Golubovu ģimene: atgriešanās mājās bija mūsu labākais lēmums
Kuplā Golubovu ģimene – tētis Aleksandrs, mamma Sandra, bērni Sofija, Loreta, Madara, Pēteris un Emīlija – bija viena no 20 daudzbērnu ģimenēm no dažādiem Latvijas novadiem un pilsētām, kas šogad svinīgajā Ziemassvētku pasākumā Rīgas pilī kopā ar Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču iededza svētku egli.
Golubovu ģimene nepilnus piecus gadus dzīvoja Apvienotajā Karalistē, Pīterboro pilsētā. Latvijā tā atgriezās 2017. gadā. Pašlaik ģimene dzīvo Valkā. Aleksandrs strādā Valkas novada pašvaldībā, savukārt Sandra rūpējās par bērniem un ģimeni.
Golubovu ģimene devās uz Angliju 2012. gadā. Turpinoties globālajai ekonomiskajai krīzei Aleksandrs un Sandra meklēja labākas dzīves un darba iespējas, lai nodrošinātu stabilāku un drošāku nākotni sev un saviem bērniem.
Anglija tolaik tika uzskatīta par valsti, kas varētu piedāvāt labākas iespējas gan karjerai, gan izglītībai.
Sākotnēji Golubovu ģimene apmetās pie Sandras labākās draudzenes, kura dzīvoja Pīterboro pilsētā, pēc tam pārvācās uz savu mājokli turpat Pīterboro. Aleksandrs sāka strādāt kompānijas “Amazon” loģistikas centrā. Viņš bija iesaistīts dažādos darbos, tostarp iekšējās loģistikas organizēšanā. Darbs loģistikas centrā prasīja lielu fizisko piepūli un izturību. Aleksandam nācās strādāt arī nakts maiņās. Tas ievērojami ietekmēja ģimenes dzīvi. Pēc nakts maiņas viņam vajadzēja atgriezties mājās, lai bērnus aizvestu uz skolu, pēc tam pašam atpūsties dažas stundas, un atkal doties pakaļ bērniem uz skolu un pēc tam uz darbu.
Šāds grafiks prasīja no viņa lielu fizisko un emocionālo piepūli, kā arī laika koordinēšanu ar sievas darba grafiku, lai nodrošinātu, ka vienmēr ir kāds ar bērniem, jo Anglijā ir visai stingri noteikumi attiecībā uz bērnu pieskatīšanu, salīdzinot ar Latviju. Bērni nevar doties vieni uz skolu līdz 12 gadu vecumam, bet naktī atrasties mājā vieni līdz pat 16 gadu vecumam. Tas radīja papildus izaicinājumus ģimenes dzīves organizēšanā un kopējās dzīves kvalitātes saglabāšanā.
Aleksandrs uzskatīja, ka darbs “Amazon” loģistikas centrā nebija viņa aicinājums, tādēļ apsvēra iespēju turpināt studijas.
Viņš pat devās uz Kembridžas Universitātes atvērto durvju dienu ar mērķi iestāties maģistrantūrā. Taču Aleksandra vecums (virs 30 gadiem) bija šķērslis, jo tas nozīmēja, ka viņam pašam būtu jāapmaksā studiju izmaksas. Tādēļ viņš nolēma meklēt citas iespējas, kas labāk atbilstu viņa karjeras mērķiem un finansiālajām iespējām.
Par spīti grūtībām Golubovu ģimene kopumā veiksmīgi integrējās Anglijā. Īpaši labi izdevās iejusties bērniem, kas vieglāk apguva valodu un pielāgojās jaunajai videi. Sandra apguva angļu valodu ceturtajā līmenī vietējā Pīterboro koledžā, lai varētu iesaistīties darba tirgū.
Pirms došanās uz Angliju viņa bija ieguvusi sociālā rehabilitētāja izglītību Rēzeknes Augstskolā. Anglijā viņa nostrādāja divus gadus neiroloģijas centrā Pīterboro.
Darbs bija emocionāli un fiziski grūts, jo viņa aprūpēja pacientus ar dažādām smagām veselības problēmām.
Golubovu ģimene uzturēja saikni ar Latviju, viesojoties Latvijā un uzņemot ciemos radus. Šajā laikā, kad vēl nebija tik izplatīti dažādi tiešsaistes komunikācijas līdzekļi kā WhatsApp, ģimene izmantoja e-pastus, lai sazinātos ar radiniekiem un draugiem Latvijā. Šāda veida komunikācija palīdzēja viņiem saglabāt ciešas saites ar Latviju un uzturēt kontaktu ar tuviniekiem, neskatoties uz attālumu.
Golubovu ģimenes lēmums atgriezties Latvijā bija balstīts uz vairākiem faktoriem, kas sakrājās laika gaitā. Pirmkārt, finansiālie apstākļi Lielbritānijā kļuva grūtāki - algas nepieauga, bet izdevumi, ieskaitot īres maksu un komunālos maksājumus, kļuva lielāki.
Darba grafiku nesaskaņotība radīja papildu grūtības. Aleksandrs strādāja nakts maiņās, kamēr viņa sieva strādāja dienas laikā. Tas nozīmēja, ka viņiem bija jākoordinē bērnu pieskatīšana un skolas apmeklējumi. Šis situācijas radīja lielu stresu un fizisko nogurumu.
Taču izšķirošais iemesls atgriezties Latvijā bija neapmierinātība ar izglītības sistēmu Anglijā, īpaši sākumskolas un pamatskolas līmenī. Aleksandrs norāda, ka izglītības līmenis valsts skolās Anglijā, viņaprāt, ir ārkārtīgi zems. Taču ģimenei bija svarīgi nodrošināt saviem bērniem kvalitatīvu izglītību, kas joprojām bez maksas ir pieejama Latvijā.
Papildus tam, Golubovu ģimeni neapmierināja arī veselības aprūpes sistēma. Viņi saskārās ar problēmām, piemēram, garām rindām pie ārstiem, kas dažkārt varēja ilgt līdz 12 stundām. Šādi apstākļi radīja neērtības un stresu ģimenei un ietekmēja dzīves kvalitāti.
Golubovu ģimeni neapmierināja arī ierobežotās iespējas būt pie dabas, sēņot un ogot vai vienkārši doties pastaigās. Vienīgā pieejamā atpūta dabā Pīterboro pilsētas robežās bija parks, uz kuru vajadzēja diezgan ilgi braukt ar sabiedrisko transportu.
Plānojot atgriešanos Latvijā, Golubovu ģimene iegādājās dzīvokli Liepā, jo pirms došanās uz Angliju ģimene dzīvoja netālu – Sandras dzimtajās Cēsīs. Tas bija svarīgs solis viņu atgriešanās procesā, jo nodrošināja stabilu un pastāvīgu mājokli, kurā viņi varēja sākt savu jauno dzīvi Latvijā.
Pēc atgriešanās Aleksandrs centās atrastu savā profesijā atbilstošu pozīciju, bet saprata, ka ir zaudējis saikni ar Latvijas darba tirgu. Viņš aktīvi centās atrast darbu tuvākajā apkaimē – Cēsīs, Valmierā un citviet Vidzemē, bet sastapās ar grūtībām, jo tajā laikā pieprasījums pēc juristiem nebija liels.
Viņš arī meklēja darbu, kas saistīts ar nekustamo īpašumu pārvaldīšanu un projektu vadību, bet šīs prasmes nebija pieprasītas.
Situācija mainījās, kad viņam pazvanīja viņa sens draugs un kursabiedrs, kurš pastāstīja Aleksandram par jurista darba vakanci Valkas novada pašvaldībā. Interesanti, ka Aleksandrs pirms šī zvana pat nezināja, kur precīzi atrodas Valka.
Viņš devās uz darba interviju Valkā, kas bija viņa pirmā vizīte šajā pilsētā. Sākot strādāt Valkā, aptuveni gadu viņš ik dienu brauca no Liepas uz darbu, pirms ģimene iegādājās mājokli un pārcēlās dzīvot uz Latvijas-Igaunijas robežpilsētu.
Golubovu vecākā meita, kas bija septiņus gadus veca, un otrā meita, kas bija piecusarpus gadus veca, kad ģimene atgriezās Latvijā, atceras savu laiku Anglijā ļoti maz. Taču angļu valoda, ko viņas apguva Anglijā, palika ar viņām un turpina būt daļa no viņu valodu prasmēm. Abas meitenes ātri un veiksmīgi iekļāvās Latvijas izglītības sistēmā. Drīz vien pēc atgriešanās Latvijā Golubovu ģimenē ienāca trešā meitiņa, bet tagad Aleksandrs un Sandra lepojas jau ar piecām atvasēm.
“Bērni ir ļoti radoši un sportiski. Vecākā meita Sofija apmeklē mākslas un sporta skolas. Loreta ir galvenais sportists – dzimis sprinteris. Madara ir mūsu galvenā mūzikas dvēselīte, apmeklē mūzikas skolu un gatavojas kļūt par pianisti. Pēteris noteikti kļūs par auto vai motosportistu. Nebaidās no ātruma un ūdens. Emīlija vēl plāno savu nākotni, vērojot vecākās māsas un brāli. Māk pastāvīgi uzkāpt pa trepēm divstāvu gultas otrajā stāvā, ja vecāki nepamana,” priecājas vecāki.
Golubovu ģimene ir apmierināta ar savu lēmumu atgriezties Latvijā. Šis lēmums, šķiet, ir bijis pozitīvs solis viņu dzīvē, lai gan sākotnējā pieredze Aleksandram ar darba meklējumiem nebija veiksmīga.
Tomēr pēc neatlaidīgiem meklējumiem viss ir atrisinājies. Ģimene novērtē izglītības un medicīnas pieejamību un iespējas karjeras attīstībā. Ļoti būtisks faktors ir iespēja dzīvot tuvu dabai. “Valkā pēc desmit minūšu pastaigas es varu būt mežā, elpot svaigu gaisu, lasīt ogas un sēnes, kas Anglijā nebija iespējams,” piebilst Aleksandrs.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju "Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai "Reģionālās remigrācijas koordinators")".
