Latvijas noslēpumi: kā alus pirms vairākiem gadsimtiem garšoja ārzemniekiem?
No viduslaiku Kurzemes vēstures rokrakstu un dokumentu arhīviem ir saglabājies tikai retais, tomēr joprojām Latvijas Valsts vēstures arhīvā piemirstos Livonijas vēstures avotu izdevumos, kas publicēti 18. un 19 gadsimta periodiskajos izdevumos, kā arī Herdera institūta Marburgā elektroniskajās publikācijās pieejami atsevišķi vēstures avoti latīņu un lejasvācu valodā, kurus sācis tulkot vēstures maģistrs Agris Dzenis.
Viņa jaunākie tulkojumi apliecina Kuldīgas kādreizējo varenību. Hanzas laikā Kuldīgas komturejai Vācu ordeņa pilīs pie Baltijas jūras, tostarp arī Gotlandē, bija izveidots labības noliktavu tīkls. Kuldīgas pils 1341. gada 8. aprīļa inventāraprakstā teikts: “Tāpat Ventspilī (in Wynda) mūsu klētī (intra granarium) ir 56 lasti (1 lasts = aptuveni 2 tonnas) labības; Sāmsalā (in Osilia) 60 lasti labības un Pērnavā (in Perona) 50 lasti; tāpat Gotlandē (in Gotlandia) 44 ½ lasti. [..] Tāpat Ventspilī (in Wynda) atstājam kuģi (liburnam) ar 100 lastu kravnesību un visus piederumus, kas tam nepieciešami, un turpat [atstājam] citu kuģi (navem) ar 14 lastu kravnesību.”
1341. gada 29. septembrī sastādītais inventārapraksts liecina, ka labība sākotnēji sakrāta Kuldīgas komturejas mazajās pilīs un tā ievākta kā zemnieku nodevas ordenim: “Tāpat atsevišķās klētīs (granariis extraneis): vispirms Alsungā 24 lasti; tāpat Aizputē 20 lasti; tāpat Valtaiķos 16 lasti; tāpat pie Kandavas fogta 30 lasti, kas ievākta kā kunga tiesa (de censu derivaturo); tāpat Sāmsalā 60 lasti kunga tiesas labības; tāpat Pērnavā 25 lasti; tāpat Gotlandē 55 lasti. Tāpat Ventspilī mūsu klētīs (in granariis nostris), kas tur ir uzceltas, un Kuldīgā klētīs pie pils atrodas 400 lasti labības. Un labības daudzuma, kas glabājas tiklab pilī, kā ārpus tās, summa ir 714 lasti. Tāpat Ventspilī viens kuģis (liburnam) ar visiem tā piederumiem un 100 lastu kravnesību.”
Tirdzniecība nodrošināja Kuldīgas namnieku pārticību. 1623. gadā Kuldīgā dzīvojošie dižciltīgie baznīcas vizitatoriem sūdzējās, ka nabaga dižciltīgās dāmas cepurēm piestiprina sabuļādas tikai trīs līdz četru pirkstu platumā, bet namnieku sievas nēsā plaukstas platuma sabuļādas. Par pilsētas namnieku pārticību, kas ļāva vērienīgi svinēt svētkus, liecina fakts, ka 1662. gada kādas Kuldīgas namnieka meitas kāzu mielastam izlietots 500 olu, 1 vērsis, 4 jēri, 4 jaunlopi, 4 teļi, 2 lielas cūkas, 9 tītari, 10 zosis, 36 lielas vistas, 22 irbes, 11 rubeņi, 8 zaķi, 60 karpas un daudzi citi produkti.
Vissavdabīgākais kurzemnieku dzēriens bija tā dēvētais akmens alus. Pirmoreiz tas minēts Kurzemes hercoga padomnieka Laurentija Millera hronikā Ziemeļu stāsti (Septentrionalische Historien), kas izdota Ambergā 1595. gadā: “Savu alu [Kurzemes zemnieki] brūvē šādā veidā: viņi ņem lielus, cietus laukakmeņus, tos nokaitē, tad iemet iesalā, apiņos un ūdenī, ļauj tiem ar akmeņiem uzvārīties, tad vēl met karstus akmeņus, līdz viņi domā, ka ir diezgan. Šādā veidā alus iegūst lielisku garšu un stiprumu un labi garšo arī ārzemniekiem.”
