Latvijas noslēpumi: kā radies Imantas mikrorajona nosaukums?

Pretstatā Vecrīgai, centram un tā sauktajai tuvējai Pārdaugavai mikrorajoni parasti tiek uztverti kā Rīgas neiedvesmojošākie, nomācošākie un vēstures ziņā nabadzīgākie pilsētas nostūri. Lielā mērā tā arī ir, tomēr jāatzīst, ka tikai retos gadījumos mikrorajoni Rīgā tika būvēti pilnīgi tukšās pļavās, – lielākā daļa no padomju laika dzīvojamajiem masīviem izauga nomalēs, kur jau pastāvēja vai veidojās pilsētvide, galvenokārt mazstāvu apbūve.

Daudzi Rīgas nomaļu vietvārdi ir pārmantoti no kādreizējo 18. un 19. gadsimta muižiņu vārdiem, tomēr mikrorajonu nosaukumos saprotamu ideoloģisku apsvērumu dēļ no tiem izvairījās.

Interesants ir Imantas piemērs. Lai gan plašākas teritorijas apzīmējumu un līdz ar to lielāku nozīmi šis vietvārds ieguva, tieši uzbūvējot mikrorajonus 20. gadsimta septiņdesmitajos gados, tomēr Imantas vārda klātbūtne šai apkaimē ir senāka, un to datēt un lokalizēt iespējams ļoti konkrēti.

Imantas vārda sākumi Rīgā ir saistīti ar pilsētas rūpniecisko pagātni – tā sauca lauksaimniecības mašīnu fabriku, ko 1913. gadā Anniņmuižas ielas (tagadējā Jūrmalas gatve) un Mazās Kandavas ielas stūrī izveidoja četri latviešu amatnieki. Katrs biedrs iemaksāja 500 rubļus un ķērās pie mazāko lauksaimniecības mašīnu būves.

Atšķirībā no citiem nozīmīgākajiem Rīgas mašīnbūves uzņēmumiem, kas atbilstoši tā laika ekonomiskās globalizācijas situācijai nesa internacionālus nosaukumus ("Union", "Phönix", "Sirius", "Motor" vai "Russo-Balt"), šīs ražotnes nosaukums reprezentēja neslēpti nacionālromantisku ievirzi, atsaucoties uz lībiešu–latviešu varoni un brīvības simbolu, kas “nevaid miris” no tobrīd aktuālās Alfrēda Kalniņa dziesmas (komponēta 1903. gadā, bet plašāku skanējumu ieguvusi V Dziesmu svētkos 1910. gadā). Tai pamatā bija Andreja Pumpura 1874. gadā sarakstītais dzejolis, kas savukārt bija radies, iedvesmojoties no Garlība Merķeļa 1802. gadā izdotās teikas Vanems Imanta. Ko savukārt bija iedvesmojis Indriķa hronikā pieminētais lībiešu virsaitis Imanta (jeb Imauts).

Pirmie "Imantas" ražojumi izrādījās teicami un atrada noņēmējus vietējā tirgū, un jau pēc gada sabiedrība nodarbināja 65 strādniekus. Pirmā pasaules kara laikā rūpnīca bija spiesta pārtraukt darbību, bet 1920. gadā trīs no sākotnējiem dibinātājiem – Jānis Blosfelds, Fricis Vādzemnieks un Matīss Dēls – to atjaunoja. Nākamajos gados tajā tika ražotas dažādas lauksaimniecības ierīces graudu vētīšanai, salmu griešanai, sēklu tīrīšanai, zemes blietēšanai, arī sējmašīnas. Ik gadus izlaižot vairākus tūkstošus dažādu mašīnu, daudzi ražojumi tika eksportēti uz Lietuvu, Igauniju, Krieviju. Pie fabrikas darbojās arī čuguna lietuve. Taču visslavenākais fabrikas izstrādājums bija leģendārā kuļmašīna Imanta – to noteikti var dēvēt par vienu no agrārās starpkaru laikmeta Latvijas ikonām.  

1924. gadā Rīgas pilsētas administratīvajās robežās iekļāva plašas teritorijas Pārdaugavā, arī rūpnīcas tuvumā esošo muižu zemes. 1926. gadā fabrikas īpašnieki bijušajā Anniņmuižas teritorijā kopā ar strādniekiem nodibināja mājokļu kooperatīvu Imanta ar mērķi katram tā biedram piešķirt zemi, lai uz tās uzceltu ģimenes māju. Šā laikmeta liecība ir Progresa, Kooperatīva un Imantas ielas, kuru optimisma pilnie nosaukumi bija pietiekami nekaitīgi, lai netiktu mainīti padomju laikos atšķirībā no Vienības ielas, kas tika pārdēvēta par Vecumnieku ielu. Trīsdesmito gadu beigās šis rajons tika dēvēts par Imantciemu. Līdz Otrajam pasaules karam tur bija sabūvēts apmēram 60 māju.

Pēckara gados, kad Rīgas attīstību noteica forsētā industrializācija un vērienīgā imigrācija no PSRS, pilsētas izplešanās notika, būvējot liela mēroga dzīvojamos rajonus agrākajās nomalēs. Pēc vienota plānojuma pieci mikrorajoni 60.–70. gados tika izbūvēti uz bijušajām Anniņmuižas, Zolitūdes muižas, Lielās un Mazās Dammes muižas zemēm, taču šie nosaukumi padomju Rīgas kartē neparādījās, – jaunais rajons pārmantoja vēsturiski nesenāko, bet apkaimē jau iesakņoto Imantas vārdu, ko papildināja cipari no viens līdz pieci. Imanta I bija pirmā un aptvēra kādreizējā Imantciema teritoriju, privātmāju apbūvi atstājot starp piecu un deviņu stāvu ēkām.

Tā izsekojot Imantas vārda ģenealoģijai, var apgalvot, ka aptuveni 50 tūkstoši tagadējo Imantas iedzīvotāju par sava rajona vārdu var pateikties ne vien Livonijas Indriķim, Garlībam Merķelim un Andrejam Pumpuram, bet, iespējams, vēl vairāk – dažiem jauniem latviešu uzņēmējiem, kas šādu nosaukumu deva savam uzņēmumam tagadējās Imantas pašā malā.

Interesanti, ka divdesmito gadu Imantā pastāvēja Progresa, Kooperatīva un Imantas iela. Vēlāk padomju varai šie nosaukumi likās ideoloģiski nekaitīgi, tādēļ tos neaiztika atšķirībā no Vienības ielas, ko katram gadījumam pārdēvēja par Vecumnieku ielu.