Rīgas porcelāna trakums: viens un tas pats šķīvītis var maksāt gan vienu, gan 300 eiro. Kāpēc?

Katru mēnesi kādā Latvijas muzejā vai mākslas galerijā tiek atklātas vērienīgas RPR porcelāna izstrādājumiem veltītas izstādes (neskaitot to, ka pastāv īpašs Rīgas Porcelāna muzejs), tāpat Latvijā reiz tapušais porcelāns atradis vietu gan novadu, gan memoriālo muzeju pastāvīgajās ekspozīcijās. “Krāmu tirdziņos” ir izveidojušies porcelāna trauku plači. Internetā porcelāna kolekcionāri pulcējas neskaitāmās platformās – “Rīgas porcelāna fabrikas, Jessen, Kuzņecova fabrikas izstrādājumu grupa”, “Latvijas porcelāna trauku skapis”, “Rīgas porcelāna tirgus”, “Porcelāna draugi” un citas. Tur izsolēs tiek piedāvāti porcelāna trauki, kuru cenas uzlec kosmiskos augstumos.

Piemēram, Tautumeitas porcelāna figūriņas cena pieauga no 20 uz 72 eiro. Servīzes “Jasmīns” krūzītes cena – no 5 uz 23 eiro, piecu šķīvīšu un vienas krūzītes cena – no 17 uz 110 eiro, servīzes “Vakars” cena – no 20 uz 71 eiro, bet kāda cita kafijas servīzes vērtība uzleca no 30 uz 371 eiro, bet kafijas krūzes vāciņs no servīzes “Ping pong” no pieciem eiro pieauga uz 25 eiro. Gandrīz visi šis augstās cenas solītāji ir Rīgas porcelāna kolekcionāri. Jāteic, ka ir vēl viena interneta izsoles platforma jeb labdarības grupa “Porcelāna droni”, kurā visdrīzāk augstās cenas ir atkarīgas nevis no tā, cik vērtīgs vai rets ir priekšmets, bet gan no tā, cik cilvēks var vai grib ziedot Ukrainas bruņotajiem spēkiem (šīs izsoles cenas Jauns.lv šajā apskatā neņēma vērā).

Neprognozējamie cenu lēcieni

Rīgas vēsturiskā porcelāna trauku cenas izsolēs un antikvariātos svārstās plašā diapazonā – no pārirs eiro līdz pat vairākiem simtiem eiro par vienību (piemēram, tasīti, šķīvi vai krējuma trauciņu). Ja nespeciālistam parasta krūzīte nekādā lielā vērtē nav, tad kolekcionāram vai vēsturniekam tā var būt nenovērtējama bagātība. Rīgas porcelāna (padomju laikā – Rīgas porcelāna fabrikas/rūpnīcas, līdz Otrajam pasaules karam – Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika) ražojumi šī gadsimta otrajā desmitgadē piedzīvojuši īstu “uzvaras gājienu”. 

Padomju periodā šie trauki bija plaši pieejami, un to cenas bija salīdzinoši zemas. Taču ar laiku, īpaši pēc valstiskās neatkarības atgūšanas, Rīgas porcelāns kļuvis par vērtīgu kolekciju objektu, jo Rīgas porcelāns tiek uzskatīts par vēsturiski nozīmīgu un estētiski vērtīgu, īpaši, ja tas ir saistīts ar padomju laika dizaineriem vai unikāliem modeļiem. Kolekcionāri, muzeji un vēsturnieki novērtē šos traukus ne tikai to estētiskās kvalitātes dēļ, bet arī kā kultūrvēsturisku liecību, kas atspoguļo Latvijas industriālo mantojumu. Rīgas porcelāna cenas Latvijā šobrīd svārstās plašā diapazonā, atkarībā no priekšmeta veida, stāvokļa, retuma un mākslinieciskās vērtības. Pieejamie dati liecina par šādām cenu kategorijām:

* parastie trauki un komplekti: Rīgas porcelāna trauki, piemēram, šķīvji, krūzes un apakštasītes, tiek piedāvāti par cenām no trim līdz 65 eiro atkarībā no dekora, kvalitātes un saglabātības.

* retākas figūriņas un dekoratīvie priekšmeti: šāda veida priekšmeti var sasniegt ievērojami augstākas cenas. Piemēram, porcelāna figūriņa “Tuntulītis”, kuru izgatavoja Gusta Siliņa un kuru apgleznoja mākslinieki kā Mirdza Januža, Vladimirs Kandijevs un Iveta Aigare, tika pārdota par 4850 eiro.

Izsolēs un antikvariātos cenas var ievērojami atšķirties un brīžiem ir neprognozējamas. Piemēram, dekoratīvs šķīvis ar roku gleznojumu, kuru izgatavoja Kuzņecova rūpnīcā, tika piedāvāts izsolē ar sākuma cenu pieci eiro bet pēc tam jau tā sasniedza trīsciparu skaitli. 

Kolekcionēšana ir slimība

Mārtiņš Eglītis kolekcionē Rīgas porcelānu ar īpašiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu (restorānu, kafejnīcu, viesnīcu, ēdnīcu) logo jeb “uzdzīves porcelānu”. Viņa kolekcijā ir vairāki simti priekšmetu no visas Latvijas, sākot no aizpagājušā gadsimta beigām līdz šī gadsimta sākumam. Viņš saka: “Divtūkstošo gadu sākumā šie trauki vēl brīvi mētājās apkārt. Bet tā kā to ražošana vairs nenotiek, tas nozīmē, ka jaunu priekšmetu vairs nav, un viss esošais kļūst par unikālu vēsturisku vērtību.”

Īpašu uzrāvienu Rīgas porcelāna apzināšana un kolekcionēšana sākās līdz ar Covid-19 pandēmijas laiku. “Daži to sāka tieši tad, pārskatot bufetes un skapjus. Bet mana kolekcija vēl pirms tam – pavisam nejauši. Tā teikt, pandēmija bija tikai viens no faktoriem, nevis katalizators. Mans kolēģis, antikvārs, reiz teica: “Kolekcionārs ir slims cilvēks – ar viņu nevar rēķināties kā ar normālu.” Tā ir slimība! Viņam piedāvā priekšmetu, par kuru viņš nezināja, ka tas eksistē – un pēkšņi viņam tas ir vitāli nepieciešams. Tā tas strādā,” stāsta Mārtiņš Eglītis.

– Ir kāds spilgts piemērs šādai “slimībai”?

– Jā! Slavenā plānsienu servīze “Sigulda” ar jasmīna ziedu dekoriem. Vienā izsolē salvešu trauciņa sākuma cena bija 30 eiro, bet noslēgumā cena uzkāpa līdz 300! Tas ir neadekvāti. Un tomēr – kāds maksāja.

– Vai kolekcionārs vispār apzinās, ko pērk?

– Viņam ir jāsargā tas “štrunta” trauciņš kā acs. Un, kad gribēs to pārdot, viņš to cenu vairs nekad neatgūs. Tas ir izsoļu fenomens.

– Kā cenas veidojas ārpus izsolēm?

– Ļoti vienkārši: saliec to pašu trauku antikvariātā ar 300 eiro cenu – un tas tur stāvēs mūžīgi. Cenas ir ļoti stiepjams jēdziens. Dažkārt tās nosaka tikai nejaušība. Vienreiz man piezvanīja no Latvijas laukiem: “Brauc, pilna garāža ar traukiem no restorāna “Rīga” un tā satelīta “Valnis”. Viss rūpnīcas iepakojumā, neskarts. Lūk, kuriozs – šķīvji, kas vienubrīd maksāja “lielas naudas”, pēkšņi atrodas simtiem.

- Ko darīt ar tūkstošiem šķīvju, kad vairs nav vietas? Kas notiek ar kolekcijām? Kur tās glabājas?

- Daudzi kolekcionāri savas bagātības glabā kastēs. Ir pat tādi, kuriem kolekcijas ir, bet neviens tās nekad nav redzējis. Kad kolekcionārs aiziet mūžībā, bieži vien bērniem tas viss ir vienkārši “vecs krāms”. Kolekcijas nonāk atpakaļ tirgū.

– Kolekcionē visu vai tikai specifiskas lietas?

– Daži – tikai figūriņas, citi – šķīvjus ar restorānu logo. Ir arī tādi, kas kolekcionē tikai vienas formas servīzes ar dažādiem dekoriem.

– Vai šim visam ir pieprasījums arī ārvalstīs?
– Tāpat kā ar latviešu glezniecību – mūsu meistari ārpus Latvijas robežām nav pieprasīti. Ir izņēmumi, bet vispār – tirgus ir šeit.

Ne tikai mākslinieciskā kvalitāte

2001. gadā tika atklāts Rīgas Porcelāna muzejs, kas tika radīts uz bijušā RPS muzeja kolekcijas bāzes. Tas glabā, pēta un popularizē Rīgā radīto porcelānu, veidojot ekspozīcijas, izstādes un pasākumus, kas iepazīstina sabiedrību ar Rīgas porcelāna ražotņu izstrādājumiem un vēsturi. Muzejā ir gandrīz 8000 priekšmetu, kas apliecina šī mantojuma nozīmi un pieprasījumu. Muzeja direktorei Ilianai Veinbergai labpatīk domāt, ka Rīgas porcelāna “bums” un sabiedrības interese par to sākās līdz ar muzeja aktivitātēm, bet viņa pieļauj, ka savā ziņā “pozitīvo lomu” nospēlēja arī kovidpandēmija (lai gan pandēmijai jeb sērgai nepienāktos piedēvēt kādu pozitīvu efektu, viņa piebilst): “Ārā iet nedrīkst, pārcilā savus skapjus, antresolus un sekcijas un painteresējies, kas tur glabājas.

Rīgas porcelāns šodien ir ļoti pieprasīts gan kolekcionāru, gan muzeju vidē. Cenas ir ļoti dažādas atkarībā no konkrētā priekšmeta veida, tā stāvokļa un retuma. Parasti mēs redzam, ka tradicionālie trauki, piemēram, šķīvji vai krūzes, ir pieejami no trīs līdz 65 eiro, taču īpaši retas un vērtīgas figūriņas var sasniegt daudz augstākas cenas.

Rīgas porcelāna priekšmetus vērtē ne tikai par to māksliniecisko kvalitāti, bet arī kā kultūrvēsturiskus mantojuma priekšmetus. Mēs, protams, arī kā muzejs turpinām rūpēties par šo priekšmetu saglabāšanu, pētot un popularizējot mūsu porcelāna vēsturi. Kolekcionāri un muzeji bieži meklē unikālus priekšmetus, piemēram, traukus ar īpašiem rokas gleznojumiem vai senākos izstrādājumus, kas atspoguļo mūsu vietējo mākslas un dizaina attīstību.”

- Kādi ir pieprasītākie porcelāna priekšmeti šodien?

- Pieprasījums ir īpaši liels pēc retām porcelāna figūriņām. Piemēram, porcelāna figūriņu “Tuntulītis” izsolē pārdeva par vairāk nekā 4000 eiro. Šādi priekšmeti, kas ir ne tikai estētiski pievilcīgi, bet arī saistīti ar mūsu vēsturisko mantojumu, bieži kļūst par kolekcionāru “zelta fondu”. Mums bija pārsteidzoši atklāt, ka ar šo kolekcionēšanu, “smukumlietiņām” daudz aizraujas vīrieši nevis sievietes, kā varētu padomāt, tā nav tikai sieviešu aizraušanās.”

Par Rīgas Porcelāna muzeja lomu Iliana Veinberga stāsta: “Mēs kā muzejs cenšamies ne tikai saglabāt šo mantojumu, bet arī veicināt sabiedrības interesi par to. Mūsu muzeja kolekcijā ir gandrīz 8000 priekšmetu, un mēs regulāri organizējam izstādes, pasākumus un izglītojošas programmas, lai iepazīstinātu apmeklētājus ar Rīgas porcelāna vēsturi un tās nozīmi mūsu kultūrā.” Viņa atklāj, ka RPR savā pastāvēšanas laikā ir ražojusi 50-80 tējas/kafijas servīzes, skaits atkarīgs no tā pēc kādiem kritērijiem to kvalificē – piemēram, kā vienu dizaina vienību vai komplektā.

“Mani pārņēma mistiska sajūta”

Viens no redzamākajiem Rīgas porcelāna kolekcionāriem Latvijā ir Teo Ralfs Jākobsons. Viņš stāsta: “Agrāk cilvēkiem Rīgas porcelāns bija kaut kas tāds ļoti ikdienišķs, viņi nesaprata, ka tas ir kaut kas interesants. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas kaut ko centāmies atvest no Austrumiem, Eiropas, Amerikas, neapzinoties, ka mums pašiem ir kaut kas unikāls. Manuprāt, tā ir ļoti interesanta vēsture, kuru nedrīkst aizlaist postā.”

Viņa kolekcijā ir vairāki tūkstoši priekšmetu – krūzes, šķīvji, servīzes un tā tālāk. Porcelāna kolekciju viņš sācis veidot, mācoties Baldones vidusskolā, un tagad to turpina, jau būdams ainavu arhitektūras students Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē Jelgavā. Par to, kādēļ sācis interesēties par porcelānu, Teo Ralfs Jākobsons saka:

“Porcelāns mani ļoti uzrunāja tad, kad Rīgas porcelāna rūpnīcu, bijušo Kuzņecova fabriku, jauca nost, jo mana radiniece – vecvecmammas māsa – tur strādāja par apgleznotāju vēl no pirmskara laika līdz pat pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Arī vēlāk citi radinieki tur strādāja.”

2014.gadā, kad sākās intensīva Rīgas porcelāna rūpnīcas nojaukšana, vectēvs mazdēlu rosinājis aizbraukt uz Ķengaragu un paskatīties, kas notiek ar rūpnīcu: “Atklājām, ka tur pie žoga bija izmesti trauki – ražošanas paraugi –, tos es arī savācu. Biju maziņš, bet tie mani uzrunāja. Vēlāk jau interese pastiprinājās, intervēju kādreizējas radinieces kolēģus, Rīgas porcelāna rūpnīcas darbiniekus, kolekcionārus un tā tālāk. Veidojās trauku kolekcija.

Mani pārņēma tāda mistiska sajūta, ka ir nepieciešams visu to lietu papētīt. Mani aizrāva porcelāna trauku formas un dekori. (..) Līdz ar to man sirds sāpēja, ka porcelāna rūpnīcu jauc nost. Tas deva tādu impulsu izpētīt un atrast visu, kas par to pieejams, jo vēsturiskā atmiņa, ja to nepiefiksē, patiesībā ir ļoti īsa.”

Tagad Teo Ralfs Jākobsons raksta grāmatu par Rīgas porcelāna un stikla dekoriem, bet viņa kolekcija var svinēt pirmo desmitgadi. Kad Olaines Vēstures un mākslas muzejā atklāja viņa veidoto izstādi “Lidojošā tautumeita”, viņš pauda: “Ar Rīgas porcelānu sāku aizrauties 2015. gadā, kad ievēroju vecos fabrikas korpusus, kuri vēlāk tika nojaukti. Tik ļoti vēlējos vienu formiņu, kurā varētu atliet porcelāna masu! Tas šķita kaut kas maģisks. Pāri rūpnīcas žogam varēja saskatīt “Viktorijas”, “Siguldas” un “Ilonas” servīžu formas, kuras man arī ir vismīļākās. Atceros tautumeitas servīzi pamestās fabrikas logu rūtīs, kuru vēlāk kādā antikvariātā iegādājās mana draudzene. Tā to arī iesaucām par “lidojošo tautumeitu”, kura lido pār Rīgu. Es mīlu mūsu galvaspilsētu un Latviju! Meklējot un pārskatot krājumus, daudzus traukus pārmantoju no savas vecmammas un radiniekiem, kuri ir devuši tautā pazīstamām servīzēm unikālus gleznojumus vienā eksemplārā.”

Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika/Rīgas porcelāna rūpnīca

Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika Rīgā tika dibināta 1841. gadā kā S. T. Kuzņecova rūpnīca, bet par oficiālo uzņēmuma dibināšanas datumu Krievijā uzskatīja 1812. gadu, kad vecticībnieki Kuzņecovi Gžeļā pie Maskavas nodibināja savu pirmo uzņēmumu. Rīgas fabrikā ražoja pusfajansa, bet no 1851. gada arī porcelāna izstrādājumus. Izejvielas Rīgas fabrikai nāca no Krievijas impērijas iekšējām guberņām, kā arī no Vācijas, Holandes, Francijas un Skandināvijas, ogles — no Anglijas. Daļa gatavās produkcijas tika pārdota vietējā tirgū un citās Krievijas impērijas guberņās, pārējā produkcija tika eksportēta uz Angliju, Holandi un citām valstīm.

1908. gadā fabrikā tika izgatavoti vairāk kā 22,3 miljoni keramikas izstrādājumu, no tiem 11,4 miljoni bija porcelāna, 3,7 miljoni fajansa un 7,1 miljons pusfajansa trauku. 1913. gadā Rīgas fabrikā strādāja 2650 cilvēki. Pirmā pasaules kara frontei tuvojoties Rīgai 1915. gadā fabrikas iekārtas 140 vagonos evakuēja uz Krieviju. Pēc kara ražošana fabrikā atjaunojās, no 1922. gada tā piederēja akciju sabiedrībai “M. S. Kuzņecovs”.

1940. gadā fabrika tika nacionalizēta un pārdēvēta par Rīgas keramikas fabriku, 1963. gadā tika iekļauta Rīgas porcelāna un fajansa rūpnīcā. 1968. gadā to pārdēvēja par Rīgas porcelāna rūpnīcu. Padomju laikā Rīgas porcelāna fabrika ražoja plašu servīžu un trauku klāstu, kas ietvēra gan ikdienas lietošanai paredzētus izstrādājumus, gan ekskluzīvākus dekoratīvus priekšmetus. Šī ražotne bija viena no lielākajām porcelāna ražotnēm PSRS, un tās produkcija bija populāra gan vietējā tirgū, gan ārpus tā. 1991. gadā to sadalīja Latvijas un Šveices kopuzņēmumā “Latvpotik” un akciju sabiedrībā “Rīgas porcelāns”. Vēlāk rūpnīcā saimniekoja akciju sabiedrība “Latelektrokeramika” (likvidēta 2010. gadā). No 2013. līdz 2014. gadam visas rūpnīcas ēkas, izņemot skursteņus, tika pilnībā nojauktas, lai to vietā uzbūvētu tirdzniecības un izpriecu centru “Akropole”.