Liepājas Romeo un Džuljeta. Neizdomāts un traģisks mīlasstāsts
Ir vajadzīgs tikai viens cilvēks, lai pasaule atkal atcerētos kādu gandrīz jau zudušu stāstu un pieliktu roku, lai tas dzīvotu vēl pārsimt gadu. Šāds cilvēks ir aizrautīgā Liepājas kultūrvēstures pētniece Kristīne Jākabsone.
Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.
“Par Liepājas Romeo un Džuljetu izlasīju aktrises Antas Klints atmiņu grāmatā Tā nebija lietaina diena, pēc tam Liepājas vecajā Līvas kapsētā sameklēju kapavietu un tūlīt arī par to pastāstīju savā Facebook profilā, aicinot atsaukties cilvēkus, kuri vēlas palīdzēt sakopt kapavietu vai kaut ko pastāstīt par traģisko notikumu,” saka Kristīne.
Ar šo ierakstu sākās epopeja vairāk nekā gada garumā, pēc kuras Liepājas Kapsētu pārvaldes priekšnieks Mairis Plūksna publiski ir apsolījis, ka Romeo un Džuljetas jeb Nikolaja un Elzas kapavieta tiks saglabāta, atsaucīgi liepājnieki ir parūpējušies par ziedošām puķēm pie krusta, salabojuši vārtiņu eņģes un piemetinājuši nolūzušo dekoru, bet Liepājas Mākslas vidusskolas pasniedzējs Valters Palaps notīrījis marmora krustu un atjaunojis tajā iegrebtos vārdus Nikolai un Elza un abu miršanas datumu 1907. g. 10. IV. Šajā vasarā viņš plāno notīrīt un pārkrāsot kapavietu norobežojošo metāla sētiņu. Starp citu, Valteram šī kapavieta ir pazīstama kopš mazotnes – līdzās ir viņa vecvecāku kaps, un, kad ar omīti nākuši pie savējiem, kāda puķe tikusi arī Elzai un Nikolajam. Omīte arī zinājusi, kas ar jauniešiem noticis.
Aktrise Anta Klints (īstajā vārdā Anna Jekste), kuras vecāku nams joprojām atrodas Liepājā, Krišjāņa Valdemāra ielā 51, savā atmiņu krājumā Tā nebija lietaina diena stāsta: “Par draugu es uzskatīju arī komercskolnieku (komercskola, tagadējā Liepājas Jūrniecības koledža – S. P.) Koļu Potjomkinu, kas dzīvoja turpat tuvumā. Mēs abas ar Marīheni (mazās Annas draudzene, mazliet vecāka kaimiņu meitene – S. P.) sevišķu vērību veltījām Koļam tāpēc, ka viņš prata spēlēt klavieres. Dažkārt novakarēs Marīhene paņēma mani pie rokas un aizveda dārziņā zem Koļas dzīvokļa logiem – mēs tur klausījāmies pirmos koncertus savā mūžā. Marīhene zināja, ka Koļa visbiežāk spēlējot Šopēna gabalus, un es drīz vien iemācījos arī ar savu ausi atšķirt Lietus lāšu prelīdi. Ja Koļa mūs pamanīja, viņš nedusmojās, bet draudzīgi parunāja, pasmaidīja, un mēs ļoti lepojāmies ar šo pazīšanos. Nezin kāpēc mēs pārdzīvojām to dienu kad pamanījām Koļu, pastaigājoties ar svešu meiteni. Marīhene zināja: tā esot Freimaņu Elza, ģimnāziste.” Stāsts par Koļu un Elzu turpinās: “Koļas Potjomkina logs pa laikam bija aizvērts – viņš ejot pēdējo ziemu komercskolā, tāpat kā Elza ģimnāzijā. Viņi abi tāpat draudzējoties, Elzas māte baidoties, ka no draudzības neiznākot mīlestība. Elzas māte negribot mīlestību un nabadzību, jo no klavieru spēlēšanas jau neviens vēl neesot paēdis. To visu pastāstījusi, Marīhene vēl iečukstēja man ausī: – Tu laikam vēl nesaproti, kas tas ir – mīlestība – un aizskrēja.”
Koļas un Elzas mīlas stāsts beidzas traģiski, par to grāmatas autore uzzina, atgriezusies no Pērkones vasaras skolas. Marīhene pastāsta: “Elza beigusi skolu, un tēvs gatavojies viņu vest uz citu pilsētu. Liepājā runājuši, ka tur viņu izdošot pie vīra. Tad kādu pievakari Koļa atvēris logu un spēlējis no visa spēka sēru maršu. To varējuši dzirdēt pat Vilhelmīnes ielā (Vilhelmīnes, tagad Krišjāņa Valdemāra ielas un Avotu ielas stūrī toreiz dzīvojusi Elzas ģimene – S. P.). Elza tāpat kā skolas dienās atnākusi Koļas mājas dārziņā, stāvēju tur paceltu galvu, droši skatījusies visiem garāmgājējiem acīs. Koļa nonācis lejā, un abi roku rokā aizgājuši. Pēc brīža no Reiņa birzes atskanējuši divi šāvieni. Kad ļaudis aizsteigušies uz turieni, atraduši abus jau mirušus. Varējis saprast, ka Koļa vispirms nošāvis Elzu, palicis viņai zem galvas eglīti, lai labāk gulēt, un tad nošāvies pats.”
Pēc Marīhenes ierosinājuma meitenes aizskrējušas līdz Reiņa birzij: “Jā… Leknajā zālē vēl brūnoja asiņu laukumi, blakus tiem saplacēta biezzaraina eglīte.”
Aktrise arī raksta: “Es daudz esmu domājusi par viņiem abiem – Elzu un Koļu. Par viņu izmisumu un spēku. Par viņu mīlestības svētumu. Man viņi abi pavīdējuši atmiņā, kad koncertos klausos Šopēna Lietus lāšu prelīdi. Kad rudeņos iet dzērves. Kad man ir vientulīgi. Un arī tad, kas es esmu pateicīga draugiem, kuri man nav ļāvuši nonākt pie izmisuma robežas.” Apciemojot dzimto pilsētu, Anta Klints vienmēr aizgājusi arī uz Nikolaja un Elzas kapa nolikt ziedus.
Pēc tam, kad sižetu par Liepājas traģiski mirušajiem jauniešiem parādīja Latvijas Televīzija, to Austrālijā bija redzējusi Elzas otrās pakāpes māsīca Ingrīda Garofali, kura ne tikai atbalstīja kapavietas atjaunošanu finansiāli, bet arī precizējusi notikumus, jo par tiem ģimenē bijis zināms. Proti, viņa Kristīnei Jākabsonei pastāstījusi, ka patiesībā aizliegums precēties nācis no Koļas ģimenes, kas bijusi rados ar Katrīnas II favorītu Grigoriju Potjomkinu, un namīpašnieki Freimaņi, lai arī tikuši pie bagātības, viņiem šķituši zemākas kārtas. Garofali arī zinājusi, ka pēc notikušā Elzas māte iegrimusi dziļā depresijā, un pēc vairākiem gadiem beigusi dzīvi pašnāvībā, izlecot pa logu. Arī Elzas māte apglabāta Līvas kapos, tikai citā vietā.
Liepājas Romeo un Džuljetas stāsts sociālajos tīklos raisīja plašu diskusiju – gan par to, vai cienām un saglabājam savu vēsturi, gan par kapu tūrismu kā tādu, gan notikuma ētisko pusi, proti, vai Nikolaja un Elzas atdusas vietu var pielīdzināt, teiksim, Turaidas Rozes kapam, pie kura dodas jaunlaulātie, jo to varētu iztulkot arī kā pašnāvības romantizēšanu.
