Pēc kā smaržo jūsu gada nogales svētki? Padomju laikā mums mājās uz Ziemassvētkiem bija eglīte, šos svētkus svinējām un dāvanas izdalījām ģimenes lokā, bet uz Jaungadu īpašā stiprinājumā virs lielā galda skaisti ieliecās egles zars. Atceros kultūras namā saņemtās svētku paciņas – starp konfektēm bija arī klasiskie piparkūku ripulīši un daži jo īpaši dīvi un kārdinoši smaržojoši Marokas mandarīni ar uzlīmētajiem melnajiem rombiņiem. Man vēl tagad šķiet, ka mandarīni, neraugoties uz to pieejamību teju visu gadu, ir jāpērk tikai decembrī, citādi tiem nav īstās garšas.

Nekad neesmu bijusi klātesoša svētku svinēšanai laukos. Atzīšos, man vispār pat nekad nav bijuši tādi lauki – dzimtas mājas kaut vai divās paaudzēs esošas. Tāpēc apcerē par Ziemassvētkiem necitēšu Jāņa Jaunsudrabiņa Balto grāmatu vai Edvarda Virzas Straumēnus, bet pievērsīšos pilsētniekiem un viņu laicīgajām un pilsoniskajām svinību tradīcijām. Bet ja man jautātu, ko īsti es svinu Ziemassvētkos, būtu krietni jāpadomā. Visticamāk, gaismu. To, ka diena kļūst garāka par nakti. Bet, lai kā un kur svinētu, kopš krietna laika sprīža svinību centrā ir izgreznots kociņš. Parasti eglīte. Bija neparasti īsi pēc gadu mijas pabūt Venecuēlā un redzēt tur svētku dekorācijas starp mūžzaļajiem eksotiskajiem augiem un kaktusiem, kaut rotājumi bija tieši tādi paši, kādi tie varētu būt jebkurā Eiropas vietā.

No kura laika tiek rotāta eglīte?

Ziemassvētku egles tradīcijas pirmsākumus saista ar Melngalvju brālību svētku tradīcijām. Igauņi uzstāj, ka pirmā egle tikusi rotāta Rēvelē (Tallinā) jau 1441. gadā, kur brālības noteikumos ir minēts “koks”, kuru Ziemassvētku un Vastlāvju (pirms gavēņa karnevāla) svinību biedri ceremoniāli nesa, visticamāk, publiskajā telpā. Arī vēlāk ir minēti koki, kas vispirms novietoti brālības namā, bet svētku noslēgumā nesti uz tirgus laukumu. Nav gan zināms, kā šie melngalvju svētku koki izskatījās. Mūsdienu pētnieki uzskata, ka avotos minētajiem kokiem Rīgas un Tallinas Melngalvju brālības rituālos būtiskāka loma bija Vastlāvju, nevis Ziemassvētku svinībās un tie nav bijuši saistīti ar vēlāko Ziemassvētku egles tradīciju.

Jau konkrētāks apraksts par Ziemassvētku svinēšanu Livonijā 16. gadsimtā lasāms Baltazara Rusova Livonijas hronikā (1578): “Pa Ziemas svētkiem un pirms gavēņa sākšanās ģildes namos bija ne mazāk jautra dzīve. Pēc labas iedzeršanas tirgoņu jaunatne uzstādīja uz tirgus laukuma lielu eglīti, rozēm izrotātu. Vakarā lielā barā ar sievām un jaunavām viņi ieradās pie eglītes ar dziesmām un rotaļām. Labi izlīksmojušies, eglīti aizdedzināja, kura nakts tumsā gaiši liesmoja. Saķērušies rokās, jaunie tirgoņi dejoja un lēkāja ap eglīti. Laida arī raķetes. Lai gan mācītāji sprediķoja pret šādu deju, salīdzinādami to ar deju ap zelta teļu, tomēr neviens nepiegrieza tam vērības. Tāpat nebija ne mēra, ne gala karuseļu izpriecām, dienu un nakti, sievu un jaunavu sabiedrībā, par spīti visiem mācītāju sprediķiem.”

Cīņā par Ziemassvētku eglītes dzimšanas vietu igauņi latviešiem veltījuši arī pavisam neglaimojošus izteikumus. “Katrs kārtīgs igaunis zina, ka pirmā Ziemassvētku egle pasaulē tika uzstādīta Tallinā, bet valsts kaimiņš Grinčs – Latvija – mēģina šo godu nozagt,” rakstīja Igaunijas nacionālās raidsabiedrības ERR interneta portāls. Visbeidzot strīdu par eglītes rašanās vietu abas valstis atrisināja augstākajā līmenī. Latvijas premjerministrs Valdis Dombrovskis un Igaunijas premjerministrs Andruss Ansips vienojušies, ka tradīcija radusies Livonijā. 2010. gadā Nacionālā Ziemassvētku eglīšu asociācija (National Christmas Tree Association) oficiāli atzinusi, ka pati pirmā Ziemsvētku eglīte tikusi izgreznota Rīgā 1510. gadā un to uzstādījuši Rīgas vācu tirgotāji.

Katram, protams, gribas būt pirmajam, bet, lai kā tas arī būtu, plaši šī tradīcija ieviesās Rīgas vācu pilsoņu vidū 19. gadsimtā, un paldies viņiem par šo prieku! Lielā mērā to veicināja Vidzemes un Kurzemes muižas, kā arī muižu vai mācītājmuižu aizbildniecības skolas. Bet noteikti ir zināms, ka šiem pasākumiem bija reliģiska ievirze: svētku atklāšana ar reliģiskiem dziedājumiem, tekstu lasīšana un deklamēšana, skolasbērnu un nabadzīgo ļaužu apdāvināšana. Aizupes muižā notikušu svinību apraksts publicēts Latviešu Avīzēs 1852. gadā. Kaut tekstā nav minēts muižnieka vārds, ir skaidrs, ka tas ir kāds no Hānu dzimtas. Piedalās pati cienīgā, kā arī jaunkungi un preilenes. Šo rakstu no mūsdienu skatījuma varētu dēvēt par publiskā tēla veidošanu.

“Skolas nams bija jauki izpušķots ar eglīšu vijumiem un mētru kroņiem, neskaitāms pulks vasku svecīšu un citu svecīšu starp tiem egļu zaļumiem dedze. Visa istaba no sveču spīduma kā mirdzēt mirdzēja tumšā vakarā. Pulksten 6 vakarā atbrauca pats Aizupes kungs ar savu cienīgo [..]. Skolas bērnu vecāki un apkārtējie ļaudis bij sanākuši šo prieku skatīties [..]. Divi galdi bij koši apklāti, un uz tiem stāvēja daudz dažādas dāvanas skolas bērniem. Skolmeistars pēc čakluma uzrakstījis uz tāfeles, un pati cienīgā pēc kārtas tos apdāvināja. Šī apšķiņķoja tos bērnus ar smuki iesietām rakstām grāmatām jeb ar kādām driķētām grāmatiņām. [..] Kad nu visi bērni (kādi 135) bija apšķiņķoti, tad kungs ar cienīgo ciema ļaudis apdāvināja ar mazām grāmatiņām un ar tiem mīlīgi sarunājās.”

Jaunākajās Ziņās trīsdesmito gadu beigās var lasīt, ka “no Rīgas ziemassvētku eglītes ienesēji lauku sētās ir tie laucinieku dēli, kas 19. gs. vidū atstāja laukus un peļņā devās uz pilsētu. Ziemassvētku brīvdienās apciemojot savus tuviniekus, līdz vezdami ziemassvētku dāvanas, tai skaitā zeltītos bārkstainos papīros ietītas eglītes konfektes”.

Ziemassvētku uzplaukums

Saprotamā kārtā uzplaukums jebkādai dzīves svinēšanai notiek starp abiem pasaules kariem – divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, brīdī, kad Latvija ir atkopusies un uzņēmusi kursu uz ekonomisko izaugsmi. Pilsētu veikalu īpašnieki un tirgotāji ātri vien izprot svētku komerciālo nozīmi, tādēļ neskopojas ar preču reklamēšanu. Iezīmējas arī atšķirības svētku svinēšanā un noformēšanā starp pilsētu un laukiem, starp moderni latvisko stilu un pārņemto – internacionālo stilu. Ziemassvētku tendences plaši tika atspoguļotas Antona un Emīlijas Benjamiņu preses izdevumos – žurnālā Atpūta un laikrakstā Jaunākās Ziņas. Veidojas pirmie sezonālie ģimenes uzņēmumi, kas specializējas Ziemassvētku rotājumu izgatavošanā.

Gluži brīnumainu ainu Jaunākajās Ziņās 1936. gada 19. decembra numurā uzbur kāds autors Niks: “Svētku laikā jūs esat līdzīgi bērniem, kas nespēj vienaldzīgi paiet garām skatlogu mirdzošam burvīgumam. Kā senās bērna dienās jums patīkas skatīt mirdzošos vizuļus, bumbiņas, zvaigznes un mēnesi, eņģeļu matus un nāru cirtas, Ziemassvētku vecīšus un āķīšus. Gadu no gada mēs atdodamies šo spīdīgo, trauslo mantiņu varai, bet nezinām no kurienes viņas nāk, kas viņas gatavo. [..] Un tāpēc pēdējos divi gados Latvijā radusēs Ziemassvētkiem īpata mājrūpniecība, kas ražo tikai trīs mēnešus gadā – septembrī, oktobrī un novembrī. Decembris paiet saražoto preču sadalīšanā, pārdošanā un lietāšanā. Rīgā ir dažas desmit ģimenes, kuras ražo no stikla masas spīdošos zaļos, sarkanos, sudrabotos un zeltainos vizuļus. Darbs viegls, un taī piedalās visi ģimenes locekļi, arī mazākie bērni un skolēni savā brīvlaikā. Latgales priekšpilsētā jau divi gadi pastāv viena no lielākām Ziemassvētku mājrūpniecībām, kas nodarbina tēvu, māti, 8 bērnus, vedeklu un divus svešus strādniekus. Ģimenē vecākam dēlam 23 gadi un jaunākai meitenei tikai 7 gadi. Trīs mēnešos ģimene saražo no stikla apmērām 30.000 mantiņas un nopelna 3000 ls. Tā nesen trūcīgā ģimene viena gada ceturksnī nopelna vidējas kategorijas valsts darbinieka gada algu. No vara plāksnēm ražo “eņģeļu matus”. Priekš diviem gadiem latviešu liela grāmatizdevniecība ieveda no Vācijas mašīnas, kas vara plāksnes sagriež matos, tos zeltī un sudrabo un tad aploksnē laiž tirgū. Šogad uzņēmums laidis Rīgā tirgū 40.000 aploksnes ar eņģeļu matiem un 10.000 kārbiņas ar nāru cirtām par 15.000 ls. Vairākās mājrūpniecībās no vates, parafīna un vaska un krāsām ražo eglīšu pušķošanai mākslīgos augļus, čiekurus un figūras. Tāpat mājrūpniecība ražo mākslīgās sniega pārslas un brīnumsvecītes. Arī eglīšu svečturus ražo mājrūpniecībās. Vēl nesen par Ziemassvētku mirdzošām rotām uz ārzemēm aizplūda ap 450.000 ls. Tagad šis pus miljons latu paliek Latvijā un dod sezonas darbu 1000 cilvēkiem.”

Nezinu, vai mūsdienās ir iespējams kaut aptuveni aplēst eglītes rotāšanas izmaksas, bet šis autors tās iezīmē visai precīzi: “Maza galda eglīte ar nepieciešamāko rotu komplektu izmaksā ap 4–5 latu. Aplēse: eglīte 60 sant., 15 gabali mazo vizuļu, gabalā 10 sant., iztaisa 1,50 ls; 4 aploksnes eņģeļu matu ap 10 sant.; svečturi divi duči 70 sant.; vidēja lieluma Betlēmes zvaigznes 50 sant.; kārbiņa nāru matu 30 sant., svecītes 50 sant., sniega pārslas 15 sant., zeltītas piparkūku figūras 40 sant. Kopā, kā jau teikts, ap 4–5 ls. Pušķojot ar krāšņākām rotām, eglītes svētku ietērps izmaksā nesalīdzināmi dārgāk. Piem., Betlēmes zvaigznes laistās tirgū no 50 sant. līdz 3 ls gabalā, dažāda ir arī cena sudraba un zelta papīros ievīstītiem saldumiem; šokolādes čiekuriņi maksā no 7–50 sant. gabalā, ir Ziemassvētku vecīši no 50 sant. līdz 25 latiem, milzu apmēra bonbongas ar pārsteigumiem maksā ap 10 ls gabalā. Jūs varat šādas luksus bonbongas cenu pacelt vēl ar to, ka mīļam cilvēkam tur apslēpjat briljanta rotu vai zelta un kristalla dārglietu. Mūsu technikas laikmetā arī eglīte tiek elektrizēta, jo tradicionālās vaska un stearina svecītes atvieto elektriskās. Viņas gan vēl samērā dārgas, jo viens komplekts ar 16 svecītēm un piederumiem maksā 18 latu.”

Mūžzaļais kociņš kā svētku centrālais tēls

Dažreiz aizdomājos, kā tas var būt, ka teju katra mājsaimniecība Latvijā ik gadu patērē vienu eglīti, bet to mums ir un ir gana. Manā bērnībā kociņu allaž cirtām augstsprieguma līnijas stigās, kur tāpat tām neviens neļautu izaugt lielām. Arī tagad Ziemassvētku eglīšu ciršana tiek pakļauta kontrolei – noteikumi vēsta, ka eglīti drīkst nocirst meža ceļu malās, uz stigām, grāvju malās un zem elektrolīnijām, kā arī pieaugušā mežā zem lielajiem kokiem. Latvijas Valsts meži atgādina, ka eglīte ir jācērt līdz ar zemi, bet nevajadzīgos apakšējos zarus ir jānocērt vai jānozāģē un jāatstāj turpat mežā. Protams, daudz vienkāršāk ir iegādāties eglītes daudzajās tirdzniecības vietās, kas gluži kā uz burvja mājienu pārņem pilsētas pirms svētkiem. Jāatzīst, ka vienmēr ir žēl nenopirkto kociņu, un nereti domāju – kur tie paliek…

Šāda sistēma un noteikumi nav nekas no jauna izdomāts. Jau 1921. gadā toreizējais iekšlietu ministrs Alberts Kviesis, lai novērstu jauno mežu postījumus, tiesības ievest un tirgoties ar eglītēm piešķir vienīgi Kara invalīdu savienībai un tās pilnvarotām personām. Un, lai tiktu pie eglītēm, viņiem jāgriežas Mežu departamentā, kurš ierādīs eglīšu ciršanas vietu, nekaitējot meža saimniecībai.

Itin emocionāli eglīšu tirdzniecība aprakstīta laikraksta Rīts 1936. gada 16. decembra numurā: “Rīgas eglīšu dzimtene ir Olaines, Vircavas, Baldones, Nītaures, Ieriķu novadi. Tagad arī eglīšu transports ir modernizējies un tās uz galvaspilsētu ved automobiļos. Auto tagad atvieto bērīti. Ja tas agrāk uz Rīgu rikšiem skriedams pa balto lielceļu atveda tikai dažas desmit egles, tad ar auto saimnieks atved vairāk simtu smaršigo eglīšu uz reizi. Rīgā ir 60 vietas, kur rīdzinieki var sev izmeklēties skaistu svētku rotu istabai. Atļaujas tirgoties izdod pilsētas nekustamo īpašumu valde, un tā priekšroku dod kara invalidiem. Par Rīgas eglīšu “biržu” uzskatāms Vienības laukums, kur ir 39 tirgotāji, šeit izaudzis liels egļu mežs. Pa kreisi visdažādākās krāsās atmirdz Ziemassvētku tirdziņš, skan mūzika, pārdevēji sacenšas skaļumā, smaršo vafeles, bet pa labi klusē lielais eglīšu klāsts. Paejoties tanī, pie ugunskura, kā gudros no austrumzemes, redz sēžam vīrus ziemas cepurēs. Tie ir zaubenieši. Viņi atveduši ar auto simtiem skaistu egļu un tagad, pie ugunskura pārrunās kavēdamies, gaida pircējus. “Trūkst sniega, nav vēl tā, kā īsti uz svētkiem,” stāsta vīrs puskažokā un lielos stulmju zābakos. “Tāpēc arī eglītes vēl maz pērk. Pie mums jau var pirkt mazu eglīti par 20 santīmiem. Lielākās par latu, diviem, trim un pieci latiem. Lielas, baznīcu egles, 24 pēdu augstas, maksā līdz 30 latiem. [..] Var rēķināt, ka Rīgā uz svētkiem ieved ap 150.000 eglītes.”

Egles ir ne tikai katras mājas dekors, bet plaši tiek ienestas publiskajā telpā, un tikpat plaši tiek apspriests to izskats un dekorācijas. Latvijā slavenākā ir Doma laukuma egle, ko parasti salīdzina ar Viļņas un Tallinas eglēm – kura skaistāka un daiļāk vai oriģinālāk izgreznota. Piemēram, pirms dažiem gadiem par krāšņāko tika atzīta Viļņas egle. Tā bijusi nevis parasta, bet oriģināls meistardarbs – instalācija ar nosaukums Laiks. Divdesmit septiņus metrus augstā un 50 metru platā egle sastāvēja no dažādiem pulksteņu mehānismiem, kas visi darbojās. Egle Laiks Lietuvas nodokļu maksātājiem izmaksāja 300 000 eiro, bet mūsu ziņu portāli īpaši uzsvēra, ka Lietuvas medijos nav lasāmi īgni un nicinoši komentāri par izšķērdību. Arī citus gadus dienvidu kaimiņi izcēlās – pie Viļņas katedrāles izvietotās 24 metrus augstās kompozīcijas centrā bija īsta egle, bet to ieskāva gandrīz četrus kilometrus garas gaismiņu virtenes, 800 sudraba rotājumi un spoguļi, kas mērāmi 150 kvadrātmetros. Nu ko, eglīšu skaistumkonkursā lietuviešiem Eiropā jau vairākkārt ir izdevies plūkt laurus.

Dāvanas un to piegādātāji

Neesmu bijusi leģendārajos Ziemassvētku tirdziņos Vācijā, bet itin jauki šajā laikā – jau mēnesi pirms svētkiem – ir nokļūt Budapeštā, kur ikkatrs pilsētas laukums un skvērs ir piparkūku, strūdeļu, zupas un, protams, karstvīna smaržas piesātināts. Bet vai jūs zinājāt, ka ungāru karstvīna tradīcija ir to taisīt no baltā vīna? Jāatzīst, tā ir kuņģim krietni saudzīgāka, jo sarkanvīns komplektā ar garšvielām nereti ir visai jiftīgs. Bet pasaule nenoliedzami mainās. Tā arī pērn, laimīgi šajā laikā esot Budapeštā, secinājām, ka karstvīnu klāstu ir papildinājuši visādi modīgi padzērieni ar zemeņu, ķiršu un kādām tik vēl garšām ne, bet, lūk, ungāru klasika – baltais  – ir krietni jāpameklē.

Jau pieminētajā trīsdesmito gadu presē Ziemassvētku gardumi aplūkoti tik plaši un dzīvīgi, ka gluži vai siekalas sariešas mutē: “Zviedru kuģis no Stokholmas Rīgā ir atvedis Jamaikas bananas. Bananas maksā pašreiz ap 4,50 ls kg. No Itālijas, saules pilnās Sicīlijas, ir atvesti arī apelsīni. To cena 50–80 sant. gabalā. Apelsīnu un banānu cenas pēc Ziemassvētkiem būs lētākas, jo tad tos sāks muitot pēc citas likmes. No Holandes saņemtas vīnogas, kuras sacenšas ar Briseles vīnogām, jo maksā ap 6 lati kg, kurpretim Beļģijas vīnogām cena ir ap 13 ls. Rīgā vēl pirms svētkiem sagaida lielāku valriekstu sūtījumu no Turcijas. Kilograms garšīgo riekstu maksās ap 3 ls. Pašlaik Rīgā var dabūt labus Francijas riekstus. Uz Rīgu peld liels kuģis ar Kalifornijas rozīnēm un no tālās Kristus zemes Palestīnas kuģis ar apelsīniem – jauno ražu.”

Neatceros savas izjūtas saistībā ar manas bērnības salatētiem, bet pērn mans tētis savos beidzamajos Ziemassvētku notēloja episku vecīti, ierodoties basām kājām un elsdams pūzdams stāstot, kā pa dubļiem bridis, īsto māju meklējot, un zābaciņus pazaudējis. Māsas mazbērni, četrgadnieki, skaitīja dzejoļus, stāvot gluži vai miera stājā un platām acīm veroties dāvanu nesējā. Mūsmājās jau daudzākus gadus izpaliek tāda īpaša Ziemassvētku apdāvināšanās, jo skan, protams, banāli, bet to, kas patiešām vajadzīgs, tāpat neuzdāvināt… Lai saglabātu apdāvināšanās prieku, parasti rīkojam tā dēvēto laimes aku un dāvanas – visbiežāk apēdamas – izlozējam. Obligāts priekšnoteikums dāvanas saņemšanai ir dzejolis vai dziesmiņa, vai jebkāda cita sava talanta demonstrējums.

Liels bija mans pārsteigums, kad, ciemojoties Helsinkos pie draugiem pavisam neilgi pirms Ziemassvētkiem, izrādījās, kā tā nepavisam nenotiek visur. Kad tā starp citu ievaicājos, vai viņi, dāvanas saņemot, arī skaita dzejoli, par atbildi saņēmu neizpratnes pilnus skatienus, ko sākotnēji norakstīju uz angļu valodu kā mūsu visu svešvalodu. Bet noliedzoša reakcija bija arī pēc tam, kad vīrs manis teikto izskaidroja tīrā somu valodā. Somijā, izrādās, uz Ziemassvētkiem dāvina sarkanus ziedus – tulpes vai amarilli. To piedzīvojām tajā pašā ciemošanās reizē, jo Olli un Nīna pirms īstajiem svētkiem rīkoja mazos ziemassvētkus. Draugiem.

Izrādās, šāda tradīcija bijusi arī Latvijā 20.–30. gados. Žurnāla Atpūta 1929. gada 20. decembra numurā kāds autors Florians sniedzis pamācību, kas jāievēro puķu dāvinātājam un šo dāvanu saņēmējam Ziemassvētkos: “Ziemassvētki ir dāvanu svētki, tad katrs gaida no sava tuvinieka mazu prieku, un to šais Saulgriežu svētkos var sniegt ar puķu dāvināšanu. Puķes ir mīlas simbols, puķes ir dzīves spogulis: mācieties lasīt puķu ziedos dzīves noslēpumus, un jūsu dzīve taps skaista kā tikko uzplaucis rožu zieds. [..] Pērkot dāvanai puķes, jāgriež vērība visvairāk uz tām, kas aug trauciņos. Nogrieztiem ziediem īss mūžs [..]. Saules atgriešanās svētkos vislabāk piedienas pavasara puķes: tulpes, hiacintas, maijpuķītes, ceriņi, alpu vijolītes [..].”

Svētkiem būt!

Nav noliedzams, Ziemassvētki mūsdienās ir neprātīgi komercializēti. Coca-cola mašīnas, Santa Klauss, atlaides, izpārdošanas superpiedāvājumi… Protams, var saprast vēlmi pirms svētkiem izmantot cilvēku daudz vaļīgākos maciņus, bet tiem, kuriem maciņi ir plāni jebkurā sezonā, šis ir taisnākais veids, kā iedzīvoties pirmssvētku depresijā.

Arī apsveikumu sūtīšana pa pastu aizvien vairāk nonāk zem sitiena – gada sākumā vienkāršas vēstules nosūtīšanas izmaksas Latvijas pastā no 0,57 eiro uzlēca uz vienu veselu. Arī es, kaut apsveikumus gada nogalē sūtu joprojām, ja godīgi, pārskatu savu sarakstu un to, visticamāk, īsināšu. Un kas man Latvijā šķiet patiešām nejēdzīgi, tad tā ir valsts svētku – 11. un jo īpaši 18. novembra – noslīkšana Ziemassvētku vizuļu kaudzēs. Ja būtu manā varā, es izdotu likumu, ka tie drīkst parādīties, tikai sākot ar 19. novembri. Un tematisko mūzikas pleilisti es atbīdītu vēl tālāk – vismaz uz decembra vidu. Citādi, kamēr tiek līdz svētkiem, viss jau ir līdz brošai. Bet nekas man neliedz arī no tā visa izvairīties.

Bet, lai cik bagātīgi, krāšņi un skaļi vai, gluži otrādi, klusi, svētsvinīgi un pieticīgi mēs svinētu, galvenais, lai mēs to darītu. Jo svētki ir vajadzīgi. Un tiem, kas žēlojas, ka nav svētku sajūtas, es ieteikšu tādu gluži psiholoģisku recepti. Kaut kur lasīju, ka, sākot ar sejas muskulatūru veidot tīri tehnisku smaidu, grimase beigu galā izraisa patiešām īsta prieka izteiksmi un sajūtu. Iededziet sveci, iekariniet kaut vai lampā virs galda eglīšu bumbuli un ticiet – tā sajūta radīsies. Svētkiem būt!