FOTO: “Latviešu meitene” atgriežas mājās! Vācijā atrasta vēl Hitlera laikos no Latvijas izvesta Roberta Tillberga glezna

Glezna tika no jauna atrasta un atgriezta mājās laimīgas apstākļu sakritības un īsto cilvēku uzņēmības dēļ. Purvīša muzeja komanda, piedaloties mūziķim un Purvīša muzeja radošajam direktoram Jānim Holšteinam-Upmanim (zināmam arī kā Goran Gora), Purvīša muzeja vadītājai un bijušajai kultūras ministrei Žanetei Jaunzemei-Grendei, kā arī citiem domubiedriem, devās vairākās ekspedīcijās uz Vāciju, lai meklētu kara laikā zudušos mākslinieka Vilhelma Purvīša darbus.

Sākotnēji šķita, ka ir uzietas pēdas pazudušajām Purvīša gleznām – tās it kā esot nonākušas reihskomisāra Heinriha Lozes muižā Šlēsvigā un vēlāk varējušas tikt pārvietotas uz Šlēsvigas muzeja arhīvu. Sazinoties ar muzeju, izrādījās, ka Purvīša darbi tur nav bijuši, toties muzeja krājumā atradās latviešu mākslinieka Jāņa Roberta Tillberga glezna „Latviešu meitene”.

Šlēsvigas muzejs nekavējoties piekrita gleznu nodot Latvijai, jo nacistiskās Vācijas okupācijas laikā pat legāli iegādāti mākslas darbi saskaņā ar Vašingtonas konferences lēmumiem nav uzskatāmi par likumīgi iegūtiem, un tie jāatgriež valstij, no kuras izvesti. Pašlaik glezna Latvijā atrodas uz trim gadiem, un šajā laikā ir jāsakārto nepieciešamā likumdošana, lai darbu varētu atgriezt Latvijā uz visiem laikiem.

Glezna tika atklāta 7. janvārī kultūrtelpā „Ola Foundation” Ķīpsalā, kur tā būs aplūkojama līdz 3. martam. Pēc tam iecerēts darbu izstādīt arī citviet Latvijā. Ekspedīcijas dalībnieks Ants Grende atzina, ka arī viņam šī bija pirmā reize, kad viņš redz gleznu, jo no Šlēsvigas muzeja tā tika saņemta iepakotā veidā.

Noņemot pārsegu, daudziem acīs bija asaras, un nebija grūti iedomāties, ka raudāt varētu arī pati latviešu meitene no gleznas, kura pēc vairāk nekā astoņdesmit gadu prombūtnes beidzot atgriezusies mājās.

Folkloras, literatūras un novadu pētniece Janīna Kursīte savā uzrunā sacīja, ka šī, iespējams, ir pirmā glezna, kurā attēlots Suitu novada tautastērps. Ļoti zīmīgs elements ir arī daudzās dziesmās apdziedātā zaļā krūze tautumeitas rokā.

Krūze simbolizē sievietes seksualitāti, bet nesaplēsta arī tikumu. Purvīša muzeja vadītāja Žanete Jaunzeme-Grende norādīja, ka noteikti paredzēts gleznu aizvest arī pie suitiem. 
Klātesošajiem radās ierosinājumi par to, kāds varētu būt gleznā attēlotās latviešu meitenes vārds. Pēc neilgas diskusijas viesi vienojās, ka “Latviešu meiteni” varētu saukt par Mariju – par godu vienai no slavenākajām suitu sievām Ručam(Marijai Steimanei).

Gleznas atklāšanas pasākumā ar dziesmām uzstājās mūziķis un ekspedīcijas dalībnieks Goran Gora, kā arī lībiešu dziedātāja un tautas mūziķe Julgī Stalte. Diskusijā par mākslu, māksliniekiem un mākslas darbu likteņiem piedalījās mākslinieka Jāņa Rozentāla mazmazmazdēls, mākslinieks un pasniedzējs Ansis Rozentāls.

Viņš uzsvēra, ka mākslas darbi ir kā bērni – pēc radīšanas tie sāk dzīvot savu dzīvi un dodas savās gaitās, taču, kā tas noticis ar Jāņa Roberta Tillberga „Latviešu meiteni”, reizēm arī atgriežas mājās. Ansis Rozentāls pieminēja, ka kara laikā pazudušas arī vairākas Jāņa Rozentāla gleznas, kuras, cerams, kādreiz tiks atrastas un atgriezīsies Latvijā.

Darbs pie Vilhelma Purvīša pazudušo darbu meklēšanas turpinās. Purvītis bijis ārkārtīgi ražīgs mākslinieks, un ir zināms, ka kara laikā uz Vāciju tika izvestas apmēram divdesmit kastes ar viņa darbiem, kurās varēja atrasties pat vairāk nekā tūkstotis mākslas darbu.

Esot klāt mirklī, kad pēc vairāk nekā astoņdesmit gadu prombūtnes Latviju un latviešus atkal ieraudzīja glezna “Latviešu meitene”, kļūst stiprāka cerība, ka kaut kur Vācijā – kāda muzeja arhīvā, bēniņos vai vecā noliktavā – joprojām stāv neatvērtas, putekļiem klātas kastes ar pazudušajām Vilhelma Purvīša gleznām, kuras arī gaida savu laiku, lai atgrieztos dzimtenē.