"Mistiska parādība" - kultūras vērtību sargi satraukušies par Rīgas porcelāna iztirgošanu uz ārzemēm

Šo servīžu tirgotājiem uz ārzemēm jāsaņem speciāla atļauja, bet šogad neviena nav izsniegta. Tikmēr internetā viegli rodamas ziņas, ka pēdējo mēnešu laikā Igaunijā notirgota ne viena vien no Latvijas izvesta porcelāna servīze.

Rīgas porcelāna izvešanai nepieciešama atļauja

NKMP pēc tam, kad parādījās ziņas, ka mūsu kaimiņvalstī Igaunijā dažu mēnešu laikā strauji pieauga padomju laikā RPR ražoto servīžu cenas, izplatīja paziņojumu:

“Pēdējā laikā masu medijos un sociālajos tīklos ir izskanējusi informācija par Rīgas porcelāna iztirgošanas bumu, kas saistīts, ar kopš šīs vasaras RPR servīžu cenu daudzkārtēju pieaugumu Igaunijā, un palielinātu interesi par šiem izstrādājumiem arī Somijā un Krievijā. NKMP atgādina, ka Latvijā ražotam porcelānam, tajā skaitā, rūpnīcās ražoto masveida porcelāna produkcijai, kas tapusi vairāk nekā pirms 50 gadiem, ir jāsaņem izvešanas atļauja Nacionālajā kultūras mantojuma pārvaldē. Arī tādas lietas kā ikdienā un svētkos lietojamie trauki, ir mūsu kopējais kultūras mantojums!”

NKMP Kultūras priekšmetu aprites daļas mākslas priekšmetu eksperte Baiba Nurža Jauns.lv teica: “Priecājamies, ka savulaik Latvijā darinātie trauki tiek novērtēti ārvalstīs, taču vēlamies atgādināt, ka tikai no mums pašiem, iedzīvotājiem, ir atkarīgs, vai šie mūsu kultūras artefakti viegli neaizplūst no Latvijas. Ministru kabineta noteikumi paredz, ka visiem 50 gadus veciem kultūras priekšmetiem, kurus radījušas Latvijas mākslas un kultūras rādītājos fiksētas personas un ražotnes un kuri nepieder to autoriem un izgatavotājiem, nepieciešama izvešanas atļauja”.

Tomēr likumpaklausīgiem iedzīvotājiem, kuri savas mātes vai vecmāmiņas bufetē atrasto RPR servīzi vēlas aizvest līdz Igaunijai, birokrātiskais process atļaujas saņemšanai ir teju vai neiespējamā misija. Pirmkārt, tā ir par maksu – vairāk nekā 37 eiro. Otrkārt, uz atļaujas saņemšanu pēc likuma var nākties gaidīt pusmēnesi. Treškārt, tā ir birokrātiska procedūra, kas prasa ne tikai anketas aizpildīšanu un servīzes fotografēšanu, bet arī rakņāšanos arhīva materiālus, lai noskaidrotu tās ražošanas laiku. Un, ceturtkārt, kas nebūt nav mazsvarīgi, šādas atļaujas nepieciešamība priekšmetu pārvešanai pāri robežām Eiropas Savienības ietvaros ir visnotaļ diskutabla, jo kontroles mehānismu nav.

Koks ar diviem galiem

Vēl pirms četriem gadiem RPR padomjlaika servīzes, kuru cena pat pēc to daudzkārtējās vērtības pieauguma šobrīd diez vai pārsniedz 400 eiro, pāri valsts robežai varēja bez bēdu vadāt šurpu turpu. Līdz 2016. gadam valdības noteikumos “Mākslas un antikvāro priekšmetu izvešana no Latvijas un ievešana Latvijā” bija sacīts, ka šādas NKMP (agrāk – Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas) atļaujas ir nepieciešamas tikai tādiem vismaz pusgadsimtu veciem kultūras priekšmetiem, kuru vērtība pārsniedz 426,86 eiro (iepriekš – 300 lati). Pirms četriem gadiem noteikumus pārstrādāja un tajos vairs neiekļāva priekšmetu vērtību naudas izteiksmē. Tas nozīmē, ka šāda NKMP atļauja formāli nepieciešama arī vienai nelielai RPR apakštasītei pāris eiro vērtībā.

Arī NKMP Kultūras priekšmetu aprites daļas mākslas priekšmetu eksperte Baiba Nurža sarunā ar Jauns.lv to sauc par neloģisku prasību: "Mēs jau esam ieinteresēti to mainīt, jo tas sarežģī situāciju gan mums, gan kultūras vērtību turētājiem, jo šo atļauju pienāktos kārtot katra sīkuma dēļ. Bet šobrīd noteikumi ir tādi, kādi nu tie ir. Uz to, protams, varam skatīties negatīvi, ka tas ir absurds. Bet tai pašā laikā tas kaut kā nedaudz pasargā to, ka mūsu vērtības paliek Latvijā. Uz to varam skatīties dažādi. Situācija ap porcelānu varbūt izklausās smieklīga, jo tie ir sērijveida ražojumi. Bet tomēr tie ir latviešu mākslinieku darbi, kas nu pa lētām cenām izsolēs aiziet uz ārzemēm. Ir tā interesanti – kāpēc tad te pie mums par tiem neinteresējas? Tas ir koks ar diviem galiem."

- Šāda atļauja maksā 37,53 eiro. Tā ir diezgan ievērojama summa par atļaujas saņemšanu servīzes, kura Latvijā maksā 40, bet Igaunijā – ap 200 eiro, izvešanai no valsts?

Tā ir pieklājīga summa, ja vēlas kustināt kaut ko nevērtīgu. Bet tas vispār liek apdomāt, vai ir vērts ko kustināt un to atdot ārzemniekiem. Šobrīd mums par šādām atļaujām porcelāna izvešanai intereses nav. Patiesībā mūsu paziņojumam par šo jautājumu vairāk bija izglītojoša nozīme. Jāņem vērā arī tas, ka pašreiz šo priekšmetu kustība sakarā ar ārkārtas situāciju ir visai ierobežota. Bet “Facebook” grupās var redzēt, ka igauņi ir kā traki uz mūsu porcelānu. Bet padomāsim: ja servīzi piedāvā nopirkt par 200 eiro, tad cilvēks godprātīgi visu likuma ietvaros būs nopelnījis tos 160 eiro.

Tad kāpēc mums to te, pie sevis, nepasargāt? Šobrīd tie, kas to pārdod, to nenovērtē, bet varbūt mūsu bērni novērtēs… Tā jau tas ir – tas, kas vienu brīdi mūs neinteresē, pēc laika kļūst par vērtību.

Tāda ir realitāte – likums pieprasa atļaujas nepieciešamību

Kāda ir procedūra, lai šādu atļauju varētu saņemt: cik tā maksā, cik ilgā laikā un kur to var saņemt?

Procedūra visiem Ministru kabineta noteikumos minētajiem priekšmetiem izvešanas atļaujas saņemšanai ir vienāda: var atsūtīt vai atnest pieteikumu, uzrādīt pieteikto kultūras priekšmetu uzrādīšanai klātienē (vai liela izmēra priekšmeta gadījumā organizējam izbraukuma vizīti, kas valsts nodevu nedaudz palielina), samaksāt valsts nodevu (37,53 eiro) un ierasties pēc atļaujas NKMP. Procedūra ietver objekta pārbaudi zagto priekšmetu datubāzēs, nepieciešamības gadījumā arī papildu atzinumu pieprasīšanu par izvešanai pieteiktā priekšmeta nozīmību citām institūcijām (muzeji, bibliotēkas), tādēļ izvešanas atļauja tiek sagatavota 15 dienu laikā pēc priekšmeta apskates, bet mēs cenšamies sagatavot tās pēc iespējas ātrāk – visbiežāk tas notiek nedēļas laikā (iepriekš par vizīti NKMP jāvienojas pa tālruni 67224519 – red.)

Piemēram, ja kāds lauku viensētnieks no Ipiķu pagasta grib šādu atļauju saņemt, lai uz Igauniju izvestu pirms 51 gada ražotu RPR servīzi, kas viņam jādara?

Jautājums: kāpēc Ipiķu pagasta zemniekam ir tik būtiski izpārdot igauņiem savu skapja saturu? Vai tas ir veids, kā viņš vēlas papildināt savus ikdienas ieņēmumus? Ņemot vērā, ka šobrīd normatīvi ir tādi, kādi tie ir. Piemēram, izsoļu nami, kuriem tiešsaistē izdodas pārdod kāda mākslinieka skices par 45 eiro, nāk kārtot izvešanas atļaujas katram šim darbam par 37,53 eiro, ja latviešu mākslinieka darbi ir iekārojuši ārvalstīs dzīvojošie. Tāda ir realitāte.

Kas kontrolē, vai šādas atļaujas ir saņemtas un kas draud, ja izved šādu priekšmetu (RPR servīzi) bez atļaujas uz ārzemēm?

Kontrolēt var tikai muita (uz robežām ar trešajām valstīm), ja priekšmetu izvedot deklarē. Sods par izvešanu bez atļaujas ir noteikts likuma “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” 35. pantā: par to piemēro brīdinājumu vai naudas sodu fiziskajām un juridiskajām personām no divdesmit līdz divsimt naudas soda vienībām (viena naudas vienība – 5 eiro).

Kur un kādos Latvijas mākslas un kultūras rādītājos ir fiksēta RPR mākslas priekšmetu vērtība, un cik šie rādītāji ir likumiski saistoši?

Šobrīd izvešanas noteikumi neparedz kultūras priekšmetu vērtību diferencēšanu - mazāk vērtīgākos, tas ir, sērijveida ražojumos, un mākslinieciski augstvērtīgākajos, unikālajos - atļauja jāsaņem abos gadījumos.

Cik šādas atļaujas par RPR servīžu izvešanu ir izsniegtas?

Šogad nav saņemti pieteikumi šādu servīžu izvešanai.

Kā cilvēks var pārliecināties, vai konkrētā RPR servīze ir ražota 1969. vai 1972. gadā, lai ievērotu šo “pusgadsimta nogriezni”?

Sazinājāmies ar Rīgas Porcelāna muzeja speciālisti, kura ieteica: lai pārliecinātos par savā īpašumā esošo servīžu un citu porcelāna priekšmetu vecumu, vislabāk ir vadīties pēc ražotnes zīmes priekšmeta pamatnē. Tā ļauj noteikt gan aptuveno laiku, gan ražotni, kurā priekšmets izgatavots. Muzeja speciālisti piedāvā arī informatīvas konsultācijas, kā arī aicina izmantot patstāvīgai izziņai muzeja pamatekspozīciju un meklēt informāciju muzeju publikācijās, piemēram: monogrāfija-darbu katalogs “Industriālais romantisms. Beatrises Kārkliņas porcelāns”; katalogs “Rīgas Porcelāns. Sīkplastika. 20. gadsimta 50.-90. gadi”; Konstants Z., Poluikēviča T. “Rīgas Porcelāns un fajanss”; Konstants Z. “Latviešu padomju porcelāna māksla”.

Taču kopumā skatoties, tas ir cilvēku pašu darbs – meklēt un noskaidrot, kādas vērtības ir viņu īpašumā. Ja tam negribas tērēt laiku un enerģiju, tad var vērsties pie speciālistiem par maksu muzejos vai antikvariātos.

Arī Igaunijā un Lietuvā esošajos normatīvajos aktos spēkā ir tieši vecuma cenzs, ne vecuma un vērtību kritērijs. Igaunijā gan izvešanas atļaujas jāpieprasa unikālajiem objektiem, ne sērijveida ražojumiem.

Kā atpazīt padomjlaika porcelānu?

Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja Iliana Veinberga Jauns.lv pastāstīja: 

“Paaugstinātā interese par Latvijā padomju laikos ražoto porcelānu ir skaidrojama ar vairākiem faktoriem: Padomju perioda – kā okupācijas perioda – pieredze pēc Latvijas neatkarības atgūšana ir bijusi “izspiesta” no populārās apziņas, vietu dodot cita tipa vērtībām un intereses objektiem. Tāpat tā arī bija bijusi “nesenā pagātne”, vēl dzīvā atmiņā, līdz ar to ne pārāk saistoša pētnieciskai izziņai. Laikam ejot un pieredzei attālinoties, tā ir kļuvusi par auglīgu izziņas jomu – pētniecības iestādes, muzeji, atmiņu institūcijas un citi nodarbojas ar 20. gadsimta otrās puses kultūrvēsturisko parādību apzināšanu, pētīšanu un saglabāšanu un ir ļoti daudz kā darāma šajā jomā."

"Ir pieaugusi starptautisko akadēmisko aprindu interese par 20. gadsimta otrās puses pieredzi aiz dzelzs priekškara. Ne tikai par politiku vai daiļajām mākslām, bet arī par arhitektūru, dizainu, sadzīvi un tamlīdzīgi. Spēcīgi pētniecības un zināšanu izplatīšanas centri ir ASV, Lielbritānijā, Skandināvijā, Šveicē un citās valstīs. No turienes pētniekiem pamatā nāk starptautiskās zināšanas par padomju perioda materiālo kultūru un interesei ir tendence augt," viņa norāda.

Speciāliste skaidro, ka pēc katras izstādes vai publikācijas palielinās konsultāciju skaits – cilvēki atpazīst lietas un ieinteresējas par tām. Digitālo mediju loma zināšanu apritē un izplatībā. 

Porcelāns kā nišas produkts vienmēr noteiktās aprindās ir bijis pieprasīts, interese par to ir gana liela un pastāvīga. Muzejs regulāri konsultē gan pašmāju interesentus, kuri grib uzzināt ko vairāk par pašu īpašumā esošo vai mantojumā saņemto porcelānu, gan arī ļaudis no ārzemēm, kuru īpašumā ir porcelāns – nonācis vai nu vēsturiski, vai arī iegūts mūsdienās. Igauņi regulāri vēršas muzejā pēc konsultācijām, jo uz Igauniju – tāpat kā citām PSRS republikām – padomju periodā tika eksportēta Rīgas Porcelāna rūpnīcas produkcija un tāpēc tā tur ir saglabājusies. Lielākoties tā ir tipveida produkcija, plaša patēriņa porcelāns, ko ražoja lielā apjomā.

"Atsevišķi ekscesi izsoļu namu vairāksolīšanā vai vidēs, kurās pulcējas krājēji un porcelāna/padomju dizaina entuziasti, mēdz gadīties ik pa brīdim. Tieši tāpat kā citās jomās – cilvēki iekāro kaut ko un ir gatavi šķirties no summām, kas ir nesamērīgas, salīdzinot ar priekšmeta vēsturisko nozīmi vai māksliniecisko vērtību. Tā gan nav norma, bet reizēm gadās," viņa stāsta.

Veinberga paskaidro, ka porcelāna atributēšanā (atpazīšanā) tiek izmantota ražotnes zīme, kas parasti ir atrodama priekšmeta pamatnē. Tā ļauj noteikti, kurā ražotnē priekšmets ir tapis, parasti arī hronoloģisko periodu un citas. nianses (piemēram, autordarbiem būs mākslinieku paraksts vai nu masā (forma) vai virsglazūrā (apgleznojums). Rīgas Porcelāna rūpnīcas (Rīgas Porcelāna fabrikas, Rīgas Porcelāna un fajansa fabrikas) zīmes ļoti konkrēti ļauj nošķirt 20. gadsimta sešdesmito gadu periodu (RPFF) no 70.-80. gadiem (RPR). Zīmes sīkāk var apskatīt grāmatā Konstants Z., Poluikēviča T. “Rīgas Porcelāns un fajanss” (Rīga: Zinātne, 1984, tās pielikumā).

Vēl detalizētāk priekšmetus var atributēt, vadoties pēc to formām un dekoriem. Rūpnīcā padomju periodā ar plānu un direktora rīkojumu ražošanai noteiktā apjomā tiek akceptētas noteiktas formas. Piemēram, servīze “Viola”, “Stella”, “Daina” un citām. Tām ir iespējams noteikt dizaina izveides laiku un gadus, kad tā ir sortimentā un tiek tiražēta. Tas pats ar dekoriem. Protams, ja antikvāra priekšmeta statusu iegūst priekšmets, kas ražots ilgāku laiku, tajā skaitā gados, kad nomināli antikvāra priekšmeta 50 gadu limits neattiecas, izšķirt, vai konkrētā servīze ir laika robezšķirtnes vienā vai otrā pusē izgatavots eksemplārs, ir grūti. Tad droši vien būtu jāvadās pēc situācijas un veselā saprāta.

"Pieļauju, jums interesēs, kur ir iespējams apskatīties “sarakstus” no A-Z ar visām formām un visiem dekoriem, lai ātri un ērti saprastu, kas ir vai nav jūsu īpašumā. Tādu diemžēl nav. Rīgas Porcelāna muzejs un citi muzeji, mācību iestādes un institūti nodarbojas ar pētniecību, lai plašai auditorijai varētu piedāvāt zināšanas par Latvijas mākslas un kultūras vēsturi – ekspozīciju, izstāžu, datubāzu, publikāciju un citā veidā. Tāpat arī tiek sniegtas konsultācijas gadījumā, ja interesentam ir vēlme noskaidrot ko sīkāk par savā īpašumā esošu priekšmetu. Taču sākt izziņu ir parocīgi ar Nacionālo muzeju krājuma kopkatalogu, kas ir pieejams tiešsaistē," norāda Veinberga.

Mistiska parādība

Rīgas Porcelāna muzeja vadītāja Santa Dobele Jauns.lv pēkšņo igauņu interesi par RPR ražojumiem nosauca par “mistisku parādību”, bet atzina, ka plānsienu porcelāns antikvariāta tirgū augsti kotējas. Savā ziņā šo nevar uzskatīt par “mistisku parādību”, ja ņem vērā to, ka skandināvi tikai pavisam nesen apjautuši RPR unikalitāti.

Jauns.lv jau rakstīja, ka dažu mēnešu laikā Igaunijā burtiski debesīs uzkāpušas pirms 25 gadiem likvidētās RPR trauku cenas. Ja vēl vasarā padomju laikā Rīgā ražoto tējas vai kafijas servīzi mūsu ziemeļu kaimiņvalsts antikvariātā vai krāmu bodē varēja nopirkt par 20 eiro, tad tagad tās cena jau ir vairāk nekā 200 eiro, pietuvojoties trijiem simtiem. Pēdējā mēnesī padomju laika RPR ražoto servīžu cena vārda tiešā nozīmē ir kāpusi kosmiskos tempos. Piemēram, tējas servīze “Sigulda” sākumcena internetizsolē mūsu kaimiņvalstī bija 211 eiro, bet tējas/kafijas servīzi “Laima” pārdod par 270 eiro.

Salīdzinot ar Igauniju, Latvijā RPR servīžu cena vēl ir pieticīga, bet arī tā pēdējos mēnešos pieaugusi, un viens otrs rets, ideālā stāvoklī saglabājies komplekts nu var maksāt pat 150 eiro. Jāteic, ka Rīgā RPR trauki ir saglabājušies daudz lielākā skaitā, nekā kaimiņrepublikās. Tāpēc arī mūsu kaimiņi cierē uz slavenajiem Rīgas porcelāna izstrādājumiem.

“Jaunajai paaudzei tagad ir pavisam cita attieksme pret Rīgas porcelānu. Aizvien vairāk cilvēku visā pasaulē sāk interesēties par RPR servīzēm. Galvenokārt servīžu pircēji ir igauņi, kuri tās brauc tirgot uz Somiju, kur tās ir liels retums. Protams, tā ir masu produkcija, bet kolekcionāriem liela vērtība, jo izgatavota no sniegbalta kaula porcelāna,” raksta Tallinas laikraksts “Eesti Paevaleht”.