Lāčplēša Kara ordeņa kauns un negods: pārkāpjot protokolu, tā I šķiru pasniedz fašisma pamatlicējam Musolīni
Lāčplēša Kara ordeņa varonības un cēluma auru aptumšo afēra, ar kādu tā I šķira 1928. gadā tika piešķirta Itālijas fašistiskajam diktatoram Benito Musolīni. Viņš bija pēdējais Lāčplēša Kara ordeņa ieguvējs un to saņēma pēc tam, kad jau bija paziņots, ka tas vairs nevienam netiks. Šī ordeņa pasniegšana radīja politiskos skandālus un pēc tam vairākus gadu desmitus tika noklusēta.
1928. gada 15. oktobrī valsts augstākās amatpersonas paziņoja, ka tiks pārtraukta Lāčplēša Kara ordeņa pasniegšana un togad 11. novembrī Liepājā to pasniedza pēdējo reizi.
Tā paša gada 15. oktobrī arī tika nolemts, ja tā varētu teikt, dibināt Lāčplēša Kara ordeņa “aizstājēju” – Atbrīvošanās cīņu 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu. Līdz ar to varētu pieņemt, ka pirms 93 gadiem Lāčplēša dienā arī noslēdzās Lāčplēša Kara ordeņa pasniegšanas tradīcija. Līdz tam to bija saņēmušas 2145 personas (I šķiru – 10, II šķiru – 61, bet III šķiru – 2074). Ordeni pārsvarā saņēma vien Brīvības cīņu dalībnieki, tajā skaitā arī Lietuvas, Igaunijas un Polijas karavīri, kuri piedalījās Latvijas Neatkarības cīņās.
Pēdējais starp pirmajiem
Bez karavīriem I šķiras Lāčplēša Kara ordenis tika pasniegts arī dažiem ārzemju valstsvīriem, kas sekmējuši Latvijas neatkarības atzīšanu un Brīvības cīņas: igauņu ģenerālim Johanam Laidoneram, poļu maršalam Juzefam Pilsudskim, franču maršalam Ferdinandam Fošam un ģenerālim Eiženam Žanenam, Itālijas karalim Viktoram Emanuelam un Beļģijas karalim Albertam I.
Un tad 1928. gada 17. novembrī “Valdības Vēstnesis” pēkšņi publicēja Valsts prezidenta Gustava Zemgala un kara ministra Eduarda Kalniņa pavēli nr. 329 armijai un flotei par Lāčplēša Kara ordeņa I šķiras piešķiršanu Itālijas premjerministram un kara ministram Benito Musolīni. Oficiālais iemesls – ordenis tiek piešķirts par to, ka pirms desmit gadiem viņš iestājies par Latvijas valstiskās neatkarības atzīšanu. Politiskais zemteksts – Latvijā tādejādi gribēja saņemt tobrīd vienas no Eiropas ietekmīgākās valsts atbalstu un izrādīt reveransu Musolīni: kā tad tā Itālijas karalim ordenis ir jau kopš 1922. gada, bet valdības vadītājam – nē! Tautas valodā to varēja nosaukt par pielīšanu "šīs pasaules varenajam”. Kas izvērtās par diezgan skandalozu padarīšanu.
Pirmām kārtām jāmin tas, ka 1921. gadā, kad Itālija atzina Latvijas valstisko neatkarību, Musolīni bija tikai nākamās fašistu partijas politiķis, kurš pat nebija Itālijas parlamenta deputāts, par Itālijas premjeru viņš kļuva vien gadu vēlāk. Tā kā toreiz starptautiskajā arēnā nebija no svara, vai 1921. gada Musolīni atzina Latviju neatkarību vai nē. Šāds ordeņa pasniegšanas arguments varēja kalpot par labu Itālijas karalim, bet ne jau vienam no Itālijas partijas vadītājam.
Sociāldemokrāti saceļ skandālu
Jau 1928. gada 30. novembrī Saeimas sēdē skaļu demaršu īstenoja Lāčplēša Kara ordeņa domes locekļi, Saeimas deputāti, sociāldemokrāti Jūlijs Celms un Eduards Dzelzītis. Viņi lepni paceltu galvu paziņoja par izstāšanos no ordeņa domes, jo tā bez viņu klātbūtnes Musolīni piešķīrusi ordeni. Latviešu sociāldemokrāti Itālijas fašistu vadoni nodēvēja par “demokrātijas ienaidnieku, kam ar demokrātiskās Latvijas brīvības cīņām nav nekāda sakara” un tādēļ negrib sastāvēt ordeņa domē, kas tagad domāta “vienīgi personām, kam nopelni demokrātiskās Latvijas izcīnīšanā”.
Vēlākos pirmās brīvvalsts gados kaislības aprima, vēl jo vairāk tādēļ, ka Latvijā pie varas nāca Kārlis Ulmanis, kuram, pēc visa spriežot, Musolīni autoritārais režīms it nebūt nederdzās.
Pēc Latvijas okupācijas, nacisma un fašisma sakāves, Musolīni sodīšanas ar nāvi, Latvijā Lāčplēša Kara ordenis bija tabu tēma. Padomju okupācijas režīms pat neatļāva par to iepīkstēties. Iespējams, padomju režīma propagandai pat būtu izdevīgi pieminēt, ka buržuāziskās Latvijas “asinssūcēji” ordeņus piešķīra visas pasaules nīstajiem fašistiem. Tomēr tas latviešiem atgādinātu par neatkarīgās Latvijas laikiem. Tāpēc tas nebija vēlams.
Trimdas latvieši kaunas no Latvijas vēstures
Savukārt trimdā devusies latviešu bēgļi joprojām godā turēja Lāčplēša garu, svinēja Lāčplēša dienu un pieminēja Latvijas neatkarību. Viss jau būtu kārtībā – tikai tas Musolīni piešķirtais Lāčplēša Kara ordenis! To nu nedrīkstēja pieminēt, Musolīni bija tikpat neieredzēts un nepieminams kā Hitlers. Ja kāds no trimdas iepīkstētos, ka Musolīni ticis godināts kā Latvijas brīvības cīnītājs, tad latviešiem Rietumu pasaulē klātos gauži.
Tad nu trimdas sabiedrības vadoņi centās svītrot un rediģēt vēsturi, lai tik kaut kur neparādītos Musolīni saistība ar Lāčplēsi. Piemēram, 1952./53. gadā Stokholmā izdotajā “Latvju enciklopēdijā” šķirklī par Lāčplēša Kara ordeņa I šķiras kavalieriem tika uzskaitīti desmit tā saņēmēji ar piebildi “un citi”. Zinātājam šķistu dīvaini, ka aiz šiem vārdiņiem “un citi” slēpās tikai viena persona – Benito Musolīni.
Pagāja kādi 20 gadi un trimdas priekšsēži un redaktori it kā varēja gavilēt – Lāčplēša gars tīrs no Musolīni! Tomēr nē. 1971. gadā kāds letiņš Z. G., kurš ASV arhīvos cītīgi lasīja brīvvalsts “Valdības Vēstnesi”, trimdas kolekcionāru žurnālā “Krājējs” publicēja rakstu, ka Musolīni var lepoties ar Lāčplēša Kara ordeni. Vairs nebija noslēpjams rūpīgi glabātais noslēpums.
Demakova sapinas vēstures pinekļos
Pagāja vēl daži gadu desmiti, Latvija atguva neatkarību. Un atkal Saeimā skandāls par Musolīni un Lāčplēša kara ordeni. Kā saka, nekas nav aizmirsts. 2008. gadā Saeimas sēdē kultūras ministrei Helēnai Demakovai bija jātaisnojas par 80 gadu vecajiem valsts grēkiem, jo Musolīni vārds starp visu Lāčplēša Kara ordeņa saņēmējiem tapa iekalts Rīgas Brāļu kapu Lāčplēša Kara Ordeņu kavalieriem veltītā depozitārija sienā. Lūk, 2008. gada 4. decembra Saeimas stenogrammas izraksts:
Saeimas deputāts Vladimirs Buzajevs (“Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”): “Pirmais jautājums… mēs gribējām tomēr zināt ministres viedokli. Vai Benito Musolīni, kas iemūžināts mūsu svētajā vietā, tiešām ir fašists un kara noziedznieks, vai ne?”
Kultūras ministre Helēna Demakova: “Vienīgais nolūks, uz kuru iespējams balstīties, apsverot tik jutīgu jautājumu kā piemiņas vietas vai pieminekļu pārvietošana, pārveidošana vai likvidēšana, ir vēlme padarīt vēsturiskās atmiņas liecības publiskajā telpā atbilstīgas vēsturiskās patiesības izpratnei. Šādi mēģinājumi parasti ir ļoti sensitīvi un prasa ārkārtīgi plašu sabiedrisku diskusiju un, iespējams, arī sabiedrisku vienošanos”.
Vladimirs Buzajevs: “Vai nosauksiet vēl kādu citu valsti, kurā Benito Musolīni ir iemūžināts faktiski galvenajā valsts memoriālā?”
Helēna Demakova: “Benito Musolīni ir saņēmis Lāčplēša kara ordeni par Latvijas “de iure” atzīšanas sekmēšanu. Itālija kopā ar Lielbritāniju, Franciju, Japānu un Beļģiju 1921. gada 26. janvārī Antantes Augstākajā padomē atzina Latviju - tāpat kā Igauniju – “de iure”. Un, ļoti konkrēti atbildot uz deputāta jautājumu, - Benito Musolīni tāpat ir apbalvots ar Igaunijas Brīvības krustu “Vabadusrist””.
Te nu jāteic, ka Demakova ar šo savu atbildi deputātam Buzajevam pamatīgi sapinās vēsturiskajās pretrunās. 1921. gada janvārī, kad Itālija atzina Latvijas neatkarību, Musolīni bija 1919. gadā Itālijas parlamenta vēlēšanās ar blīkšķi caurkritušās “Itālijas cīņas savienības” līderis. Par parlamenta koalīcijas deputātu viņš kļuva tikai pēc 1921. gada maija vēlēšanām, kad arī savu vadīto politisko spēku nodēvēja par Nacionālo fašistisko partiju. Par Itālijas premjerministru viņš kļuva tikai 1922. gadā.
Te nu atkal, iespējams, jārunā par vienu politiski vēsturisku mītu. Pirms 100 gadiem – 1921. gada sākumā - Musolīni Itālijā nemaz nebija tik liela ietekme, kā gadu vēlāk. Šajā gadījumā varētu teikt, ka Musolīni Lāčplēša Kara ordeni varētu būt saņēmis “pa blatam”.
Tā īsti droši nav zināms, kur pašlaik atrodas Musolīni pasniegtais Lāčplēša kara ordenis, bet šogad iznākušajā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciālistu pētījumā “Par Latviju. Lāčplēša Kara ordenis, tā kavalieri un Lāčplēša diena” minēts, ka vismaz līdz pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem tas glabājies Benito Musolīni ģimenē jeb precīzāk pie viņa mantiniekiem.
Bet mantinieki ir ar vārdu – piemēram, Benito Musolīni mazmeita Rakele Musolīni pārstāvot labējo partiju “Itālijas brāļi” oktobra sākumā saņēma vislielāko balsu skaitu Romas domes vēlēšanās. Savukārt viņa mazdēls Kaijo Džūlio Čezāre Musolīni pirms pāris gadiem no tiem pašiem “Itālijas brāļiem” tēmēja uz Eiroparlamenta krēslu. Tā kā, iespējams, atkal pienāks laiks, kad Latvijas politiķiem vajadzēs draudzēties ar Musolīni.
