Piekopjam padomju sistēmas mantojumu - tikai aizliegumus: Nils Sakss Konstantinovs par atkarību problēmām

Vai tik tiešām aizliegumu noteikšana ir veids, kā izskaust atkarību izraisošās vielas, un vai tas var dot kādus rezultātus? To Jauns.lv jautāja Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājam Nilam Saksam Konstantinovam:

“Atkarību mazināšanā Latvija tradicionāli piekopj aizliegumu politiku, kas lielā mērā balstās idejās vēl no padomju sistēmas mantojuma. Galvenie punkti ir pēc iespējas lielāki aizliegumi, pēc iespējas bargāki sodi un iespējami lielāka iebiedēšana. Lai arī ierobežojumiem, protams, ir sava un nozīmīga loma, tomēr paši par sevi tie ir pierādīti kā maz efektīvas stratēģijas. Par to ikviens var pārliecināties pats - ja stingri tirdzniecības ierobežojumi un cietumsodi strādātu, tad tāda problēma kā, piemēram, narkotikas nepastāvētu vispār. Vēl vairāk - nepārdomāti ierobežojumi problēmas ne tikai samazina, bet tās var vēl palielināt. Mums ir piemēri gan no ASV “sausā likuma”, gan padomju laika nesekmīgajām alkohola apkarošanas kampaņām. Galu galā, Latvijā jau šobrīd ir vieni no visstingrākajiem regulējumiem gan dažādu vielu, gan alkohola apritē. Vienlaikus, mums ir arī viena no vissliktākajām situācijām. Kā nereti māca paši narkologi: “Ja turpināsi darīt to pašu lietu, ir muļķīgi cerēt, ka sasniegsi citu rezultātu”. Diemžēl atkarību mazināšanā rīkojas tieši šādi - pastiprina to, kas jau iepriekš nav strādājis.

“Nav mūsdienīgas pieejas”

Ierobežojumi ir visvienkāršākā stratēģija - tur nav īpaši jādomā, nav jāveido risinājumi, nav jāiegulda līdzekļi palīdzībā, un tos viegli “pārdot” plašākai sabiedrībai kā aktīvu rīcību. Diemžēl šāda “rīcība” neņem vērā to, kas mums ir zināms no pētniecības datiem un tendencēm citviet civilizētajā pasaulē. Pirmkārt, mūsdienās mēs neskatāmies uz “atkarību” kā vienu lietu, no kuras mums visi būtu par visām varēm jāaizsargā. Lielākajai daļai cilvēku alkohols neizraisa nekādas problēmas. Tā ir dzīves realitāte, kuru runājot par “atkarību šausmām” bieži piemirst. Tādēļ jebkādi kopējie regulējumi visvairāk ietekmē tos, kurus šī problēma īsti neskar. Tā vietā būtu vērts sākt ar jautājumu: kurām sabiedrības grupām tā ir visvairāk kaitējoša?

Viena acīmredzamā grupa ir cilvēki, kuri ir smagi atkarīgi. Reizē, šī ir grupa, kuru kopējie aizliegumi maz ietekmēs. Šai grupai ir vajadzīga intensīvākā, dārgākā un nopietnākā palīdzība. Visbiežāk šīs grupas cilvēkiem ir mentālās veselības problēmas, kas prasa atbalstu. Šobrīd mums valstī nav vispār neviena mūsdienīga pakalpojuma šai grupai. Tieši otrādi - Veselības ministrija aizvēra Straupes slimnīcu, kas vienīgā specializējās atkarību ārstēšanā. Tagad vēl pastāv iespēja īstermiņā pagulēt psihiatriskajā slimnīcā, iziet 30 dienu Minesotas programmu vai par savu naudu atgūties kādā no privātajām “atkačalkām”. Taču tā, protams, nav mūsdienīga pieeja, kas prasītu draudzīgus, tuvu pie dzīvesvietas pieejamus un pastāvīgus mentālās veselības atbalsta pakalpojumus daudzu gadu vai pat visas dzīves garumā.  

Tāpat ir ļoti labi zināms, ka atkarība ir nabadzības labākais draugs. Līdz ar to viena no efektīvākajām stratēģijām atkarību mazināšanai ir nabadzības mazināšana. Latvijā atkarību prevencija un ārstēšana ir ārstu-narkologu pārziņā, līdz ar to tā tiek skatīta kā šauri medicīniska problēma. Taču jebkura atkarība ir vairāk sociāla slimība, nekā fiziska. Ja mēs patiešām gribam mazināt atkarības valsts mērogā, mums ir jāārstē sabiedrības sociālie augoņi - nabadzība, bezcerība, izolētība.

Otra lielā grupa grupa ir bērni un jaunieši. Ir labi zināms, ka absolūtais vairums cilvēku, kuri kļūs atkarīgi, sāk problemātiski dzert vai lietot vielas jau pusaudžu vecumā. Taču arī šai grupai kopumā aizliegumi neko daudz nemainīs, jo viņiem jau arī šobrīd likums aizliedz iegādāties atkarību izraisošas vielas un alkoholu. Un lielākā daļa jauniešu arī nekad nekļūs atkarīgi pieaugot. Tikmēr tiem riska pusaudžiem, kuri šobrīd ir nonākuši atkarību trajektorijā, nav neviena piemērota pakalpojuma - terapeitiskās kopienas vai iestādes, kur viņi varētu kādu laiku padzīvot nost no ierastās vides un saņemt pusaudžiem piemērotu terapiju, kas būtu apvienota gan ar iespējām turpināt mācības, gan profesijas apgūšanu, lai uzlabotu savas dzīves iespējas. Arī šeit ir likvidētas tās iestrādes, kuras kādreiz pastāvēja - piemēram, Saulrītu kopiena. Tā vietā valsts sistēma šiem pusaudžiem piedāvā vai nu ārstēšanos psihiatriskajā slimnīcā vai īstermiņa psihologu konsultācijas kā vienīgo alternatīvu, kas tomēr Rietumu valstī nav īsti mūsdienīga pieeja jauniešu uzvedības problēmu risināšanai. Nekādi papildus aizliegumi nerisinās problēmu, ja valstī nav neviena piemērota pakalpojuma.

Ko darīt?

Visbeidzot, ja vien mēs negrasāmies ieviest Latvijā kādu šariata tipa likumu, vēstījumam un politikai vajadzētu būt šādai:
       
1. Alkohols lielākajam vairumam pieaugušo ir neliela, patīkama dzīves sastāvdaļa, kas nesagādā pārmērīgas problēmas. Nav vajadzības papildus traucēt dzīvi tiem, kuri nevienam citam netraucē.

2. Ir sabiedrības grupas, kurām tabaka un alkohols ir bīstams un nodara milzīgu postu pašiem un citiem - šīm grupām ir jāizveido mērķēti, intensīvi un mūsdienīgi atbalsta pakalpojumi tuvu pie viņu dzīvesvietām, kas apvieno mentālās un fiziskās veselības un sociālo atbalstu.

3. Efektīvākie veidi kā mazināt atkarības sabiedrības mērogā ir uzlabojot sabiedrības dzīves līmeni, mazinot nabadzību, veidojot drošas, iesaistošas skolas un pusaudžiem piemērotas vides.

4. Aizliegumi ir svarīga, bet maza daļa no drošas apkārtējās vides. Latvijā jau šobrīd tie ir diezgan stingri, tādēļ maz ticams, ka tie dotu vēl kādu ieguvumu, bet drīzāk ir risks, ka tie novērš uzmanību no reālajiem trūkumiem un darbiem”.