"Latvijas pasts" - bada gadi un peļņas gadi. Kā mēs nonācām līdz šībrīža stāvoklim

Latvijā ir maz valstij piederošu uzņēmumu, kuriem būtu gājis tik smagi kā "Latvijas pastam". Pēdējo nedēļu laikā tas uzmanības centrā nonāca pēc tam, kad paziņoja par plāniem slēgt vai apvienot vairāk nekā 100 pasta nodaļas, kas sabiedrībā izraisīja neizpratnes vilni. Taču patiesībā "Latvijas pasta" problēmas ir dziļākas un briedušas jau ļoti ilgi. Ar šo rakstu Jauns.lv aizsāk publikāciju sēriju par "Latvijas pasta" problēmām, to cēloņiem un nākotnes izredzēm. Arī par to, kādēļ pasta nozarē mēs par apli atpaliekam no kaimiņiem igauņiem. Taču vispirms jāatskatās pagātnē, lai saprastu, kā "Latvijas pasts" nonāca tur, kur tas patlaban atrodas.

Nozares monopolists

Visus deviņdesmitos gadus "Latvijas pasts" varēja dzīvot, neuztraucoties par konkurenci, jo ar likumu bija noteikts, ka tas pasta pakalpojumu nozarē ir monopoluzņēmums, kuram deleģētas tiesības pieņemt un izsniegt vietējos un aizrobežu sūtījumus. Tātad nekādas konkurences, turklāt arī valsts neprasīja, lai "Latvijas pasts" valsts budžetā nestu naudu. Kādu laiku tas pat skaitījās bezpeļņas valsts akciju sabiedrība - tātad, kā rāda jau pats nosaukums, peļņas gūšana valsts budžetam nebija uzņēmuma mērķis. Šāds monopolstāvoklis saglabājās līdz pat Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā, kad to nācās likvidēt, lai atvērtu tirgu brīvajai konkurencei. 2004. gadā "Latvijas pasts" kļuva par valsts akciju sabiedrību.

Taču nevarētu teikt, ka arī bezkonkurences apstākļos "Latvijas pasts" dzīvotu, cepuri kuldams, jo tas bija saņēmis diezgan smagu mantojumu - mazliet vairāk nekā 1000 pasta nodaļu visā Latvijā. Salīdzinājumam - patlaban ir 176 nodaļas, taču "Latvijas pasta" reorganizācijas plāns paredz arī no tām slēgt vismaz simtu. Bet deviņdesmito gadu sākumā nodaļu bija gandrīz sešas reizes vairāk un tās visas kaut kā vajadzēja uzturēt.

"Latvijas pasta" manevra iespējas kaut kādas peļņas gūšanā bija visai niecīgas, jo pasta tarifus noteica valdība, bet politiķi nebija ieinteresēti graut savus reitingus un būtiski paaugstināt izcenojumus. Iznākums bija likumsakarīgs: praktiski visus deviņdesmitos gadus "Latvijas pasts" strādāja ar zaudējumiem, kas svārstījās no pārsimt tūkstošiem līdz pāris miljoniem latu.

Jauna tūkstošgade, jauni mīnusi

Nekas labāks "Latvijas pastu" negaidīja arī jaunajā tūkstošgadē. Lai gan pasta nodaļu skaitu palēnām samazināja, taču zaudējumi tikai auga. 2006. gads - četri miljoni mīnusā. 2007. gads - jau desmit miljonu zaudējumi. Vēl pēc gada - 3,5 miljonu zaudējumi. 2009. un 2010. gadā tika veikta kārtējā pasta nodaļu skaita samazināšana, likvidējot vai apvienojot apmēram pusotru simtu nodaļu, taču arī šāds solis neļāva izrāpties no bedres, kaut gan zaudējumi sāka mazināties un 2009. gadā bija vairs tikai 160 000 latu, bet 2010. gadā - 600 000 latu.

Cēloņi hroniskajiem mīnusiem bija vairāki. Nesamērīgi lielais pasta nodaļu skaits un iedzīvotāju aizplūšana no laukiem un arī no valsts bija tikai aisberga redzamā daļa. Paralēli mainījās arī tehnoloģijas un cilvēku ieradumi, bet pasta saimniecība ne vienmēr tika šīm pārmaiņām līdzi. Piemēram, bija laiki, kad mobilo sakaru operatori un arī fiksēto telefona līniju operators "Lattelekom" rēķinus klientiem sūtīja pa pastu - pamatīgas aploksnes ar zvanīto numuru izdrukām. Ap 2010. gadu tie no šīs prakses sāka atteikties, pārejot uz e-pastiem, bet tas nozīmēja diezgan būtiskas ieņēmumu daļas samazināšanos "Latvijas pastam". Samazinājās arī parasto vēstuļu skaits, bet tāds pakalpojums kā telegrammu piegāde vispār nogrima nebūtībā. Ar katru gadu samazinājās arī avīžu un žurnālu piegādes, bet arī tās kādreiz bija viens no pasta ienākumu avotiem.

Šlesera plāns

Meklējot jaunus risinājumus, laiku pa laikam tika mainīta uzņēmuma vadība. Divtūkstošo gadu sākumā no amata atbrīvoja vairāk nekā desmit gadus "Latvijas pastu" vadījušo ģenerāldirektoru Aivaru Droiski, bet pēc tam uzņēmumu vadīja Gints Škodovs, Aigars Vītols, Aivars Veiss, Māris Kleinbergs, bet no 2016. gada līdz pērnajai vasarai Māris Vilcāns. Laiku pa laikam arī satiksmes ministri mēģināja rosināt kaut kādas reformas, bet uz viņu visu fona īpaši izcēlās Ainārs Šlesers.

2007. gadā, kad viņš bija satiksmes ministrs, Šlesers nāca klajā ar radikālu pasta pārbūves plānu. Viņš bija iecerējis uz "Latvijas pasta" bāzes izveidot jaunu uzņēmumu - "Pasta banka". To veidotu alkoholisko dzērienu tirdzniecības uzņēmums "Mono grupa" un kāda franču finanšu konsultāciju kompānija, kas jaunajā uzņēmumā ieguldītu līdz 50 miljoniem latu. Saskaņā ar ieceri, "Pasta banka" pelnītu gan ar finanšu pakalpojumiem, gan pasta pakalpojumiem, gan arī ar dažādu preču mazumtirdzniecību. Praksē tas izskatītos apmēram tā - katrā pagasta centrā atrodas "Pasta bankas" filiāle (iespējams, bijušajās Latvijas pasta telpās), kur iedzīvotāji var gan rēķinus nomaksāt, gan kredītu paņemt, gan vēstuli nosūtīt, gan paciņu un pensiju saņemt, gan arī nopirkt kancelejas preces un varbūt arī vīnu (atcerēsimies, ka "Mono grupas" pamatbizness tomēr bija alkohola tirdzniecība). Vai tas tiešām tā izskatītos - to mums nebija lemts uzzināt, jo pēc tam, kad Šlesers zaudēja ministra portfeli, šis plāns nogrima nebūtībā.

Taču šo to no šī plāna "Latvijas pasts" tomēr pārņēma. Piemēram, lielāku uzmanību pievērsa dažādu sīkumu tirgošanai (un ar to nodarbojas vēl šobaltdien), kā arī apguva jaunas biznesa nišas, piemēram, e-paraksta izplatīšanu, kas gan cerētos ienākumus nenesa.

Beidzot peļņa

Pasta nodaļu skaita samazināšana un virkne citu pārmaiņu pamazām tomēr sāka nest augļus, un 2011. gadā "Latvijas pasts" beidzot gada pārskatā varēja ierakstīt peļņu 700 000 latu apmērā. 2012. gadā peļņa sasniedza jau 3,7 miljonus latu. Nākamā, 2013. gada pelņu jau rēķināja eiro, un tā bija itin pieklājīga - 4,5 miljoni. Lielā mērā par panākumu atslēgu kļuva intensīvāka sadarbība ar ārvalstu e-komercijas uzņēmumiem, pieauga arī kravu pārvadājumu procents. Starptautisko sīkpaku apjoms turpmāk auga no gadu uz gadu, nesot arī peļņu - tā 2016. gadā tā sasniedza 3,6 miljonus eiro, 2018. gadā - divus miljonus, bet 2020. gadā 4,2 miljonus. Uz šī fona izņēmums bijis tikai 2021. gads ar 1,2 miljoniem eiro zaudējumu, taču 2022. gadā "Latvijas pasts" tomēr atkal nopelnīja 2,2 miljonus.

Tātad viss ir labākajā kārtībā, nauda nāk kā pa reni? Ne gluži, jo te ir viens "bet": gadījumā, ja universālā pasta pakalpojumu sniegšana - tātad vēstuļu un preses piegāde - "Latvijas pastam" ir nesusi zaudējumus, tad, saskaņā ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas apstiprinātiem aprēķiniem, uzņēmumam no valsts budžeta piešķir kompensāciju. 2022. gadā tā bija 3,7 miljoni eiro. Ja mēs šo valsts piešķirto naudu no "Latvijas pasta" gada pārskata izņemam laukā, tad peļņas vietā iegūstam mīnusus pusotra miljona apmērā. Vēl nepatīkamāka aina būtu pagājušajā gadā, kad valsts kompensācija bijusi 3,8 miljoni, bez kuras atkal peļņas vietā būtu diezgan pamatīgi mīnusi.

Tas nozīmē, ka kaut ko tomēr "Latvijas pastam" nāksies darīt, lai noturētos uz ūdens apstākļos, kad pasta sūtījumu biznesā konkurence kļūst arvien asāka. Kādi ir plāni un kas to īstenošanu bremzē - par to nākamajā rakstā.