Pirmā dzelzceļa stacija Latvijā - Kārsava. Tās uzcelšana saistās ar mīlas stāstu. Aizmirstās Latvijas sabiedriskā transporta lappuses VII. FOTO. VIDEO

Šogad Kārsavas dzelzceļa stacija atzīmē savu 165. jubileju un desmit gadus kopš caur to vairs nebrauc pasažieru vilciens. Tagad 1860. gadā Kārsavā uzbūvētā dzelzceļa stacija vairs nekalpo pasažieriem, bet gan robežsardzei: Tajā tiek uzkrāti betona bloki un prettanku eži, lai mēs aizsargātos no agresīvajiem austrumu kaimiņiem.

Eiropas robežstacija

Kārsavas (agrāk - Korsovkas) dzelzceļa stacijas stāsts aizsākas 1858. gadā, kad, turpinot Sanktpēterburgas-Varšavas dzelzceļa būvniecību no Ostrovas (pilsēta Krievijā pie Latvijas robežas) dienvidu virzienā, dzelzceļa trase iestiepās mūsdienu Latvijas teritorijā. 1860. gadā, kad līdz Daugavpilij sāka regulāri kursēt vilcieni, Kārsava jau bija kļuvusi par visai nozīmīgu dzelzceļa staciju. Tās nozīmīgums slēpās apstāklī, ka tuvējā apkārtnē nebija lielu apdzīvotu vietu. Balstoties uz franču izcelsmes būvinženieru aprēķiniem, tieši Kārsava tika izvēlēta par mājvietu lokomotīvju depo, kā arī sliežu ceļa uzturēšanas (distances) kantorim un pat par dzelzceļa iecirkņa galvenā ārsta rezidenci.

Atsevišķs stāsts attiecināms uz plašo stacijas celtni, kā arī daudzām dienesta un dzīvojamajām ēkām, kas viena aiz otras aizpildīja toreizējo stacijas jeb tagadējo Bozovas ciema teritoriju. Te, starp citu, 20. gadsimta sākumā pat tika uzcelta atsevišķa skolas ēka 100 dzelzceļnieku bērnu apmācībai. Savukārt savu šodienas īpašo robežstacijas statusu Kārsava ieguva salīdzinoši nesen - pēc Latvijas valstiskuma atjaunošanas un robežas noteikšanas starp Latviju un Krieviju. Tādējādi Kārsava kļuva par valsts (arī Eiropas Savienības) robežstaciju - galējo Latvijas dzelzceļa infrastruktūras sadales punktu valsts ziemeļaustrumos.

Vilcieni no Ļeņingradas

Dzelzceļa līnija Pēterburga - Varšava tika atklāta 1860. gada 8. novembrī, un līdz pat PSRS sabrukumam tā bija nozīmīga vilcienu satiksmes trase ar Pēterburgu (padomju laikos Ļeņingradu). Līdz 1990. gadam pa to kursēja tālsatiksmes pasažieru vilcieni Ļeņingrada–Berlīne, Ļeņingrada–Varšava, Ļeņingrada–Kaļiņingrada (Karalauči), Ļeņingrada–Truskaveca (Ukraina), Ļeņingrada–Ļviva (Ukraina) un Ļeņingrada–Viļņa.

Diženās Kārsavas dzelzceļa stacijas vēsture:

Pēc PSRS sabrukuma līdz 1999. gadam maršrutā Rēzekne-Kārsava vienreiz dienā kursēja piepilsētas pasažieru vilciens. Līdz pat 2015. gada jūnijam pa dzelzceļu kursēja starptautiskais vilciens Sanktpēterburga—Viļņa, bet 2015. gada oktobrī pēdējo līnijā palikušo vilcienu Rīga-Sanktpēterburga novirzīja caur Novosokoļņikiem Pleskavas apgabalā.

Bufetes nodegšana liek uzbūvēt jaunu staciju

Kārsavas stacija tika atklāta 1861. gadā, kļūstot par pirmo dzelzceļa staciju Latvijas teritorijā. Tā bija nozīmīgs transporta mezgls Krievijas impērijas laikā. Agrākos laikos tās nosaukumā figurēja arī kādreizējie pilsētas nosaukumi - Korsova un Korsovka. Stacija kļuva par svarīgu punktu, kas nodrošināja transportu ne tikai vietējiem pasažieriem, bet arī kravu pārvadājumiem, tostarp kokmateriāliem un lauksaimniecības produktiem.

Kārsavas stacija tika veidota atbilstoši tā laika arhitektūras prasībām, tā bija ne tikai transporta centrs, bet arī nozīmīgs vietējās kopienas attīstības elements, jo veicināja tirdzniecību, darba tirgu un bija svarīga sociāla tikšanās vieta. Lai gan Kārsavas stacija vairs netiek izmantota kā aktīvs dzelzceļa mezgls, tās vēsturiskā ēka ir saglabājusies, un tā ir kļuvusi par nozīmīgu kultūrvēsturisku pieminekli. Daži stacijas ēkas elementi un arhitektūras detaļas joprojām liecina par tās nozīmi kā svarīgu transporta objektu. Tomēr liela ēkas daļa pašreiz stāv tukša, galvenie tās izmantotāji ir muitnieki un robežsargi.

Pašreizējā stacijas ēka gan nav tās pirmatnējā izskatā – tā bija daudz necilāka. 1869. gadā stacijā izcēlās ugunsgrēks. To gan izdevās lokalizēt, bet bufete nodega un stacijas ēka viena pati vairs nespēja apkalpot visus pasažierus. Tika pieņemts stratēģisks lēmums būvēt jaunu ēku, un Lugas (Pēterburgas apgabalā) dzelzceļa stacijai paredzēto arhitekta Nikolaja Visocka projektu piemēroja Kārsavai, to pabeidzot būvēt 1874. gadā.

Atraidītā mīla un dzelzceļš

Interesanti ir tas, ka Kārsavas stacija ir ārpus pašas pilsētas – apmēram četrus kilometrus no pilsētas centra un tas saistīts ar kādu nelaimīgu mīlas stāstu. 1961. gadā izdotajā tūrisma ceļvedī par Kārsavu varam lasīt:

Kārsavas dzelzceļa stacija un koka arhitektūras apbūve Bozovas ciemā:

“Laikā, kad izbūvēta Pēterburgas–Varšavas dzelzceļa līnija, Malnavas muižkungs savā muižā laipni uzņēma jaunu inženieri, kas strādājis pie dzelzceļa stacijas projektēšanas darbiem. Inženieris iemīlējies muižkunga meitā un lūdzis tās roku, bet muižkungs precinieku augstprātīgi noraidījis un no muižas padzinis. Tad inženieris par spīti muižkungam ieprojektējis dzelzceļa staciju nevis pie Malnavas muižas, bet aiz Rītupes, kur Kārsavas stacija arī uzcelta. Malnavas stacija uzbūvēta vēlāk (1931. gadā) un kalpoja tikai piepilsētas vilcienu satiksmei, tagad tā ir pamesta.

Apkārt jaunuzbūvētajai Kārsavas stacijai tapa ciemats – Bozova, kurā līdz mūsdienām ir saglabājušās atsevišķas ēkas, kādas nav sastopams citviet Latvijā. Ja interesē sīkāks Kārsavas stacijas stāsts un Bozovas ciema vēsture, tad jāmeklē šogad klajā laistais rakstu krājums “Kārsavas stāsti III. Bozova (Kārsava) – Malta”.

Grāmatas ievadā Ineta Zelča Sīmansone saka, ka, aizsākot “Kārsavas stāstu” projektu, autori nevarēja paredzēt, ka tas turpināsies teju desmit gadus un iznāks kopumā trīs rakstu krājumi par Kārsavu – mazu, bet stratēģiski nozīmīgu Latvijas pierobežas pilsētu. Krājumā ir apkopotas arī intervijas ar dzelzceļa darbiniekiem un vietējo iedzīvotāju stāsti, kas ir spilgti, atklāti un īpaši vērtīgi.

* * *

Jauns.lv lasītājus turpinās iepazīstināt ar Latvijas sabiedriskā transporta aizmirstajām lappusēm un pēc nedēļas – sestdien, 18. oktobrī, stāstīs par vēl vienu robežstaciju, ar kuru arī saistās kāds mīlas stāsts. Arī tur vairs pasažieru vilcieni nepietur – tie traucas garām uz Lietuvas galvaspilsētu. Tas būs stāsts par Meitenes staciju Elejas pagastā.