Lielais jautājums: "Vai ES sankcijas pret Krieviju dod cerētos rezultātus?"

Visi trīs uzsver, ka, lai arī sankcijas savus rezultātus dod, tie nav tādi, kādus mēs iesākumā bijām paredzējuši. Tādēļ sankciju uzraudzībai jāvelta daudz vairāk piepūles un jāpanāk, lai sods par to pārkāpšanu vai neievērošanu būtu daudz bargāks.

Jurģis Liepnieks teic, ka ir nepieciešams veltīt vairāk līdzekļu un enerģijas tam, lai izsekotu un uzraudzītu sankciju mehānismu. Aigars Rostovskis uzsver, ka trešajām valstīm, kuras pārkāpj sankciju režīmu ar Krieviju jānodara tādas “ciešanas”, lai tām vairs nebūtu nekāda kāre sadarboties ar asiņainajiem Krievijas un Baltkrievijas režīmiem. Bet Pēteris Šmidre saka, ka sankciju sadaļa “mēs no jums neko nepirksim” diemžēl nav nostrādājusi ir radījusi pretējo efektu – Krievija ir spējusi pieaudzēt savu militāro budžetu.

Jurģis Liepnieks: "Sankcijas nav devušas rezultātu, kādu gribējām redzēt"

Rakstnieks Jurģis Liepnieks teic, ka sankcijas pret Krieviju nav devušas tādu rezultātu, kādu mēs no tām bijām sagaidījuši. Tāpēc ir nepieciešams veltīt vairāk līdzekļu un enerģijas tam, lai izsekotu un uzraudzītu sankciju mehānismu. Tā nav neatrisināma problēma, lai mēs piemērotu bargākus sodus tiem, kas pārkāpj sankciju režīmu. Vajag tikai tam veltīt leilāku piepūli.

Par sankciju efektivitāti pret Krieviju Jurģis Liepnieks saka: “Gan jau rezultāti kaut kādi ir, bet tie ir nepietiekami, ne tādi, kādus gribējām redzēt. Krievija šobrīd sevi spēj pilnībā nodrošināt gan ar bruņojumu, gan nofinansēt karu, gan iegūt tehnoloģijas. Krievu raķetēs redzam dažādas ārvalstīs ražotas tehnoloģijas. Tai skaitā arī ASV un ES jau pēc kara sākuma ražotus čipus, un tamlīdzīgi.

Grūti pateikt, kas tagad svarīgāk – ieviest vēl stiprākas un lielākas sankcijas vai rast precīzākus un labākus veidus, kā esošās sankcijas tiek uzraudzītas un ievērotas? Mēs redzam, kā notiek sankciju apiešana caur trešajām valstīm un kaut kādām grūti izsekojamām shēmām. Iespējams, galvenais uzdevums būtu panākt, lai sankciju režīms tiktu ievērots un ar Krieviju nenotiktu sankcionētie darījumi.”

Rakstnieks uzsver, ka jāmeklē tie caurumi, kā sankcijas tiek apietas un jātaisa jaunas sankcijas. Tas ir ilgstošs process, bet ne neatrisināma problēma. Amerikāņi tāpat kā britu izlūkdienests, ja gribētu, varētu to atrisināt:

“Vienkārši acīmredzot tam jāvelta vairāk līdzekļu, enerģijas un piepūles, lai visu izsekotu un sodi par sankciju pārkāpšanu būtu bargi. Pie sankciju ievērošanas un uzraudzības vēl noteikti ir daudz kas darāms.”

Aigars Rostovskis: "Lai tie zirnekļi paši cīnās savā stikla burkā un nelīstu ārā"

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents Aigars Rostovskis aicina ne tikai pilnībā izolēties no agresīvā Krievijas režīma, bet arī pārtraukt sadarbību ar tām valstīm, kuras tirgojas ar Krieviju, tālāk pārdodot tās izejvielas un tai piegādājot jaunākās tehnoloģijas. Nodarīt tādas “ciešanas” šīm trešajām valstīm, lai tām vairs nebūtu nekāda kāre sadarboties ar asiņainajiem Krievijas un Baltkrievijas režīmiem.

Aigars Rostovskis ir iepazinies un uzklausījis dažādu ekonomistu viedokļus sankciju pret Krieviju lietderības sakarā. Viena no teorijām pat ir tāda, ka sankcijas nevajadzēja ieviest, bet gan tieši otrādi – vajadzēja Krievijai ļaut turpināt piegādāt Eiropai gāzi un citus resursus. Tādējādi Eiropas valstis šos resursus saņemtu par lētāku cenu, attīstītu savu ekonomiku, vairāk nopelnītu un rastos nauda, par ko Ukrainai pirkt ieročus.

Tomēr viņš atbalsta citu pieeju: “Es šo situāciju salīdzinu ar daudzdzīvokļu māju, kurā ir 200 dzīvokļu ar 200 ģimenēm, apmēram tikpat, cik pasaulē ir valstu. Un nu viena ģimene sāk uzbrukt otrai! Man liekas, ka pareizā pieeja būtu nesadarboties ar šādu agresīvu ģimeni.

Skaidrs, ka mēs nejaucamies, un arī objektīvi to nevaram izdarīt, Krievijas iekšējās lietās, tajā kā viņi dzīvo. Bet mēs varam pārtraukt jebkādu sadarbību, izolēties no tās, kas savā ziņā veicinātu to, ka notiktu iekšējās pārmaiņas procesi Krievijā.”

Viņš uzskata, ka sankcijas pret Krieviju ir jāpilnveido, un tam varētu būtu arī savs rezultāts. Tādēļ, ka Krievijā joprojām ir tirgus ekonomika un privātie uzņēmēji ir ļoti veikli attiecībā uz precēm un detaļām, kas saistītas ar kara industriju. Tām ir liela cena, bet privātuzņēmēji atrod kanālos, kā tās piegādāt:

“Tāpēc Rietumu civilizācijai vajadzētu maksimāli pastiprināt sankcijas pret tiem, kas šīs detaļas piegādā caur trešajām valstīm. Pieņemu, ka tas tiek darīts, bet to vajadzētu daudz stingrāk kontrolēt. Vērsties pret trešajām valstīm, caur kurām notiek tranzīts uz Krieviju. Lai katra valsts, kas saka, ka joprojām grib turpināt sadarboties ar Krieviju un tai piegādāt kaut kādas izejvielas, saprastu, ka tā cietīs daudz vairāk (nekā sadarbojoties ar Krieviju), lai tās tās sāpes no ciešanas būtu daudz lielākas.

Tad arī notiktu pilnīga Krievijas un Baltkrievijas izolācija, kamēr tur tie režīmi kādā brīdī mainītos, vai arī iekapsulētos, un tie zirnekļu paši tajā stikla burkā cīnītos savā starpā, bet tā agresija nenāktu uz āru.”

Pēteris Šmidre: "Krāpnieki saņēma savus miljonus, bet idioti pa medaļai"

Uzņēmējs Pēteris Šmidre teic, ka ar Eiropas Savienības uzliktajām sankcijām pret Krieviju “iznācis diezgan dīvaini”. Viņš tās iedala divās daļās. Pirmā - “mēs no jums neko nepirksim” - efektu nav devusi, iznācis pret pretējs rezultāts. Savukārt otrā daļa – “mēs jums neko nepārdosim” - pagaidām gan strādā.

Par pirmo sankciju sadaļu – “mēs no jums neko nepirksim” uzņēmējs saka: “Acīmredzami tā nekādu īpašu efektu nav devusi. Tagad pēc pāris gadiem (kopš to ieviešanas) varam izdarīt secinājumus.

Ar ļoti lielu politisko pompu tika pasludinātas sankcijas, ka mēs no Krievijas nepirksim energonesējus – gāzi un naftu. Pagāja diezgan liels laiks, kamēr šīs sankcijas tika iesviestas. Gala rezultātā  mēs daļēji vai ierobežoti, bet ne pilnīgi, tos vairs nepērkām. Un kas notika?

Cenas biržās uz energoresursiem palielinājās tik lielā mērā, ka grūti tādus laikus vēsturē atcerēties – ne par procentiem, bet reizēm. Savukārt otrajai pusei (Krievijai) bija laiks sagatavoties, lai uztaisītu uzņēmumus un meklētu ceļus, kādā veidā caur trešajām, ceturtajām un piektajām valstīm varētu turpināt pārdošanu.

Bija liels prieks, ka nu Krievija spiesta savu naftu pārdot Ķīnai vai Indijai, kā arī citām valstīm pa lēto. Bet kas ir pateicis, ka tie Ķīnas uzņēmumu tiešām pieder ķīniešiem? Kas krieviem traucēja austrumos sataisīt savus uzņēmumus, tiem pārdot pa lēto un pēc tam caur kādām trešajām kompānijām pārdot vēl dārgāk?”

Rezultāts bija tāds, ka Eiropā cenas uz energoresursiem pacēlās ļoti strauji, saka Pēteris Šmidre, bet Krievija dabūja klāt sava budžeta ieņēmumiem 200 miljardus ASV dolāru. Līdz ar to krievi šogad savu militāro budžetu var palielināt pāri par 100 miljardiem, kaut gan pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā tā apmērs bija ap 45-50 miljardiem. Un viņam liekas, ka šāda situācija var atkārtoties arī uz jebkuru citu stratēģisko preci. Par šo sankciju rezultātu uzņēmējs ir visnotaļ skarbs: “Rietumu daļā krāpnieki saņēma savus miljonus, bet idioti pa medaļai.”

Savukārt sankcijas “mēs jums neko nepārdosim” uzņēmējprāt strādā: “Ja pārtrauc ekonomiskos sakarus, ir vajadzīgs laiks, lai tos atjaunotu. Bet sankcijas nav mūžīgas. Ar laiku kaut kādu daļu var aizvietot ar vietējo ražošanu. Nemaz nerunājot vienkārši par “krievu stilu”, ka jaunās, modernās tehnoloģijas var nospert, speciālistus pārpirkt un galu galā vienam otram arī piedraudēt.”

Pašreiz sankcijas “mēs jums neko nedosim” strādā, bet kā saka – tukša vieta nepaliek, un jāņem vērā, ka šo brīvo nišu kāds arī aizpildīs, jo “pasaulē šodien brīnumu nav,” norāda Pēteris Šmidre.

Kā Jurģis Liepnieks, Aigars Rostovskis un Pēteris Šmidre vērtē ES sankciju pret Krieviju efektivitāti, vērojiet Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.