Latvijas noslēpumi - kuršu ķoniņi. Brīvinieki kopš senlaikiem

Konsultē vēstures zinātnieks Mg. hist. Agris Dzenis.

Vēl 15. gadsimta vidū ordeņa zemēs lēņu saņēmēji pārsvarā bija vietējās izcelsmes cilvēki. Tikai gadsimta otrajā pusē lēņus sāka piešķirt vācu lēņa vīriem, no kuriem vēlāk izveidojās Kurzemes vācu muižniecība kā noslēgta korporācija. Pēc Livonijas sabrukuma Kurzemē politisko varu ieguva vācu muižnieki no vācu lēņu vīru kārtas. Kamēr latviešu lēņu vīru muižas bija un palika viņu vēsturiski no laika gala apdzīvotie ciemi.

Tikai nav ļauts braukt četrjūgā

Jau hercoga Jēkaba laikā Kuldīgas hercoga muižas pārvaldnieki mēģināja uzspiest kuršu ķoniņiem klaušas. Militārais dienests netika pieprasīts, tomēr strīds auga augumā, un hercogs Jēkabs bija spiests ar savu rīkojumu aizstāvēt ķoniņus pret šādiem tīkojumiem. Spriežot pēc nostāstiem, ķoniņiem ar hercogu bijušas labas attiecības. Viņš ierobežojis latviešus tikai vienā lietā – ķoniņiem nav bijis ļauts braukt pa Kurzemi četrjūgā, kas bijusi tikai hercogu kārtas privilēģija.

Tomēr muižkungu patvaļa pieauga, un 17. gadsimta beigās ķoniņiem nelikumīgi uzspieda maksāt zemes nodokli. Pēc lielā mēra 1710. gadā viņiem nācās iet arī klaušās. No lēņuvīru statusa ķoniņi bija nospiesti pakāpi zemāk un skaitījās brīvzemnieki. Tiesiskā lejupslīde skaidrojama ar nacionālajām pretrunām, kas hercogistes laikā sāka izpausties gan politikā, gan arī saimnieciskajā dzīvē. Pēc baznīcas reformācijas bija jūtams ievērojams naidīgums pret zemniecību. Lutera ideoloģija nodalīja zemnieku kārtu kā zemāko. Šāda attieksme ieviesās Vācijā un drīz vien arī Livonijā, kur zemā kārta turklāt tika attiecināta arī uz tautību.

Bet kuršu ķoniņi nepadevās un 18. gadsimta otrajā pusē rakstīja lūgumu hercogam atjaunot ķoniņu tiesības, atbrīvot viņus no klaušām, nodevām un atzīt zemi par privātīpašumu. Ar Kuldīgas virspilskunga Gideona Heinriha fon Zasa atbalstu koniņi sāka tiesvedību sākumā Kurzemes, bet vēlāk arī Krievijas tiesu iestādēs. 1884. gadā Krievijas senāts atzina, ka kuršu ķoniņi uzskatāmi par īpašu priviliģētu kārtu, kas atbrīvoti no visām klaušām, nodevām un arī karadienesta. Tiesāšanās prasīja dzimtu vienotību, lielu neatlaidību un līdzekļus: tiesas un honorāri advokātiem izmaksāja 300 rubļus gadā. Tolaik milzīgo naudu spēja samaksāt sešas ķoniņu dzimtas kopā – vienīgās no latviešu lēņuvīru pēctečiem, kam izdevās atjaunot savu senču tiesības.

Līdz 1929. gadam brīvciemu zeme juridiski skaitījās kopīpašums, kaut paši ķoniņi bija sākuši to sadalīt. Starp zemes gabaliem nebija kartē iezīmētas robežas, arī zemesgrāmatā šie īpašumi nebija ierakstīti, tāpēc ķoniņu vidū nereti izcēlās strīdi un tā arī neizdevās nonākt pie vienota lēmuma. Brīvciemu autonomiju likvidēja nevis tā vai cita okupācijas vara, kā varētu domāt, bet gan Latvijas valsts: 1918. gada 10. decembrī ar likumu likvidēja muižniecības privilēģijas, kuras attiecināja arī uz kuršu ķoniņiem. Un 1929. gadā izdeva likumu Par Kuldīgas apriņķa brīvciemu sadalīšanu viensētās, tas norisēja administratīvā kārtā. Mūsdienās vienīgie, kas dzīvo senču zemē Ķoniņciemā, ir Juris un Inita Peniķi. Bet pēdējais kopš Livonijas ordeņa laika joprojām saglabātais ķoniņu brīvciems jābrauc lūkot Muhu salā Igaunijā.

Peniķi, Tontegodes, Vidiņi, Bergholci, Šmēdiņi, Šmiti

Uz katra lēņa izveidojās dzimtas piederīgo apdzīvots brīvciems. Kuršu ķoniņi kā sešu lēņuvīru dzimtu apvienība izveidojās 17. gadsimta sākumā, un līdz tam apzīmējumu kuršu ķoniņi attiecināja tikai uz Peniķu dzimtu. Šai pazīstamākajai ķoniņu dzimtai laikposmā no 1439. gada līdz 1504. gadam tika piešķirti 6 arkli (vairāk nekā 700 ha) zemes. Peniķu dzimtas vīri bija Livonijas ordeņa kuršu lēņuvīru vieglās kavalērijas pulka komandieri jeb karodznieki, tāpēc Peniķu apdzīvotā Ķoniņciema ģerbonī ir attēlots jātnieks ar karogu. Ciema centrā gadu desmitiem slējās Peniķa stabs – divus metrus augsts, darināts no ozolkoka un rotāts ar ciema ģerboni. 1940. gadā neilgi pēc Latvijas okupācijas stabs nogāzās un vairs netika atjaunots. Bet ģerboņa glezna joprojām glabājas Liepājas muzejā.

Senākā zināmā kuršu ķoniņu dzimta ir Tontegodes. 1320. gadā Lēņa grāmatā ierakstīts, ka Tontegodem piešķirti divi arkli (apmēram 220 ha) zemes pie Vilgāles ezera tagadējā Turlavas pagastā. Pliķu un Viesalgu ciemi piederēja Tontegodiem.

Viņi saņēmuši lēni par to, ka karu laikos reiz pliki pārpeldējuši pāri Daugavai un atsējuši pretinieka plostus. Kareivji nav varējuši pārcelties uz pretējo krastu. Tāpēc arī viens no Tontegodu ciemiem nodēvēts par Pliķiem. Tas ir goda nosaukums, bez nievājošas pieskaņas.

1503. gadā tagadējā Vārmes pagastā lēni saņēma Dragūni, kas kopš 19. gadsimta ir zināmi kā Vidiņi. Izveidojās Dragūnciems. Padures pagastā 1546. gadā lēnis piešķirts Bertoldu dzimtai – kopš 19. gadsimta Bergholciem. Izveidojās Sausgaļciems. Vēl pirms 1500. gada Turlavas pagastā lēni saņēma Šmēdiņi un izveidoja Ziemeļciemu. Tajā pašā pagastā 50 gadus vēlāk lēni piešķīra Kalēju dzimtai, kuras pēcteči 19. gadsimtā pieņēma uzvārdu Šmiti.

Ķoniņu ciemi bija administratīvi pašpārvaldes veidojumi. Ciema priekšgalā bija vēlēts vecākais jeb burmeistars. Par sīkām nekārtībām viņš varēja uzlikt nelielu naudas sodu un pāris dienu cietumsodu, kā arī pārstāvēt ciemu juridiskos darījumos. Pie burmeistara glabājās ciema dokumenti un arī lēņu grāmatas. Katram brīvciemam bija savs spiedogs ar ģerboni. Gandrīz visos bija attēloti jātnieki, tikai Kalējciema ģerboni rotāja laktas un divu veseru atveids.

17. gadsimtā ķoniņi bija norobežojušies no apkārtnes zemniekiem. Daudzi domāja, ka viņi ir kļuvuši lepni, kaut patiesībā tas bija veids, kā saglabāt savu neatkarību. Nebija pieļaujams, ka ķoniņos ieprecas dzimtzemnieks, jo pēc hercogistes likumiem par dzimtzemniekiem kļuva visi viņa pēcnācēji. Dzimtas saprecējās savā starpā un šo tradīciju atmeta tikai 19. gadsimtā.

Brīvciemu sievietes bija daudz līdztiesīgākas sabiedrības locekles nekā apkārtējo zemnieku sētu sievas, kur valdīja pārsvarā patriarhāls ģimenes modelis. Vēl raksturīgi, ka ķoniņciemos ievērojami pozitīvāk izturējās pret ārlaulībā dzimušiem bērniem. 19. gadsimtā ķoniņiem pārmeta noslēgtību un nevēlēšanos skolot savus bērnus. Tas gan ir apšaubāmi, jo daudzi ķoniņi studēja un nodarbojās ar uzņēmējdarbību, uzdienējās karadienestā līdz virsnieku pakāpei. Taču pamatā zināšanas ieguva mājmācībā, kas kvalitātes ziņā neatpalika no pagastskolas līmeņa. Ciemos dzīvoja arī daudzi, kas nepiederēja ķoniņu kārtai: tirgotāji, amatnieki no Vācijas, tāpēc ķoniņiem bija iespējas pārņemt zināšanas, piemēram, vācu valodu viņi prata bez akcenta.

Velna alus, pličāšana un svētmeži

Noslēgtās ķoniņu ciemu kultūras iespaidā ilgi saglabājās daudzas arhaiskās kultūras pazīmes, piemēram, svētku svinēšana ķoniņciemos notika varen vērienīgi, kaut Kurzemes hercogistes laikā dzimtzemniekiem bija aizliegts svinēt kāzas ilgāk par divām dienām un bēres un kristības ilgāk par vienu dienu. Ķoniņu ciemos šis aizliegums nebija spēkā, un cilvēka mūža svinamās dienas godāja vismaz trīs dienas un pat līdz visām septiņām dienām. Ja vienās mājās gatavojās svētkiem, arī citās brūvēja alu un gatavoja uzkodas. Pirmā svinību diena pagāja godu mājā, bet nākamajās viesi gāja pie kaimiņiem. Katrā mājā pavadīja tieši tik daudz laika, cik nepieciešams visa alus izdzeršanai. Laikam tāpēc 19. gadsimtā ķoniņi bija izpelnījušies lielu alus dzērāju slavu. Viņiem bija augsts pašlepnums par savu īpašo stāvokli, bet nebija augstprātības, un dzīrēs viņi ielūdza arī apkārtnes zemniekus. Ķoniņi bija izslavēti ar savu viesmīlību, katru viesi no mājām izvadīja, pamatīgi pacienātu, nežēloja ne ēdienu, ne dzērienu.

Taču par nelabvēļiem ķoniņi pasmējās smalki un nesaudzīgi – pacienāja ar velna alu. Kad misa vēl nav pilnībā atdzisusi, pielika raugu un kubulu apsedza ar aitādām. Alus sāka rūgt, vēl karsts būdams, un sarūga īpaši stiprs. Pēc garšas tāds pats kā parastais, un arī stiprums nešķiet atšķirīgs, bet, ceļoties kājās, cilvēks ar skaidru prātu saprot, ka paiet nevar itin nemaz un, lai tiktu uz priekšu, jāmetas rāpus.

Savukārt sievām godos bijusi tradīcija izliet alu pa galda virsu, sasēst apkārt un dziedot taktī sist ar plaukstu pa slapjo galda virsmu. Pličāšanas – tā to sauca – izcelsme nav skaidra. Iespējams, ka rituālam ir sena, līdz galam neizzināta auglības nozīme. Bija jāpličā tā, lai kaimiņu sievas pēc iespējas vairāk nošķiestu ar alu.

Ķoniņu sievas turēja līdzi vīriem gan svētkos, gan ikdienā. Ar viņu viedokli rēķinājās un uzskatus cienīja. Vēl sievām esot bijusi tradīcija alu, kam vēderā vairs nav vietas, liet sev aiz krekla un dziedāt, līdz aust rīta gaisma.

Paralēli kristietībai brīvciemos sīksti turējās pie senajām latviešu tradīcijām. Pie Ķoniņciema un Dragūnciema auga svētie meži, kas minēti pat ordeņlaika oficiālajos dokumentos un liecina par Livonijas ordeņa visai toleranto attieksmi pret vietējām tradīcijām. Ziemassvētkos šajos mežos rīkoja medības, un no medījuma pagatavoja mielastu mirušo radu piemiņai. Mielasts noritēja pie vaska svecītēm apspraudīta galda. Pēcāk atvelta tukša alus muca, pa to ar rundziņām sista takts. Kurši dejojuši cauru nakti. Svētbirzis ķoniņiem pastāvēja līdz mūsdienām, viena aug joprojām! To var meklēt Kuldīgas–Aizputes šosejas malā. Vēl 30. gados sievas turp nesušas ēdienu gariņiem. Katrai ģimenei svētbirzī bijusi sava svētliepa, pie kuras godāt mirušos senčus. 1582. gadā veļu mielasts Ziemassvētku laikā noticis pilnīgi atklāti pašā brīvciemā. Un viesi no Vācijas varējuši tajā brīvi noskatīties.

Kā radās ķoniņi?

Ķoniņi no paaudzes paaudzē mantojuši nostāstus, ka viņu senči ir ķēniņa Lamiķa vai Lameiķina (nereti arī ne visai neprecīzi lietots ķēniņa vārds) pēcteči. Pierādīt to nevar, bet noliegt arī ne. Senajā Kursā bija daudz valdnieku: galvenie valstiskie veidojumi pilsnovadi pletās apmēram tikpat plaši, cik tagadējie pagasti. Katru novadu pārvaldīja vecajie, kurus Kursā pēc skandināvu parauga dēvēja par koningiem vai ķoniņiem.

13. gadsimtā Kursā ieplūda kristiānisma nesēji, un tā tika sadalīta starp diviem zemes virskungiem – Livonijas bruņinieku ordeni un Kursas bīskapu. Daudzi seno kuršu valdnieki labprātīgi kristījās, tā pasargādami sevi un tautu no represijām. Par lojalitāti Livonijas ordenim tika piešķirti materiāli labumi, tostarp arī zeme. Livonijas ordeņa lēņuvīrus jeb vasaļus sāka dēvēt par ķoniņiem. Ķoniņš ir senvārds ar nozīmi ‘ķēniņš’, ko vēl 17. gadsimtā lietoja sprediķu grāmatās, piemēram, Kristu saucot par jūdu ķoniņu.

Ordenis nodeva zemi dienesta lietošanai, par to prasot pildīt kara dienestu. Zemju piešķiršana lēnī nebija dzimtu vai sociālo slāņu privilēģija: Prūsijā zināms simtiem izlēņotu zemju, un Latvijas teritorijā noteikti bijis vismaz 200 lēņu. Lēņuvīri bija pilnīgi noteicēji pār lēnī piešķirtajiem mežiem, ūdeņiem, pļavām, ganībām, vārdu sakot – pār visu, kas uz zemes ir atrodams. Apgalvojums, ka latvieši līdz nāvei cīnījušies pret kristietību, nav pilnīgs un uzskatāms par mītu: pagānu ciltis tika pakļautas galvenokārt ar jaunkristīto latviešu ieročiem. Vācu militārie spēki 13. gadsimta cīņās spēlēja nenozīmīgu lomu, piemēram, Zemgali iekaroja galvenokārt jaunkristītie kurši, lībieši un latgaļi. Lēņu vīri varēja veikt arī nemilitārus darbus, strādāt par tulkiem, kalējiem, segliniekiem, muciniekiem un citiem amata meistariem. Šos darbus gan vērtēja nedaudz zemāk par karadienestu. Vēlāk viņiem tika piešķirtas īpašas privilēģijas – nebija jāmaksā nodokļi, jāpilda karadienests u. tml.

Līdz pat Livonijas sabrukumam ordeņa zemēs nepastāvēja nekādas atšķirības starp latviešu un vācu lēņu vīru tiesībām un pienākumiem. Kāpēc šī vēstures lappuse tik maz pētīta? Agris Dzenis uzskata, ka tā nav bijusi parocīga nevienai varai. Padomju gados tēma netika skarta tāpēc, ka ķoniņi bija latvieši. Oficiālā nostāja taču bija, ka visi latvieši 700 gadus tika apspiesti. Vācu laikā par ķoniņiem klusēja, lai nenāktos atzīt Livonijas laika vācu un latviešu lēņuvīru līdztiesību.

Lēņuvīru tiesības un privilēģijas saņēma arī Zemgales, Sēlijas un Latgales latvieši, taču visilgāk, līdz 20. gadsimtam, savu īpašo statusu spēja saglabāt tikai kuršu ķoniņi. Tās ir vienīgās latviešu dzimtas, kurām ir patiešām iespaidīgi sena – ap 700 gadus – dokumentēta vēsture.