Indras Vilipsones kultūrpieturas nedēļai. Ko ieplānot no 2. februāra līdz 8. februārim?
Šodien man padomā divas kultūrpieturas, viena no tām tepat mūsu galvaspilsētas centrā, bet otra kultūrlielpilsētā Hamburgā, ja nu ceļi turp ved, kas arī ļoti ticams, jo tikai stundas lidojums no Rīgas un skaistajā pilsētā pie Elbas vien pāris dienās savu kultūrgrozu var piepildīt ar smalku saturu – muzeji, izstāžu zāles, mūzikas pērle Elbas Filharmonija un vēl un vēl.
Sākkšu ar Rīgu, jo nedēļas nogalē atkal piedzīvoju neaizmirstamu ceļojumu vēsturē un mākslā, apmeklējot Latvijas Nacionālā mākslas muzeja tikko durvis vērušo izstādi "Ielu maldos: pilsēta latviešu modernistu vērojumā". Muzeja vēstījumā teikts: "20. gadsimta pirmā puse ir laiks, kad Latvijas un Eiropas kultūra piedzīvoja straujas pārmaiņas. Izstāde aicina izsekot latviešu rakstnieku un mākslinieku pieredzei trīs nozīmīgās pilsētās – Rīgā, Berlīnē un Parīzē. Viņi bija flanēri un flanēzes – nesteidzīgi pilsētas vērotāji, kas tekstos un attēlos dokumentē moderno arhitektūru, satiksmi, reklāmas, skatlogus, urbānās telpas skaņas un ritmu. Izstādes apmeklētājs līdzīgi pastaigāsies starp eksponātiem, sajūtot laikmeta noskaņu un iepazīstot tā vizuālo valodu. Pirms Pirmā pasaules kara pa Parīzes ielām kā flanēri jau bija staigājuši Gustavs Šķilters, Jāzeps Grosvalds un citi latviešu mākslinieki, pēc kara viņu pēdās sekoja Rīgas mākslinieku grupa un rakstnieki, kuri steidza dalīties iespaidos gan rakstos, gan mākslas darbos. Latviešu kultūra iekļāvās Eiropas modernisma plūsmā un to bagātināja. Andrejs Kurcijs sacerēja dzejoļu ciklu “Barbars Parīzē”, bet Lūcija Zamaiča pārdeva savu vecāku māju Latvijā, lai pāris gadus varētu dzīvot Francijas galvaspilsētā un ceļot arī citviet. Berlīne rosināja gan rakstnieku Linardu Laicenu, kurš veltīja odas tās drūzmai un mašinērijai, gan tēlnieku Kārli Zāli, kurš kopā ar mācekli Arnoldu Dzirkalu un Andreju Kurciju šajā lielpilsētā izdeva pirmo avangardisko latviešu mākslas žurnālu “Laikmets”. Līdzās tālaika Rietumeiropas metropolēm arī Rīga spēcīgi iedvesmoja latviešu modernisma mākslinieku, rakstnieku un domātāju darbus. Pilsētvides tēlojumi variējas no krāšņi izgaismotiem Ludolfa Liberta gleznotiem Parīzes nakts skatiem, Jāņa Tīdemaņa pilsētnieku pūļa ainām un Ādolfa Zārdiņa fantāzijām līdz Rīgas nomaļu strādnieku, pašpuiku un staiguļu rēgainajai pasaulei Aleksandra Čaka un Austras Skujiņas dzejā, dendija Kārļa Padega skaudrajā grafikā un sirreālam Daugavmalas tirgus aprakstam Valtera Benjamina piezīmēs. Literatūras un mākslas apvienojums izstādē izgaismo laikmeta sociālās un kultūras pārmaiņas, atklājot, kā latviešu modernisti atspoguļoja un interpretēja mainīgās urbānās vides iespaidus un dinamiku."
Es savu pastaigu sāku ar moto "Acis modri izplešu, ausis plaši atveru", to aizņēmos no Olivereto dzejas rindām, jo šīs pastaigas ietvi tiešām veido dzeja, kas savijusies ar vizuālo mākslu un mūziku uzbur starpkaru Rīgas atmosfēru ļoti dzīvu, krāsainu un stilīgu. Bija prieks paciemoties. Dodoties prom no muzeja, turpat parkā mani apstādināja dīvains kadrējums manā acu priekšā. Rainis pārdomās iegrimis, mazu būdiņu un lampiņu apkrauts vēro slidotājus, kas spožajos saules staros jautri čalodami apļo. Hmmmm… nodomāju, re cik interesanti man arī izvērtās viens foto mirklis ielu maldos, tikai gadsimtu vēlāk, kā tikko redzētajā izstādē…
Nolēmu tomēr pakavēties savās pārdomās un emocijās par skaisto mākslas izstādi un devos tālāk pastaigā pa piesnigušo un saulaino parku, un jau pēc brīža mani sasniedza e-pastziņa, ar kuru padalīšos, jo vienmēr esmu gandarīta un lepna, ja mūsu jaunie talanti dodas plašajā pasaulē un tur pieteic Latvijas vārdu. Un tā - 2026. gada 9. februārī pl. 20.00 Elbas filharmonijas "Laeiszhalle" notiks kamermūzikas vakars jeb "Liederabend|, kurā līdzās pasaules klasikai skanēs arī latviešu komponistu kamermūzika. Programmā iekļauta meistardarbu izlase no klasicisma līdz modernismam, no Mocarta Luīzes dramatiskās atriebības un Šūberta Grietiņas iekšējā nemiera līdz Brāmsa mūžīgās mīlestības stāstam, Debisī verlēniski impresionistiskajām ainām un Džao Dzjipina mistiskajai ķīniešu orhidejai. Īpašs uzsvars programmā likts uz latviešu mūziku – Jāņa Mediņa lirisko „Ir viens vakars", Jāņa Ķepīša temperamenta pilno „Neuzticīgo čigānieti" un Jāņa Plakida dziesmām „Kas dimd, kas rīb" un „Siltā lietū", kurās tautasdziesmu čuksti un latviešu dzejas intimitāte veido programmas emocionālo kodolu. Līdzās pasaules klasikas dižgariem – Mocartam, Šūbertam, Brāmsam, Bēthovenam, Grīgam, Debisī, Džao Dzjipinam un Britenam – šie latviešu opusi izskan kā spilgta balss no Latvijas, organiski iekļaujoties starptautiskajā kamermūzikas kontekstā.
Vakaru "Laeiszhalle" intīmajā atmosfērā veidos mecosoprāns Kristīne Matvejeva, baritons Yanyan Cheng, soprāns Oda Lou Johansena un pianiste Saida Timiņa, kuru saspēle ļaus katram stāstam atklāties gan smalkās niansēs, gan plašā dramaturģiskā elpā. Latviešu mecosoprāns Kristīne Matvejeva studē Hamburgas Mūzikas un teātra akadēmijas koncerteksāmena operprogrammā. Kamerdziedāšanā viņu saista vācu, franču, angļu un latviešu repertuārs, īpaši novērtējot Vītola, Ķepīša, Pūces, Plakida un Kalniņa mūziku. 2025. gada Jāzepa Vītola 5. starptautiskā vokālistu konkursā K. Matvejeva ieguva speciālbalvu par labāko Jāzepa Vītola solodziesmas izpildījumu, savukārt "Laeiszhalle" ir viena no nozīmīgākajām koncertzālēm Vācijā, kas jau vairāk nekā gadsimtu uzņem izcilus māksliniekus un smalkas kamermūzikas programmas.
Pati Kristīne saka "Man ir liels gods uzstāties prestižajā "Laeiszhalle", prezentējot latviešu kamermūziku. Programmā iekļāvu kontrastējošas dziesmas, lai dalītos ar mūsu kultūras bagātību: pagānisko elpu, patieso sirsnību, ugunīgo ritmisko spēku un dvēseles kluso harmoniju. Tas ir veids, kā tuvināt Latvijas vērtības Hamburgas iedzīvotājiem caur mūziku, pat ja valoda ir sveša. Es ticu, ka mūzika ir valoda. Valoda, kura ir jāsajūt, ne tikai jāsadzird.’’
Paldies Kristīnei par skaistiem vārdiem, lai skaists koncerts un mums visiem kopā lai bagāta kultūrnedēļa. Tiekamies!
