Kas notiek krāpnieku upura galvā, un kā viņam palīdzēt? "Maģiskās domāšanas" slazdi

Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra klīniskais psihologs Miks Valters žurnālam „Likums un Taisnība” skaidro upura psiholoģisko portretu. Kāpēc viņš tik vientiesīgi pakļāvies apvārdošana,i un kā viņam palīdzēt, kā viņu izdabūt no šī apburtā loka? 

Pakļāvība maģiskajai domāšanai

Kā vērtējat cilvēka, kurš „uzķeras” (ne tikai vienreiz, bet atkal un atkal) uz šādiem krāpniekiem, psihisko veselību? Vai viņiem var palīdzēt psihoterapija, un kā?

Šeit būtu vairāki psiholoģiskie aspekti un katra cilvēka personīgās iezīmes, kas ļauj notikt šādām situācijām. Ir jāsaprot, ka bieži cilvēki mēdz piešķirt lielu nozīmi “Maģiskai domāšanai”, kas, šajos gadījumos parasti ir saistīta ar naudas ieguldījumiem un peļņas ieguvumiem. Bieži mēs neizvērtējam situācijas bīstamību, tiešā veidā balstoties uz šādas “Maģiskās domāšanas” principiem, ka tas varētu mūs novest pie vieglas naudas ieguvuma, neizvērtējot riskus un bīstamību.

Otrkārt, mums jādomā par to, ka šādiem cilvēkiem īpaši izteikti iezīmējas autoritāšu trūkums vai tieši otrādi - pakļāvība autoritātēm neveselīgā veidā. Cilvēki automātiski piešķir autoritātēm (kaut gan tas ir tikai mutiski noformulēts, kā policijas darbinieks vai kāds ietekmīgs brokeris) pilnīgu varu un pārlieku lielu ietekmi uz mūsu dzīvi. Cilvēki bieži neapšauba autoritātes vai akli tic autoritāšu pārsvaram.

Vēl mēs varam domāt par daļu cilvēku, kuriem izteiktāk iezīmējas naivas personības iezīmes ar pazeminātu pārliecību, ka viņi var ietekmēt savu dzīvi, dzīves kvalitāti un mācīties no pieļautajām kļūdām. Parasti, tas saistīts ar cilvēkiem, kuriem dzīves laikā ir nācies pārciest dažādas situācijas, kurās viņi nav situācijas noteicēji un tiek pakļauti kādai augstākajai varai (cilvēkam), kā rezultātā viņi ir zaudējuši pārliecību, ka spēj kontrolēt savas dzīves iznākumus, tādā veidā atdodot atbildību kādam citam, kas cilvēkiem šķiet pilnīgi normāli un saprotami, jo paši to nespēj paveikt.
  
Par psihoterapijas kā palīdzības mehānismu, ir jāsaprot, ka cilvēkiem dažādās dzīves situācijās lielu palīdzību sniedz psihoizglītošana, normalizēšana un pieņemšana. Galvenie pamatprincipi, ko mums vajadzētu cilvēkiem aktivizēt, ja tādi ir zuduši, ir Drošība, Pieņemšana, Apbalvojumi un Izglītošana. Psihoterapijas laikā var palīdzēt lielākajai daļai cilvēku, kas ir vērsti uz terapijas procesu, pat, ja tas nav pašā terapijas sākumā, tad galvenais terapeita uzdevums būtu izveidot pietiekoši drošas un atbalstošas attiecības ar klientu. Terapijas precīzas metodes, normalizēšana un patieso faktu meklēšana ir pamatprincipi šāda veida terapijas procesam. 

Ja cilvēks pats neatzīst, ka ir krāpnieku upuris un nevēlas psiholoģisku palīdzību, kā var panākt viņa domāšanas vai uzvedības maiņu?

Parasti cilvēki neatzīst šādas kļūdas, jo baidās no nosodījuma, kritikas, pazemošanas un ņirgāšanās. Kurš gan to vēlētos? Tādēļ sākumā būtu jāstrādā ar situācijas pieņemšanu un normalizēšanu – tas var notikt ar jebkuru un notiek ar ļoti daudziem cilvēkiem. Lai tiktu līdz tam, ir jādod izjūta par to, ka cilvēks var justies droši bez pārmetošiem komentāriem vai kritikas. Cilvēki parasti izjūt lielas bailes un kaunu, kad paši ir nokļuvuši šādās situācijās. Situācijas neaktualizēšana ir galvenais stratēģiskais risinājums pie šādām situācijām – “nedomāsim, aizmirsīsim, galvenais, lai man nebūtu jāizjūt šādas emocijas”. 

Vai pastāv kāds konkrēts veids, kā vērst šādu klientu domāšanas izmaiņas? Nē, tas iespējams tikai terapeita/psihologa kabinetā, kur tiek šķetinātas lietas un situācijas, kas mani vispār noveda līdz šādam iznākumam un manai rīcībai. Atkal var domāt par cilvēku iedrošināšanu vismaz sākuma posmā vērsties pēc palīdzības anonīmi, tad, notiekot procesam, tas var būt arī klātienes, atklāts process.

Paskatīties no „svaiga” punkta

Kādus padomus varat dot šāda krāpniecības upura radiem un draugiem, lai viņi varētu krāpniecības upuri atbalstīt un mudināt viņu pārvērtēt savu rīcību?

Ir grūti pateikt, cik efektīvi būtu radiniekiem stāstīt upurim par to, ko viņš ir darījis pareizi vai nepareizi, mēs esam raduši informāciju uztvert caur savu subjektīvo prizmu un bieži tas var upurim radīt pretreakciju, ka mani nosoda, nevis palīdz, ka izceļ manas vājās izvērtēšanas spējas un domā, ka esmu „muļķis”. Bieži mēs konsultāciju laikā varam dzirdēt, ka radinieki ir spēcīgākie kritizētāji, tādā ziņā, ka upuris var sadzirdēt ne to, ko patiesi radinieks ir domājis. Tāpēc šādas sarunas labāk izvērst kopā vai individuāli ar speciālistu, kas palīdzētu paskatīties uz situāciju no „svaiga” skata punkta. 

Bet, ja būtu jāveic šādas sarunas, tad noteikti tas būtu ar izpratni un pieņemšanu – “Zini, man arī ir gadījies šādi…”, “Kā tu domā, kā es varu tev palīdzēt?”, “Man tiešām žēl, ka tā ir noticis, bet kā tu domā, ko mums vajadzētu darīt?”. Vēlāk, atbildot uz šādiem jautājumiem, mēs varam sagatavot cilvēku veselīgai konsultācijai ar speciālistu. 

Kādi, pēc jūsu domām, ir iemesli, kāpēc, neskatoties uz daudziem jo daudziem brīdinājumiem uzmanīties no krāpniekiem, cilvēki tomēr uzķeras uz viņu meliem?

Tas ir līdzīgi kā ar daudzām lietām mūsu dzīvē. Mēs taču nedomāju, ka tas notiks tieši ar mani! Šie brīdinājumi nav attiecināmi uz mani, jo es taču zinu, kā es rīkotos šādos gadījumos. Šādi var izskaidrot lielāko daļu cilvēku attieksmi attiecībā pret šāda veida brīdinājumiem. Bet, protams, ir arī jāsaprot, ka krāpnieki arī nav gluži „stulbi”, tas ir viņu darbs, tā viņi strādā un ar to pelna naudu, tā ir shēma, ko viņi ir izdomājuši. Tas nozīmē, ka viņi ir plānojuši savu rīcību un tajā brīdī, kad mēs paceļam telefonu, esam nonākuši „mazākumā” – krāpnieks lieliski zina, ko un kas viņam jādara, bet mēs esam tie, kam vajag rīkoties situatīvi. Ja mēs neesam sagatavojušies vai apsvēruši domu un rīcību, ko man darīt šādos gadījumos, mēs nonākam, starta pozīcijā, ar mīnuss zīmi. Un, vēl, ir jāsaprot, ka krāpnieki lieliski zina kā darbojas cilvēku domāšanas un lēmumu pieņemšanas shēmas, cilvēkam nonākot liela stresa situācijā. Cilvēku pārņem bailes, kuru rezultātā mēs pieņemam nepareizus, pārsteidzīgus lēmumus. Tāpat viss notiek steigas ietekmē, kur cilvēks tiek nostādīts situācijā, kad nav īsti laika, lai pārdomātu un izprastu situāciju, un tas, brīžiem, iet kopā ar ļoti personīgu informāciju. Kopumā tas viss noved pie krāpniekiem izdevīgas situācijas un upura nepareiza lēmuma pieņemšanas. 

Kas ir maģiskā domāšana?

Rīgas Stradiņa Universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārsts psihoterapeits Artūrs Utināns Jauns.lv skaidrojis, ka maģiskajai domāšanai piemīt tāda īpatnība, ka cilvēkam rodas pārliecība, ka viņš, neko nedarot, var gaidīt vēlamo rezultātu. Līdz ar to viņš neuzņemas atbildību par notiekošo un procesiem, konstruktīvi neizvērtē tās jomas un iespējas, kad ar savu rīcību varētu ietekmēt rezultātu. Tā var izpausties dažādos veidos - ticība paranormālām, neiedomājamām fantastiskām reāli neiespējamām lietām, kas viņam nesīs laimi un pārticību.

Dažās izpausmēs tā nav nemaz tik slikta – tā var nedaudz pasargāt (ja tā ir pozitīvā māņticība, kas trauksmi samazina). Piemēram, ticība amuletiem rada drošības sajūtu. Bet ir arī tādas, kas palielina trauksmi, piemēram, bīšanās no melna kaķa pārskriešanas pāri ielai. Pavisam slikti ir tad, ja cilvēks savas labklājības un miera nodrošināšanai dodas pie dažādiem vārdotājiem un zīlniekiem, tagad arī uzticas krāpniekiem un viņiem uztic savu naudu. Pirmie viņam noņem „ļauno aci”, bet otrie sola pasakainu naudu vai labklājību par to pieprasot attiecīgu „samaksu”.

Pētījumi rāda: tiem, kam ir augstāks izglītības līmenis, procentuāli mazāk tic dažādām lietām un parādībām. Tajā pašā laikā jāteic, ka izglītības līmenis nav vienīgais faktors, kas ietekmē ticības un māņticības intensitāti. Ticības pakāpi, tāpat kā reliģiozitāti, var noteikt ģenētiskie faktori. To iespaido arī sociālie un audzināšanas, kā arī stresa faktori. Cilvēka smadzenēs veidojas iedzimtas dispozīcijas, kur viena informācija tiek uzskatīta par interesantāku un svarīgāku nekā cita.