāpēc, ka šajās speciestādēs ir tukšas palātas, un ārstē tur arī atbildīgo darbinieku radiniekus.”
