Kā Mārtiņš Freimanis debitēja kino. Režisors dalās sirsnīgās atmiņās

Mārtiņš Freimanis filmā "Man patīk, ka meitene skumst"

Kopā ar Lauri Reiniku

Arvīds Krievs ir viens no zināmākajiem Latvijas kino režisoriem. Viņa radītās filmas ir “Spēle”, “Aveņu vīns”, “Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili”, “Ievas paradīzes dārzs”, bet pēdējās divās – “Man patīk, ka meitene skumst” un “Dancis pa trim” galvenajās lomās filmējās Mārtiņš Freimanis.

Režisors Mārtiņu Freimani noskatīja Liepājas teātra izrādē “Kaupēns. Mans mīļais”. Ar ko Mārtiņš uzrunājis pieredzes bagāto filmu meistaru? To pirms dažiem gadiem Arvīds Krievs izstāstīja žurnālam “Kas Jauns”.

Filmas “Man patīk, kad meitene skumst” reklāmas rullītis

“Viņš jutās brīvi. Viņš pēc dabas bija ļoti atklāts un patiess. Un skatītājs jau pamana, vai aktieris melo, vai ir patiess, vai dzīvo lomā, vai tikai mēģina spēlēt. Šķita, ka Mārtiņš varētu būt viens no tiem tipiem, kas vajadzīgs filmā. Jo režisoram jau vienmēr vajag vienu aktieri, kuram uzkrāmēt virsū visas savas trakās idejas, aktieri, kurš spējīgs izvilkt šo smago vezumu,” atceras Arvīds Krievs, kurš Mārtiņu Freimani uzaicināja uz topošās filmas “Man patīk, ka meitene skumst” kinoprovēm. Tāpat kinoprovēs Arvīds Krievs bija nolēmis pārbaudīt arī Lauri Reiniku. “Viņi atnāca abi kopā. Bet Lauris nu nepavisam nebija tāds tipāžs, kas man bija nepieciešams filmai. Nu kāds viņš noziedznieks!? Tas viņam nepiestāv. Es esmu režisors, kas taisa vairāk sociālas filmas. Tāpēc man nevajag liriskus aktierus. Taču Mārtiņš bija pavisam citāds. Viņam patika visu izpētīt,” teic Arvīds Krievs.

Aktieris, kuram viss izdevies

Kā Mārtiņš Freimanis – tolaik vēl jauns, mazpazīstams mūziķis, aktieris ar vienas muzikālās izrādes pieredzi uztvēra faktu, ka kāds slavens režisors viņu vēlas redzēt galvenajā lomā savā filmā? Vai ar Mārtiņu bija viegli strādāt?

“Mārtiņam aptuveni izstāstījām, ko no viņa vēlamies, bet viņam jau pašam šķita, ka zina un prot visu uzreiz! Taču jāatzīst, ka Mārtiņam tiešām viss lielākoties padevās diezgan viegli. Viņš bija piemērots aktiera darbam, jo viņam viss tā dabiski sanāca. To, ko citi mēģināja ar prātu, pieredzi, zināšanām, to viņš izdarīja intuitīvi. Viņš darīja visu godīgi, no sirds. Nerēķinoties, kā viņš pēc tam izskatīsies. Ne tā, kā citi aktieri. Mārtiņam viss bija vienalga – vai tur ir kamera, vai nav,” atceras Arvīds Krievs, gan piebilstot: “Vispār Mārtiņš bija ļoti steidzīgs. Arī dzīvē. Viņš visu steidzās izdarīt ļoti ātri, paspēt. Un tas jau tad likās aizdomīgi. Ar viņu bija ļoti grūti tā mierīgi apsēsties, parunāt par lomu, par filmu. Viņam tam nebija laika un vēlmes. “Ai, es visu zinu! Man viss skaidrs, kas jādara!” – atrauca Mārtiņš. Un redzot, ka viņam patiešām viss bija skaidrs, tad jau paši atmetām ar roku.”

Kad Freimis niķojas

Režisors Arvīds Krievs, atceroties kopā ar Freimi pavadīto laiku, stāsta, ka Mārtiņš filmēšanas laukumā reizēm dumpojies.  

“Piemēram, uzskatot, ka filmā var izmantot paņēmienus, kas nepavisam neder. Viņš bija iedomājies, ka var tāpat kā radio – atskriet, ātri ierunāt savu lomu un skriet prom. Taču filmēšanas laukumā ir pavisam citādi – kamēr uzstāda gaismas, sagaida vajadzīgos apstākļus… Tad Mārtiņš aiz garlaicības dumpojās. Sauca, kāpēc mēs nevaram strādāt kā radio? Kāpēc viņam jāgaida, ka varēja jau viņu uzaicināt stundu vēlāk. Viņš arī nesaprata, kā var viņam nedot ierunāt tekstus. Jo Mārtiņš televīzijas seriālos bija pieradis, ka vienmēr tiek filmēts viss jau uzreiz, ar tekstiem. Taču kino ir citādi – bieži vien visu dienu filmē atsevišķus kadrus, tuvplānus, kur nevajag tekstu. To Mārtiņš nesaprata, un kā bērns dusmojās, ka viņam nav teksta. Kā ar to tikām galā?  Protams, ka pieradām. Bet, ja Mārtiņam patiešām bija slikts garastāvoklis, tad tur nekā nevarēja darīt. Dažas filmēšanas reizes viņš mums ir šādi norāvis, kad visus nokaitināja tā, ka filmēšanu nācās atlikt.”

Mārtiņš Freimanis filmā “Dancis pa trim”

Vienu no šādām reizēm Arvīds Krievs smejoties arī izstāsta. “Mārtiņš jau sāka niķoties pa ceļam. Scenārijā bija izlasījis, ka jāiet būs pa grantētu celiņu, bet mēs teicām, ka braucam uz Usmas mežiem. Un tad sākās: “Man te visu dienu būs pa mežiem jāvazājas, bet man nav līdzi zābaki! Un, ja teikts, ka jāiet pa grantētu celiņu, kāpēc man tagad liek iet pa mežu?” Mārtiņš jau nesaprata, ka viena aina bieži vien tiek filmēta vairākās vietās un kā tās pēc tam samontē kopā. Turklāt kostīmu mākslinieki bija paņēmuši viņam zābakus, taču Mārtiņš to nezināja, un savā prātā bija uzbūris visādas ainiņas, kā rezultātā ar katru minūti saniķojās arvien vairāk. Todien no prātīgas filmēšanas nekas nesanāca, bijām spiesti atgriezties mājās. Tāds viņš bija – filmēšanas tehniskās nianses nesaprata un īpaši tajās neiedziļinājās. Toties spēja savā lomā iejusties tik dziļi, kā neviens cits. Un svarīgākais jau bija tas, ka viņš savu darbu padarīja izcili. Tāpēc - lai viņš dumpojas! Bijām droši, ka nākamajā dienā visu paveiks godam.”

Kasjauns.lv/Foto: no Izdevniecības Rīgas viļņi arhīva, Arvīds Krievs