Pirmais omnibusa maršruts Latvijā: Rātsnams - Lielais pumpis. Aizmirstās Latvijas sabiedriskā transporta lappuses V. FOTO

Tā kā 1872. gada 7. martu var uzskatīt par datumu, kad Rīgā tika atklāta nepārtraukta sabiedriskā transporta satiksme, kuras transportlīdzekļi gan izgaisa, gan radās no jauna – zirgu omnibusi un tramvaji, kuģīši, elektriskie tramvaji, autobusi un trolejbusi... Visa šī saraksta pirmajā rindiņā uz visiem laikiem ierakstīts zirgu omnibuss, kam Rīgā ir pat savs piemineklis.

Omnibuss Siena tirgū

Vēsturiskajā Siena tirgū (tagad – Mazā Kalna ielas skvērā) 2009. gada aprīlī tika atklāta skulptūra, kas iezīmē Rīgas sabiedriskā transporta pirmsākumus. Vēstures avoti liecina, ka visu autobusu sencis - zirgu omnibuss Rīgā savu braucienu pirmo reizi veica 1852. gadā. Pirmās daudzvietīgas karietes maršruta galastacijas bija Rātslaukums un Lielais sūknis jeb pumpis tagadējās jaunās Ģertrūdes baznīcas rajonā. Jāatgādina, ka Lielo pumpi 19. gadsimta pirmajā pusē uzskatīja par Pēterburgas (tagad - Vidzemes) priekšpilsētas vistālāko punktu – tā bija dziļa aka, no kuras pa garu koka cauruli ar rokām darbināmu sūkni jeb pumpi sūknēja labu dzeramo ūdeni gan ceļinieki, kas devās uz Rīgu, gan apkārtējie priekšpilsētas iedzīvotāji.

Par to, ka savulaik no Vecrīgas un Lielo pumpi varēja aizbraukt ar omnibusu liecina tēlnieka Andra Vārpas un arhitekta Arno Heinrihsona radītā skulptūra “Omnibuss” jeb “Zirgu tramvajs”. Tas bija pirmais regulārais omnibuss ne tikai Rīgā, bet Latvijā vispār. Ar laiku omnibuss pārtapa zirgu tramvajā un 1901. gadā – elektriskajā tramvajā, bet omnibusi Latvijas galvaspilsētā brauca līdz pat Latvijas valsts nodibināšanai.

Tēlnieks Andris Vārpa savas idejas realizācijai izmantojis ielu dzelzceļa sliedes, kvadrātdzelzi un betonu. Trīs metrus augstā vertikālā kompozīcija sastāv no armēta betona pamata, uz kura pacelts omnibusa vagons, virs kura nostiprinātas divu zirgu un cilvēka - kučiera figūra. Tā ir viegla, gaisīga, caurskatāma – it kā uzzīmēta gaisā. 30 gadus, līdz 1882. gadam, kad Rīgā atklāja zirgu tramvaju, vienīgais sauszemes sabiedriskais transports Latvijas galvaspilsētā bija omnibuss (vēl jau bija ūdens transports – kuģīši Daugavā).

Ne tik populārs kā līķrati

Pirmais omnibuss Rīgā bija zirgu vilkta vienpadsmitvietīga kariete-vagons. To izmantoja tikai neliela daļa no toreiz Rīgā vairāk nekā 65 tūkstošiem dzīvojošajiem pilsoņiem: tie, kuri bija spējīgi maksāt, un kuriem bija slinkums noiet apmēram pusotru kilometru garo maršrutu kājām. Viens brauciens zirgu omnibusā maksāja 10 kapeikas, bet brauciens uz omnibusa jumta maksāja piecas kapeikas. Tas bija salīdzinoši visnotaļ sālīti, jo 19. gadsimta vidū strādnieka vidējā alga dienā bija no 50 kapeikām līdz vienam rublim. Pie tam šis transportlīdzeklis arī nebija paredzēts “bauriem”, jo uz tā sāniem uzraksti bija tikai krievu un vācu valodā.

Savā ziņā ironiski par omnibusa ekskluzivitāti tolaik rakstīja Rīgas vācu avīze “Rigaische Stadtblatter”: “Šis jaunais omnibuss nekad nekļūs tik vispārējs un visām iedzīvotāju šķirām lietojams kā tas, kurš izrādījies nepieciešami vajadzīgs visos laikos, kam mūsu senči devuši vārdu – līķrati.” 1852. gada 1. martā presē parādījās paziņojums, ka sāks kursēt divi zirgu omnibusi. Laikrakstā to parakstījuši “akcionāri”, tā kā līdz mūsdienām nav saglabājušās ziņas, kas bija šie uzņēmīgie ļaudis – “akcionāri”.

No 1852. gada 7. marta katru dienu no rīta līdz vakaram reizi stundā katrā virzienā izbrauca omnibuss. Par tā pirmā reisa atklāšanu “Rigasche Zeitung” rakstīja: “Iela mūsu rātsnama priekšā bija pārpildīta ar cilvēkiem, kuri visi bija šeit saplūduši no pienākošajām šķērsielām, un tagad šeit stāvēja kā apburti. Visu acis, ausis un mutes bija pievērstas abiem lielajiem ratiem, kas bija nostājušies apskatei šai laukumā. Pašas ekipāžas piesaista skatu ar saviem neparastajiem izmēriem, ar spilgti melnā un zilā krāsotajām daļām, kuras pa vidu sadala dzeltena josta, un kur uz vieniem sāniem ir uzraksts “Omnibus” ar vācu, bet uz otriem sāniem ar krievu burtiem, ar sarkanajiem logu aizkariem un gaišzilā uniformā tērpto kučieri uz bukas.”

Pēdējais reiss 1920. gadā

1853. gadā pasažieru trūkuma dēļ un sālītas cenas dēļ tas pazuda. Omnibusu satiksme Rīgā atkal atjaunojās pēc 20 gadiem – 1874. gada 19. maijā, kad uzņēmējs Teodors Kazaks bija ierīkojis jau vairākus maršrutus no Rātslaukuma uz Lielo pumpi un Stabu ielu, bet vēlāk arī uz Maskavas forštati (tagad - Latgales un Daugavpils ielu krustojums).

Omnibusu satiksme Rīgā pastāvēja daudzus gadus desmitus. Piemēram, 1901. gadā izdotajā izziņu krājumā “Ilustrēts vadons pa Rīgu” minēts, ka tolaik pilsētā eksistēja pavisam pieci omnibusu maršruti. Pirmais maršruts - no Biržas ēkas līdz Sarkandaugavai, otrais – no Liela pumpja līdz Juglai, trešais – no Jelgavas forštates uz Bišumuižu, ceturtais – no Pontonu tilta uz Torņakalnu, bet piektais – uz Āgenskalna tirgu.

Omnibusu satiksme Rīgā izzuda 1920. gadā, kad līdzās tramvajam un kuģīšiem parādījās pavisam jauns pilsētas sabiedriskā transporta veids – autobusi, kuri regulāros reisus Latvijas galvaspilsētā uzsāka 1922. gadā. 1924. gadā pa Rīgu jau kursēja 30 autobusi 17 maršrutos, kuru galastacija un arī “Shell” degvielas uzpildes stacija atradās Rātslaukumā pie Rolanda statujas.  

* * *

Jauns.lv lasītājus turpinās iepazīstināt ar Latvijas sabiedriskā transporta aizmirstajām lappusēm un pēc nedēļas – sestdien, 4. oktobrī, stāstīs par nu jau piemirstajiem iekšzemes civilajiem avioreisiem. Piemēram, vai zinājāt, ka reiz ar lidmašīnu varēja aizlidot no Daugavpils uz Valmieru?