Rīga atpestīta no slepkavu bandām! Kāpēc jāsvin 11. novembris - Lāčplēša diena?

1919. gada 12. novembrī visas lielākās latviešu avīzes publicēja 11. novembra Latvijas armijas ģenerālštāba frontes ziņojumus. Aiz skopajiem vārdiem varam apjaust latviešu karavīru varonību. 11. novembrī ģenerālštāba pulkvedis Pēteris Radziņš izplatīja divus frontes ziņojumus – no rīta un vakarā. Lūk, šie vēsturiskie ziņojumi:

Vēsturiskie frontes ziņojumi

No rīta: „Mūsu uzvarošā armija, pilnīgi satriecot ienaidnieka sīvo pretestību Torņakalna rajonā un izvirzoties līdz Rīgas – Jelgavas šosejai pie Lindesciema, ieņemdami namu pēc nama, iztīrīja no pretinieka Pārdaugavas priekšpilsētu. Pretinieks cieta lielus zaudējumus, atstādams kritušos uz ielām. Mēs ieguvām 1 smago un 1 vieglo ienaidnieka batareju, daudz dažādu sistēmu mīnmetēju un ložmetēju. Ieguvumu skaits vēl nav noskaidrojies. Mēs turpinām spiest pretinieku un ieņemam tālākus punktus visā mūsu līnijā. Angļu un franču palīdzība ir ļoti liela”.

Vakarā: „Pēc Torņakalna atsvabināšanas turpinājās ienaidnieka atpakaļspiešana visā frontē. Jelgavas virzienā mēs izsitām ienaidnieku no līnijas Sprance–Pļavnieki. Doles–Ikšķiles rajonā mēs ieņēmām Ķekavu, Sikaini un Šlosbergu. Starp kara materiālu, kurš iegūts Torņakalna kaujās, atrodas 11 lielgabalu. Pārējā ieguvuma skaits vēl grūti noskaidrojams. Starp citu, atzīmēts ap 80 ložmetēju. Liepājas rajonā labprātīgi pārnāca vācu patruļa.”

Latvijas valsts no idejas kļūst par politisku faktu

Jau dažas stundas pēc vēsturiskajām kaujām iznāca laikraksti, kuros tika atzīmēta ne tikai latvju karavīru varonība, bet arī 11. novembra vēsturiskā nozīmība. „Latvijas Sargs” savā ievadrakstā raksta: „Šī diena visā Latvijas vēsturē paliks neizdzēšama. Pagājušā gada 18. novembrī gan proklamēja Latvijas Republiku. Bet tas bija laikā, kad Vācijas imperiālisms sabruka Francijas un Beļģijas kara laukos. Un uz šīs impērijas drupām pacēlās tautu pašnoteikšanās ideja. 1918. gadā, kad radās jaunā valsts, tā bija tikai taisnības pilnās idejas uzvara. Atlika pats svarīgākais: ideju padarīt par īstenību.

Arī Latvijas valsts 1918. g. 18. novembrī bij tikai tautu pašnoteikšanās idejas uzvara Latvijā. Tā nebij vēl pati valsts, kā spēks, kā visu pilsoņu apziņa un kā sociālpolitisks fakts, par kuru nevar klusēt citas valstis. (..) Un mēs nu esam tuvu galīgai uzvarai. Vismaz lielākais trieciens mūsu ienaidniekam ir dots. Patlaban viņš panikā bēg un vēl nav zināms, kur viņš apstāsies.”

Tātad tikai 1919. gada 11. novembrī Latvijas valsts no idejas kļuva par politisku faktu, par spēku. Nu Latvijas valsts nodibinātāji ir tie varoņi, kuri dzen ārā no Latvijas mūsu zemes valsts ienaidnieku. „Latvijas valsts vēsturē tādēļ vakarējā diena (11. novembris) būs iekalta uz ilgiem mūžiem un kā lielās dienas nesējus vēsture minēs tos kara vadoņus, kuri bija mūsu varoņu priekšgalā. Pulkvedis Balodis un pulkvedis Radziņš – tie ir divi vārdi, kuriem vislielākie nopelni pie tā, ka Latvijas valsts šajās dienās izaug par spēku, kuru izdzēst no politiskās kartes vairs nav nevienam iespējams, ja vien visa pasaule nepaliek kurla pret visšausmīgāko noziedzību un viltību, par kādu mums būtu visai cilvēcei jākliedz, ja pēc šīm uzvaras dienām kāds iedrīkstētos mums mūsu tiesības uz valsti ņemt.

Latvijas valsts top uz to tūkstošu varoņdarbiem, kuri spēja sakaut labi bruņoto un labi apgādāto krievu – vācu ienaidnieku. Mūžīga slava tiem varoņiem, kuri savā vienībā rada brīnumspēku, kurš mums mūsu tiesības dod. Slava šo varoņu vadoņiem pulkvedim Balodim, pulkvedim Radziņam un viņu darbā tuviem. No šejienes rodas Latvijas valsts. Un 11. novembris 1919. gadā ir pirmā diena, kad mūsu tautas spēks iegūst savas tiesības uz augstāko pašnoteikšanos - valsti - varonīgā cīņā,” raksta laikraksts.

Dienderi neizturēja triecienu

Savukārt laikraksts „Sociāldemokrāts” savā ievadrakstā raksta: „Pirmā lielā uzvara ir gūta pār mūsu tautas un valsts ienaidniekiem. Varmāku algotie dienderi neizturēja triecienu, kuru tiem deva latvju strēlnieku drošsirdīgās rindas. Notikumi pie Daugavas no jauna pierāda to patiesību, kura dažkārt jau redzēta karu vēsturē – mazāka pēc skaita armija, pat sliktāk apbruņota kā pretinieka armija, dod pēdējai nāvīgus triecienus, kamēr pelnos samaļ bēgošās ienaidnieku bandas.

Garīgais elements, zaldātu apziņa, ka tie cīnās par taisnu un svētu lietu – rada drošsirdību, upurēšanās gribu, rada to, ko sauc par varonību, kuras nozīme katrā izšķirošā kaujā nav ne ar ko mērojama. Un šoreiz pie Daugavas latvju apbruņotā tauta zināja, kas stāv uz spēles; ko nozīmē šis karš, ko nestu zaudēšana, ko sola uzvara. Latvju tauta ir saviļņojusies. Līdz pēdējam cilvēkam katrs latvietis saprot, ka šoreiz ir īstais latvju tautas pirmais svētais karš.”

Mūsu varoņi godam izturējuši

„Latvijas Verdena (viena no lielākajām 1. pasaules kara kaujām 1916. gadā starp vācu un franču armijām) izturējusi savu pārbaudījumu un kopš vakardienas atkal brīva no ienaidnieka nāvējošiem šāvieniem. Mūsu varoņi godam izturējuši cīņu pret ienaidnieka pārspēku un veselu nedēļu garā gandrīz nepārtrauktā izšķirošā kaujā tā satriekusi pretinieku, ka tas bēg gandrīz neapstādamies,” savā ievadrakstā uzsver „Baltijas Vēstnesis”.

Rakstnieks Zeltmatis (īstajā vārdā - Ernests Kārkliņš) „Jaunākajās Ziņās” jūsmo: „Liekas, ka mēs stāvētu kāda jauna ceļa priekšā: Kad gaismai austot šīs nakts klusums pašķirsies, mēs ieraudzīsim jaunu pasauli, kas dzimusi šās klusās nakts klēpī. Vērti uz mūsu sapņoto ilgu zemi būs pavērti. Gaišas gaismas stars apspīdēs mūsu ejamo ceļu. Un tur tālumā kā zeltā laistās mūsu nākotne...”

Tālāk jau laikraksts ziņo par grandiozu tautas manifestāciju Rīgas ielās: „Ar zibeņa ātrumu izpaudās jau no paša rīta vēsts par vācu galīgu sakaušanu Pārdaugavā. Manifestācija iesākās ap pulksten pusdivpadsmitiem, kad pa ielu spēlēdams gāja 8. pulka orķestris, kuram pievienojās No Latvijas Sarkanā Krusta vairāki darbinieki nesdami Latvijas karogus.

Manifestācijas dalībnieku skaits ar katru acumirkli vairojās. Nonākot pie virspavēlnieka štāba, bija sasniedzis jau vairākus tūkstošus. Virspavēlnieks pulkvedis Balodis parādījās uz balkona un novēlēja laimes Latvijai, kuras varonīgā armija satriekusi „melno bruņinieku” un līdz ar to atvērusi tautai ceļu uz brīvību un laimi. Tautas himna un jūsmīga armijas sumināšana bija atbilde uzrunai.

Tautas dziesmu maršu spēlējot, gājiens devās pa Aleksandra (tagad – Brīvības) ielu uz valdības pagaidu mitekli Karlīnes (tagad – Miera) ielā. Manifestantu deputācija lūdz valdību iznākt. Acumirklī klātesošie valdības locekļi ar ministru prezidentu (Kārli Ulmani) priekšgalā parādījās savas gavilējošās tautas vidū. Kāds no manifestantiem īsos vārdos novēlēja valdībai laimes ienaidnieka padzīšanas gadījumā no Rīgas un lūdza izteikt mūsu jaunai varonīgai armijai, kas Rīgu atpestījusi no sievu, bērnu un mierīgu pilsoņu slepkavu bandām, no sirdsdziļumiem nākošu pateicību, apbrīnošanu un cienību.”