Tic pat tie, kas netic - kas ir maģiskās domāšanas spēks

Kopš eksperimentālās fizikas pamatlicēja Galileo Galileja atklājumiem Rietumu civilizācija aizvien vairāk ļāvusies zinātnes burvībai – pat Romas pāvests 1992. gadā oficiāli atzina, ka baznīca pirms 360 gadiem kļūdījusies, piespiežot Galileju atteikties no savu zinātniskās izpētes tēmu brīvas izvēles, tā kavējot zinātnes attīstību. Neraugoties uz šādu vēstures gaitu, antropoloģiskie un psiholoģiskie pētījumi liecina, ka mūsdienu industriālajā kultūrā joprojām gan bērniem, gan pieaugušajiem ir raksturīgi maģiskie uzskati. Kā racionāla, izglītota pieauguša cilvēka prātā sadzīvo ticība maģiskajam ar ticību zinātnei? Vai tas ir kāds erors mūsu smadzeņu datorā?

Visi tam tic!

Ko jūs darāt, kad jūsu automašīnas priekšā ceļam pārskrien melns kaķis? Noticat sliktai zīmei un spļaujat trīs reizes pār plecu vai piebremzējat, lai netraumētu dzīvnieku? Vai varbūt rīkojaties abējādi?

Divdesmitā gadsimta pirmajā pusē kultūras antropoloģijas un attīstības psiholoģijas darbos tika formulēts tradicionālais uzskats par mūsdienu attīstītās sabiedrības ticību maģiskajam. Šis uzskats pauda, ka maģiskā ticība ir vecmodīgs domāšanas veids, kas pastāvēja pagājušajos gadsimtos un joprojām pastāv mazu bērnu un nedaudzu māņticīgu pieaugušo vidū. Un tikai šā gadsimta sākumā zinātnieki sāka aplūkot šo jautājumu no cita aspekta.

2012. gadā psiholoģijas pasniedzējs no Lankasteras Universitātes Eižens Subotskis, bijušais Maskavas Universitātes psiholoģijas docents, veica pētījumu, kurā piedāvāja citādi paraudzīties uz ticību maģiskajam. “Mūsdienu izglītotie pieaugušie nevar tikt iedalīti tādos, kuri tic maģiskajam (t. i., māņticīgos cilvēkos), un tādos, kuri netic. Drīzāk ir tā, ka visi tic maģiskajam, un individuālas atšķirības ir vienīgi tajā, cik dziļi zemapziņā ticība maģiskajam ir paslēpta un cik spēcīga ir psiholoģiskā aizsardzība. Apzināti cilvēks var sevi uzskatīt par pilnībā racionālu personu un noliegt, ka viņš vai viņa tic maģiskajam; neapzināti šis cilvēks var joprojām ticēt maģiskajai cēloņsakarībai.” 

Viens no izskaidrojumiem, kāpēc tā notiek, – maģiskie uzskati vienkārši ir izdzīvojuši racionālajā prātā, jo ir paslēpušies zemapziņā. Subotskis veicis vairākus pētījumus un secinājis: mūsdienu attīstītajās kultūrās pirmsskolas vecuma bērnos ticība maģiskajam parādās kā atļauta, apzināta ticības forma, kas pastāv vienlaikus ar bērna ticību fiziskai cēloņsakarībai un kuru atbalsta sociālā vide. Vecākiem bērniem un pieaugušajiem zinātniskā spiediena un reliģiskās izglītības iespaidā ticība maģiskajam pārvietojas uz zemapziņas sfēru.

Tomēr pētījuma autoram ir radies vēl kāds izskaidrojums, kā cilvēkos saglabājusies ticība maģiskajam, – visa pamatā varētu būt līdzdalības reakcija un jutīgums pret sociālo kontroli, kas izriet no cilvēka ticības dieviem un gariem. “Cilvēki ticēja, ka faraoniem, karaļiem, priesteriem un citiem varas pārstāvjiem bija īpaša saikne ar dieviem un tāpēc tiem piederēja “dievišķās tiesības”, kurām bija jāpaklausa,” teoretizē Subatskis. “Pasaulē, kur valda zinātne, viņi pielāgojās, nometot “veco ādu” (ticību maģiskai dievu un garu varai) un pieņemot “jaunu ādu” (ticību sabiedrības, evolūcijas un dabīgās izlases kārtībai). Varas tronī karaļus un priesterus aizvietoja prezidenti, medicīnas doktori un psiholoģijas eksperti. Tomēr mūsu impulss sekot norādījumiem, ievērot tos un paklausīt joprojām lielā mērā tiek darbināts ar zemapziņas ticību, ka šīs komandas dod būtnes ar pārdabiskām spējām. Atrauts no sava sākotnējā svētā konteksta un pārdēvēts par ietekmējamību, padevību un paklausību, modernā cilvēka jutīgums pret komunikatīvo maģiju izdzīvo, lai gan citādi tas stingri ievēro zinātnisko un racionālo loģiku.” 

Latvieši tic maģiskajam vairāk

Latvijā beidzamajā laikā novērojams gluži vai maģiskās domāšanas izvirdums, par ko liecina milzīgā popularitāte, ko iemantojuši ekstrasensi, dažādi mediji ar maģiskajai ticībai veltītu saturu, paranormālo parādību pētnieki u. tml.

“Maģiskā domāšana ir cēloņsakarību domāšanas veids, kurā darbojas kaut kādas neredzamas enerģijas, kuras nav konstatējusi fizika. Zināmā mērā tas ir kaut kas pretējs zinātniskai domāšanai. Arī ticība kādam intelektam vai saprātam, kam nav smadzeņu (piemēram, dažādiem pārdabiskiem spēkiem, to skaitā spokiem, gariem, karmai). Visos šajos gadījumos cilvēki uztver neredzamas enerģijas, piemēram, astroloģijā ir neredzamas vibrācijas, caur kurām planētas ietekmē cilvēka bioloģisko ķermeni, hormonus utt. Tās, kuras nekonstatē fizika.

Fizikā ir pilnīgi noteikti izdalīti tikai četri spēki, kas darbojas no attāluma: gravitācijas spēks, elektromagnētisms un divi spēki, kas darbojas atoma iekšienē – lielie un mazie kodolspēki. Un tas ir viss. Visi pārējie neredzamie spēki – bioenerģijas, auras utt. –, kā domā zinātne, ir tieši šā cilvēka maģiskā prāta izdomājums,” radio intervijā nesen skaidroja Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārsts psihoterapeits Artūrs Utināns.

Kā vienu no iemesliem, kāpēc Latvijā ticība paranormālajam ir nedaudz spēcīgāka, viņš min to, ka maģiskās domāšanas izplatību ietekmē zinātniskās domāšanas līmenis, kas, piemēram, ir augstāks Skandināvijas valstīs un pat mūsu brāļiem igauņiem, tāpēc ticība paranormālajam un maģijai šajās valstīs ir mazāk izteikta nekā Latvijā.

Maģiskās domāšanas septiņi likumi

1. Objektiem piemīt sava būtība. Vienkāršāk sakot, jebkura lieta var kļūt svēta. Tās var būt gan leģendārā bītla Džona Lenona apskrambātās, cigarešu plankumiem izraibinātās Steinway klavieres, hokeja ripa, kas spēles laikā ielidojusi skatītājos, vai lielai daļai cilvēku, piemēram, laulības gredzens. Šādu personīgu ieguldījumu nedzīvās lietās varētu piesardzīgi saukt arī par sentimentalitāti – kas gan cits ir šī neredzamā nozīme, kas lietām tiek piešķirta, ja ne maģiskā domāšana? Un lietu padara svētu ne jau tās fiziskais izskats, bet gan unikālā vēsture vai pievienotā vērtība, ko tai piešķīris kāda ievērojama cilvēka “maģiskais pieskāriens”.

 2. Simboliem ir vara. Citiem vārdiem sakot, jebkas var nest lāstu. Lietām piešķirtā būtība ne vienmēr ir laba. Faktiski cilvēki spēcīgāk reaģē uz negatīvo nokrāsu nekā pozitīvo, un tas atbilst principam par mikrobu (morāles) izplatīšanos: piliens darvas sabojā medus mucu, bet piliens medus neattīrīs darvas mucu. Vai kāds varētu bez pretestības valkāt slepkavas drēbes, pat ja tās būtu labi izmazgātas? Negatīvo enerģiju ar vienkāršiem mazgāšanas līdzekļiem neattīrīsi.

3. Darbībām ir tālākas sekas – prāts valda pār matēriju. Vēlēšanās, iespējams, ir pats parastākais no visiem maģiskajiem burvju vārdiem, nesaprātīgas un nepamatotas cerības, ka tavām domām ir spēks un enerģija, lai iedarbotos uz pasauli. Kurš gan klusībā kaut ko nevēlas, nopūšot savas dzimšanas dienas tortes sveces?

4. Prāts nezina robežas – ir neskaitāmi piemēri, kur šis princips izpaužas, piemēram, psihokinēzē: hipotētiskā spējā bez fizikālas savstarpējās iedarbības ar prāta palīdzību ietekmēt (kustināt un pacelt gaisā) fizikālus ķermeņus. Mūsu prāts apzinās transcendenci – ārpus laika un telpas stāvošo, ārpus izziņas robežām esošo, pāri pasaulei eksistējošo.

5. Dvēsele turpina dzīvot – nāve nav mūsu gals. Šis princips paver lielas iespējas maģiskajai domāšanai, un pat zinātne interesējas par dzīvi pēc nāves, lai gan par to ir vairāk nezināmā nekā zināmā.

6. Pasaule ir dzīva. Ticēt, ka kosmoss jūt līdzi mūsu vēlmēm, nozīmē, ka tam ir prāts vai dvēsele. Mēs bieži uztveram nedzīvus priekšmetus, it kā tajos būtu iedvests dzīves spēks. No šī aspekta maģiskā domāšana ir izturēšanās pret pasauli, it kā tai piemistu garīgas spējas; ticība, ka dabā visam ir dvēsele, ka pat nedzīvas lietas spēj just un domāt. Tas ir seno tautu priekšstats – animisms (latīņu: anima – dvēsele).

7. Visam ir savs iemesls – visu nosaka liktenis. Pat ja notiekošais ir ārpus mūsu kontroles, tas notiek kāda cēloņa dēļ. Cilvēkiem ir pārāk grūti paciest sāpes un ciešanas, kas tos piemeklē nepelnīti, un vajadzība pēc morālās kārtības varētu izskaidrot, kāpēc tik populāra ir reliģija. Turklāt šī ticība kosmiskajām sakarībām sākas agri, jau bērnībā.