Noklusētā pagātne: kā rusificēja Latvijas skolas

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Jau četrdesmito gadu beigās tika izstrādāti metodiskie materiāli krievu valodas mācīšanai latviešu skolās, mācību programmu bagātīgi papildinot ar komunistisko propagandu. No skolu ideoloģizācijas jaunā vara nekautrējās. Gluži pretēji – tā uzsvēra, ka padomju skolā ir izgaisināta liekulīgā leģenda par skolu bezpartejiskumu. "Skolotāji ir pateicīgi biedram Staļinam, kura darbi palīdzēja tiem apgūt komunisma celtniecības ideoloģiju, palīdzēja izveidot komunistisku pasaules uzskatu, palīdzēja audzināt jaunatni un darba ļaužu masas komunisma garā," uzsvērts 1951. gadā iznākušajā Izglītības ministrijas rakstu krājumā "Padomju Latvijas skola".

Turpat arī norādīts, ka pedagogiem jāpanāk lielāka konkrētība idejiskajā audzināšanā, vēl labāk parādot skolēniem sociālistiskās saimniecības un kultūras pārākumu par kapitālistisko pasauli. Tādēļ skolotājiem jāspēj atmaskot buržuāziskās nacionālšovinistiskās tendences zinātnē un pierādīt reliģijas reakcionāro lomu.

No Puškina līdz Šolohovam

Attiecīgi visa izglītības programma, atskaitot varbūt tikai eksaktos priekšmetus, tika caurcaurēm ideoloģizēta. Pilnībā nomainījās ieteicamās daiļliteratūras saraksts, priekšplānā izvirzot sarkano rakstnieku un dzejnieku darbus. Tā kā latviešiem tobrīd tādu vēl nebija daudz, tad nācās pasmelties lielās krievu tautas garamantu apcirkņos. Tādā ceļā obligātās literatūras sarakstā nonāca, piemēram, Fjodora Gladkova romāns "Cements" par cementa rūpnīcas atjaunošanu pēc pilsoņu kara, parādot "tautas masu kustību cīņā par tautas saimniecības atjaunošanu". No tās pašas sērijas bija arī Mihaila Šolohova romāns "Plēsums", tikai te uzmanības centrā izvirzīta kolektivizācija Donas apkaimē un cīņa pret kontrrevolucionāriem, kuri visiem spēkiem cenšas sabotēt gaišās nākotnes celtniecību. Plus vēl Vladimira Majakovska dzejoļi par Ļeņinu, Nikolaja Ostrovska romāns "Kā rūdījās tērauds" un tā tālāk.

Krievu valodas mācīšanai izvēlējās arī senāku laiku krievu autoru, piemēram, Aleksandra Puškina darbus. Taču arī te īpaši tika uzsvērts, ka dzejnieks ar savu daiļradi kalpojis dzimtenei un krievu tautas interesēm, nevis tikai vienkārši rakstījis skaistus dzejoļus. "Teorijai par Puškina "tīro mākslu" nav pamatojuma, tā nav zinātniska un ir nepareiza un pat kaitīga," autoritatīvi tika paskaidrots skolotājiem, kuriem šo atziņu vajadzēja nodot tālāk saviem audzēkņiem. Bet, lai krievu valodas apgūšana ritētu raitāk un ar lielāku entuziasmu, tika piemeklēti dižgaru citāti, kas lieku reizi uzsvēra diženās krievu tautas un tikpat diženās krievu valodas īpašo lomu. Piemēram, no Gogoļa darbiem izrāva citātu: "Vai gan pasaulē atradīsies tādas ugunis, pārbaudījumi un tāds spēks, kas pārspētu krievu spēku?" No Čehova: "Cik bagāta ir  mūsu zeme ar krietniem ļaudīm!" No Turgeņeva: "Šaubu dienās, smago pārdomu dienās par manas dzimtenes likteni, tu esi mans vienīgais atbalsts, ai, lielā, varenā, taisnā un brīvā krievu valoda!" Diezgan atklāti tika paziņots, ka izglītības sistēmas mērķis ir panākt, lai PSRS tautām krievu valoda būtu nevis "svešvaloda, bet otra dzimtā valoda".

Pasaka par biedru Staļinu

Protams, uzreiz ar Puškina vai Šolohova darbiem krievu valodas apguvējs nevarēja tikt galā, tādēļ sākumam tika izvēlētas vieglākas tēmas un tekstiņi. Piemēram, sakāmvārdi un pasakas. Taču arī te visam jābūt bagātīgā ideoloģiskā mērcē. Viena no mācību programmā iekļautajām bija padomju pasaka "Pats dārgākais" – tika apgalvots, ka tā ir spilgts padomju tautas kolektīvās mutvārdu daiļrades paraugs. Sižets vēsta par Oņegas apkaimes zemniekiem, kurus kolhozs sūta uz Maskavu noskaidrot, kas tad pasaulē ir pats dārgākais, bet tur viņi satiek pašu biedru Staļinu. "Padomju tautas dzīvē tādas satikšanās notiek bieži, jo biedrs Staļins piedalās dažādās apspriedēs, kongresos, draudzīgi sarunājas ar vienkāršiem strādniekiem, kolhozniekiem," apgalvots metodiskajos materiālos pedagogiem. Patiesībā gan vienkāršam kolhozniekam satikt biedru Staļinu bija nereāli, taču tādas detaļas padomju mitoloģija ignorēja.

Ne tikai ideoloģizētas padomju pasakas vien izmantoja krievu valodas mācīšanai. Kā vēl viens ieteicamais piemērs tika minēta krievu tautas pasaka "Cariene – varde", kā arī krievu sakāmvārdi un parunas. "Tautu draudzība un brālība ir dārgāka par jebkādu bagātību." Kā jūs domājat – kāda dziļa doma slēpjas šajā parunā? Metodiskie norādījumi pedagogiem vēsta, ka tajā "krievu darba tauta izsaka savas augstās morālās īpašības, kas izveidojušās cīņās ar ekspluatatoru šķiru un arī darbā. (..) Draudzība un tautu brālība rada apstākļus prieka un jaunrades pilnam darbam, kas stiprina valsts varenību."

Analizējot parunu "Brālīga mīlestība ir stiprāka par akmens sienām", izglītības ideoloģizētāji iet vēl tālāk un, spriedelējot par tautu draudzību, velk paralēles ar 1905. gada revolūciju, bet beigās nonāk pat līdz uzvarai Otrajā pasaules karā un pie jaunattīstības valstīm: "To apliecina gan Vakareiropas atbrīvošana no fašistu jūga, ko veica padomju armija, gan padomju tautas atbalsts tautas demokrātijas valstīm saimnieciskajā un kultūras dzīvē, padomju kuģu sūtīšana ar labības kravām uz Indiju, lai palīdzētu bada cietējai Indijas tautai. Tautu brālīgā draudzība, cīnoties par mieru visā pasaulē, biedē kara kurinātājus, izjauc viņu noziedzīgos plānus."

Kolhozu kontrole

Piecdesmito gadu sākums bija laiks, kad tikko visā Latvijā lielā skaitā bija sadibināti kolhozi, kuros sadzina visus lauku ļaudis. Taču padomju varai ar to bija par maz, vajadzēja arī kolhozus iesaistīt bērnu un jaunatnes audzināšanā. Tādēļ kolhozu vadītāji tika aicināti vairāk interesēties par tuvējās skolās notiekošo un palīdzēt bērniem tuvāk iepazīt lauku darbus. "Kolhozu priekšsēdētāji, brigadieri, fermu vadītāji nedrīkst palikt ārpus skolu apskates komisijām, jo skolās taču mācīsies kolhoznieku bērni. Aplam rīkojušies Rūjienas tautas izglītības nodaļas darbinieki, kas mācību un izmēģinājumu lauciņu apskates komisijās nav pieaicinājuši kolhozu pārstāvjus, bet tās sastādītas vienīgi no skolotājiem," bija norādīts Izglītības ministrijas instrukcijā.

Lielā mērā kolhozu pārstāvju piesaistīšana skolu darbam bija tīrā formalitāte, taču ignorēt šādus norādījumus nevarēja – īpaši jau laikā, kad visiem vēl labā atmiņā bija 1949. gada deportācijas, pēc kurām pat raksturā stingrākie zemnieki saprata, ka ar padomju varu nekādi joki nebūs un nāksies vien stāties kolhozā. Bet bērnus sūtīt sarkanās dvingas pārņemtā skolā, jo citu variantu jau vienkārši nebija.

Padomju zeme – talantu zeme

To, cik ļoti ideoloģizēta bija padomju izglītības sistēma piecdesmitajos gados (un šajā ziņā tā īpaši nemainījās arī vēlāk), diezgan skaidri parāda temati, par kuriem skolēniem bija jāraksta sacerējumi.

• Revolucionārā cīnītāja tēls Raiņa dzejā;
• Padomju cilvēka augšanas ceļš Viļa Lāča romānā "Vētra";
• Maksims Gorkijs – sociālistiskā reālisma pamatlicējs;
• Padomju sieviete – cīnītāja Lielajā Tēvijas karā Viļa Lāča romāna "Vētra" atspoguļojumā;
• Lielās komunisma celtnes – Padomju Savienības varenības atspoguļojums;
• Padomju jaunatnes patriotisma attēlojums romānā "Jaunā gvarde";
• Lauku dzīves sociālo pretrunu atspoguļojums Andreja Upīša romānā "Zaļā zeme";
• Komjaunieša tēls padomju literatūrā;
• Mūsu lauki ceļā uz komunismu;
• Padomju tautas varonība pēckara gadu celtniecības darbā padomju literatūras atspoguļojumā;
• Jaunā padomju cilvēka sejas pamatlīnijas Majakovska dzejā;
• Padomju cilvēks cīņā par mieru;
• Padomju zeme – talantu zeme.