Noklusētā pagātne: kā Helmārs Rudzītis izveidoja lielāko skaņuplašu fabriku Bellacord Elektro

Jauns.lv sadarbībā ar žurnālu “Latvijas Noklusētā Pagātne” publicē rakstu sēriju par Latvijai nozīmīgu pagātnes notikumu aizkulisēm.

Helmārs Rudzītis bija vīrs ar uzņēmēja tvērienu. Šķita, viņš ir izkāpis no kāda Anšlava Eglīša romāna, kur varoņi atrod neparastus veidus, kā panākt neiespējamo. Rudzīti reizēm dēvēja par amerikāni, norādot uz viņa uzņēmīgo un novatorisko pieeju biznesa lietām. Rudzīša aktivitātes brīvvalsts gados padarīja Latviju par grāmatu lielvalsti, ieņemot otro vietu aiz Dānijas pēc izdoto grāmatu skaita uz vienu iedzīvotāju. Savus iecerētos mērķus viņš mēdza izstrādāt un iedzīvināt viens, bet vēlāk rūpīgi piemeklēja nepieciešamos darbiniekus to tālākai attīstīšanai.

Ar brīvdomīgu žurnālu

Helmārs Rudzītis dzimis 1903. gada 20. jūnijā Rīgā. Viņa tēvs bija pavārs, māte – mājsaimniece. Helmārs mācības apguva Pētera reālskolā Kronvalda bulvārī, bet, sākoties Pirmajam pasaules karam, Rudzīšu ģimene pieņēma lēmumu pārcelties uz Petrogradu, uz kurieni tika pārcelta arī reālskola. Līdzās interesei par literatūru zēnu aizrāva arī skatuves māksla. Kabatas naudu, ko deva vecāki, jaunietis krāja, lai varētu apmeklēt teātri un operu. Piepelnīšanās nolūkā viņš piestrādāja par avīžpuiku, bet ilgi šī karjera neturpinājās – kad pie varas nāca boļševiki, brīvā prese beidza pastāvēt.

Atgriežoties Latvijā 1920. gadā, Helmars turpināja mācības Rīgas Valsts tehnikumā, kur sāka izdot skolas žurnālu Saturns. Beidzot vidusskolu, Rudzītis iestājās Latvijas Universitātē – bija nolēmis kļūt par juristu.  Ar studijām Rudzītim vien nepietika, viņš alka aktīvas darbības, lai varētu kaut ko nopelnīt.

Divdesmit gadu vecais students vienojās ar vairākiem preses izdevumiem, ka vāks tiem sludinājumus. Viņš sapulcēja grupiņu studentu un nodibināja sludinājumu biroju Saturns. Drīz vien viņam radās ideja izdot jaunsaimniekiem adresētu kalendāru un gadagrāmatu, bet vēlāk – arī žurnālu. Tā 1924. gadā radās žurnāls Sensācija.

Savā atmiņu grāmatā Manas dzīves dēkas Rudzītis raksta: “Vācijā un Francijā iznāca tādi žurnāli, kas atļāvās kaut ko vairāk nekā tie, kas iznāca Latvijā. Šos žurnālus šad tad varēja tomēr pirkt arī Rīgā. Mēs iedomājamies, ka vajadzētu arī latviešiem radīt kādu izdevumu, kas būtu pārdrošāks par līdzšinējiem. Mēs to iedomājamies kā kaut ko līdzīgu franču žurnāliem La Vie Parisienne, Le Sourire vai vācu Berliner Leben. Tie bija kaut kādi tāli senči tagadējam Pleibojam, un kā jau senči tie bija tālu no tagadējā progresa, no tagadējās atkailinātības.”

Sensācijas saturs bija manāmi vieglprātīgāks un dzīvāks nekā citiem tā laika nedēļas žurnāliem, arī bildes – atklātākas. Līdzās daudziem oriģināldarbiem ievērojamu satura daļu aizņēma tulkojumi. Lielāko daļu pierakstīja pats Rudzītis un otrs žurnāla īpašnieks – Valdemārs Kārkliņš. Kaut nekādus spožus panākumus Sensācija neguva, metiens palēnām pieauga. Bet tad kādā jaukā dienā Iekšlietu ministrijas Preses un biedrību nodaļa, kura jau agrāk meta niknus skatus uz Sensāciju par tās pausto brīvdomību, atņēma īpašniekiem žurnāla izdošanas atļauju. Rudzītis un Kārkliņš nolēma nepadoties un turpināja izdot žurnālu ar citu nosaukumu – Elegance. Jau vēlāk Rudzītis atcerējās: “Kā Sensācija, tā Elegance nebija nekādas naudas bedres. Žurnālam nebija abonentu sistēmas, to pārdeva vienīgi kioskos. Dažu nedēļu to pirka vairāk, laikam tad, ja uz vāka bija pievilcīgāka meitene, citu nedēļu žurnāli kaudzēm nāca atpakaļ no kioskiem. Meitene nebija atradusi piekrišanu. Dažreiz nebija viegli pat segt visus izdevumus. Dzīvību žurnāls tomēr vilka, un galvenais jau mums bija izaicinājums – pastāvēt. Tādēļ sakāve, ko sagādājām Preses nodaļai, bija mums liels gandarījums.”

Žurnāla veidošana, kuru Rudzītis sākumā bija uztvēris kā izaicinājumu, ar laiku kļuva par rutīnas darbu un vairs nedeva ne morālu, ne materiālu gandarījumu. Viņš bija 22 gadus vecs, kad nolēma beigt žurnāla izdošanu un pievērsties kam citam.

Negaidīta veiksme

Jau agrāk Rudzītis bija aizdomājies par grāmatu izdošanu, viņš sprieda: “Biju jau pietiekami piedzīvojis, lai saprastu, ka viss noslēpums ir grāmatu metienā. Mani daudzkārt pārsteidza mūsu tulkotās literatūras nabadzība un grāmatu augstās cenas, salīdzinot ar tautas vairākuma izpeļņu. Ja sietuves strādniece dienā nopelnīja divus latus, veikala pārdevēja 60 latus mēnesī, bet grāmata maksāja piecus vai sešus latus, tad no šādām algām daudz nevarēja atlicināt grāmatām, lai cik tās gribētos lasīt.”

Tolaik, pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū, latviešu grāmatu metieni visbiežāk nepārsniedza 1500–2000 eksemplāru, turklāt bieži vien tie paši nedaudzie eksemplāri gadiem gulēja grāmatnīcu plauktos. Tā kā grāmatas bija dotas grāmatnīcām komisijā, nepārdotie eksemplāri pēc kāda laika atgriezās pie izdevēja. Rudzītis izrēķināja: ja būs 5000 pircēju, viņš varēs izdot labu grāmatu par 1 latu. Un tā – 1926. gadā viņš nodibināja apgādu Grāmatu Draugs. Rudzītis labi apzinājās, ka pasākums ir diezgan pārdrošs. Turklāt viņš bija iecerējis gada laikā izdot 24 grāmatas, ik mēnesi – divas. Un katra grāmata maksās tikai vienu latu! Rudzītis izveidoja līdz tam nepielietotu grāmatu izplatīšanas sistēmu, kas paredzēja, ka grāmatas varēs saņemt tikai abonenti, grāmatnīcā tās nebūs nopērkamas.

1926. gada rudenī Jaunākajās Ziņās parādījās uzmanību piesaistošs sludinājums: “Grāmatas par brīvu!” Tikai par piegādāšanu vai piesūtīšanu pa pastu bija jāsamaksā viens lats. Ik mēneša sākumā un vidū abonentiem bija apsolīta viena grāmata – divdesmit četras gadā. Sērija tika nodēvēta par Vērtīgo grāmatu virkni. Par vienu latu tika piedāvāti Kellermeņa, Dostojevska, Balzaka, Zūdermaņa, Igo, Strindberga, Rolāna, Mopasāna, Farēra, Merežkovska, arī toreiz ļoti populārā autora Dekobrā un vēl citi darbi. Programma bija raiba un daudzpusīga.

Sludinājumam avīzē bija pievienots pasūtīšanas kupons, potenciālais lasītājs ne ar ko neriskēja. Bija tikai jāizgriež kupons, jāieraksta savs vārds, adrese un jānosūta.

Par pirmo lata grāmatu Rudzītis bija izvēlējies Bernharda Kellermaņa romānu Idiots. Un tad notika tas, ko neviens neparedzēja: “Jau pēc pāris dienām sākās plūdi. Vēstuļu plūdi. Biju gan cerējis, ka ik dienas saņemšu kādu kaudzīti pasūtinājumu. Bet pastnieki sāka jau pirmajās dienās stiept lielus vēstuļu saiņus. Pēc pāris dienām saiņu vietā pastnieki jau aizelsušies stiepa Pēterbaznīcas laukuma nama augšstāvā maisus ar vēstulēm. Atvērt vien šīs vēstules, kur nu vēl izšķirot pasūtinājumus pēc pilsētām un rajoniem, bija milzu darbs. Steigā pieņēmu vēl divas darbinieces, tad vēl divas un visu šķirošanas un kārtošanas darbu pārraudzīju kopā ar savu draugu Aleksandru Medni, kas jau agrāk bija darbojies manos pasākumos.”

Revolūcija latviešu grāmatniecībā

Rudzīša apgāds iespieda ne tikai agrāk plānotos 5000 eksemplāru, bet visus pasūtītos – pāri 18 tūkstošiem. Grāmata sanāca itin glīta, tā bija brošēta krējuma krāsas kartona vākos. Atverot grāmatu, tās pirmajā lappusē lasītājs ieraudzīja Sigismunda Vidberga zīmēto apgāda grāmatu zīmi GD. Šie divi Vidberga zīmētie burti kļuva par apgāda firmas zīmi, tie bija uz visām turpmākajām Grāmatu Drauga izdotajām grāmatām.

Novērtējot panākumus, Rudzītis atzīmēja: “Tā bija nepieredzēta un necerēta, bet acīmredzot nepieciešama un gaidīta revolūcija latviešu grāmatniecībā. Grāmatas piepeši iespiedās pat tur, kur gadiem bija valdījusi vienīgi Dziesmu grāmata, Bībele un kalendārs. Vislielākā nozīme lata grāmatu pasākumam, manuprāt, ir tā, ka viens otrs, kas bija tikai aiz ziņkārības pieteicies, tagad pievērsās grāmatu lasīšanai. Un dažs, kas pirmo reizi krita par upuri grāmatai, no šīs slimības vairs nekad neatlaba. To pierādīja turpmākie gadi. Lata grāmatu iznākšana pavēra grāmatām ceļu pie visplašākām masām. Latviešu lasītājiem – svešvalodu nepratējiem – pavērās pasaules literatūras durvis.”

Apgāda Grāmatu Draugs negaidītais izrāviens radīja pamatīgu satraukumu konkurentos. Jaunākajās Ziņās parādījās sludinājumi, ka Grāmatu izdevēju un tirgotāju biedrība iesaka neielaisties Grāmatu Drauga apšaubāmajos pasākumos. Vairāki izdevēji pat uzrakstīja iesniegumu policijai, lai pārbauda Rudzīša darbību, jo tur varētu būt krāpniecība. Un tiešām policisti ieradās apgādā, lai parunātu ar Rudzīti. Kad situācija noskaidrojās, policisti palūdza ierakstīt arī viņus Grāmatu Drauga abonentu sarakstā.

Ar laiku Rudzīša apgāds uzņēma apgriezienus. “Biju rēķinājies ar 5000 abonentiem. Nu man bija 18 000. Es varēju daudzko vairāk atļauties. Biju solījies dot tikai tulkojumus. Bet kādēļ tagad, ja man tas iespējams, brīvās vietas neaizpildīt ar latviešu rakstnieku darbiem? Tas maniem nākotnes kolēgām no izdevēju biedrības būtu vēl viens rūgts kumoss. To norīt viņi, skriedami pēc policijas, bija pelnījuši. Bet vai latviešu autori gribēs dot savus darbus jaunam apgādam?”

Drīz vien Rudzītis vienojās ar rakstnieku Pāvilu Rozīti par viņa romāna Divas sejas izdošanu.  Runas par Rozīša darījumu ar Grāmatu Draugu un viņa romāna nonākšanu milzu metienā kā ugunsgrēks izplatījās Rīgas literātu aprindās. Kafejnīcās literātiem bija, par ko runāt, jo viņi labi pazina Rozīti. Ja reiz viņš bija nodevis savu darbu Grāmatu Draugam, tad par labu samaksu. Rozītis par velti nemēdza strādāt. Un bagātīgi honorāri labi smaržo. Turpmāk īpaši uzaicinājumi vairs nebija vajadzīgi, rakstnieki paši atrada ceļu līdz Grāmatu Draugam.

Incidents ar Vācijas sūtni

Rudzītis sprieda, ka dzelzs jākaļ, kamēr tā ir karsta, un sāka izdot grāmatas arī krievu valodā. “Krievu grāmatām tirgus bija neaprobežots, jo krievu emigranti bija izkaisīti visā pasaulē. Turklāt grāmatas krievu valodā jau nelasīja emigranti vien. Tika sameklēti pārstāvji, un drīz Grāmatu Drauga grāmatas ceļoja pāri Latvijas robežām. Visplašākais noiets pēc Latvijas bija Lietuvā un Polijā.

Mēnesī apgāds izdeva četras grāmatas latviešu valodā, bet divas – krievu. Pavisam – 72 grāmatas gadā. Grāmatu Drauga grāmatas iespieda vai teju visās iespējamās spiestuvēs. Drīz vien Rudzītis saprata, ka nepieciešams izveidot pašam savu tipogrāfiju.

1928. gadā Pēterbaznīcas laukumā porcelāna fabrikantu Kuzņecovu namā viņš noīrēja telpas un novietoja jaunas poligrāfiskās mašīnas. Pēc neilga laika tur sāka klabēt saliekamās mašīnas un rūca lielās Europa iespiežamās mašīnas, kā arī mazākas preses, gatavojot apvākus un ilustratīvos pielikumus. Sāka darboties Latvijā pirmā automātiskā locīšanas mašīna, kas salocīja iespiestās loksnes. Arī iespiežamās mašīnas bija apgādātas ar automātisko pielicēju, kas uzsūca loksnes un automātiski laida tās mašīnā. Agrāk šo darbu veica strādnieki.

Tipogrāfijas atklāšanā piedalījās daudzi rakstnieki un dzejnieki, kuri šo pasākumu atzīmēja ar kādu stiprāku malku. Viens no pasākuma apmeklētājiem bija dzejnieks Edvarts Virza, kas savu sajūsmu par tipogrāfiju pauda dzejā. Savās atmiņās Rudzītis atceras: “Beidzot vai nu sajūsma, vai padzēriena glāzīte bija dzejnieku tā nogurdinājusi, ka manam palīgam Aleksandram Mednim dzejnieks bija jāpavada mājās. Tālo ceļu no Pēterbaznīcas laukuma līdz savam dzīvoklim dzejnieks tomēr gribējis mērot kājām. Tā abi svētītāji staigājuši pa Rīgas ielām, un Virza visu ceļu aizrautīgi deklamējis savus dzejoļus. Pazīstot Virzas izcilās dzejas lasīšanas spējas, man žēl, ka toreiz pats nevarēju viņu pavadīt. Būtu bijusi bauda noklausīties dzejnieka improvizēto priekšnesumu naksnīgajās Rīgas ielās.”

Savās atmiņās Helmars Rudzītis piemin kādu incidentu, kas saistīts ar Ēriha Marijas Remarka romāna Trīs draugi izdošanu. Tiklīdz Jaunākajās Ziņās parādījies sludinājums par Trīs draugiem, Sabiedrisko lietu ministrijas Preses nodaļa ziņojusi apgāda vadībai, ka grāmata tiks konfiscēta. Rudzītis bijis nesaprašanā – kāpēc? Grāmatā taču nav nekā piedauzīga! Sabiedrisko lietu ministrijas Preses nodaļas pārstāvji skaidrojuši, ka tāds rīkojums esot pienācis no Ārlietu ministrijas. Savukārt Ārlietu ministrijā atbildēja, ka grāmata esot jāaizliedz, jo to pieprasot Vācijas sūtnis. Tolaik Vācijā pie varas bija Ādolfs Hittlers, un Remarka romāni šajā valstī bija aizliegti. Rudzītis bija sašutis – kādas gan Vācijas sūtnim ir tiesības noteikt, ko izdod un lasa Latvijā? Runājot ar Ārlietu ministrijas pārstāvjiem, apgāda vadītājs norādīja, ka viņš jau ir noslēdzis par grāmatas izdošanu līgumu ar iespaidīgu ārzemju apgādu, kam ir plaši sakari. Remarka grāmata izdota jau vairākās valstīs un valodās, citās to vēl gatavo, visur tā ir atļauta. Kādu iespaidu tas atstās sabiedrībā, ja Latvijā šo grāmatu aizliegs? Droši vien, ka par to rakstīs laikraksti. Un, ja to daudzinās prese, diezin vai tas būs patīkami valdībai. Pēc tāda skaidrojuma Ārlietu ministrijas Preses nodaļas pārstāvji kļuva domīgi un sazinājās ar ārlietu ministru, un beigu beigās vienojās par kompromisu. Grāmatu varēja izdot un arī reklamēt katalogā, taču nedrīkstēja reklamēt presē, lai nekaitinātu Vācijas sūtni.

Ar plašu modernu fabriku

Trīsdesmito gadu sākumā Helmārs Rudzītis bija pārņemts ar ideju izdot skaņuplates. Viņš nopirka skaņuplašu fabriku Berlīnē, visu iekārtu nomontēja, pārveda uz Rīgu un to visu uzstādīja Kalnciema ielā 40. Viņa fabrika bija spējīga ražot visu, kas nepieciešams skaņuplatēm. Lielākās un smagākās bija mašīnas, kas gatavoja plašu masu. Vēl bija plašu spiedes, galvanizēšanas iekārtas, tvaika katls, slīpēšanas ierīces un daudz kas cits. Kad visas mašīnas bija savā vietā, sāka kūpēt fabrikas skurstenis.

Protams, tas vēl nebija viss. Bez plašu ražošanas bija vajadzīgas telpas, kur tās ieskaņot. Bija nepieciešama studija ar labu akustiku. Tolaik tāda studija bija vienīgi Radiofonam, kas bija valsts uzņēmums un ar telpu izīrēšanu nenodarbojās. Radiofons bija pakļauts Satiksmes ministrijai, un šo ministriju toreiz vadīja Bernhards Einbergs. Rudzītis devās pie ministra, un abi vienojās, ka Rudzītis drīkst lietot Radiofona studiju saviem ieskaņojumiem, bet Radiofons – viņa ierakstu tehniku saviem ieskaņojumiem.

Skaņuplašu fabrikai tika dots daiļskanīgs nosaukums Bellacord Electro, bet tautā to vienkārši sauca par Belakordu. Viena no pirmajām platēm, kas tūliņ guva lielu popularitāti, bija Jāņa Āres iedziedātā Ak, kaut man Daliņa kājas būtu. Soļotājs Jānis Daliņš tobrīd bija tēvijas varonis, sporta zvaigzne numur viens – 1932. gada Losandželosas vasaras olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs; tā bija pirmā olimpiskā medaļa, kas iegūta, startējot zem Latvijas karoga.

Nevar nepieminēt, ka tolaik ražotajām 25 centimetru platēm skaņas ilgums bija tikai trīs minūtes, bet 30 centimetru platēm – piecas. Savukārt plašu atskaņotāji bija ar roku uzgriežami, galvenokārt pārnēsājamie, tā sauktie kofera patafoni.

Mūžīgais students

Helmārs Rudzītis bija ģimenes cilvēks. 1931. gadā viņš apprecējās ar sava apgāda darbinieci Lūciju Sukuts, taču šai savienībai nebija lemts ilgs mūžs. Otru reizi laulības ostā Rudzītis iestūrēja 1937. gadā – ar Austru Plūci viņš bija iepazinies Radiofonā. Kā Rudzītis raksta savās atmiņās, tā bijusi iemīlēšanās no pirmā acu skatiena. Abu attiecības stiprināja kopīgas intereses – grāmatas, teātris un mūzika. Kad abi iepazinās, Austra Radiofonā strādāja par mašīnrakstītāju un studēja Angļu institūtā, kuru drīz vien pabeidza. Austra bija labs palīgs izdevniecības darbā – izvēlējās tulkošanai daudzas grāmatas un dažas arī pati iztulkoja. 1938. gada oktobrī ģimenē piedzima dēls Lotārs, bet 1942. gadā – meita Jalna.

Interesanti, ka darbīgais uzņēmējs Rudzītis daudzus gadus bija students un nekādi nespēja pabeigt augstskolu, jo pilnībā bija atdevies darbam. Latvijas Universitātē Tiesību zinātņu fakultātē viņš iestājās jau 1922. gadā un ik pa laikam nolika pa kādam eksāmenam, lai viņu no universitātes pavisam neizmestu. Viņš sevi sauca par mūžīgo studentu un tikai pēc 17 gadiem beidzot saņēmās un beidza augstskolu. Tieslietu maģistra diplomu viņš saņēma 1939. gada 23. oktobrī.

Vasaras kopā ar ģimeni viņš parasti aizvadīja Jūrmalā, kur bija iegādājies vasarnīcu. Tā atradās gandrīz vai pie pašas jūras – Lielupē, Kāpu prospektā. Vasarnīcai bija liels dārzs, kas pieslēdzās priežu mežam un jūras kāpām, – no rītiem varēja vienkārši pavērt vārtiņus uz pludmali un izbaudīt atspirdzinošās jūras peldes. Vasarnīcā Rudzītis ar ģimeni nodzīvoja visas vasaras līdz pat Latvijas atstāšanai, izņemot 1941. gada vasaras pirmo pusi, kad vasarnīcu nacionalizēja boļševiki.

Bez rakstiskiem līgumiem

Pamatīgas korekcijas dzīvē ieviesa 1940. gads, kad PSRS okupēja Latviju. Padomju režīms likvidēja apgādu un nacionalizēja skaņu plašu fabriku. Vācu okupācijas laikā Rudzītim izdevās daļēji atjaunot šo uzņēmumu darbību, taču saimniekošana nebija ilga. Kad 1944. gadā Sarkanā armija atkal iesoļoja Latvijā, uzņēmējs ar ģimeni nolēma emigrēt. 

Savu iedzimto aktivitāti viņš nezaudēja arī svešumā. Vispirms Vācijas bēgļu nometnē Eslingenē, pulcinot ap sevi Rietumos nonākušos literātus, viņš izdeva žurnālu Laiks, bet 1949. gadā, kad jau dzīvoja Ņujorkā, uzņēmās ar tādu pašu nosaukumu sākt laikraksta izdošanu. Tas bija paredzēts visos pasaules vējos izklīdušo trimdinieku kopā turēšanai.

Ņujorkā Rudzītis atjaunoja arī Grāmatu Drauga darbību, ar to pašu apgāda zīmi, ko pirmajai grāmatai 1926. gadā darināja Sigismunds Vidbergs. Kaut Rudzītis nekandidēja uz sabiedriskiem amatiem, apstākļu spiests, viņš tos veica itin sekmīgi. Kā stāsta zinātāji, tūlīt pēc kara viņš izglābis veselu bēgļu grupu no atdošanas krieviem un, nonācis ASV, ar sava laikraksta palīdzību vadījis kampaņu, lai bijušie leģionāri varētu ieceļot Amerikā. Viņš bija cilvēks, uz kuru droši varēja paļauties. Rudzītis atcerējās: “Savā garajā izdevēja mūžā pavisam reti esmu ar kādu latviešu rakstnieku vai tulkotāju slēdzis rakstisku līgumu. Latvijā pietika ar vārdisku norunu vai rokas spiedienu, trimdā – ar vēstuļu apmaiņu vai telefonisku sarunu. Rakstnieki zina, ka savus solījumus vienmēr esmu pildījis, ne viņiem, ne man rakstiski līgumi nav bijuši vajadzīgi. Un nekad visos garajos gados ne ar vienu autoru pārpratumu nav bijis.”

Helmars Rudzītis nodzīvoja garu mūžu un piedzīvoja Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu. 1993. gadā Latvijas Zinātņu akadēmija viņam piešķīra Goda doktora grādu, savukārt divus gadus vēlāk viņš saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Mūža nogali viņš aizvadīja Džordžijas štata pilsētā Rosvelā. Darbīgais uzņēmējs sasniedza 98 gadu vecumu, viņa sirds pārstāja pukstēt 2001. gada 12. jūlijā.

"Latvijas Noklusētā Pagātne" jaunākajā numurā lasi:

Regīna Razuma kino nonāca vēl pirms 20 gadu vecuma sasniegšanas, kad viņu filmā "Tauriņdeja" epizodiskā lomā uzaicināja filmēties režisors Oļģerts Dunkers. Tā kino ieguva vienu no sievišķīgākajām latviešu aktrisēm, kuru atceramies no daudzām  leģendārām kinofilmām.

"No mūsdienu perspektīvas ir grūti to saprast un nešausmināties, taču kaķis ļoti ilgstoši primāri tika uztverts nevis kā mājdzīvnieks, bet gan kā kažokzvērs," stāsta zooarheologs Eduards Plankājs. Kā mēs to zinām? Pateicoties arheologiem! Un zinām ne tikai par kaķiem, bet arī par mūsu senču attiecībām ar zirgiem un suņiem.

Kurš gan nav redzējis Vērmaņdārzā uzstādītās lauvu skulptūras? Taču tikai retais zina, ka šogad aprit 140 gadu kopš to uzstādīšanas. Un vēl mazāk būs to, kuri zina, ka Vērmaņdārza lauvām ir dvīņubrāļi, kas atrodas pavisam citā Latvijas pilsētā.

Iegādājies žurnāla "Latvijas Noklusētā Pagātne" jaunāko numuru preses tirdzniecības vietās!