Jelgavas traģēdija. Kā dažās dienās no zemes virsas noslaucīja Zemgales pērli

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

1944. gada 28. jūlijā ap pulksten diviem dienā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas profesors un prorektors Andrejs Teikmanis kopā ar ģimeni, ātrā gaitā soļodami, centās, cik vien ātri var, tikt ārā no Jelgavas. Viņi, līdzīgi kā daudzi jelgavnieku simti, devās uz Rīgu. Aiz muguras profesoram pavērās postažas aina, uz kuru viņš ik pa brīdim atskatījās. Jelgava dega, visa pilsēta tinās liesmu jūrā. Dega arī rajons, kur atradās profesora dzīvoklis. Gara acīm profesors redzēja, kā sadeg gadiem ilgi krātā bibliotēka, manuskripti, zinātniskie materiāli, gleznas, fotogrāfijas, mīļas lietiņas… Sadega viss, profesors pilsētu atstāja tikai ar to, kas bija mugurā. Rīgu Teikmaņu ģimene sasniedza pēc pusnakts. Jelgavas pusē debesis bija gaišas no degošās pilsētas. Ugunsgrēka atblāzma Rīgā bija redzama trīs naktis pēc kārtas…

Zemgales senā metropole Jelgava šodien izskatās pavisam citādi nekā pirms 80 gadiem. Vecpilsēta, Kurzemes un Zemgales hercogu greznā pils, Sv. Trīsvienības un Sv. Annas baznīcas – to visu mēs vairs varam redzēt tikai vecās pasta atklātnēs un fotogrāfijas. Tas viss gāja bojā vienā milzu ugunsgrēkā pirms astoņdesmit gadiem. Ugunsgrēks bija sekas padomju armijas bumbvedēju mesto aviācijas bumbu un lielgabalu šāviņu lietum pār seno Zemgales pilsētu jeb, kā šo notikumu dēvē austrumos no mūsu valsts robežām, Jelgavas atbrīvošanai no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Patiesībā Jelgava tika atbrīvota gan no vāciešiem, gan jelgavniekiem, kuri bija spiesti doties bēgļu gaitās, no kurām daudzi savā pilsētā tā arī neatgriezās.

Jelgavas kauju sākums

1944. gada 22. jūnijā sākās Otrā pasaules kara lielākā Padomju Savienības Sarkanās armijas stratēģiskā uzbrukuma operācija Bagrations, kas tiek uzskatīta par vienu no vērienīgākajām kādas armijas veiktajām kaujas operācijām pasaules militārajā vēsturē. Šīs kaujas operācijas mērķis bija vācu armijas grupas Centrs sakaušana un potenciāli arī uzvara visā karā. Pēdējo mērķi gan Sarkanā armija toreiz vēl nesasniedza, taču Bagrationa gaitā vācu karaspēks tika padzīts no Baltkrievijas un Lietuvas teritorijas, Sarkanā armija ieņēma krietnu daļu Ukrainas un mūsdienu Polijas austrumu rajonus. Operācija Bagrations bija liela Sarkanās armijas uzvara, pēc kuras vācu bruņotie spēki vairs neatguva stratēģisko iniciatīvu austrumu frontē. Jau bija skaidri saskatāms Vācijas zaudējums šajā globālajā konfliktā… Taču līdz ar Sarkanās armijas vērienīgo uzbrukumu karš atgriezās arī uz Latvijas zemes.

Lielā kaujas operācija Bagrations sastāvēja no vairākām atsevišķām uzbrukuma operācijām. Vienā no tām padomju 1. Baltijas frontes karaspēkam bija dots uzdevums sākt uzbrukumu Kauņas–Šauļu rajonam ar mērķi izlauzties līdz Rīgai no dienvidiem, tādējādi bloķējot Igaunijas un Latvijas teritorijā esošo vācu armijas grupu Ziemeļi. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāteic, ka Rīgu toreiz ieņemt neizdevās, to izdarīja dažus mēnešus vēlāk, toties Sarkanās armijas ceļā esošā kādreizējās Kurzemes hercogistes galvaspilsēta tika burtiskā nozīmē noslaucīta no zemes virsmas.

Vācijas bruņoto spēku vadība nebija pietiekami novērtējusi Jelgavas stratēģisko nozīmi: pilsēta sedza pieeju Rīgas jūras līcim no dienvidu puses, tas bija svarīgs dzelzceļa un parasto ceļu krustpunkts, transporta līniju mezgls, šeit atradās armijas lidlauks. Taču Jelgavā nebija lielāku vācu karaspēka vienību un kaut cik nopietni izbūvētu nocietinājumu.

Jelgava – cietoksnis un līdz pēdējam vīram

24. jūnijā debesīs virs Jelgavas parādījās padomju bumbvedēji. Pirmais uzlidojums pilsētai bija vairāk demonstratīvs, bumbas bija mērķētas uz Jelgavas apriņķa komisāra fon Medema rezidenci, kas atradās pilī; tās nokrita pils parkā un pagalmā, cieta arī dažas ēkas Sv. Nikolaja baznīcas tuvumā. Lielu postījumu pagaidām vēl nebija.

27. jūlijā Sarkanā armija ieņēma Šauļus, un bija gaidāms, ka turpinās savu gājienu Jonišķu un Jelgavas virzienā. Lielāku vācu vienību padomju armijas aizturēšanai nebija. Steigā izveidotā, tā sauktā Bredova kaujas grupa sarkanarmiešiem pretoties nespēja. Tajā pašā dienā Jelgavā ieradās nupat ieceltais pilsētas kara komandants ģenerālleitnants Johans Flugbeils. Redzot, ka pilsētas aizstāvji, skaitā ne pārāk daudz, ir apņēmības pilni pilsētu noturēt pret uzbrūkošo ienaidnieka pārākumu, viņš tomēr izšķīrās pārsludināt Jelgavu par pilsētu-cietoksni. Vācu militārajā terminoloģijā tas nozīmēja, ka tagad šis cietoksnis bija jāaizstāv visiem līdzekļiem un, kā saka, bis den letzten Mann, bis die letzte Patrone (līdz pēdējam vīram, līdz pēdējai patronai – vācu val.). Šis lēmums izrādījās nepareizs, jo pilsētas aizstāvēšanai trūka līdzekļu un vācu vadība nebija paredzējusi padomju puses barbariskās metodes savā vēlmē pilsētu ne tikai ieņemt, bet vienkārši iznīcināt. Jelgavas aizstāvju kodolu veidoja Ieroču SS 15. latviešu divīzijas rezerves un apmācības brigādes karavīri pulkveža-leitnanta Heinriha Indriķa Jurko vadībā. Pēc viņa paša sniegtās informācijas, sākotnēji Jelgavā esošo latviešu vienību skaitliskais sastāvs bijis ap 450 vīru no dažādām vienībām. Plus vēl daži desmiti vācu karavīru. No apbruņojuma – pārsvarā šautenes.

“27. jūlija vakarā notika apspriede sakarā ar Jelgavas aizstāvēšanu pie feldkomandanta (ģenerālleitnanta Flugbeila – aut.). Apspriedes rezultātā tika pavēlēts no mūsu vienībām saformēt trīs rotas. Sakarā ar to, ka rotās bija liels procents jaunkareivju un slimo, protestēju pret triju rotu uzstādīšanu, un rezultātā ģenerālleitnants piekāpās saformēt divas rotas. Par rotu komandieriem norīkoja virsleitnantu Svīķeri un kapteini Grasi. Kaujas darbībai strauji attīstoties, tika pavēlēts atvairīšanas kaujās iesaistīt visus ieročus nest spējīgos karavīrus. 27. jūlijā Jelgavā ieradās daļas no 1. un 2. bataljona,” tā savās atmiņās raksta Heinrihs Jurko.

Staļina vanagu radītā liesmu jūra

Šādā neiepriecinošā situācijā tika sagaidīta 27. jūlija pēcpusdiena. Tad notika nākamais sarkanarmiešu bumbvedēju uzlidojums, kas lika aizmirst iepriekšējo bombardēšanu, kura uz šā fona bija tīrai nieks. Šoreiz galvenais Staļina vanagu (tā padomju prese dēvēja padomju kara lidotājus) mērķis bija dzelzceļa stacija. Todien tur uz sliedēm stāvēja četri gari vilcieni ar bēgļiem no Latgales un Vidzemes (civiliedzīvotāji), kā arī divi pasažieru vilcieni, bet preču stacijā – vairāki vilcieni ar munīciju piekrautiem vagoniem. Tāpat preču stacijā uz sliedēm atradās vilciena sastāvs ar naftas vagoniem, atvestiem uz Jelgavas lidlauku lidmašīnu bāku uzpildīšanai. Vārdu sakot, ideāls mērķis, ja vēlies izraisīt lielu ugunsgrēku. Vēlāk noskaidrojās, ka todien Jelgavas bumbošanā bija iesaistīti 62 padomju bumbvedēji un 56 iznīcinātāji – ļoti liels tehnikas daudzums, ņemot vērā, ka vācu pusē karojošajiem nebija gandrīz nekādas iespējas aizkavēt padomju lidoņus.

Pēc vairāku stundu uzlidojuma puse pilsētas bija izpostīta un dega. No bēgļu vilcieniem dzelzceļa stacijā tikai pusei no tur esošajiem cilvēkiem izdevās izkļūt sveikā – stacijā, tāpat kā visā pilsētā, valdīja panika, bumbu patvertnēs visiem nepietika vietas, jo tās bija mazas un bieži vien ne no kā nepasargāja. Jelgavā, sevišķi centrā, pamatā bija koka apbūve, kas momentā uzliesmoja.

Šajos ugunsgrēkos bojā aizgāja apmēram 90 procentu pilsētas dzīvojamās platības, visa rūpnieciskā apbūve, visi arhitektūras pieminekļi, arī Jelgavas pils, rātsnams, baznīcas, Latviešu biedrības nams, Academia Petrina un daudz kas cits. “Aiz kādas sētas paceļas augsts, melns dūmu stabs, uzšaujas liesmas, gaiss šņāc. Krīt jaunas bumbas. Ieskrienu pirmā lielākā nama durvīs – tur daudz ļaužu priekšā, visi kurn, ka tik lielam namam nav iekārtota patvertne. Jelgava panikā. Ielas pilnas mantu apkrautiem ļaudīm, kas bēg no pilsētas laukā. Ielas piebirušas logu stikliem, māju logi pusizrauti karājās pie eņģēm. Cilvēki skraida ar mantu saiņiem,” atceras notikumu aculieciniece, skolotāja Kamilla Šulmane. “No degošajām mājām iedzīvotāji rāva laukā, cik varēja, savu iedzīvi – krēslus, galdus. Kāda ģimene paspējusi pat no otrā stāva nomest klavieres; bet viss pēc īsa laika turpat ielas vidū sadega.”

Nafta un munīcija

Preču stacijā tostarp bumbas trāpīja akurāt naftas cisternās. Tās sāka degt, un liesmas pārsviedās uz blakus esošajiem munīcijas vagoniem. Visa preču stacija pārvērtās vienā vienīgā liesmu jūrā. “Bumbas trāpa pa stacijas ēkas galu un nogalina dažus no stacijas ierēdņiem. Citas krīt stacijas laukumā, kur ievaino un nogalina vēl dažus cilvēkus, bet divas bumbas iekrīt preču stacijā, un viena no tām trāpa pa naftas vilcienu, kas uzreiz sāk degt un visu preču stacijas rajonu pārvērš par uguni. Liesmas pārsviežas uz blakus esošo munīcijas vilcienu, kura vagoni aizdegas, bet tajā esošā munīcija sāk eksplodēt. Daudz upuru no bēgļu vilciena. Pēc kāda laika Jelgavai uzlido vēl sešas krievu lidmašīnas, kas nomet bumbas pa visu pilsētu. Jelgavas iedzīvotājos ir upuri,” savās atmiņās raksta leģionārs Jānis Eduards Grīnvalds.

Jau pēc kara kļuva zināms, ka todien turpat blakus atradās ešelons ar apmēram 1200 ieslodzītajiem, kurus no Salaspils vācieši pārveda uz Būhenvaldes koncentrācijas nometni. Vienā no vilciena vagoniem esošais rakstnieks Miervaldis Birze vēlāk atcerējās, ka, sākoties uzlidojumam, apsargi esot pazuduši, pametot viņus likteņa varā. “Apsardze rīkojās ļoti saprātīgi no viņu viedokļa – mūs iebīdīja vienā blakusceļā un pati aizgāja kaut kur projām, kamēr tur visapkārt dega vagoni, un tikai vēlāk mūs izvilka ārā,” tā rakstīja Miervaldis Birze.

Kaujas pilsētā

Jelgavas traģēdija ar to vēl nebeidzās. Nākamajā dienā padomju bumbvedēji atkal uzklupa cilvēku jau gandrīz pamestai pilsētai. No Jonišķu puses 28. jūlija rītā Jelgavā iebrauca padomju tanku trieciengrupa, taču tā tika atsista. Tās pašas dienas vakarā pār pilsētu (pareizāk sakot, pār to, kas no tās bija palicis) nolija padomju reaktīvo mīnmetāju šāviņu jeb katjušu lietus. Pilsētā no jauna uzliesmoja ugunsgrēki.

Padomju armijas sāktais uzbrukums nebija sekmīgs. 31. jūlijā Sarkanās armijas vienības atkal sāka jaunu, vēl spēcīgāku uzbrukumu drupās gulošajai pilsētai. Milzīgā dzīvā pārspēkā padomju vienībām izdevās ielauzties pilsētas centrā. Domājot, ka pilsēta ieņemta, Jelgavā ieradās padomju 1. Baltijas frontes karaspēka pavēlnieks armijas ģenerālis Ivans Bagramjans, taču viņa automobilis nokļuva tik spēcīgā apšaudē, ka šis karavadonis bija spiests glābties no lodēm ceļmalas grāvī. Ģenerāļa niknums par sasmērētajām biksēm bija tik liels, ka sekoja pavēle par katru cenu Jelgavu ieņemt. Taču vēl vairākas dienas pilsētā turpinājās kaujas; 3. un 4. augustā ar no Rīgas pienākušo papildspēku palīdzību vācieši pat izspieda padomju karaspēku no pilsētas centra. Kaujas karstuma pašā degpunktā trāpījās Jelgavas pils. Padomju artilēristi, izripinājuši lielgabalus uz pils palodzēm, caur logu rāmjiem tiešā tēmējumā šāva uz vācu un latviešu leģionāru pozīcijām Kalnciema ceļa malā. Vācu artilērija šāva pretī, kā rezultātā pils izdega. Tiesa, arī vācu karaspēks, aizejot no pilsētas, piepalīdzēja to nodedzināt.

Visbeidzot kaujas troksnis šeit apklusa 7. augustā, kad padomju spēki bija ieņēmuši visu Lielupes kreiso krastu, tātad visu pilsētu. Fronte gar Lielupes krastu stāvēja līdz oktobrim, bet tobrīd Jelgava jau bija sagrauta un tukša no iedzīvotājiem. Padomju armijas aviācija un padomju artilērija bija padarījusi bijušo Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsētu, vienu no Latvijas Republikas lielākajām pilsētām, par drupu kaudzi.

Padomju meli un Jelgava par Staļingradu

Jelgavniekiem jaunā okupācijas vara, kas bija nomainījusi iepriekšējos okupantus, pilsētā neatļāva atgriezties vēl pāris mēnešus – Jelgava bija slēgta, līdz padomju karaspēks oktobrī ieņēma Rīgu. Tiem jelgavniekiem, kas vēlējās atgriezties savā pilsētā, tur bija jāsastopas ar jaunu realitāti – padomju vara tagad centās saviem jaunajiem pilsoņiem iestāstīt, ka Jelgavu nobumbojuši zvērīgie hitlerieši. Padomju propaganda, tostarp jauniznākušais laikraksts Zemgales Komunists, sludināja: “Mūsu skaisto un ziedošos Jelgavu fašistu zvēri pārvērtuši drupu kaudzē”, “vāci atkāpjoties sagrāvuši un nodedzinājuši pilsētu” un tā tālāk.

Pēc pāris gadiem Jelgavā atkal skanēja sprādzieni, un sagrautajās ielās bija redzami padomju un vācu armijas formās tērpti cilvēki. Tagad gan tā bija tikai kinofilmas uzņemšana: sagrautā Jelgava tēloja Staļingradu, jo 1949. gadā šeit uzņēma divsēriju kinofilmu Staļingradas kauja. Kinostudijas Mosfiļm pirotehniķi bez žēlastības labāka kadra vajadzībām spridzināja visas vēl palikušās pilsētas ēkas… Šur tur filmas kadros esot pat pavīdējuši uz ēku sienām palikušie uzraksti latviešu valodā, kurus padomju cenzūras modrā acs nebija fiksējusi. Tā pati cenzūra filmu gan pēc tam pa savam uzlaboja – pāris gadus pēc pirmizrādes no tās izgrieza visus kadrus ar tobrīd jau nošauto Lavrentiju Beriju. Interesanti, ka šīs filmas konsultants esot bijis Staļingradā kapitulējušās vācu 6. armijas pavēlnieks feldmaršals Frīdrihs Pauluss.