Smiltenes unikālā šķīvja vēsture: pēc 85 gadiem atklājas Smiltenes dāmu komitejas trauku vēsture. FOTO

Pusdienu šķīvi rotā Latvijas būvniecības tradīcijai neraksturīga baznīcas celtne un abreviatūra “SDPK”. Latvijā teju uz vienas rokas pirkstiem ir saskaitāmi dievnami, kas celti tipiska krusta formā.

No Norvēģijas līdz adventistiem

Internetā meklējot atsauces, kur šāda veida sakrālas celtnes ir izplatītas, “virtuālais ceļojums” aizveda uz Ziemeļeiropu, sevišķi Norvēģiju, kur šādi Dieva tempļi ir no vienas vietas (uz šķīvja attēlotā baznīca liecināja, ka tā nav liela katedrāle, bet gan kāda mazāka draudzes baznīca). Bet šķīvis taču tapis Latvijā!

“Kristīgie meklējumi” turpinājās un apstājās pie abreviatūras pirmajiem diviem burtiem – SD, kas gan latviski (septītā diena), gan angliski (seventh day) varētu norādīt par piederību adventistu baznīcai (pilnais nosaukums - Septītās dienas adventistu Baznīca), bet dievnama forma nu it nebūt neatgādināja Latvijā zināmos adventistu lūgšanu namus.

“Tā taču ir Smiltenes baznīca!”

Tā kā zīmīgais pusdienu šķīvis atradās Jelgavā (Zemgalē) un tagad nonācis Rīgā, tad iesākumā nebija ne jausmas, ka atminējums jāmeklē Ziemeļlatvijā. Nejauši kāds trauku kolekcijas aplūkotājs iesaucās: “Tā taču ir Smiltenes baznīca!” Un tik tiešām Latvijā Smiltenes luterāņu baznīcu grūti sajaukt ar kādu citu. Tā ir viena no nedaudzajām tipiska krusta veidā celtajām baznīcām Latvijā (iesvētīta 1859.gadā), pie tam tai ir piešķirts Valsts nozīmes kultūras pieminekļa statuss. Līdzīga krusta formā celta luterāņu baznīca Latvijā, piemēram, ir Jaunpiebalgā.

Tad nu Jauns.lv vērsās pēc skaidrojuma pie Smiltenes novada pašvaldības – vai šo pusdienu šķīvi var asociēt ar Smiltenes draudzi un ko nozīmē abreviatūra “SDPK”? Pirmā reakcija – plecu raustīšana. Smiltenes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Marita Mūze atbildēja:

“Sazinoties gan ar Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes locekli, gan mācītāju, sapratām, ka uzreiz nevaram sniegt nekādu komentāru un skaidrojumu par trauku kolekcionāra īpašumā iegūtiem šķīvjiem un abreviatūras “SDPK” skaidrojumu”.
 
Viņa pauda, ka “informācija nav precīza un ir pretrunīga, lai to publicētu”. Tādēļ šī šķīvja izcelsme ir “jāpēta”.

Smiltenes Palīdzības komiteja

Kolekcionārs Mārtiņš Eglītis nelikās mierā un lapoja digitālo periodikas bibliotēku periodika.lv, kur beidzot atrisinājumu guva laikraksta “Smiltenes Ziņas” 1938. gada 30. septembra rakstā “Ko veic Smiltenes draudzes sieviešu palīdzības komiteja”.

Tajā stāstīts, ka Smiltenes draudze nu tikusi pie sava Draudzes nama, kuras celšanai prāvus līdzekļus ziedojuši ne tikai paši draudzes locekļi, bet arī virkne organizāciju un privātpersonu, tostarp arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis 1000 latu.

Starp ziedotājiem minēta arī Smiltenes Patērētāju biedrība un Smiltenes Ugunsapdrošināšanas biedrība, kura katra atvēlējusi 100 latus trauku iegādāšanai Smiltenes draudzes sieviešu Palīdzības komitejas maltīšu rīkošanai. Cik šķīvju par šo naudu iegādāts, gan nav noskaidrots. Tāpat, kā tas, kas ir šķīvja noformējuma autors.

Nu arī viss tapa skaidrs ar noslēpumaino abreviatūru “SDPK”: SD nozīmē Smiltenes draudze, bet PK – Palīdzības komiteja. Šī 1936. gadā darbu uzsākusī draudzes sieviešu Palīdzības komiteja organizēja Svētdienas skolas darbu, rīkoja garīga rakstura priekšlasījumus, kā arī labdarības mantu tirdziņus jeb draudzes bazārus un sadraudzības mielastus, un pats galvenais – tā kādreizējo draudzes uzturēto nabagmāju pārvērta par Draudzes namu. Tā kā draudzei nebija savas telpas, kur rīkot pasākumus, tad tā tos rīkoja citviet, piemēram, Smiltenes Lauksaimniecības biedrības zālē.

Draudzes mācītājs Reinis Kulbergs Jauns.lv pastāstīja: “Draudzes nams Gaujas ielā 2 ir draudzes nabagmāja, kuru nevis uzcēla, bet rekonstruēja pielāgojot draudzes nama vajadzībām.

1940.  gadā padomju vara Smiltenes pilsētas valdes personā to draudzei atņēma. Tikai daļēja draudzes nama kustamā manta paliek draudzes un sieviešu palīdzības komitejas rīcībā. Kara gados Lielvācijas Austrumapgabala Reihskomisariāts liedz draudzei īpašumtiesību atjaunošanu. Tajā ierīko tīfa slimnīcu.

1944. gadā lielajā Smiltenes degšanā līdz ar daudzajām ēkām draudzes nams nodeg. Pēc II pasaules kara draudze spēj atjaunot tikai nodegušo kapu baznīcu. Pilsētas izpildkomiteja draudzes nama sienas pielāgo kinoteātra vajadzībām, vēlāk to nodod pielāgošanai  bērnu un jauniešu sporta skolai.  Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas denacionalizācijas procesa gados īpašuma tiesības uz draudzes namu draudzei neizdodas atjaunot. Arī šodien šajā ēkā ir bērnu un jauniešu sporta skola”.

Smiltenes skolotāja un okupantu “saplēstie” trauki

Kad Smiltenes draudzes dāmas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados saprata, ka viņu rosība ir izvērsusies tik plaša un Svētdienas skolā tik ļoti pieaudzis bērnu skaits, ka vairāk nav, kur apgriezties, viņas sāka rūpēties par Draudzes namu Gaujas ielā, kuru 1938. gadā 18. septembrī arī iesvētīja.

Gan par Smiltenes draudzes Dāmu komitejas rosīgo darbību, gan par Draudzes nama būvi un vēlāk tā “gara” uzturēšanu pirmāk pateicība jāizsaka vietējai skolotājai Martai Zegnerei (dzimušai Miesiņa; 1886-1944), kuras aiziešanai 1944. gada 23. jūnijā laikrakstā “Smiltenietis” veltīts nekrologs. Tajā teikts:

“Blakus skolas darbam Marta Zegnere darbojās arī sabiedriskā dzīvē, būdama pirmā Smiltenes draudzes dāmu komitejas priekšniece. Vispār nelaiķe daudz pūļu veltījusi draudzes darbam, jo baznīca viņai bija tikpat tuva kā skola”.

Diemžēl drīz vien pēc Martas Zegneres aiziešanas Mūžībā Latvija piedzīvoja otrreizēju padomju okupāciju, kas ne tikai līdz minimumam iegrožoja reliģisko kopienu dzīvi, bet arī “saplēsa” tās traukus, kuri nu atgriežas no aizmirstības.

Tomēr šie šķīvji nav galīgi saplēsti un tos joprojām godā Smiltenes luterāņu draudzes. Draudzes priekšniece Gita Mūrniece, arī Smiltenes novada domes priekšsēdētāja vietniece, bet pirms tam uzņēmuma “Smiltenes piens” vadītāja, Jauns.lv pastāstīja, ka daudzus gadus, iespējams, pat gadu desmitus, daži “SDPK” šķīvji glabājušie papes kastēs baznīcā (pēc tam, kad padomju vara ticīgos izdzina no Draudzes nama). Tie nu ir tik sliktā stāvoklī, ka vairs nav lietojami.

Pirms gadiem četriem Smiltenes draudze uzsāka savas baznīcas remontu, un tad arī atlikušie šķīvji (tie ir divu veidu – viens lielāks, otrs mazāks) izcelti no nebūtības. Gita Mūrniece pat vienu “atjaunojusi” – iegādājusies Francijā ražotu baltu šķīvi (Kuzņecova fabrika taču vairs nepastāv) un meistariem pasūtījusi, lai uz tā nokopē veco dievnama attēlojumu (tikai tas vairs nav gluži tādās pašās krāsās: tagad dievnama jumts vairs nav sarkanā, bet gan zaļā krāsā. Uz šķīvja attēloto baznīcu draudze arī izmanto kā savu logo (tikai bez abreviatūras “SPDK”).