Ko darīt, atrodot Latvijā senlietas?

Saskaņā ar Civillikumu, aizliegts meklēt apslēptu mantu svešā īpašumā. Likumu pārkāpjot, atrastais pieder zemes īpašniekam. Taču valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu teritorijā un aizsardzības zonā jāņem vērā arī likums Par kultūras pieminekļu aizsardzību, kas aizliedz izmantot metāla detektorus bez Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) atļaujas. Piederības jautājumā svarīgs atrastās mantas datējums - senlietas, kas vecākas par 1701.gadu, pieder valstij. Par atrastu senlietu, vai iespējamu senlietu, neatkarīgi no atrašanas vietas, piecu dienu laikā jāziņo NKMP.

Martā NKMP saņēma ziņu par atrastām monētām. Senlietu atradējs, Edijs Haberkorns dalās, ka bija dzirdējis par pienākumu senlietas nodot valstij, taču ar likumiem iepazinies salīdzinoši nesen. Sākotnēji mēģinājis sazināties ar Latvijas Nacionālo vēstures muzeju, taču pēcāk, meklējot informāciju kā rīkoties, atradis norādes uz NKMP. Sadarbību ar iestādi E. Haberkorns vērtē kā raitu un pretimnākošu. Atradumus uz Trīs Brāļiem atvedis pats, kur saticis Kultūras priekšmetu aprites daļas ekspertu, arheologu Mārci Kalniņu.

Eksperts arī pastāstījis sīkāk par to, ko tieši gadījies atrast: kopumā atradumu veido desmit senlietas - deviņas monētas un viens no sudraba šiliņa izgatavots monētpiekariņš. Vairums monētu datējamas ar 1662. - 1665.gadu un kaltas Rīgā, Zviedrijas valdnieku Kārļa XI un Kārļa Gustava valdīšanas laikā, bet viens vara solīds Žečpospolitas valdnieka Jana Kazimira II Vāsas valdīšanas laikā kalts Viļņā. Nedaudz vecāks ir atrastais Rīgas brīvpilsētā kaltais šiliņš - datējams ar 1575.gadu. Uz šiliņa aversā attēlots Rīgas pilsētas ģerbonis - pilsētas vārti ar diviem torņiem un lauvas galvu vārtos, ģerboni aptver leģenda CIVITATIS RIGENSIS (latv. Rīgas pilsētas). Reversā redzams Rīgas pilsētas mazais ģerbonis - sakrustotas pilsētas atslēgas virs kurām krusts ar ciparu 7 kreisajā pusē un ciparu 5 labajā pusē, kuru aptver leģenda MONE NOVA ARGENTEA (latv. Jaunā sudraba monēta). Savukārt monētpiekariņš izgatavots no monētās, kas datējama ar laiku no 1509. - 1524.gadam un ir Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga un Rīgas arhibīskapa Jaspera Lindes kopkalums. Monētas aversā centrā aplī redzams Valtera fon Pletenberga dzimtas ģerbonis, bet reversā centrā aplī esošais attēls, kurā vajadzētu būt Jaspera Lindes dzimtas ģerbonim - vairogam ar liepu centrā, korozijas dēļ nav saskatāms.

Jautāts, vai nav bijis vēlmes atrastās monētas paturēt sev, E. Haberkorns atzīst, ka, lai arī zināmu kārdinājumu jutis, saprotot atraduma nozīmi vēstures izpētes kontekstā, par vajadzību monētām nonākt muzejā, nešaubījies. Kā apliecinājis arī M. Kalniņš, nereti vērtīgākā ir nevis pati senlieta, bet gan informācija par to kur un kā tā tikusi atrasta. Ārpus zināmām senvietām atrastas senlietas arvien palīdz atklāt jaunus kultūras pieminekļus un var būt par aizsākumu būtiskiem atklājumiem par mūsu vēsturi. E. Haberkorns gan pauž viedokli, ka, lai veicinātu senlietu nonākšanu muzejos, valstij būtu nopietni jāapdomā iespēja atradējam piešķirt kompensāciju, vai arī, gadījumos, kad atrastā senlieta pati par sevi nav pārāk vērtīga, pēc informācijas dokumentēšanas, to varētu atdot atradējam.

Jāpiebilst, ka, ja par 17. gs. (ieskaitot) vecākas senlietas atrastas ārpus senvietas, pēc atradumu uzrādīšanas NKMP un to kultūrvēsturiskās vērtības izvērtēšanas, atradējs priekšmetus var paturēt, saņemot no NKMP apliecinājumu par senlietu likumīgu izcelsmi. Tiesa, jāatgādina, ka, atsaucoties uz Civillikumu, atrastais likumīgi pieder zemes īpašniekam.

Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde pateicas visiem senlietu atradējiem, kuri godprātīgi, atbilstoši likumam, ziņo par atradumiem, sekmējot Latvijas vēstures izzināšanu.