Pirmā oficiāli fiksētā slepkavība Rīgā un pirmā nelikumīgā būvniecība

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Pirmā oficiāli fiksētā slepkavība

Kad bīskaps Alberts kopā ar Zobenbrāļu ordeni iekaroja daļu Latvijas teritorijas, tika uzbūvētas arī pirmās mūra pilis. Ordenis sastāvēja no visnotaļ kareivīgiem un karstasinīgiem vīriem, tādēļ konflikti viņu vidū nebija nekāds retums – sevišķi brīžos, kad viņi nīka bezdarbībā. Noziegumi pret vietējiem iedzīvotājiem neskaitījās nekas īpašs, bet pavisam cita lieta bija pārkāpumi paša ordeņa rindās, jo attiecības starp ordeņa locekļiem regulēja noteikumi. Pirmā kriminālā slepkavība Latvijas teritorijā, par kuru ir saglabājušās ziņas, datēta ar 1209. gadu. Ordeņa brālis Vigberts fon Zēsts ar zobenu bija uzbrucis pašam tālaika ordeņa mestram Vinholdam un kādam priesterim Johanam un abus nogalinājis.

Kad līdzīgi noziegumi kļuva par ikdienu, 1228. gadā Alberts bija spiests akceptēt Livonijas likumu grāmatu, un kaušļiem tika paredzēti bargi sodi. Piemēram, par acs izsišanu vai rokas nociršanu bija jāmaksā tiem laikiem milzīgs sods – 20 sudraba markas. Likumā arī teikts: “Kas otram kož, ja viņš kož ar četriem zobiem, tad par katru zobu vainīgais maksā 4 markas, vai arī viņam izsit zobus.” Savukārt par slepkavību sodīja, saraustot uz rata, taču pārsvarā tas notika tikai gadījumos, ja slepkava bija zemākas kārtas nekā upuris. Bruņinieki varēja turpināt savus konkurentus nogalināt godīgi, un augstākais soda mērs bija tikai izraidīšana no zemes.

Pirmā nelikumīgā būvniecība

1293. gadā Rīgas pilsētā izdeva pirmos būvniecības noteikumus, kuros bija noteikts, ka visas ēkas pilsētā ir būvējamas no akmeņiem vai no ķieģeļiem. Pilsoņu celtajām mājām jābūt 50 pēdu garām (viena pēda – aptuveni 30 cm) un 24 pēdas augstām, savukārt pamatiem bija jābūt vismaz trīs ķieģeļu biezumā un mājas sāniem vērstiem pret ielu.

Tomēr tilts reiz patraucēja ordeņa kuģa ienākšanai, un tas šo tiltu nojauca. Pilsētnieki sūdzējās ordeņa vicemestram, bet tas viņus, maigi sakot, pasūtīja. Iznākumā rīdzinieki uzbruka ordeņa pilij, sagūstīja 60 ordeņa brāļus un sodīja tos ar nāvi. Savukārt ordenis sagūstīja Rīgas arhibīskapu, un tiltiņa konflikts pārvērtās pamatīgā karā pat ar Lietuvas iesaistīšanos. Vienā kaujā ordeni sakāva un nonāca pat līdz pēdējā ordeņa atbalsta punkta – Bukultu dzirnavu – aplenkšanai. Tomēr pēdējā brīdī ieradās papildspēki no Prūsijas un rīdziniekus sakāva. Pie viena karošanas dēļ izcēlās pamatīgs ugunsgrēks, kurā nodega lielākā daļa Rīgas ēku, tādēļ uzreiz pēc konflikta beigām Rīgas rāte pieņēma pirmos ugunsdrošības noteikumus.

Kukuļus deva arī viduslaikos

14. gadsimtā ordenis arvien biežāk sāka konfliktēt ar Rīgas pilsētu un traucēja tās normālai attīstībai, un pilsētnieki vērsās šķīrējtiesā pie Lundas arhibīskapa un Zviedrijas primasa Izarna. Šķīrējtiesa pieņēma vairākus rīdziniekiem labvēlīgus lēmumus, tostarp arī par to, ka ordenim jāatdod pilsētai visi atņemtie īpašumi. Šo īpašumu vidū bija arī Daugavgrīvas cisterciešu klosteris, taču ordenis piespieda tā abatu parakstīt līgumu, ar kuru saskaņā klosteris tika pārdots par 2000 sudraba markām. Šis pirkums ļāva ordenim pilnībā kontrolēt Daugavas ieteku un tajā ienākošos kuģus. Rīgas arhibīskaps uzrakstīja sūdzību ar 230 punktiem par ordeņa ļaunprātībām un devās uz Romu sūdzēties pāvestam. Pēc tā Rīgā ieradās pāvesta nuncijs Franko fon Molinaro, kurš visu liecinieku nopratināšanu pabeidza 1312. gadā. Lielu daļu no sūdzībā uzskaitītajiem pārkāpumiem atzina par pierādītiem, tāpēc pilsēta pamatoti cerēja uz labvēlīgu iznākumu. Tomēr izrādījās, ka ordenis pāvestam ir samaksājis visai ievērojamu kukuli – 4000 zelta guldeņus –, tādēļ galīgais lēmums tika novilcināts vēl divpadsmit gadus. 1324. gadā viss beidzās ar to, ka pāvests pasludināja Daugavgrīvas klosteri par ordeņa īpašumu uz mūžīgiem laikiem.

Viltus liecinieki

1385. gadā arhibīskaps Johans Gintens vērsās tiesā pret savu vasali Henningu Pitnekeru – viņš apgalvoja, ka Pitnekers “tīši vai aiz spītības un nicinājuma” pēc tēva nāves nav ieradies pie viņa izlūgties sev mantotās muižas, kā to noteica Rīgas paraduma tiesības.

Savukārt Pitnekers apgalvoja pilnīgi pretējo un stāstīja, ka esot regulāri apmeklējis arhibīskapu un pat saņēmis arī vairākas uzslavas. Arī tiesības uz lēņa mantošanu viņš esot lūdzis, un arhibīskaps viņam arī to apsolījis.

Kad arhibīskaps to kategoriski noliedzis, Pitnekers par lieciniekiem pieaicinājis divus savus brālēnus, kuri viņa teikto apstiprinājuši. Lai kā arhibīskaps centās pieķert viņus melošanā, abi cieti turējušies pie savām liecībām. Kaut arī tiesai bija zināmas aizdomas par melošanu, tomēr neko nevarēja darīt un nācās lietā pieņemt spriedumu, kas bija kā izlīgums starp abām pusēm. Spriedumā teikts: “Henningam jānometas ceļos sava lēņu kunga arhibīskapa priekšā, ar miesu un mantu jāpadodas sava lēņu kunga žēlastībai un pazemīgi jālūdz, lai viņš žēlīgi piedod visas dusmas un apvainojumus, kurus tas viņam darbos vai vārdos, vai citādi ir parādījis.” Tiesa arī nosprieda, ka par sodu viena muiža viņam tomēr tiks atņemta, bet vainīgais, redzot, ka nepatikšanas var būt arī lielākas, tiesas spriedumu pieņēma un arī izpildīja.

Bēgļi un viņu izdošana

Pirmie lēmumi par bēgļu izdošanu tika pieņemti jau 1482. gada bruņniecības sanāksmē, taču neviens starpvalstu līgums tā arī netika noslēgts, līdz 1555. gadā izveidoja tā saucamās arkla tiesas. Tika nolemts, ka starpvalstu meklēšanā izsludinātie bēgļi izdodami tikai ar šīs tiesas spriedumu. Bēgļus iedalīja divās grupās: vieni bija dzimtcilvēki, kuri bēga no saviem kungiem, otri – kriminālie bēgļi. Interesanti, ka šīs tiesas spriedumi tika ievēroti visai strikti un par pārkāpumiem pat ar dižciltīgajiem apgājās visai skarbi. Ir saglabājusies kādas atraitnes sūdzība arhibīskapam: viņa sūdzējusies par arkla tiesas tiesnesi Klausu Klotu, kurš esot pretlikumīgi izdevis trīs zemniekus – vienu sievu un divus bērnus –, kā arī 14 liellopus. Sūdzībā viņa apgalvo, ka šī lieta tiesā nemaz neesot skatīta un tiesnesis vienkārši pieaicinājis trīs dižciltīgos, trīs karakalpus un deviņus zemniekus, kuri arī bēgļus aizturējuši un ar varu nodevuši prasītājam muižniekam Mengdemam. Arhibīskaps izskatīja sūdzību un atzina, ka bēgļu atdošanā nav ievērots likums burts, tāpēc vainīgie ir sodāmi. Trim dižciltīgajiem piesprieda 120 marku, karakalpiem 80 marku, bet zemniekiem 40 marku lielus naudassodus. Ja salīdzinām, tad pēc tā laika likumiem, tik lielus sodus parasti piesprieda par netīšu slepkavību bez iepriekšēja nodoma.

Savukārt kriminālo bēgļu izdošanā un tiesāšanā šī likumdošana noteica vienotu procesuālu kārtību, sevišķi gadījumos, ja par izdarīto noziegumu bija paredzēts nāvessods. Tad tiesā bija obligāti jāpiedalās arī arhibīskapa pārstāvim, zemnieku tiesnesim, kā arī tiesājamā muižkungam.

Viduslaiku zviedru kuģis

Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados izcēlās pamatīgs skandāls, kad Rīgas domei nācās samaksāt trīs miljonus latu par kāda ostā pamesta kuģa sagriešanu, kas piederēja zviedru uzņēmējiem. Izrādās, arī 16. gadsimtā pilsētu piemeklējis līdzīgs tracis. 1531. gadā Rīgas namnieks Joahims Prekels kopā ar Zviedrijas dižciltīgo Ēriku Flemingu iegādājušies kuģi, bet, tā kā šajā jomā viņus neviens nepazina, bija lielas grūtības ar kravas nokomplektēšanu. Tomēr beigu beigās kravu izdevās sagādāt, un kuģis devās uz Amsterdamu, kur visas preces pārdeva ar labu peļņu. Bet tad pēkšņi uzradās kreditori, kuriem Prekels bijis parādā, un kuģi apķīlāja. Viņam izdevās atrast galvotājus, un tirgotājam atļāva doties uz Rīgu, taču Lībekā viņu sagaidīja citi kreditori un Prekelu apcietināja. Viņam nekas cits neatlika, kā izdot pilnvaru Lībekas rātei par kuģa pārdošanu. Ar iegūto summu pietika, lai nosegtu lielāko daļu parādu, un Prekels atgriezās Rīgā bez kuģa, precēm un naudas. Rīgā savukārt viņu lika apcietināt vietējie kreditori, taču tirgotājam no cietuma izdevās izbēgt un nozust bez pēdām.

Otrs kuģa līdzīpašnieks Flemings saprata, ka no Prekela nekādu naudu vairs neatgūs, un iesniedza Rīgas rātei prasību atmaksāt radušos zaudējumus, taču rātskungi prasību noraidīja. Tad Flemings, kurš Zviedrijā bija visai ietekmīga persona, vērsās ar sūdzību pie Zviedrijas karaļa, un tas sūdzību pāradresēja atkal Rīgas rātei, kura prasību vēlreiz noraidīja. Tomēr Flemings nebija ar pliku roku ņemams, noorganizēja vairākus kuģus ar bruņotiem vīriem un sāka Baltijas jūrā patvaļīgi aizturēt Rīgas kuģus, kurus atdeva īpašniekiem pēc izpirkuma maksas saņemšanas. Tad nu savukārt jau rīdzinieki sūdzējās Zviedrijas karalim un lūdzās, lai tas pierunājot Flemingu atgriezties tiesas zālē. Tomēr karalis neiejaucās, un viņa padotais turpināja aizturēt kuģus līdz brīdim, kamēr bija atguvis visu zaudēto naudu.

Cīņa par kārtību un tikumību

Zviedru valdīšanas laikā Rīgas rāte bija visai konservatīvu un stingru noteikumu piekritēja. Krogos dzērāji drīkstēja uzturēties tikai līdz pulksten 10 vakarā, un tur regulāri tvarstīja un tiesāja kauliņu, kā arī kāršu spēlmaņus, bet spēļu parādus bija aizliegts piedzīt tiesas ceļā. Krogos nedrīkstēja arī slēgt tirdzniecības darījumus, tāpat ar priekšnesumiem, kas varētu samaitāt jaunatni, pilsētā neļāva uzstāties svešiem komediantiem, zvēru dresētājiem un aktieriem.

Ubagot Rīgā drīkstēja tikai tie, kuri bija saņēmuši Jura hospitāļa rakstiski izdotu atļauju, – tie bija cilvēki, kurus atzina par pietiekami veciem, slimiem un nespējīgiem. Kopā ar atļauju viņiem izsniedza arī īpašu krūšu nozīmi, pēc kuras pilsētnieki uzreiz varēja atpazīt godīgu ubagu.

Katru vakaru pilsētniekiem bija jānotīra sava ielas daļa, atkritumus pilsētā bija aizliegts izgāzt, tāpat to nedrīkstēja darīt arī Daugavā un Rīdzenes upē. Nedrīkstēja bojāt arī bruģi, tiltus un koka laipas, kā arī žogus, taču ziemās, rūpējoties par malku, pilsētas mazturīgie iedzīvotāji šos aizliegumus pārkāpa. Piemēram, Rīgas nocietinājumos vietām būvēja palisādes, kas bija vertikāls, nosmailinātu baļķu žogs, taču parasti pavasarī no tām vairs nebija ne miņas, tāpēc pilsēta no šā nocietinājuma veida atteicās, jo tas bija kļuvis pārāk dārgs.

Rīgas dedzinātāji

1677. gada 21. maijā aizdegās kāda dzīvojamā māja, uguns ātri pārmetās uz tuvējām noliktavām, un stundas laikā tā nopostīja Jāņa un Pētera baznīcas, kā arī visu ap tām esošo koka apbūvi. Jau nākamajā dienā aizdegās kāda cita ēka blakus Domskolai – kopumā šajās divās dienās tika iznīcinātas apmēram 200 sabiedrisko un dzīvojamo ēku, neskarts palika tikai Pulvertornis, rātsnams un karātavas tirgus laukumā. Rīdzinieki paši sāka meklēt vainīgos, un drīz vien divi aizdomās turamie tika atrasti. Tie bija kāds zviedru tirgotājs Pēteris Andersens un students no Saksijas Gabriels Franks. Protams, pierādījumu nebija, bet šajā situācijā pietika arī ar aizdomām, un abus nodeva pilsētas bendes rokās. Andersens jau pirmajā spīdzināšanas reizē atzinās gan ļaunprātīgā dedzināšanā, gan sadarbībā ar Franku. Savukārt tas visu noliedza un varonīgi izturēja arī pirmo spīdzināšanu, tomēr otrās pakāpes pratināšana arī viņu salauza. Interesanti, ka, nesaprotamu motīvu vadīts, Franks pratinātājiem pat izstāstījis versiju, ka patiesībā viņš ir darbojies moskovītu uzdevumā, un pat nosaucis vairākas augsti stāvošas Krievijas galma personas, kuras viņam šo uzdevumu it kā devušas. To, protams, Rīgas rāte pārbaudīt nespēja, taču abiem aizturētajiem tik un tā piesprieda nāvessodu sevišķi mokošā veidā.

Pirmā policija

17. gadsimtā, tā saucamajos zviedrus laikos, Rīgas pilsētā tika izveidota policija, kuru vadīja no birģermeistaru vidus ievēlēts pilsētas komandants jeb karakungs. Viņa varai bija pakļauti visi pilsētnieki (izņemot zviedru garnizona karavīrus), kā arī visi pilsētā esošie karakalpi. Pilsēta bija sadalīta kvartālos, un katrā no tiem bija iecelts savs pārzinis. Visiem karakalpiem bija obligāti jāpiedalās dežūrās pilsētas stratēģiski svarīgākajās vietās un nakts patruļās. Arī pie pilsētas vārtiem bija pastāvīgi dežuranti, bet divi rakstveži noskaidroja un pierakstīja visu iebraucēju personas datus, vizītes mērķi un vietu, kur tie bija nodomājuši apmesties. Katru vakaru šos sarakstus nodeva birģermeistaram. Visiem pilsētniekiem un tiem, kuri par tādiem kļuva pēc divu gadu nodzīvošanas Rīgā, izdeva pases, bez kurām, piemēram, nedrīkstēja nakšņot iebraucamajās vietās. Arī toreiz veikli ļaudis, kuri nodarbojās ar kontrabandu, un izbēgušie zemnieki pases viltoja vai, ja līdzekļi atļāva, pirka tās no negodīgiem ierēdņiem.

Rakstā izmantoti materiāli no Annas Žīgures grāmatas Latvijas policijas vēsture.