Baznīca kalpo izsalkušajiem, vecmāmiņām un bomžiem. Diakonija no ķēķa puses

“Katra saruna ar cilvēku, kas atnācis pēc palīdzības, ir kā mākslas darbs,” uzskata Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centra vadītāja Inta Putniņa. Latvijā diakonijas darbs, kas izpaužas kā konkrēta palīdzība cilvēkiem, savu iespēju robežās tiek praktizēts teju visās konfesijās, tomēr tikai luterāņiem diakonija ir izveidota kā atsevišķa un koordinēta institūcija. Latvijā ir gandrīz 300 luterāņu draudžu un apmēram divās trešdaļās draudžu tiek praktizēta diakonija. Žēlsirdības darbos iesaistīti vairāk nekā tūkstotis brīvprātīgo. Apvienojot draudzes noteiktos reģionos, izveidoti 16 prāvestu iecirkņi, un katrā ir savs diakonijas darba koordinators.

Ar vienu roku debesīs

“Diakonija – tā ir ticība darba drēbēs,” spriež Inta Putniņa. “Tas ir Dieva aicinājums kalpot. Turklāt kalpot ne vien savas draudzes locekļiem, bet visiem cilvēkiem. Patlaban daudzi bārsta tukšus solījumus – daudz runā, bet maz dara. Mēs rīkojamies otrādi – vispirms darām un tikai tad – runājam.” Centra vadītāja ir pārliecināta, ka diakonija – tas ir dzīvesveids. “Tās nav astoņas stundas darbā, un viss. Ar to var nodarboties, ja ir Dieva aicinājums. Ja to uztver tikai kā darbu, tad var izdegt. Ja cilvēkam nav aicinājuma, viņš jūt, ka vairs nav spēka, un aiziet no diakonijas. Arī mūsu dienas centros, kur strādā algoti pedagogi, psihologi un sociālie darbinieki, tā tomēr ir kalpošana. Un galvenā alga ir gandarījums, ka esi spējis cilvēkam palīdzēt. Kad jūti un redzi, ka cilvēks ar tavu palīdzību spējis savu dzīvi pagriezt uz labo pusi. Ir liels gandarījums, piemēram, kad izdodas uzlabot sociālo situāciju kādā ģimenē un vecākiem netiek atņemtas vecāku tiesības.”

Viņasprāt, svarīgākais diakonijas darbā ir konkrētais cilvēks un viņa konkrētā vajadzība. Diakonijas palīdzība vērsta uz to, lai ar cieņu iejustos otra cilvēka situācijā un to saprastu. Lai atbalstītu un samazinātu sāpes. Lai mācītu sare¬dzēt cilvēkiem jaunas iespējas dzīvē, lai veicinātu spēku apzināšanos, pārmaiņas un izaugsmi, bet gadījumos, kad tas nav iespējams, mācītu sadzīvot ar ciešanām. “Sociālais darbs nebūtu iespējams, ja mēs ar vienu roku neturētos debesīs,” saka Putniņa. “Darbdienās mēs, kristieši, kalpojam saviem cilvēkiem un palīdzam viņiem pārvarēt dažādas grūtības. Svētdienā mēs ejam uz baznīcu un saņemam stiprinājumu. Tā ir diena, kad Dievs kalpo mums. Viņš mūs piepilda ar mīlestību un žēlsirdību, kas dod spēku mums neizdegt un turpināt darbu.”

Atbalsts vecmāmiņām un bomžiem

Kalpot Inta Putniņa sākusi jau 1987. gadā, kad Liepājā bijusi Lutera draudzes locekle. “Tolaik draudzē kalpoja mācītājs Juris Rubenis, kas mani uzrunāja un aicināja pievērsties žēlsirdības darbam. Es piekritu. Tā arī sākās mana diakonija. Vēlāk biju Grobiņas prāvesta iecirkņa diakonijas darba koordinatore. 2006. gadā arhibīskaps Jānis Vanags mani aicināja uz Rīgu – vadīt Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centru.”

Zināmas iemaņas sociālās palīdzības sniegšanā Inta guvusi jau laicīgajā darbā. Viņa strādājusi Liepājas psihoneiroloģiskajā slimnīcā, Liepājas narkoloģiskajā dispanserā un Sociālās palīdzības centra birojā. Viņa atceras, ka deviņdesmitajos gados luterāņu diakonijas darbu Latvijā aktīvi atbalstījušas ārvalstu baznīcas, sadarbības partneri no Zviedrijas, Norvēģijas, ASV un Vācijas. Daudz palīdzējuši arī trimdas latvieši.

Inta stāsta, ka Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centrs izveidojis vairākus dienas centrus gan pieaugušajiem, gan bērniem, organizē mobilo zupas virtuvi pie Āgenskalna tirgus. Visus šos projektus pamatā finansē Rīgas dome, palīdz arī ārvalstu un vietējie ziedotāji. “Katru darbdienu pulksten 12 ierodas Diakonijas centra mašīna un izdala zupu. Tas notiek skvēriņā starp Mazo Nometņu un Zeļļu ielu. Šo virtuvi apmeklē cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas, trūcīgie, maznodrošinātie.”

Kad bijuši tā sauktie treknie gadi, apmeklētāju skaits nedaudz sarucis, krīzes laikā – atkal pieaudzis. “Tagad atkal ir daudz apmeklētāju,” atzīst Putniņa. “Liela daļa no viņiem ir bez noteiktas dzīvesvietas un dokumentiem. Ja arī viņiem nokārto dokumentus, viņi tos ātri pārdod, nozaudē, vai arī krāpnieki tos izmāna. Daļai apmeklētāju ir garīgas problēmas un grūtības par sevi parūpēties. Viens otrs tik dziļi ieslīdzis alkoholismā, ka vairs nevēlas izrauties no savas vides. Pat atsakās doties uz patversmi pārnakšņot. Viņiem ir sava pasaule, kurā nav vēlmes ielaist citus.” Putniņa piebilst, ka zupas virtuvi apmeklē arī kārtīgi, bet trūcīgi ļaudis. Piemēram, nāk vecmāmiņas, kuru pārraudzībā ir vairāki mazbērni. Tās ir situācijas, kad radušās problēmas ar šo mazbērnu vecākiem. Nāk arī bezdarbnieki un tādi, kam ir maza alga vai pensija. Agrāk ieradās tā sauktie simtlatnieki, kas ar savu mēnešalgu nespēja iztikt. Zupu mēs dodam visiem bez izņēmuma, nekādi dokumenti netiek prasīti.”

Sapņot ar vērienu

Viens no Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas centra projektiem ir Ziepniekkalnā esošais atbalsta centrs ģimenēm un bērniem Sirdsgaisma, kuras vadītāja ir Baiba Vanaga, arhibīskapa Jāņa Vanaga dzīvesbiedre. Sirdsgaismu apmeklē 5–18 gadus veci bērni no sociālā riska ģimenēm, ik dienu centrā patvērumu rod 25 bērni. Centru izveidoja jau 1996. gadā, agrāk to finansēja ārvalstu sadarbības partneri un vietējie atbalstītāji, no 2004. gada centra darbību finansē Rīgas dome. Dome pērk šo sociālo pakalpojumu no LELB Diakonijas centra, kas nodrošina kvalificētus darbiniekus, telpas un visu nepieciešamo. Piešķirtās naudas pietiek telpu īrei, komunālajiem maksājumiem, darbinieku algām, pusdienām un nepieciešamākajām saimniecības precēm. Lai bērnus aizvestu uz kādu leļļu teātra vai cirka izrādi, kino, zoodārzu vai akvaparku, tiek lūgti ziedojumi Diakonijas partneriem, draudzēm un atsaucīgām firmām. Centrā bērni ierodas pēc mācībām skolā, šeit viņi pusdieno un gatavo mājas darbus. Centrā bērniem ir iespējas arī nomazgāties, saņemt tīru maiņas apģērbu un apavus. Centrs nodrošina pedagoga konsultācijas un palīdzību mācību priekšmetos. Sociālā rehabilitētāja pavadībā dotas iespējas apgūt dzīvē nepieciešamās sociālās prasmes, kā arī piedalīties praktiskās un izglītojošās nodarbībās.

Sirdsgaismas vadītāja Baiba Vanaga stāsta, ka centra bērni ir stresa pilni un skarbās dzīves traumēti. Traumas guvuši ne vien ģimenē, bet arī skolā. Gadās, skolā viņus apsaukā, jo viņi ne vienmēr ir tīri un labi ģērbušies. “Toties centrā mums ir sava kārtība,” saka Baiba. “Šeit nav nozīmes statusam skolā, tas ir vienalga – esi pirmais vai pēdējais savā skolā. Pie mums visi ir vienādi. Uz centru nāk bērni no dažādām skolām – arī no internātiem un palīgskolām.”

Lai stimulētu bērnus mācībās un uzvedībā, tiek piešķirti punkti. Kad sakrāts pietiekams daudzums, bērni saņem augļu pakas. Baiba pamanījusi kādu īpatnību. “Šiem bērniem ir piezemēti sapņi, tiem trūkst vēriena. Piemēram, ja viņiem būtu daudz naudas, viņi nopirktu sev jaunas kurpes un spēļmantiņas. Tikai viens no bērniem uzzīmēja prāmi, ar kuru dotos pāri jūrai. Šo bērnu sapņi ir soļa attālumā. Tie sniedzas tik tālu, cik atļauj nauda mammas makā. Arī tad, kad rīkojam karnevālus, tikai retajam izdodas kaut ko interesantu izdomāt. Mēs viņus aicinām būt drosmīgākiem un radošākiem. Lai nebaidās sapņot. Mūsu uzdevums – iemācīt viņiem plašāku un tālāku sapņošanu.”

Vadītāja piebilst, ka ar kristīgām lietām viņi tik ļoti neuzbāžas bērniem. “Pirmdienās pie mums ierodas svētdienas skolotāja. Tad notiek nodarbības, bet tās nav obligātas. Bērni tiek aicināti, bet – ne piespiesti. Ja nevēlas, var nepiedalīties. Ir tikai viens noteikums – tajā laikā datorklase ir slēgta. Var darīt kaut ko citu, piemēram, pildīt mājasdarbus.”

Vasarās bērniem tiek rīkotas nometnes – kopā arī vecākiem. Diakonijas centra vadītāja Inta Putniņa stāsta, ka reizēm tādas nometnes notiek dziļos laukos, ārpus ierastās vides. “Kad nav ne televizora, ne datora, ne mobilā telefona, ne alkohola, vecāki var sākt mācīties, kā pavadīt brīvo laiku ar bērniem. Sākumā tas nemaz nav vienkārši, bet pamazām veidojas kontakts.”

Bērnu centram palīdz arī Norvēģijas Rotari klubs, kas audzēkņiem finansē profesijas apguvi. “Piemēram, viens puisis apguva autoelektroniku, cits pašlaik mācās kultūras menedžmentu,” stāsta Putniņa. “Agrāk divas meitenes skolojās Kolonnā, viena mācījās par frizieri, otra – par nagu speciālisti. Bērniem dota iespēja izrauties no ierastās vides un saņemt ceļazīmi citai dzīvei. Un tas viss – ar Dieva svētību.”

Tilts starp tirgu un baznīcu

“Diakonijas darbs tomēr lielākoties balstās uz brīvprātīgajiem,” atzīst Inta Putniņa. “Latvijā visās luteriskajās draudzēs notiek diakonijas darbs, un tikai dažās draudzēs diakonijas vadītājai tiek maksāta alga. Ļoti plaši diakonija ir izvērsta Rīgas Lutera draudzē, Mārtiņa draudzē un Rīgas Jēzus draudzē. Tur darbojas arī tā sauktās drēbju kameras, kuras var apmeklēt ikviens trūcīgais. Dažviet trūcīgajām ģimenēm tiek piedāvātas arī bērnu rotaļlietas, skolas piederumi, virtuves un saimniecības lietas. Šādas kameras ļoti labi funkcionē. Ļaudis ziedo savas drēbes un citus priekšmetus, kas ļoti labi noder citiem. Arī es pati esmu strādājusi tādā drēbju kamerā. Bieži vien cilvēkam vajadzīgs ne tikai apģērbs, bet arī emocionāls un garīgs atbalsts. Viņš vēlas parunāt par savām problēmām. Cilvēks izstāsta savu sāpi, un viņam kļūst vieglāk. Atnākot uz drēbju kameru, cilvēks reizēm atrod ceļu uz baznīcu. Viņam tiek piedāvāta iespēja aiziet uz dievkalpojumu – pasēdēt, paklausīties un saņemt mierinājumu. Mana pieredze liecina, ka atnākt uz drēbju kameru vai kādu no dienas centriem ir daudz vieglāk nekā uzreiz doties runāt ar mācītāju. Ceļš uz baznīcu daudziem gājis caur diakoniju. Diakonija ir kā tilts starp tirgus laukumu un baznīcu.”

Putniņa stāsta, ka diakonijas darbs labi attīstīts arī Liepājā, sevišķi Krusta evaņģēliski luteriskajā draudzē, kur mācītājs ir Mārtiņš Urdze. Mācītājs dzimis un audzis Vācijā, trimdas latviešu ģimenē. Tā kā Vācijā daudz kas ir nodrošināts un sakārtots, mācītājs izvēlējies kalpot tieši Latvijā, jo šeit viņa palīdzība ir daudz nepieciešamāka. Mārtiņš Urdze savā diakonijas darbā īpašu uzmanību vērsis uz sociāli mazaizsargātajiem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.

Piesaistot ārvalstu un vietējos ziedotājus, sniegta materiālā, medicīniskā un psiholoģiskā palīdzība. Izveidots slimnieku un invalīdu palīglīdzekļu nomas punkts, kur var iznomāt kruķus un invalīdu ratus. Tiek arī piedāvātas nodarbības cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Liepājas Diakonijas centrs izveidojis atbalsta grupas cilvēkiem ar īpašām vajadzībām daudzās apdzīvotās vietās. Izveidota veselības istaba, kur trīs reizes nedēļā dežurē medicīnas māsas un pāris reižu mēnesī ģimenes ārste sniedz bezmaksas konsultācijas trūcīgiem iedzīvotājiem.

“Brīvprātīgo darbs – tie lielākoties ir apmeklējumi mājās,” piebilst Putniņa. “Tiek apmeklēti veci un slimi draudžu pārstāvji. Tiek aiznesta kāda pārtikas paciņa, viņiem palīdz arī mājas darbos. Reizēm cilvēki vēlas, lai palasa priekšā Bībeli un kopā ar viņiem palūdzas. Pie draudzes locekļiem, kas paši nespēj apmeklēt baznīcu, dodas ne tikai diakonijas darbinieki, bet arī mācītājs ar dievgaldu.”

Baznīcas dzīve

Putniņa uzver, ka jebkuras draudzes dzīvē svarīgs ir ne vien garīgais, bet arī sociālais aspekts. Viņa atceras, ka Liepājā darbojusies draudzes dāmu komitejā. “Mēs palīdzējām veidot baznīcā saimniecisko dzīvi. Tā bija gan baznīcas dekorēšana, gan ciemiņu uzņemšana. Daudzās draudzēs tradicionāli ir tējas dzeršanas pasākumi. Piemēram, Rīgas Doma baznīcā katru svētdienu pēc dievkalpojuma ir kafijas galds. Cilvēki sanāk kopā un draudzīgi aprunājas. Tādās tikšanās reizēs piedalās arī mācītājs. Draudzes dzīve nav tikai dievkalpojumi vien. Baznīcās darbojas kanceleja, notiek Bībeles stundas un iesvētes mācības. Ir draudzes, kur attīstīta jauniešu kustība un svētdienas skola. Periodiski tiek rīkotas nometnes, kurās piedalās ģimenes. Parasti šādas nometnes notiek nedēļas nogalēs. Ir svarīgi, lai neviens draudzes pārstāvis nejustos vientuļš. Dzīvē mēdz notikt dažādi. Gadās arī visādas krīzes situācijas – šķiršanās, tuvinieka zaudējums, slimība, laulātā drauga došanās uz ārzemēm. Tāpēc ir būtiski, ka cilvēks draudzē gūst gan garīgu, gan emocionālu atbalstu.”

Katrai draudzei ir sava struktūra – ar draudzes priekšnieku, mantzini, kasieri, lietvedi, grāmatvedi. Turklāt draudzē tiek izraudzīta padome, un viens no tās pārstāvjiem atbild par diakonijas darbu. Viņš ap sev pulcē domubiedrus un palīgus. Jo lielāka draudze, jo lielāka arī brīvprātīgo komanda. “Diakonija – tā ir ne tikai palīdzība vientuļiem, veciem un grūtībās nonākušiem draudzes locekļiem, bet rūpes par visiem cilvēkiem. Rūpes par visiem tiem, kas atrodas blakus un lūdz palīdzību,” saka Putniņa. “Ja kāds vēlas piedalīties diakonijas darbā – laipni lūdzu! Es katram atradīšu kādu piemērotu nodarbošanos. Ikviens var dalīties ar savu laiku, prasmēm, zināšanām, savu klātbūtni un ieinteresētību. Var ziedot pārtiku un dažādas noderīgas lietas, piemēram, apģērbu, mājsaimniecības priekšmetus, kancelejas preces, rotaļlietas, grāmatas. Var ziedot naudas līdzekļus konkrētiem diakonijas projektiem.”

Diakonijas centra pārstāvis Oskars Smoļaks stāsta, ka pērn decembrī Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca atzīmēja Diakonijas centra 20 gadu jubileju. “Protams, diakonijas darbs notika arī agrāk, tas bija arī padomju gados. Tomēr šis darbs nebija tik organizēts, strukturizēts un pārdomāts kā patlaban. Kad 1993. gadā Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca par diakonijas tēmu rīkoja konferenci, uz to ieradās daudzi partneri no Eiropas valstīm. Tad arī tika nolemts diakonijas virzienu attīstīt institucionālā formā. 1994. gadā tika nodibināta Diakonijas padome, kas izveidoja vīziju par diakonijas darbu Latvijā.”

Diakonijas centra darbos piedalās arī Vācijas jaunieši. “Viņi ir brīvprātīgie, kas šeit ierodas uz desmit mēnešiem,” stāsta vadītāja. “Jaunieši atbrauc septembrī un vasarā dodas prom. Pēc tam ierodas jauna grupa, šis ir jau trešais iesaukums. Viņi strādā diakonijas aprūpē esošajos dienas centros. Apgūst latviešu valodu un iepazīst vietējo kultūru, bērniem māca vācu un angļu valodu.”

Kā liela ģimene

Diakonijas centra aprūpē ir arī divi dienas centri pilngadīgām personām. Viens atrodas Ūnijas ielā, otrs – Imantas 8. līnijā. “Pieņemot cilvēkus darbā, es tomēr skatos, lai potenciālajam darbiniekam būtu kristīga attieksme pret cilvēkiem,” teic Putniņa. “Tas ir svarīgi. Citādi viņš nespēs pilnvērtīgi strādāt, jo darbs dienas centros prasa mīlestību un līdzcietību.”

Dienas centros katru dienu no pulksten 10 līdz 19 ikviens var nākt un saņemt dažādu palīdzību. “Ūnijas ielā dienas centrs Paaudzes ierīkots pirmajā stāvā, otrajā un trešajā stāvā ir sociālie dzīvokļi. Tie ir mazi dzīvoklīši, kuros mitinās jau padzīvojuši ļaudis ar maziem ienākumiem. Vairākums no viņiem ir vientuļi, un dienas centrā viņi var justies kā liela ģimene. Tur katrs var uzņemt arī ciemiņus – uzvārīt tēju, pasēdēt un parunāt. Centrā dotas iespējas būt kopā. Tiek piedāvāta gan vingrošana, gan masāžas procedūras. Pieejams fizioterapeits un sociālais darbinieks. Tur ir lielās veļas mašīnas, kur izmazgāt veļu. Ūnijas ielas dienas centrā ir ierīkota kapela, kur katru otrdienu tiek rīkots svētbrīdis. To vada luterāņu mācītājs. Pēc svētbrīža apmeklētāji var apsēsties pie tējas galda un aprunāties ar mācītāju un centra darbiniekiem.”

Imantā dienas centrs Mēs atvērts tikai pagājušā gada oktobrī. Tas atrodas jaunuzcelto sociālo dzīvojamo māju kompleksā, kas pērn vasarā tika nodots ekspluatācijā. Kompleksu veido trīs pašvaldības sociālās dzīvojamās mājas ar 287 dzīvokļiem, kas paredzēti vientuļiem pensionāriem. “Tā bija Rīgas domes ideja – ka vajadzīgs tāds centrs pensionāriem,” saka Putniņa. “Lai cilvēkiem būtu vieta, kur satikties un parunāt, lai viņi nejustos vientuļi. Katru dienu to apmeklē aptuveni 50 cilvēku. Kāds atnāk kaut ko pavaicāt, otrs – palasīt presi, trešajam vajag drēbes. Centru apmeklē lielākoties pensionāri, bet nāk arī jaunāki – ar dažādām veselības problēmām. Bet vispār – var nākt visi. Centros nav ierobežojuma.”

Imantas dienas centrā regulāri notiek dažādi pasākumi. Piemēram, tiek organizētas fiziskās aktivitātes – gan individuālās, gan grupu nodarbības. Tiek rīkotas radošās darbnīcas un dziesmu pēcpusdienas. Ziemassvētku laikā radošajā darbnīcā gatavoti dažādi rotājumi un dekorācijas. Attīstot mākslinieciskās iemaņas, apmeklētāji apgleznojuši stiklu. Centrā pieejamas latviešu un angļu valodas nodarbības. Tiek lasītas lekcijas un rīkotas tematiskās nodarbības personības izaugsmei – par veselīgu dzīvesveidu, mākslu, kultūru, vēsturi un citām tēmām. Pieejams frizieris un masāža. Apmeklētāji var spēlēt galda spēles un lasīt presi. It sevišķi iecienītas un populāras ir kulinārijas nodarbības.

Centrā atzīmēta gan Lāčplēša diena, gan Latvijas neatkarības proklamēšanas diena. Svinēti gan meteņi, gan masļeņica. Atzīmēta arī Mārtiņdiena. Divas reizes mēnesī tiek rīkots dievkalpojums. Nākotnē iecerēts veidot mākslas izstādes. Centra darbinieki stāsta, ka nolemts sarīkot smieklu pēcpusdienu. Uz centru pēc zupas regulāri nākot kāda dāma, kas ļoti smieklīgi stāstot savus piedzīvojumus. Piesaistot klausītājus, viņa varētu būt pasākuma galvenā nagla.

“Diakonijas mērķis ir Evaņģēlija apliecināšana rūpēs par tuvāko – par cilvēku mums līdzās, kuram nepieciešama mūsu palīdzība. Diakonija atgādina, ka Dievs mīl katru cilvēku un katrā cilvēkā ir Dieva līdzība.” Tā teikts Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Diakonijas padomes apstiprinātajā preambulā.

Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris