FOTO: slepenais PSRS kodolobjekts Alūksnes mežos: ko slēpj pamestā Zeltiņu bāze?

Teritorija, kur "slepenība" bija daļa no ainavas

Bāze atradās Zeltiņu pagastā (Alūksnes novadā). Dienesta nodrošināšanai un apsardzei tika izmantota ievērojami plašāka teritorija — aprakstos minēti ap 300 hektāri nožogotas platības, kas bija sadalīta dzīvojamajā un "īpaši slepenajā" zonā. Mūsdienās apmeklētājiem galvenokārt pieejama kompaktā bijušā objekta daļa — ap 20 hektāriem; tieši tur vislabāk saskatāms plānojums un infrastruktūras "skelets".

Kādas raķetes atradās Zeltiņos — un kāpēc to ir svarīgi saprast

R-12 (pēc Rietumu klasifikācijas SS-4 Sandal) bija viena no galvenajām Padomju Savienības vidējās darbības rādiusa raķetēm Aukstā kara laikā. Tieši šis raķešu tips bija saistīts ar laikmeta slavenāko krīzi: R-12 izvietošana Kubā 1962. gada rudenī kļuva par centrālo epizodi Karību krīzē.

Zeltiņos šīs raķetes bija izvietotas četros starta laukumos; avotos līdzās R-12 minēts arī variants R-12U (8K63U) — modifikācija, kas saistīta ar šahtu jeb slēptu izvietošanu.

Mūsdienu apmeklētājam tas nozīmē ko pavisam konkrētu: viņa priekšā nav vienkārši "pamests objekts", bet teritorija, kur visa loģistika — ceļi, patvertnes, angāri un aizsargbūves — bija pakārtota uzdevumam uzturēt raķetes kaujas gatavībā un apkalpot tās slēgtā režīmā.

Kas palicis bāzes vietā

Pat pēc vairākiem gadu desmitiem šeit joprojām ir redzami elementi, kas reti saglabājas tik "nolasāmā" veidā: betona ceļi, angāri un noliktavas, pazemes patvertnes un bumbu patvertnes, starta laukumi un tehniskās zonas, kur skaidri saprotama katra mezgla funkcija — no piebraucamajiem ceļiem līdz vietām, kur atradās dienesta ēkas.

Atsevišķa detaļa, kas negaidīti padara šo vietu vēl “atpazīstamāku” reģiona iedzīvotājiem, ir akmens Ļeņina galva. Šis pieminekļa fragments padomju laikā atradās Alūksnes centrā, bet vēlāk tika demontēts un pārvietots uz bāzes teritoriju; juridiski eksponāts tika piesaistīts muzeja struktūrai, savukārt uz vietas to turpināja uzturēt pašvaldības dienesti.

Kāpēc šī vieta nekļuva par "drupu parku" — un kas notiek tagad

Pēc militārās izmantošanas pārtraukšanas šādi objekti parasti seko vienam no diviem scenārijiem: vai nu teritorija strauji degradējas laupīšanas un vandālisma dēļ, vai arī to cenšas "salikt" no jauna — vismaz kā saprotamu vēsturisku un tūrisma objektu. Zeltiņi izvēlējās otro ceļu, tomēr ar zināmām atrunām: daļa teritorijas joprojām nav labiekārtota, un pašvaldības dokumentos tieši norādīts uz risku, ka atsevišķi posmi var pārvērsties degradētā vidē; vienlaikus daļā teritorijas notiek saimnieciskā darbība.

Pēdējos gados uzsvars likts uz to, lai objektu būtu iespējams apskatīt patstāvīgi un vienlaikus "neapmaldīties" tā mērogos. Šim nolūkam tiek attīstīta navigācija un infrastruktūra: darbojas audiogids, bet maršruts ir veidots aptuveni divu stundu pastaigai ar galvenajiem pieturas punktiem — no angāriem līdz starta laukumiem un patvertnēm.

Interese par šo vietu ir stabila: 2025. gadā tika minēti dati, ka audiogidu gada laikā izmantojuši tūkstošiem apmeklētāju, kā arī pieminēti plāni uzlabot pieejamību un pamata komfortu maršrutā (tostarp taktilās kartes un atpūtas vietas).

Svarīgi ir arī tas, ka šī vieta paliek "dzīva" ne tikai tūrisma nozīmē: apmeklētāji tiek brīdināti par saimniecisko darbību, kā arī par to, ka medību sezonā teritorijā var notikt medību pasākumi — tas ietekmē gan uzvedības noteikumus, gan objekta uztveri kā telpu, kas nav pilnībā konservēta.

Kāpēc cilvēki šurp dodas

Zeltiņi piesaista ar to, ka tas nav "par karu" veidots muzejs vitrīnās. Šeit ir redzama Aukstā kara loģika kā inženiertehnisks uzdevums: kā izskatījās objekts, kuram bija jāpaliek slēptam, autonomam un gatavam izpildīt pavēles. Tieši tāpēc tas šodien darbojas kā atmiņas vieta — skarba, betona veidā iemiesota, bez dekorācijām.