Kalašņikovs, markas, sarkanais stūrītis, šahs un modernās dejas. Kāda bija padomju skolēna ikdiena

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Revolucionārais mantojums

Katram kārtīgam padomju skolēnam bija jāiziet ķēdīte oktobrēns – pionieris – komjaunietis. Vēlams bija šo komunistisko evolūciju vainagot ar iestāšanos partijā, taču obligāti tas nebija, ja vien nemērķēji uz vadošiem amatiem. Jau no mazotnes bērnus baroja ar stāstiem par revolūciju un cīņu pret fašistiem, un, lai tie izklausītos pārliecinošāk, uz skolām brauca bijušie sarkanie strēlnieki, partizāni un pagrīdnieki, kuri stāstīja par savu varonīgo pagātni. Cik no stāstītā bija patiesība, kas to lai zina. Ja revolucionārs vai strēlnieks turklāt bija attiecīgās skolas novadnieks, tad diezgan droši, ka viņa vārdā nodēvēja pionieru pulciņu.

Attēlā iemūžināta viena no šādām revolucionāro atmiņu pārcilāšanas reizēm: 1963. gadā Bauskas skolā viesojas Gotfrīds Eliņš, kurš 1917. gada boļševiku apvērsuma laikā bija dienējis uz slavenā kreisera Aurora. Leģenda vēsta, ka tieši tā zalve esot ievadījusi uzbrukumu Ziemas pilij, kaut gan mūsdienu vēsturnieki to apšauba. Spriežot pēc sejām, neizskatās gan, ka Bauskas pionierus aurorieša stāsts īpaši aizrautu…

Ar sarkano karogu rokās

Ikvienā skolā regulāri notika tā sauktās līnijas, kuru laikā bērni sapulcējās skolas zālē, glīti pa klasēm izkārtojās ierindā un uzklausīja jaunumus: kurš labi uzvedies, kurš ne pārāk un kādi pasākumi tuvākajā laikā gaidāmi. Neizpalika arī ideoloģiskā sadaļa – ziņas par to, kā padomju valsts nepagurusi cīnās par mieru visā pasaulē un kā riebīgie kapitālisti cenšas traucēt. Un kā gan bez attiecīgas atribūtikas?! Katram pionieru pulciņam bija savs karogs, ko vajadzēja lepni nest ierindas skatēs – militarizēta tipa pasākumā, veltītam padomju armijai, kura laikā bērniem vajadzēja maršēt, skandēt muļķīgas vārsmas no sērijas “Kas tur soļo, kas tur dzied? Pionieri iet!” un dziedāt patriotiskas dziesmas. Labākajiem tika atzinība un diplomi. Bet par to, lai ideoloģiskā apstrāde notiktu pastāvīgi, gādāja īpašs cilvēks – pionieru vadītājs. Parasti tas bija kāds gados jauns pedagogs, kurš pats nesen bija beidzis skolu.

Visi uz slēpēm!

Globālā sasilšana mūsdienu bērniem ir laupījusi lielu daļu ziemas prieku. Tiesa, tajos laikos, kad ziemas bija sniegiem bagātas un ilga no decembra līdz aprīļa sākumam, bērni nemaz tik ļoti par šiem ziemas priekiem nepriecājās. Iemesls bija vienkāršs: fizkultūras stundas ziemas mēnešos lielākoties aprobežojās ar slēpošanu, kas sākumā liekas jauka un aizraujoša, taču jau pēc mēneša, atkārtota divreiz nedēļā, sāk apnikt. Jo vairāk tāpēc, ka tajās dienās, kad bija fiziskās audzināšanas nodarbības, uz skolu nācās iet sporta tērpā, kas bija ievērojami neērtāki un nepraktiskāki nekā tagadējie, sportojot piesvīda, bet pārvilkt apģērbu vai ieiet dušā pēc sportošanas iespēju nebija. Plus vēl līdzi nācās stiept slēpes un smagos slēpju zābakus. Uz pavasara pusi vairums bērnu slēpošanu no sirds ienīda.

Staltu stāju, raitu soli

Katrā skolā bija arī ārpusstundu nodarbības, no kurām vismaz daļā bērniem nācās gribot negribot piedalīties. Kādās tieši, tas bija atkarīgs no skolas vadības un arī no katra paša interesēm. Ieteicamais minimums parasti bija sporta sekcija vai tautas deju kolektīvs. Taču sešdesmito gadu beigās modē nāca arī modernās dejas – valsis, samba, rumba un fokstrots. Daudzās skolās izveidoja deju kolektīvus, bet 1968. gadā pirmo reizi norisinājās skolu jaunatnes moderno deju sacensības. Uz kādu laiku modernās sarīkojumu dejas pat nonāca skolu programmā, taču astoņdesmitajos no tās pazuda.

Moderno deju pulciņos mācīja ne tikai pareizos dejas soļus, bet arī plašāku uzvedības kultūru. Kā rakstīja tā laika prese: “Kā pareizi un pieklājīgi izturēties sarīkojumu vakaros, kā jāsēž, kad zēni drīkst sēdēt, kā pareizi jāstāv, kā zēnam uzlūgt meiteni uz deju. Mācāmies glītu, staltu, pareizu dejas stāju, ko gandrīz vairs neredz mūsu zēnos jau no 4. klases!”

Šahs un mats!

Padomju valstī šahs bija populārs jau no laika gala. Tā lepojās ar saviem šaha čempioniem un mudināja arī jauno paaudzi asināt prātu pie rūtotajiem dēlīšiem. Jaunieši aicinājumam klausīja, un katrā skolā regulāri norisinājās šaha turnīri. To, kā iet laidnis un tornis, zināja gan liels, gan mazs. Paaudzes laika gaitā mainījās, un skolu beigušie aizgāja lielajā dzīvē, kuras noslēgumā īsināja laiku, spēlējot piemājas skvērā vai pilsētas parkā šahu ar sev līdzīgiem sirmgalvjiem, bet pulciņos un sporta klubos tikmēr šaha gudrības apguva jaunā maiņa, mēģinot risināt avīzēs un žurnālos publicētās šaha etīdes (iznāca taču pat specializēts žurnāls Šahs!), kā arī piedaloties jauniešu turnīros, no kuriem prestižākais bija Baltais tornis. 

Vasara vagā

Mūsdienās to sauktu par bērnu izkalpināšanu, taču padomju vara bija brīva no tādiem aizspriedumiem un vasaras brīvlaikā skolēnus mīļuprāt lika pie darba – viņi varēja kolhozā ravēt bietes, šķirot stādus, ganīt govis un veikt citus vienkāršus darbiņus, par to arī saņemot kādu kapeiku. Obligāta gan tāda strādāšana nebija, atšķirībā no tiem saimniecības darbiem, ko par pienākumu uzlika skola, – ikvienam vasarā dažas dienas vajadzēja pastrādāt vai nu skolas sakņu dārziņā, vai arī pie skolas un apkārtnes labiekārtošanas, piemēram, krāsojot soliņus vai grīdas. Dārziņiem pat bija īpašs nosaukums – izmēģinājumu lauciņi –, kaut gan vēlīnajā sociālismā visi eksperimenti parasti aprobežojās ar to, ka iestādīja saulespuķi un skatījās, izaugs vai ne.

Cita lieta – piecdesmitie gadi. Tad mičuriniešu kustība skāra arī skolas, un to lauciņos tiešām bērni dēstīja mūspusei eksotiskus augus kā soju, čumizu vai činu, tad rūpīgi pierakstīja savus novērojumus un pēc tam iesniedza vietējam kolhozam izvērtēšanai. Kolhoza vadība, sekojot partijas kursam, kas tolaik mudināja ieviest jaunus kultūraugus, tad arī pamēģināja sekot bērnu piemēram un ieviest tos savās saimniecībās. Spriežot pēc tā, ka Latvija nekļuva par čumizas un sojas lielvalsti, nekas prātīgs no šiem eksperimentiem neiznāca.

Marku maniaki

Septiņdesmito un astoņdesmito gadu bērniem bija kāds vaļasprieks, kas tagad praktiski izzudis – filatēlija. Pastmarku vākšana un krāšana daudziem kļuva par apsēstību, atšķīrās tikai, tā teikt, orientācija – vieni krāja markas ar putniem, otri ar vilcieniem, trešie ar kosmonautiem. Par to, lai kolekcijas papildinātos, nepaguris gādāja gan PSRS pasts, gan arī brālīgās sociālisma zemes, sākot no Vjetnamas un beidzot ar Nikaragvu. Kur pastmarkas varēja dabūt? Parasti avīžu kioskos, taču lielākajās pilsētās bija arī īpaši filatēlijas veikali, kas jaunajiem kolekcionāriem likās gluži vai Eldorado bagātību iemiesojums. Attēlā redzamais Ventspils filatēlijas veikals darbojās jau sešdesmitajos gados. Daudzus gadus vēlāk, jau neatkarīgajā Latvijā, vairumu izbijušo jauno filatēlistu gan piemeklēja rūgta atskārsme, ka viņu albumi ar Polijā vai VDR drukātajām pastmarkām vairs nevienu neinteresē un nekādas dižas vērtības šīm kolekcijām nav…

Mazie zaldātiņi

Padomju skolām bija raksturīgas daudzas militarizācijas iezīmes – rīta līnijas, ierindas skates, vienādi formas tērpi un tā tālāk. Vecākajās klasēs šī tendence kļuva acīm redzama, jo mācību programmu papildināja militārā mācība. Puiši un meitenes mācījās uzvilkt gāzmasku, no marles un vates darināt improvizētus respiratorus, atpazīt indīgu kaujas gāzu lietošanas simptomus, mest granātu un, protams, izjaukt un salikt Kalašņikova automātu, iekļaujoties noteiktā laika limitā.

Militāro apmācību Latvijas skolās ieviesa sešdesmito gadu beigās – sākumā dažās skolās, bet vēlāk visās. Mērķis bija sagatavot jauniešus dienestam armijā, kaut gan īsti nav skaidrs, kādēļ automātu jaukt vajadzēja arī meitenēm, kuras armijā neņēma. “Pacietīgi un neatlaidīgi jauniešos jāieaudzina mīlestība pret kara mākslas apgūšanu, lai padomju bruņotie spēki saņemtu idejiski norūdītus, fiziski attīstītus un labi apmācītus dzimtenes aizstāvjus,” aicinot plašāk izvērst jaunā mācību priekšmeta apguvi, 1968. gadā rakstīja Skolotāju Avīze.