Kultūra
2024. gada 5. marts, 05:11

Kur aiziet un ko redzēt? Pēcnāves dzīve, karalienes virtuves un ķermeņa dzeja: izstāžu ceļvedis

Elmārs Barkāns

Jauns.lv

Vairākas aizraujošas un jaunas izstādes piedāvā aplūkot abās lielākajās Latvijas pilsētās. Medicīnas vēstures muzejā varam ielūkoties pēcnāves dzīvē, kur eksponētas lietas, kas “izvilktas” no krājuma un laika gaitā sākušas izbalēt. Divas jaunas izstādes piedāvā Latvijas nacionālais mākslas muzejs (LNMM).

LNMM galvenajā ēkā atklāta  savdabīga Latvijas laikmetīgās glezniecības pārstāves Aijas Jurjānes (1944-2015) gleznu un zīmējumu izstāde “Karalienes virtuves”, bet Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs piedāvā ielūkoties “Ķermeņa dzejā” – dejas pasaulē, kas nāca modē starpkaru Latvijā. Savukārt Latvijas Nacionālā bibliotēka piedāvā “Paātrinājumu” - ieskatu latviešu grāmatniecībā, kā tā veica savu īso ceļu no aizbildniecības līdz patstāvīgai nozarei.

Toties Rotko muzejs Daugavpilī pavasari iesācis ar četrām jaunām izstādēm – Bastionu”, “Nomirsim kopā”, “ROTKHO. Made in Latvia” un “Lielgabalu klusumu”.

foto: Publicitātes foto
Medicīnas vēstures muzejā Rekviēma noskaņās tapusi ekspozīcija par pēcnāves dzīvi, kura tapusi, pārcilājot muzeja krātuvēs noglabātās vēstures liecības.

* Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā (Ukrainas Neatkarības ielā 1, Rīgā) līdz pat 31. augustam skatāma izstāde “Pēcnāves dzīve. Piemiņas prakses un muzejs”, kura tapusi, pārcilājot muzeja krātuvēs noglabātās vēstures liecības, kas - līdzīgi atmiņām - laika gaitā sākušas balēt un irt. Izraudzītā tēma saistīta ar paaudžu nomaiņu Latvijas muzejos. Tās pamatā ir pieļāvums, ka padomju okupācijas laikā dibinātiem vēstures muzejiem ir traumēta atmiņas funkcija vai arī tie kalpojuši gluži citam nolūkam - piemiņai kā ideoloģizētai godināšanas formai.

Rekviēma noskaņās ieturēto vēstījumu par pēcnāves dzīvi izstādē veido sadzīves priekšmeti, kas muzejā nonākuši tāpēc, ka piederējuši tam vai citam, iepriekšējo paaudžu skatījumā, nozīmīgam aizgājējam. Pildspalvas, kas vairs neraksta, nodzeltējis cigarešu iemutis, brilles apbružātos dermatīna futlāros. Arī kapu vainagi un sēru lentes. Šādām piemiņas lietām muzejos uzticēts pildīt no reliģiskām praksēm aizgūtu uzdevumu - uzturēt sekulārā sabiedrībā saikni ar nemirstības ideju. Cik tas pa spēkam zinātnes muzejam, var vērtēt, izstādē līdzās svēto pīšļiem grezna kaluma relikvārijos aplūkojot vākumu, ko medicīnas vēstures muzejam atstājusi padomju varas piekoptā “mūžīgās piemiņas” tradīcija ar varoņu nemirstības kultu un ievērojamu cilvēku cildināšanas rituāliem.

Izstādei būtisks ir konteksts, ko nosaka Krievijas uzsāktais karš Ukrainā. Sabiedrības pieprasījums pēc varonības godināšanas šobrīd izskan līdztekus strīdiem par pieminekļu un kapavietu pārvietošanu un aicinājumam ieviest vēsturisko taisnīgumu kultūras mantojuma nozarē. Pirmajās padomju okupācijas desmitgadēs izveidotais medicīnas vēstures muzejs ir “kara laika bērns”, kuram pie šūpuļa raudzībās ir stāvējuši okupācijas spēku augstākā ešelona ārsti - ģenerāļi.

Izstādes veidošanas gaitā ir šķetinātas puspatiesības, kas saistītas ar muzeja krājuma izcelsmi, pievēršot uzmanību pēckara gados iznīcinātu privātkolekciju tālākajiem likteņiem. Aizlienējot dzīļu psiholoģijas pieeju, izstāde ļauj ieskatīties muzeja pagrabstāvā, kur līdz šodienai saglabājušies fragmenti no 1950. gados veidotās muzeja ekspozīcijas, kā arī dod iespēju izvērtēt, vai muzejam ir viss kārtībā bēniņos - pēc tur atrastiem senu sapulču un zinātnisko sēžu protokoliem ir tapusi Toma Harjo un Zanes Zajančkauskas veidota filma par muzeja tapšanas vēsturi. Sīkāk internetā: www.mvm.lv.

foto: Publicitātes foto
Aija Jurjāne. “Plīts, pieliekamā durvis ar Karavadžo kalendāru” (2012., papīrs, akvarelis).

* Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēkas Kupola zālē (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā) līdz 19. maijam skatāma mākslinieces Aijas Jurjānes gleznu un zīmējumu izstāde “Karalienes virtuves”.

Aija Jurjāne (1944–2015) ir savdabīga Latvijas laikmetīgās glezniecības pārstāve, kuras veikums jaunākajai paaudzei un plašākai publikai palicis mazāk zināms. Pirmais solis viņas mantojuma izpētē bija 2021. gadā izdotais monogrāfiskais mākslas albums “Jaunības avots. Aija Jurjāne”, taču viņas daiļrade vienuviet apjomīgā izstādē nekad iepriekš nav tikusi apkopota.

Aiju Jurjāni varētu dēvēt par vienu no pirmajām, maigajām balsīm feminisma ideju laukā Latvijas mākslā. Visu mūžu mākslinieces glezniecības virstēma bija viņas ģimene un ar ģimenes dzīvi saistītā ikdiena. Kādā 20. gadsimta deviņdesmito gadu intervijā žurnālam “Sieviete” māksliniece atzinās, ka, viņasprāt, “netikšana glezniecībā tālāk par savu ģimeni ir kaut kas nenormāls”. Tas apliecina, ka tā saucamā ģimenes, bērnu un “sieviešu” tēma Latvijas mākslā ilgu laiku pēc noklusējuma tikusi vērtēta kā nenopietnā, ne-lielā, ne-īstā. Varam tikai iztēloties, kādu spiedienu nācies izturēt Aijai Jurjānei, spītīgi turoties pie “nenormālās” tematikas visa mūža garumā.

Muzeja izstādes konceptuālo rāmi veido septiņas dažādas virtuves – ideju un fiziskās telpas, kas harmoniski transformējas viena otrā, risinot stāstu par Aiju Jurjāni kā trīs bērnu mammu, kā skolotāju un mācekli, kā sievu un sievieti, kas nenovērsās no novecošanas procesa, bet, tieši pretēji, iekļāva to mākslas darbos.

Sieviešu dzīves virtuve nav vienīgi materiālā telpa, vēsturiski ir pastāvējušas daudz un dažādas slēptas telpas, kurās viņas veikušas savus “necilos” darbus. Ar uzmanību un vērību Aija Jurjāne lūkojusies uz tik prozaiskām lietām kā apkures katls vai gāzes plīts, lauvmutīte piemājas dārzā vai sīpolu virtene lielacainā trikotāžas tirgus tarbā. Piefiksējot šķietami pieticīgo rutīnu un pievēršoties virtuvei kā pilntiesīgai satura un formas nesējai, Aija Jurjāne izveidojās par vienu no pirmajām māksliniecēm, kura spēja pierādīt, ka sievietes telpa ir ļoti atšķirīga no vīrieša telpas. Viņa pārstāja izlikties, ka virtuves mākslinieču dzīvēs nepastāv vai ka “īstai māksliniecei” par katru cenu jāapgūst prasme šīs virtuves ignorēt. Sīkāk internetā: www.lnmm.lv.

foto: Publicitātes foto
Amerikāņu dejotājs un mākslinieks Raimonds Dunkans savas baleta trupas uzvedumā. (1950-to gadu beigas – 1960-to gadu sākums).

* Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (Elizabetes ielā 57a - 26, Rīgā) līdz pat nākamā gada 1. februārim skatāma izstāde “Ķermeņa dzeja. Aisedora Dunkane, Raimonds Dunkans un plastiskās dejas tradīcija Latvijā 20. gadsimta 20.–30. gados”, kurā eksponēti Aleksandras Beļcovas darbi, Raimonda Dunkana zīmējumi, Cuguharu Fužitas pašportrets un dažādi fotomateriāli, kas atklāj Dunkanu sakarus un ideju ietekmi Latvijā.

Amerikāņu dejotāja un horeogrāfe Andžela Aisedora Dunkane (1877–1927) tiek uzskatīta par spilgtāko modernās dejas pionieri. Viņu atbalstīja brālis – dejotājs un mākslinieks Raimonds Dunkans (1874–1966), kuram plastiskā deja kļuva par daļu no dzīves filozofijas. Abus iedvesmoja antīkās Grieķijas māksla un kultūra, kas izpaudās gan deju uzvedumos, gan tērpos – hitonos un togās, ko viņi valkāja: Aisedora – uz skatuves, bet Raimonds – arī ikdienas dzīvē.

Aisedora Dunkane atteicās no tradicionālajām dejas formām, meklējot jaunu saturu un pamatojumu dejas mākslai. Pretstatā klasiskā baleta dejotājām šī jaunā deju stila izpildītājas uzstājās basām kājām un kustējās brīvi, bieži veidojot improvizācijas. Savulaik, aprakstot Rīgā notikušo plastisko deju vakaru, kāds latviešu žurnālists to nodēvēja par “ķermeņa dzeju”.

20. gadsimta pirmajās desmitgadēs jēdziens “modernā deja” vēl nebija nostiprinājies. Biežāk tika lietoti apzīmējumi “plastiskā deja”, “brīvā deja”, “jaunā deja”. 1913. gadā Aisedora Dunkane Parīzē nodibināja plastiskās dejas skolu, kas veicināja šī termina izplatību. Tāpat sava akadēmija Parīzē bija Raimondam Dunkanam, taču tajā viņš uzsvaru lika ne vien uz dejošanas, bet arī mākslas, amatniecības un filozofijas pasniegšanu.

Aisedorai Dunkanei radās daudz sekotāju. Arī Latvijā 20. gadsimta divdesmitoajos gados viena pēc otras tika dibinātas jaunas deju skolas un studijas, kas popularizēja plastiskās un ritmoplastiskās dejas. Piemēram, Beatrises Vīgneres (1903–1990) fiziskās un estētiskās audzināšanas skolas studiju īsu laiku apmeklēja mākslinieku Romana Sutas (1896–1944) un Aleksandras Beļcovas (1892–1981) meita Tatjana Suta (1923–2004).

Viena no pirmajām latvietēm, kura sekoja plastiskās dejas vilinājumam, bija Aija Bertrāne-Dunkane (dzimusi Meta Ivanova, 1891–1978), Raimonda Dunkana otrā sieva. Pēc emigrācijas viņa uzturēja saikni ar tautiešiem: sarakstījās ar rakstnieku, mākslas teorētiķi Viktoru Eglīti, dzejnieku, rakstnieku, publicistu, politiķi Jāni Akurateru un citiem, mēģināja tulkot latviešu daiļliteratūras darbus franču valodā. Daudzi ceļotāji no Latvijas, pagājušā gadsimta divdesmtiajos un trīsdemitajos gados braucot uz Parīzi, apciemoja Dunkanu ģimeni, arī Aleksandra Beļcova ar meitu Taņu tikās ar Raimondu un Aiju Dunkaniem.

Izstādē eksponēti Aleksandras Beļcovas darbi no Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzeja krājuma, fotomateriāli no Rakstniecības un mūzikas muzeja kolekcijas, kā arī Raimonda Dunkana zīmējumi no Lietuvas Teātra, mūzikas un kino muzeja Viļņā. Sīkāk internetā: www.lnmm.lv.

foto: Publicitātes foto
Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atklāta izstāde “Paātrinājus”, kas vēsta par latviešu grāmatniecības īso ceļu no aizbildniecības līdz patstāvīgai nozarei 19. gadsimtā.

* Latvijas Nacionālās bibliotēkas (Mūkusalas ielā 3, Pārdaugavā) 8. stāva vestibilā līdz pat rudenim skatāma izstāde “Paātrinājums: latviešu grāmatniecības īsais ceļš no aizbildniecības līdz patstāvīgai nozarei 19. gadsimtā”, kuras pamatideja ir akcentēt grāmatas nozīmi latviešu rakstu kultūras saglabāšanā un attīstībā, iezīmējot Latvijas vēsturisko novadu grāmatniecības darbinieku lomu un ieguldījumu grāmatu un zināšanu izplatībā.

Izstādei izvēlētas sešas izcilas personības; katra no tām pārstāv kādu no sešiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem, apzināti izceļot grāmatnieku darbību ārpus galvaspilsētas. Grāmatnieku ģeogrāfiskās darbības vietas iezīmētas stilizētā Latvijas kartes kontūrā:

Pierīga, Pārdaugava – Vilis Altbergs (1847–1920), grāmatu izdevējs un tirgotājs, aktīvs Rīgas Latviešu biedrības un citu organizāciju biedrs; Latgale – Andrivs Jūrdžs (arī Jurdžys, Jurdžs, 1845–1925), latgaliešu rokraksta grāmatniecības darbinieks, personiskās bibliotēkas īpašnieks, grāmatu iesējējs, dzejnieks; Zemgale - Heinrihs (Indriķis) Alunāns (1835–1904), publicists, tulkotājs, pirmais latviešu tautības profesionālais grāmatizdevējs, grāmattirgotājs, sabiedriskais darbinieks; Kurzeme – Klāvs Ukstiņš (1832–1904), pedagogs, grāmatu izdevējs un tirgotājs, aktīvs sabiedriskais darbinieks; Vidzeme – Jānis Ozols (1859–1906), grāmatu spiestuves, apgāda un veikala īpašnieks, aktīvs sabiedriskais darbinieks un nacionālās literatūras veicinātājs; Sēlija - Frīdrihs Vilhelms Vāgners (Wagner, 1786–1854), Neretas latviešu luteriskās draudzes mācītājs, publicists, mācībgrāmatu sastādītājs, grāmatu apgādātājs, izplatītājs, latviešu bibliotēkas dibinātājs.

Vairāk par izstādes ieceri un katru no tās vēstījumā ietvertajām personībām izlasāms Latvijas bibliotēku portālā ievietotajā publikāciju sērijā: www.biblioteka.lv/paatrinajums-ievads/. Ērtu piekļuvi minētajai tīmekļvietnei un plašāku informāciju nodrošina izstādes vizualizācijā izmantotie kvadrātkodi. Līdzās novietotās vitrīnās aplūkojami spilgtākie un raksturīgākie poligrāfiskie izdevumi, kas ļauj iepazīt grāmatizdevēju paliekošo devumu latviešu grāmatniecībā.

Izstāde tapusi Latviešu grāmatas piecsimtgades norišu cikla ietvaros, un tā noslēdz šī izcilā grāmatniecības vēstures notikuma 2023. gada norišu vienojošo tēmu “Tekstu izplatība senāk un tagad”, kas galvenokārt bija veltīta grāmatizdevējiem. Sīkāk internetā: www.lnb.lv.

Pavasara sezona Daugavpils cietoksnī: jaunas izstādes Rotko muzejā

Ar četrām jaunām izstādēm pavasara izstāžu sezonu iesācis Rotko muzejs Daugavpilī. Tās ir: * izstāde “Bastions”, kuras autore ir viena ...

gallery icon
7

* Ar četrām jaunām izstādēm pavasara izstāžu sezonu atklājis Marka Rotko muzejs (Mihaila ielā 3, Daugavpils cietoksnī), kas būs skatāmas līdz 15. maijam. Tās ir: * izstāde “Bastions”, kuras autore ir viena no Latvijas laikmetīgās glezniecības spilgtākajām māksliniecēm Frančeska Kirke; * izstāde “Nomirsim kopā”, kuras autors ir fotogrāfs un gleznotājs Romāns Korovins; * unikāls Latvijas mākslinieku kopdarbs jeb izstāde “ROTKHO. Made in Latvia”, kas tapusi pēc Dailes teātra izrādes "”Rotkho” motīviem un * Latgales mākslinieku ikgadējā konkursa izstāde “Lielgabalu klusumā”.

Frančeskas Kirkes izstāde “Bastions” veltīta nostājai pret tumsonību un aizspriedumiem. Savijoties Daugavpils cietokšņa vēsturei un šobrīd joprojām notiekošajai karadarbībai Ukrainā, Frančeskas Kirkes izstāde ietver mākslinieces rīcību un aktīvo pilsonisko nostāju. “Bastions” ir arī metafora katra mākslinieka iekšējām cīņām ar sevi, savām šaubām, uzvarām un sakāvēm. Izstādes ideja radusies no kāda artefakta - “degošas lodes”, kas kļuvusi par impulsu jaunajam darbu ciklam. 

Romāna Korovina izstāde “Nomirsim kopā” vēsta par eksistenci un dzīvi kopā, skatītājiem piedāvājot jaunākās, pēdējos gados tapušās gleznas, telpisku instalāciju un vārdus, kas vēsta par eksistenci – dzīvi un laiku, kā arī par glezniecības mediju un tā spēju būt abstraktam.

Izstāde “ROTKHO. Made in Latvia” atsaucas uz spožo Dailes teātra izrādi “Rotkho”, kas atzinību guvusi arī ārpus Latvijas. Šīs izstādes izveidē piedalījušies Latvijas glezniecības smagsvari, kā Frančeska Kirke, Aleksejs Naumovs, Sandra Strēle, Helēna Heinrihsone, Ritums Ivanovs un Kaspars Zariņš. Izstāde sasaucas ar iestudējumu, izplešot tā darbību no teātra līdz muzejam, no digitāla attēla līdz tā atveidojumam un atveidotā oriģinālam. 

Savukārt izstādes “Lielgabalu klusumā” pieteikums vēsta: “Kad lielgabali runā, mūzas klusē, kad lielgabali klusē, tiek sadzirdētas mūzas”. Latgales mākslinieku ikgadējā konkursa izstādē šogad saņēma 199 pieteikumus, un Rotko muzeja žūrija ekspozīcijai izvēlējās 47 māksliniekus, kuri pārstāv visdažādākos medijus. Ar šo izstādi Rotko muzejs aicina radīt un caur mākslu veidot sabiedrību, kas ir spējīga kritiski izvērtēt apkārt notiekošos procesus gan vietējā, gan globālā līmenī. 

Sīkāk internetā: www.rothkomuseum.com.