Lielais jautājums: "Kā cīnīties pret birokrātiju?"

To Jauns.lv vaicāja viedokļu līderiem – rakstniekam Jurģim Liepniekam, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidentam Aigaram Rostovskim un uzņēmējam Pēterim Šmidrem. Visi trīs apgalvo vienu un to pašu – birokrātija Latvijā ir nomācoši liela un tādēļ lielā mērā arī bezjēdzīga, tādēļ valsts pārvaldes aparātu nepieciešams būtiski mazināt.

Jurģis Liepnieks teic, ka mūsu ierēdniecības un valsts pārvaldes domāšana ir: „Ko tik vēl labāk varētu regulēt?” Aigars Rostovskis lēš, ka apmēram piektdaļu valsts ierēdniecības varētu likvidēt. Savukārt Pēteris Šmidre uzskata, ka pie vainas ir Latvijas valdības slimīgā kāre uz reformām – ka tik tās īstenot pašu reformu dēļ, nevis izvērtējot to lietderību.

Jurģis Liepnieks: „Jo vairāk papīru, jo tīrāka pakaļa”

Rakstnieks Jurģis Liepnieks par milzīgā birokrātiskā aparāta lietderību saka: „Tā  atdeve ir šokējoši nekāda. Daudzas iestādes varētu likvidēt – vienkārši simtprocentīgi visus atlaist un visu likvidēt. Pēc tam izveidot jaunu (iestādi) un atlaisto 400 vietā pieņemt trīs jaunus cilvēkus.”

Viņš mūsu birokrātiskajā aparātā daudzas lietas vienkārši nespēj saprast: „Piemēram, tu izraksti rēķinu, bet tev vajag arī pieņemšanas-nodošanas aktu. Divi privāti uzņēmumi viens otram snieguši kādu pakalpojumu. Viens rēķinu izrakstījis, otrs samaksājis. Tas jau nozīmē, ka es esmu akceptējis to darbu, es zinu par ko esmu samaksājis. Tad kāpēc man vajag vēl vienu papīru?

Un tādā garā mums ir papīrs uz papīra. Tā vienkārši izsakoties ir iespēja „drāzt” uzņēmējus, jebkuru no mums.”

Mēs ražojam papīrus, un tas ir kļuvis par tādu kā valsts pārvaldes kultūras elementu, ko viņš salīdzina ar folklorizējušos stāstu par Bruklinas tilta krāsošanu: „Jūs no viena gala sākat krāsot, pēc četriem gadiem beidzat un tad atkal sākat no jauna. Problēmas būtība ir tāda, ka Latvijas valsts pārvalde sen pārslēgusies uz principu - jo vairāk papīru, jo tīrāka pakaļa.”

Šāds domāšanas veids ir jāizskauž, jo šobrīd Latvijā birokrātija nozīmē formālismu un pārregulētību – mēs regulācijai pieejam formāli, nevis raugoties uz rezultātu. To varam redzēt milzīgajā likumu un normatīvo aktu daudzumā, ar ko esam pārslogojuši biznesu. Mēs prasām „papīru uz papīra” par lietām, kur to nemaz nevajadzētu. Un, ja to prasām, mums ir vajadzīgi cilvēki, kas visu to kontrolē un šos papīrus ražo, kuri tos viens otram pārsūta, tam visam jāizstrādā attiecīgas programmas un tā tālāk. Jurģis Liepnieks teic, ka prasība pēc šādas birokrātijas rodas Saeimā, Ministru kabinetā un ministrijās:

„Ministru kabinets uz sēdēm sanāk katru otrdienu un pieņem normatīvos aktus. Tas ir tas, ko viņi dara. Rezultātā mums katru otrdienu ir saraksts ar jauniem normatīviem aktiem. Protams, ir daudzas lietas, kas jāpieņem un jālabo, bet vienkārši tas apjoms un daudzums ir pārāk liels. Mūsu ierēdniecības un valsts pārvaldes domāšana ir: „Ko tik vēl labāk varētu regulēt?”.”

„Vienkāršākais veids, kā kaut ko darīt, ir vienkārši fiziski mazināt valsts pārvaldi, Neatceros, kurš no klasiķiem to teicis – vienīgais veids kā cīnīties ar birokrātiju ir burtiski iznest (izmest) galdu ārā, jo, ja tu vienkārši cilvēku atlaidīsi no darba, bet galdu atstāsi, tad agrāk vai vēlāk pie šī galda sēdēs kāds cits,” saka Jurģis Liepnieks.

Aigars Rostovskis: „Ierēdniecības aparāts ir uzblīdis un slikti apmaksāts”

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības (LTRK) vadītājs Aigars Rostovskis ir pārliecināts, ka Latvijā uzblīdušo valsts birokrātijas aparātu droši varētu samazināt par kādiem 20-30 procentiem. Pie tam pašreizējais ierēdniecības kvantums ir ne tikai bezjēdzīgs, bet arī maz apmaksāts. Un birokrātiem, kuri zaudēs darbu, nevajadzētu uztraukties, jo viņi bez problēmām tagad, kad ir darbaspēka deficīts, viegli atradīs citu darbu.

Visās pasaules valstīs ir birokrātija, bet tai jābūt saprātīgā līmenī, saka Aigars Rostovskis un teic, ka Latvijā šis līmenis ir nesaprātīgs.

Birokrātija ir nepieciešama, lai pārvaldītu valsti, bet jautājums ir tajā, cik šī birokrātija ir liela un sarežģīta? „Mums tās ir par daudz. Mazo valstu priekšrocība ir tā, ka tās var būt veiklākas. Bet man ir sajūta, ka mēs funkcionējam kā tāda liela un smagnēja valsts. Pēc „Eurostat” datiem Eiropā publiskajā sektorā vidēji strādā 16-17% strādājošo, bet pie mums tie ir 21-22 procenti. Un no otras puses, mums finansējums šim publiskajam sektoram ir viens no zemākajiem Eiropas Savienībā. Latvijā ir pārāk liels un zemi nofinansēts publiskā sektora aparāts,” saka Aigars Rostovskis.

Lai situāciju uzlabotu, viņš aicina spert radikālu soli – par 20-30% samazināt ierēdniecības aparātu. Un šajā gadījumā publiskā sektora serviss sliktāks nekļūs, teic Aigars Rostovskis un pieļauj, ka daļu publiskā sektora funkciju varētu nodot privātajam sektoram, kas pie tam tās vēl paveiks par brīvu.

Tāpat, lai uzlabotu publiskā sektora darbu, nozarēm un industrijām vajadzētu pajautāt, ko tās no tā sagaida, un ieteikumus ņemt vērā, uzticēties privātajiem. LTRK prezidents atgādina senās Ķīnas filozofa Laodzi teikto – jo vairāk kādā zemē aizliegumu, jo tauta grimst dziļākā nabadzībā.

Un trešā lieta, kas jāņem vērā: „Publiskajam sektoram uz iesniegumiem jāatbild nevis 30, bet gan desmit dienās. Ja šīs manis trīs minētās lietas ņemtu vērā, tad uzreiz būtu labāk.”

Pēteris Šmidre: „Mūsu valdība ļoti mīl reformas”

Pēteris Šmidre saka, ka Latvijas „sabiedrība ekonomiski ir ļoti, ļoti slima” un tādēļ mūs pārņēmusi birokrātijas sērga. Lai no tās izārstētos, uzņēmējs piedāvā receptūru ar trīs galvenajām sastāvdaļām: jāatbrīvojas no visa tā, kas lieks, jāveic valsts funkciju audits un jādemonopolizē valsts varas piramīda.

Pēteris Šmidre, jokojot bilst, ka attiecībā uz birokrātiju, jāpielieto decimācijas princips (decimācija – senatnē katra desmitā noziedznieka sodīšana ar nāvi, nāvei nolemtos lozējot; katra desmitā cilvēka sodīšana, par ko izšķiras, ja neatrod vainīgo). Tomēr attiecībā uz Latvijas birokrātiju decimācija būtu pārāk „saudzējoša” – tā būtu jāmazina daudz būtiskāk.

Viņš teic, ka birokrātijas mazināšana jāsāk ar visaptverošu auditu: „Tas ir tāpat, kā jebkurā komercuzņēmumā, kur īpašnieki paši katru gadu taisa auditu, lai samazinātu izdevums, lai uzņēmums būtu ekonomiski efektīgs. Viņi paši laiku pa laikam veic auditu, pārskata dienesta pienākumus, darba dienas un nedēļas grafikus. Tad vienkārši izskaitļo, kas ir lieks. Tas ir vienkāršākais un ļoti ātri izdarāms punkts.

Mēs neko neizdarīsim, jau neuztaisīsim auditu valsts funkcijām. Kā piemēru varu minēt to pašu īpašuma nodokli. Kāpēc tas jātaisa tik sarežģīts?! (Lai šo sistēmu izveidotu) cilvēkiem tur vajag strādāt – to izdomāt, nomudulēt un tā tālāk. Nu, sadalām to nodokli trijās-piecās kategorijās: līdz 50 000 eiro, no 50 līdz 200 tūkstošiem, tad no 200 tūkstošiem līdz miljonam, un visbeidzot – līdz miljonam. Un viss!
 
Un trešais. Mūsu valdība ļoti mīl reformas. Reformas ir kā karogs – kas reformu iztaisījis, ir malacis! Malači, ka taisa, bet mēs taču nezinām, kāda jēga ir no katras reformas. Bet katra no šīm reformām prasa administratīvo aparātu. Es, plānojot jebkuru reformu, tai katrai uzliktu administratīvās slodzes līmeni, cik tas maksās, lai saprastu, vai mēs reformas vienu pēc otras netaisām tikai reklāmas un populisma dēļ, jo katra šāda kustība prasa administratīvo aparātu. Bet – jo vienkāršāk, jo labāk.”

Tālāk ir jautājums, kas visas šīs ierosmes īstenos? Pēc Pētera Šmidres domām to varētu izdarīt, ja mēs demonopolizētu valsts varas piramīdas augšu. Un to varētu paveikt ieviešot visas tautas vēlēta prezidenta institūciju.

Ko Jurģis Liepnieks, Aigars Rostovskis un Pēteris Šmidre saka par mūs pārņēmušo birokrātijas sērgu, skatieties Jauns.lv video.

Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.