Lāčplēša varoņa Augusta Spāriņa vārdā pārdēvēs Tipogrāfijas ielu Torņakalnā. FOTO
Rīgas domes vietvārdu desovjetizācijas pasākumu ietvaros plānots Tipogrāfijas ielu Torņakalnā pārdēvēt Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Augusta Spāriņa (1898-1920) vārdā. Viņš bija viens no 2146 šī Latvijas augstākā militārā apbalvojuma, kuru pasniedza no 1920. līdz 1928. gadam, saņēmējiem un viens no Latvijas Brīvības cīņu varoņiem. Lāčplēša dienas noskaņās Jauns.lv iepazīstina ar šī izcilā tautas dēla likteni un kāpēc tieši Tipogrāfijas ielu paredzēts pārdēvēt viņa vārdā.
Galvaspilsētas vietvara ieplānojusi lēmumu par Tipogrāfijas ielas pārdēvēšanu izskatīt pēc nākamā gada budžeta pieņemšanas, jo tai pašlaik ir risināmi daudz būtiskāki saimnieciskie jautājumi. Varētu šķist, ka Tipogrāfijas ielas nosaukums Pārdaugavā ir gluži nevainīgs un tam ar okupantiem un komunistiem nav nekāda sakara. Tomēr tam ir vistiešākais sakars ar padomju okupāciju.
Komunistiskā tipogrāfija
Līdz Latvijas okupācijai šo nelielo 159 metrus garo ielu, kas krustojas ar Āpšu ielu un Vienības gatvi, sauca Krusta vārdā (iespējams, tādēļ, ka tai līdzās atrodas Torņakalna pareizticīgo kapsēta). Bet pēc okupācijas – 1950. gadā to par godu komunistiskās partijas centrālorgānam “Cīņa” nosauca Tipogrāfijas vārdā. Šīs ielas sestajā namā (agrāk – Krusta iela 4) 1931. gadā bija iekārtota nelegālā tipogrāfija, kurā drukāja “Cīņu” (1931. gada oktobrī Latvijas slepenpolicija to atklāja un likvidēja, tādēļ 1932. gadā “Cīņa” vispār neiznāca).
Pērn Publiskās atmiņas centrs aktualizēja jautājumu par padomjlaikā piešķirto ielu nosaukumu izskaušanu un “zem āmura” pakļuva arī Tipogrāfijas iela. Publiskās atmiņas centrs to ierosināja nosaukt pirmā un vienīgā latvieša starp svētajiem – pareizticīgo arhibīskapa Jāņa Pommera (1876-1934) vārdā. Bet Torņakalna aktīvisti, starp kuriem ir arī Rīgas domes deputāts Valdis Gavars (Nacionālā apvienība/Latvijas Reģionu apvienība) iestājās par to, ka iela jānosauc Augusta Spāriņa vārdā, it sevišķi tāpēc, ka viņš ir torņakalnietis (dzīvojis turpat netālu – Kārļa Ulmaņa un Vienības gatves stūrī, kur esošo māju nojauca pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, izbūvējot Ernsta Tēlmaņa ielu (tagad – Kārļa Ulmaņa gatvi)), bet Jānim Pommeram, lai arī cik viņš būtu izcila personība, tā īsti ar Torņakalnu nav nekāda sakara. Jānis Pommers, iespējams, vien pāris reizes pabijis netālajā Torņakalna pareizticīgo dievnamā, bet Latvijas kara lidotājs Augusts Spāriņš simtiem reižu soļojis pa kādreizējo Krusta (pagaidām vēl – Tipogrāfijas) ielu, un tajā noteikti dzīvojuši viņa draugi un paziņas, pie kuriem viņš viesojies.
Daudzi rīdzinieki pat nezina, kur tāda Tipogrāfijas iela atrodas, bet tā atrašanās vietu gan zina. Tur atrodas Pārdaugavas tramvaju depo, pirms daudziem gadiem tur bija arī 5. tramvaja galapunkts, daudzi arī pamanījuši, ka Rīgā brauc pustukši tramvajvagoni ar uzrakstu “Uz depo Tipogrāfijas ielā”. Bet tieši pretī atrodas Bērnu klīniskā universitātes slimnīca Vienības gatvē.
Nāve bumbieru dārzā
Rīgas domniece Rita Eva Našeniece (“Jaunā Vienotība”), kuras viena no interesēm ir Latvijas aviācijas vēsture, pirms vairāk nekā sešiem gadiem sociālajos tīklos ierakstīja:
“1920. gada 29. jūnijā dzidrajās debesīs pār Rīgu traucās mazs divplāksnis (modelis DFW C.V #22). Tajā savu pirmo solo lidojumu ar šāda modeļa lidmašīnu veica 22 gadus vecs, bet aviācijā pieredzējis aviators Augusts Spāriņš kopā ar savu mehāniķi, kolēģi Kārli Sabuli, kuru bija uzaicinājis izvizināties debesu ceļos. Jāsaka, ka tur abi jaunie cilvēki arī palika.
Augusts bija pieredzes bagāts kā lidotājs-novērotājs, tajā viņš bija nepārspējams. Tagad viņš vēlējās baudīt savas jaunās - pilota licences sniegtās iespējas! Veicot manevru, Spāriņam neizdevās iziet no cilpas un lidmašīna nokrita bumbieru dārzā Iļģuciemā. Kā vēlāk noskaidrojās - visi, kas no zemes vēroja lidmašīnu, redzēja, ka lidmašīna tiek “spiesta” pa kreisi, respektīvi - kaut kas nav kārtībā ar lidaparāta tehniskajām iespējām cīnīties ar vēju. Lidmašīna gāja bojā, visdrīzāk, nesekmīga nolaišanās manevra laikā, pilotam mēģinot to nosēdināt.
Virsleitantu Spāriņu apglabāja dzimtas kapiņos pie Torņakalna baznīcas. Turpat ir arī viņa mammas Annas kaps. Spāriņu pēc nāves apbalvoja ar Lāčplēša ordeni. Jaunais virsleitnants bija ļoti populārs aviācijas pulkā, jo viņa darbība Bermonta-Avalova kampaņas laikā Latvijas armijā bija leģendāri varonīga aviācijas novērotāja statusā.
Spāriņa bērēs trīs populāri piloti veica piemiņas aviācijas demonstrējumu, lai godinātu bojā gājušo biedru. Spāriņs bija īsts armijas bērns - tikko 18 gadu vecs viņš bija brīvprātīgi pieteicies armijā, Gatčinā apmācīts kā aviācijas tehniķis un pie pirmās izdevības piebiedrojies jaunajai Latvijas armijai. Faktiski viņš ir viena no drosmīgajām šī drosmīgā un skarbā laikmeta zvaigznēm. Tā laikmeta, kurš paņēma sev labākos”.
Jāteic, ka Augusts Spāriņš bojā gāja ne jau savas aviatora neprasmes dēļ, bet gan tādēļ, ka izmēģināja lidaparātu ar defektiem. Latvijas armija no Francijas bija iepirkusi 20 lidmašīnas, nezinot, ka franči savas alkatības dēļ mūsu valstij bija iesmērējuši lidaparātus ar tehniskiem defektiem. 18 no šīm lidmašīnām nogāzās jau pirmajos izmēģinājuma lidojumos, prasot vairāk nekā desmit latviešu lidotāju dzīvības, tostarp arī Augusta Spāriņa, kurš gāja bojā tikai pāris nedēļas pirms savām kāzām.
Iestājās cariskajā armijā, dienēja sarkanarmijā, pārbēga uz Latvijas armiju
Pirms diviem gadiem Torņakalna kapos tika attīrīts tajos esošais redzamākais kapu piemineklis – Lāčplēša kara ordeņa kavalierim Augustam Spāriņam. Tas bija viens no 45 starpkaru Latvijā pēc Kara ministrijas pasūtinājuma tēlnieka Jāņa Brieža meta Dambekalna darbnīca darinātajiem pieminekļiem bojā gājušajiem kara lidotājiem (visvairāk – 14 no tiem atrodas Rīgas Meža kapos). Piemineklī atainots ērglis un lidmašīnas propellers, kura centrā iestrādāts keramikas medaljons ar fotogrāfiju. Šeit īsumā stāsts par to, kādēļ Augusts Spāriņš tika pagodināts ar šādu monumentu:
Augusts Spāriņš 1916. gada rudenī brīvprātīgi iestājās krievu 12. armijas aviācijas nodaļā, absolvēja Kijivas lidotāju un novērotāju skolu un Gatčinas kara aviācijas skolu. Pēc lielinieku apvērsuma dienēja Sarkanās armijas latviešu aviācijas daļās, no kurām Pētera Stučkas zvērību dēļ 1919. gada jūnijā aizbēga (pareizāk sakot - aizlidoja) un iestājies Latvijas armijā par lidotāju.
Piedalījies vairākos gaisa uzbrukumos virs Rīgas. 1919. gada 10. novembrī Rīgā, kad Latvijas armija pārgāja izšķirošā triecienā pret Bermonta karaspēku, Augusts Spāriņš, lidmašīnā būdams novērotājs, kopā ar kara lidotāju Jakubovu nometa vairākas bumbas un apšaudīja bermontiešus no ložmetēja, tā radot apjukumu ienaidnieka karaspēkā. Kad, motoram apstājoties, lidmašīna bija spiesta nosēsties starp Latvijas armijas daļām un pretinieka ķēdēm, nokļuva līdz mūsējo štābam un sniedza vērtīgas ziņas par pretinieku, atklāj Valdis Gavars.
Epizodi par šo piespiedu nosēšanos neitrālajā joslā, neminot gan Augustu Spāriņu vārdā, savās atmiņās aprakstījis biologs un rakstnieks Kārlis Ābele, kas tolaik dienēja 6. Rīgas kājnieku pulkā. Viņš raksta: “Reiz tieši starp abām frontēm nolaidās kāda lidmašīna. Lidotājs pa grāvi atlīda pie mums. Tas bija mūsu virsnieks Jakubovs. Viņš pēc Jelgavas stacijas bombardēšanas, kur vāciešiem pienāca pastiprinājumi, kādas lidmašīnas kļūmes dēļ bijis spiests noplanēt, un priecājās, ka ticis vismaz tik tālu. Tā tiešām bija izglābšanās par matu no gūsta vai pat nāves. Lidmašīna esot labākā mūsu trūcīgajā aviācijas parkā. Mēs atspiedām vāciešus un lidmašīnu izglābām″.
Vēstures raksti
Īsi sakot, Augusts Spāriņš ir licis pamatus latviešu lidotāju vienībai un neatkarīgajai Latvijas armijai, un tas arī ticis atspoguļots vēstures avotos.
Laikraksts “Jaunākās Ziņas” 1920. gada 30. jūnijā par Augusta Spāriņa traģisko bojāeju rakstīja: “Vakar ap pulksten astoņiem vakarā kāds no mūsu jauniem lidotājiem virsleitnants Spāriņs kopā ar motoristu kaprāli Sabuli izdarīja lidojumu ar vācu “Awiatic” veida lidmašīnu. Kad lidmašīna atradās pār Iļģuciemu, 120 metru augstumā, motors pēkšņi sāka bojāties. Lidotājs mēģināja planēt (nolaisties), bet apakšā atradās mājas un aparāts spēji nokrita netālu no Iļģuciema tirdziņa (tagad – rajonā starp Daugavgrīvas un Ūdens ielām) uz kādu bumbierkoku. Nokrītot lidmašīna pilnīgi sadragāta un arī abi braucēji uz vietas nositās”.
Laikraksts “Brīvā Zeme” 1920. gada 4. jūlijā Augusta Spāriņa bēres apraksta šādi: “Ar ķēnišķu godu izvadīja vakar no kara slimnīcas, Ērgļu ielā 3, un apbedīja Lutera baznīcas draudzes kapsētā 29. jūnijā nelaimīgi kritušo lidotāju virsleitnantu Spāriņu. Reizē ar viņu izvadīja no minētās slimnīcas uz staciju “Rīga 1” aizsūtīšanai uz Vecgulbeni viņa nelaimes biedri kaprāli Sabuli.
Viņus pavadīt sapulcējās armijas aviācijas nodaļu komandieri, virsnieki un kareivji ar galvenā štāba priekšniekiem, virsniekiem un iestāžu priekšstāvjiem priekšgalā. Abus nelaiķus veda baltos šķirstos uz ozollapām un lauriem pušķotās augstās lidmašīnas gondolas svinīgā gājienā ar kara sēru mūziku un kareivjiem-goda sargiem līdz stacijai, kur svinīgi ar sēru maršu Sabuli pārvietoja zaļumiem un ziediem izrotātā vagonā.
No stacijas sēru gājiens lielu ļaužu pulka pavadīts, devās uz Lutera kapiem Pārdaugavā. Visu laiku lidoja nelaiķa cīņas biedri savās lidmašīnās, parādīdami viņam beidzamo godu. Kapa runu sacīja Jāņa draudzes virsmācītājs Meirens, pēc kam no nelaiķa sirsnīgiem vārdiem atvadījās viņa biedri, autocikletu rotas virsnieki un citi. Krusta vietā uzstādīja viņa sadragātās lidmašīnas propelleri.
Augusts Spāriņš bija Olaines pagasta loceklis, dzimis 1898. gadā, baudījis izglītību Rīgā, Odziņa tirdzniecības skolā un brīvprātīgi iestājies Rīgu aizstāvošās 12. armijas aviācijas nodaļā”.
