Kāda ietekme uz Eiropas un, protams, arī Latvijas ekonomiku būs jaunajai ģeopolitiskajai situācijai, kad ir skaidrs, ka aizsardzībai ļoti strauji ir jānovirza lielāks finansējums?

Viennozīmīgi ir skaidrs, ka aizsardzības nodrošināšanai ir nepieciešams lielāks finansējums, jo ilgus gadus lielākā daļa Eiropas valstu ir paļāvušās uz NATO aliansi un ASV kā sabiedroto, bet pēdējo pāris mēnešu notikumi liecina, ka politiskā situācija mainās un ASV jaunā prezidenta administrācija ir gatava mainīt nostāju pat pret tuvākajiem sabiedrotajiem un kaimiņiem. Piemēram, pret Kanādu, kas ir tuvākais ASV kaimiņš un ar kuru ir viena no lielākajām sauszemes robežām pasaulē, kura netiek apsargāta. Abas valstis ir dzīvojušas vienā ekonomiskajā un politiskajā telpā ar vienādu pasaules redzējumu, bet tagad notikumi ir izvērsušies diezgan dramatiski. Arī kanādieši nepaliek atbildi parādā un ievieš prettarifus ASV. Piemēram, Ontario provinces vadība nesen paziņoja, ka aizliedz noteiktu ASV preču tirdzniecību un pārtrauc jebkādu ASV kompāniju dalību publiskos konkursos. Tam visam patiesībā būs miljardos ASV dolāru mērāma ietekme uz ASV ekonomiku. Arī Eiropai ir jāņem vērā šie notikumi un beidzot jāveido sava aizsardzības politika un spēcīgāks aizsardzības sektors. Jau pirms gadiem bija sarunas par to, ka vajadzētu veidot vienotu Eiropas militāro spēku, bet tas palika sarunu līmenī. Domāju, ka tagad tas varētu rezultēties tajā, ka Eiropa veido vienotu aizsardzības spēku, kas noteikti prasa arī daudz resursu.

Ja skatāmies uz Baltijas reģionu, tad, jau veidojot pagājušā gada budžetu, ievērojami tika palielināts finansējums aizsardzībai, un arī šā gada budžetos visām trijām Baltijas valstīm ir iezīmēti apjomīgi līdzekļi aizsardzībai. Skaidrs, ka būs jāturpina kāpināt izdevumi šim mērķim, bet tas nozīmē arī to, ka vai nu ir jākāpina budžeta ienākumi, kas pēc būtības ir vai nu jauni, vai lielāki nodokļi, vai arī jāmazina budžeta izdevumi citām sfērām.

Pagājušajā gadā, veidojot šā gada budžetu, tika pieņemts lēmums palielināt ienākumus, nevis mazināt izdevumus citos sektoros. Tostarp tika palielināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, tika izveidoti jauni nodokļi atsevišķiem sektoriem, piemēram, bankām, tika palielinātas akcīzes nodokļa likmes. Bet iespēja šādā veidā turpināt kāpināt budžeta ienākumus ir diezgan limitēta, jo tas tiešā veidā ietekmē Latvijas uzņēmumu konkurētspēju starptautiski, kā rezultātā diezgan ievērojami var ciest ekonomika, jo Latvijas ražotājiem būs grūtāk piesaistīt jaunus pasūtījumus, eksportētāji vairs nebūs tik konkurētspējīgi. Tādēļ jautājums ir, kā aizsardzību papildus finansēt, mazinot izdevumus citās sfērās.

Šobrīd politiķu retorikā tiešām izskan tikai tas, ka līdzekļi aizsardzībai tiks atrasti valsts pārvaldē, taču cik tas ir reāli? Piemēram, centrālajā valsts aparātā, skatoties, kādi vidēji ir ministriju kārtējie gada izdevumi - algas un iepirkumi -, lai iegūtu summu, kas ir līdzvērtīga vienam procentpunktam no iekšzemes kopprodukta (IKP), nāktos slēgt kādas trīs līdz piecas ministrijas.

Šobrīd Latvijas IKP ir nedaudz virs 40 miljardiem eiro, līdz ar to viens procentpunkts būtu 400 miljoni eiro. Tā ir ļoti liela summa. Ja skatāmies uz valsts budžeta izdevumu pusi, tad kopējie izdevumi valsts budžetā ir 17,14 miljardi eiro. Līdz ar to 400 miljoni eiro no valsts budžeta izdevumiem veidotu vairāk nekā 2%, par kuriem būtu jāmazina izdevumu puse. Līdz ar to nav tā, ka finansējuma palielināšana aizsardzībai par 1% no IKP nozīmētu valsts izdevumu samazināšanu par 1%. Valsts izdevumi būtu jāmazina par 2,3-2,5%. Tas, manuprāt, ir liels izaicinājums.

Vai, jūsuprāt, tas ir reāli?

Manuprāt, tas ir reāli, bet tas būs diezgan sāpīgi.

Jāsaka, ka pēdējos gados valsts pārvalde ir "uzpūtusies", un, ja mēs skatāmies kaut vai uz vidējās algas pieaugumu valstī, kas pēdējos pāris gadus ir bijis virs 10%, redzams, ka patiesībā publiskajā sektorā pieaugums bijis straujāks nekā privātajā sektorā. Tas nozīmē arī to, ka izdevumi publiskajā sektorā ir kāpuši straujāk nekā privātajā sektorā. Tas liek domāt, ka gan valsts pārvaldes izmērs varētu tikt samazināts, gan arī temps, kādā valsts pārvaldē aug algas. Šogad gan tika noteikts mehānisks ierobežojums tam, kādā tempā aug atalgojums valsts pārvaldē, bet tas jebkurā gadījumā ir pieaugums. Ir jārunā par valsts pārvaldes efektivizāciju un izdevumu mazināšanu.

Tādēļ es domāju, ka tajos 17 miljardos eiro 2,5% aizsardzībai atrast ir reāli. Bet tas būs grūti, jo valdošā koalīcija nebūs ieinteresēta pieņemt sāpīgus lēmumus. Līdz ar to tas viss var ievilkties, tad jau tuvosies Saeimas vēlēšanas, politika ar ekonomiku ļoti savīsies un grūtus lēmumus pieņemt būs vēl grūtāk. Tādēļ, visticamāk, tiks balansēts starp budžeta izdevumu samazinājumu un ienākumu palielinājumu, respektīvi, nodokļu pārskatīšanu.

Šajā ziņā kārts, kas vēl ir Finanšu ministrijas azotē, ir pievienotā vērtības nodokļa (PVN) likme. Ja paskatāmies uz kaimiņiem Igaunijā, tad viņi izmantoja PVN palielināšanu, lai spētu finansēt aizsardzības izdevumus. Es domāju, ka arī Latvijā būs jāķeras pie PVN likmes palielināšanas.

Tas nozīmē, ka no nodokļu palielināšanas nav īpaši reāli izvairīties, lai arī politiķi par to pašlaik negrib runāt?

Es domāju, ka izvairīties var, bet tas ir politiski grūts lēmums, un, visticamāk, tāds netiks pieņemts.

Kādas kopumā ir Eiropas spējas kāpināt izdevumus aizsardzībai? Eiropā pēdējie gadi no ekonomikas attīstības viedokļa ir bijuši diezgan nīkulīgi. Tāpat, ja Baltijas valstīs īpaši nav jāskaidro, kādēļ ir nepieciešams palielināt izdevumus aizsardzībai, tad pieļauju, ka Francijā vai Spānijā sabiedrībai varētu būt arī cits viedoklis, kam prioritāri ir jātērē valsts finansējums.

Jā, noteikti no valsts uz valsti atšķirsies gan sabiedrības, gan valdību nostāja. Bet arī ekonomiski Eiropas attīstība nav vienmērīga. Pēdējie gadi Eiropai tiešām ir bijuši nīkulīgi, bet atsevišķi reģioni ir uzrādījuši labu izaugsmi, tā pati Spānija, Francija. Savukārt, Vācijai ir klājies diezgan grūti, jo vairākus ceturkšņus IKP pat samazinājās. Tādēļ situācija dažādās valstīs atšķiras. Šeit būs izaicinājums pierādīt, ka Eiropa spēj saliedēties un vienoties kādiem mērķiem. Šis laiks ir pārbaudījums Eiropas Savienībai kā dzīvotspējīgam organismam.

Kādi plusi un mīnusi redzami tam, ka būs jākāpina izdevumi aizsardzībai? No vienas puses, ir skaidrs, ka kādam griezīs nost finansējumu, iespējams, cels nodokļus, no otras puses, aizsardzības industrija tagad varētu piedzīvot uzplaukumu. Tas ekonomiski līdzsvarosies?

Protams, katrā situācijā ir iespējas, ko var izmantot. Jautājums ir, cik mēs kā valstis spēsim izmantot šo situāciju arī mūsu labā, lai attīstītu aizsardzības industriju. Šobrīd Latvijā aizsardzības industrija ir ļoti maza, tie ir atsevišķi uzņēmumi, kas kaut ko ražo. Līdz ar to, ja mēs spēsim izmantot šo laiku, lai veidotu spēcīgu vietējo aizsardzības industriju un no papildu līdzekļiem maksimāli daudz novirzīsim vietējā ekonomikā, lai veidotu jaunus uzņēmumus, kaut vai kopuzņēmumus ar lieliem aizsardzības industrijas spēlētājiem, lai veidotu militāro infrastruktūru ar pašmāju uzņēmumu palīdzību, tas vietējo ekonomiku stimulēs, vietējie uzņēmumi spēs iegūt pasūtījumus un ražot. Taču tajā pašā laikā ir skaidrs, ka ar vietējās aizsardzības industrijas spējām mēs neuzbūvēsim to aizsardzības funkciju, kas ir nepieciešama, jo ir vajadzīga pretgaisa aizsardzība, ir vajadzīga nopietna militārā tehnika, kas būs jāiepērk no ārvalstīm.

Šeit arī būtu svarīgi politiski pareizi Eiropas līmenī izbalansēt, cik mēs papildu finansējumu izmantojam, iegādājoties dažādas militārās iekārtas no ASV, vienlaikus to izmantojot kā argumentu par tarifiem. Proti, līdzi ir jāspēlē arī politiskā spēle.

Gan Latvijai, gan Eiropai šie papildu izdevumi dos papildu stimulu ekonomikas izaugsmei. Bet ir jautājums, par kādu cenu.

Jūs jau minējāt, ka ir jāveido arī kopuzņēmumi, jo daudzu militāro tehnoloģiju ražošanā Latvijas uzņēmumiem vienkārši nav nepieciešamo zināšanu. Taču, cik ieinteresēti lieli starptautiski uzņēmumi būtu nākt uz Latviju, jo mēs esam pie Eiropas Savienības robežas un potenciāla militāra apdraudējuma gadījumā šādas ražotnes iznīcinātu daudz ātrāk nekā kādas, kas atrodas, piemēram, Eiropas vidienē?

Jā, no biznesa viedokļa, protams, ir papildu risks. Bet no aizsardzības viedokļa, ražot potenciālas frontes tuvumā, ir racionāli loģistikas dēļ, jo atvest munīciju vai kādas militārās iekārtas un veidot krājumus šeit ir vēl sarežģītāk. Galu galā mēs neesam uzbūvējuši "Rail Baltica", pa kuru ātri atvest bruņutehniku, munīciju vai pat armijas apgādei nepieciešamās lietas - degvielu, pārtiku un visu pārējo. Te ir divas puses - biznesa risku puse un aizsardzības stratēģijas puse. Jebkurš uzņēmējs vērtē riskus, bet skatās arī uz to, kāda ir potenciālā atdeve. Tādēļ šis jau atkal ir jautājums par Latvijas konkurētspēju starptautiski ar darba nodokļiem, ar valsts gatavību atbalstīt aizsardzības projektus administratīvi, mazinot birokrātisko slogu. Ja uzņēmēji redz, ka šeit darbaspēka izmaksas ir salīdzinoši mazākas, tad var uzņemties arī papildu risku.

Un kā mēs izskatāmies konkurētspējas ziņā?

Ja salīdzina Baltiju ar Centrāleiropu, tad, manuprāt, mēs izskatāmies diezgan labi. Šī gada izmaiņas darbaspēka nodokļos ir uz pozitīvo pusi, jo kopumā nodokļu slogu esam nedaudz samazinājuši, bet pie tā ir jāturpina strādāt un darbaspēka nodokļu likmes vajadzētu padarīt vēl konkurētspējīgākas. Bet kopumā investoriem varētu būt interese uz šejieni nākt. It īpaši aizsardzības jomā.

Kopumā Latvijā ir potenciāls aizsardzības industrijas izaugsmei, neraugoties uz to, ka tā joprojām ir maza?

Es domāju, ka potenciāls izaugsmei ir. Protams, ir jāstrādā ar līdzinvestoriem, jo valstij vienai būs grūti šo nozari finansiāli attīstīt un ir jāmeklē arī biznesa iespējas.

Ir jau arī izskanējis, ka vietējām bankām un vietējiem pensiju pārvaldītājiem vairāk ir jādomā par investēšanu šajā nozarē, bet finanšu investoru iesaistīšanā es redzu ļoti daudz objektīvu šķēršļu, kādēļ tas varētu būt neefektīvi. Aizsardzības industrija lielā mērā tomēr ir saistīta ar klasificētu informāciju gan vietējā, gan NATO līmenī. Līdz ar to finanšu investors nekad neiegūs pilnu informāciju, nevarēs izvērtēt uzņēmumu un iespējas investēt būs limitētas. Līdz ar to kā līdzinvestoriem būtu jānāk lielajiem aizsardzības industrijas uzņēmumiem no Eiropas, no ASV. Taču, kas attiecas uz finanšu investoriem… Es neredzu iespēju, kā tagad, piemēram, no pensiju otrā līmeņa plāniem ieguldīt konkrētos aizsardzības industrijas uzņēmumos. Mūsu kā pensiju pārvaldnieka galvenais uzdevums ir darboties klientu interesēs, un tas ir noteikts pat likumā. Ja nevar iegūt pilnu informāciju, tad mēs arī nespējam izvērtēt, vai tas mūsu klientiem būs izdevīgs ieguldījums vai nē.

Var veidot instrumentus, kas tieši paredzēti aizsardzības mērķu finansēšanai, piemēram, emitēt valsts obligācijas, bet tas atkal ietekmētu valsts budžeta deficītu, ar kuru mēs jau esam sasnieguši 3% robežu. Līdz ar to nav tāda ātra risinājuma.

Līdz ar to tās runas par to, ka Latvijas finanšu sektoram vairāk vajadzētu iesaistīties, ir tikai retorikas līmenī?

Jā. Arī bankām caur regulāciju ir noteiktas prasības, kā vērtēt konkrēta darījuma riska pakāpi. Un, lai šo vērtējumu veiktu, informācijai ir jābūt diezgan plašai. Banka nevar pēc tam regulatoram pateikt: es aizdevu naudu, bet neko par to darījumu īsti nezinu, jo tas ir slepeni.

Vai jaunie ģeopolitiskie notikumi, kas tomēr ir mainījuši to situāciju, kāda bija izveidojusies pēc kara sākuma Ukrainā un pie kuras pa šiem gadiem bijām nosacīti pieraduši, ir mainījuši arī investoru attieksmi par to, kā viņi skatās uz ieguldījumiem Latvijā?

Ātrākais veids, kā mēs to varam vērtēt, ir Latvijas valdības parāda vērtspapīru cena. Ja mēs skatāmies uz Latvijas valsts obligācijām, kuru termiņš beigsies 2036.gadā, tad mēs neredzam, ka to cena finanšu tirgos būtu kritusies. Tas, ko investori sagaida kā papildu peļņu virs par atskaites punktu uzskatītajām ļoti drošajām Vācijas eiroobligācijām, ir tādā pašā līmenī, kas vidēji ir bijis normālā situācijā - 70-80 bāzes punkti jeb 0,7-0,8% gadā virs Vācijas eiroobligāciju likmes.

Ja atskatāmies uz 2022.gadu, tad prēmija, ko investori sagaidīja, bija 2% jeb divreiz lielāka nekā šobrīd. Savukārt kopš janvāra vidus, kad Tramps stājās amatā un sākās šīs starptautiskās politiskās izmaiņas, mēs neredzam, ka investori prasītu lielāku peļņu par Latvijas valsts parāda vērstpapīriem.

Uz ilgtermiņa investīcijām uzņēmumos, kad varbūt kāds uzņēmums gribēja nopirkt Latvijas uzņēmumu vai veidot ražotni Latvijā, protams, varētu būt ietekme un kāds investors var izlemt nogaidīt. Tomēr šādas izmaiņas nav tik ātri novērtējamas un arī nebūs redzamas statistikas datos. Ātrāk ietekmi mēs varam redzēt valsts obligāciju tirgos, un tur nav nekādu indikāciju, ka finanšu investori iecenotu papildu riskus.

Ja turpinām par Donalda Trampa administrācijas lēmumiem, tad, protams, visi gaida, vai un kad ES varētu tikt piemēroti tādi paši tarifi kā Kanādai un Meksikai. Ja neskaita alumīniju un dažas citas preces, vai Trampa administrācija ar šo lēmumu pašlaik nogaida?

Jā, tarifi ir piemēroti atsevišķiem metāliem, bet, klausoties retoriku un redzot, kas notiek ar Meksiku, Kanādu un Ķīnu, man šķiet, ka arī Eiropa dabūs papildu tarifus, un izskatās, ka tie varētu būt 25% Eiropas eksporta precēm.

Tā kopumā Eiropai būs negatīva ietekme, bet tā ļoti atšķirsies dažādiem Eiropas reģioniem. Lielāka ietekme varētu būt uz Centrāleiropu, kur atrodas daudzas ražotnes, kas eksportē uz ASV. Ja skatāmies uz Latviju, tad mums ASV nav primārais eksporta partneris. Eksporta apjoms ir diezgan mazs, un tie ir atsevišķi sektori - kokmateriālu preces, "MikroTik" daudz eksportē elektronikas preces. Uz šiem uzņēmumiem ietekme būs tūlītēja, bet makroekonomikas līmenī tieša un tūlītēja efekta nebūs. Tomēr būs pastarpināts efekts uz mūsu ražotājiem, kas ražo dažādas detaļas un komponentes gala precēm, kuras pēc tam no citām Eiropas valstīm eksportē uz ASV.

Aplēses liecina, ka 25% tarifu piemērošana ES IKP izaugsmi varētu ietekmēt par 0,3-0,5%, kas nav tik dramatiski. Protams, ņemot vērā lēno izaugsmi šobrīd Eiropā, tas būs jūtams, bet tas nav dramatisks efekts.

Vai pastarpināta ietekme nevarētu būt arī tam, ka Eiropas uzņēmumi, kas eksportē uz ASV, tagad vairāk savu preču gribēs realizēt vietējā tirgū, un tādēļ daudz skarbāka konkurence gaida Latvijas uzņēmumus, kuru eksporta tirgi ir ES?

Iespējams, ka būs lielāka cenu konkurence, kas, savukārt, no otras puses labvēlīgi ietekmēs cenu līmeni un mazinās inflāciju.

Es gan domāju, ka Eiropas uzņēmumi turpinās eksportēt uz ASV un noteikti meklēs radošus veidus, kā apiet tarifus. Piemēram, daudzi jau runā par to, ka eksportēs uz ASV caur Lielbritāniju. Daudziem uzņēmumiem, piemēram, autoražotājiem, jau ir ražotnes ASV un tie, visticamāk, palielinās detaļu un komponenšu sūtīšanas apjomus, bet komplektēšanu veiks ASV, nevis sūtīs gatavas preces. Bizness pielāgojas un meklē efektīvākos veidus, tādēļ es nedomāju, ka pēkšņi vienkārši apstāsies eksports uz ASV un šīs preces pārpludinās vietējo Eiropas tirgu. Tā nebūs.

Tāpat pieļauju, ka daudzi uzņēmumi šobrīd izmanto iespēju pirms tarifu ieviešanas jau nosūtīt preces uz ASV, lai tās glabājas noliktavās. Tas ir tāds īstermiņa virzulis Eiropas ekonomikai - tagad saražot vairāk.

Ekonomikā ir vēl kaut kas, ar ko būtu jārēķinās pēc Trampa stāšanās amatā?

Viena no pozitīvajām ziņām, ko gan pēdējā laikā Tramps piemin mazāk, ir solījums ievērojami veicināt naftas ieguvi jeb sauklis "Drill, baby, drill". Ja šis solījums tiks pildīts, globāli turpināsies naftas cenu kritums, kas pozitīvi varētu ietekmēt arī Eiropas un Latvijas ekonomiku, jo tas nozīmē, ka kopumā kritīsies energoresursu cenas, tostarp dabasgāzes cena.

To mēs jau redzējām pagājušā gada augustā, oktobrī, kad globālās energoresursu cenas kritās un energoresursu cenu deflācija arī kopējo inflācijas rādītāju nodzina uz leju zem 2%, kas ir arī Eiropas Centrālās bankas mērķa rādītājs, tādēļ tā diezgan brīvi varēja mazināt likmes. Šobrīd energoresursu cenas atkal ir pakāpušās, un tas ietekmē arī inflāciju kopumā. Tādēļ jauns energoresursu cenu kritums būtu pozitīvs Eiropas un Latvijas ekonomikai. Papildus tas vājinātu Krievijas situāciju, jo energoresursi ir galvenais ienākumu avots Krievijas militārajai mašinērijai.

Redzēsim, vai Tramps šo solījumu pildīs.

Ja pievēršamies valdības darba "restartam", tad vai tas, ka ir nomainīti trīs ministri un premjere tagad ir izvirzījusi četras darba prioritātes, ir pietiekami, lai valdības darbs kardināli uzlabotos?

Es varu atbildēt no ekonomiskā viedokļa. Es neredzu neko īpaši jaunu, kas dotu tādu tiešām vērā ņemamu uzrāvienu ekonomiskajā ziņā. Tās lietas, kas premjeres prioritātēs ir norādītas attiecībā uz ekonomiskajiem jautājumiem, manuprāt, ir vairāk tādi ierindas higiēnas jautājumi, nevis kaut kas ārpus kārtas, kas dotu papildu uzrāvienu. Līdz ar to es nesaskatu, ka šis "restarts" dos kaut ko jūtamu ekonomikai.

Ko jūs kā ekonomists vēlētos redzēt? Kas tiešām varētu kaut ko "restartēt" tajā, kā valdība īsteno ekonomisko politiku?

Es vēlētos redzēt konkrētus punktus, kā valdība rīkojas, lai veicinātu Latvijas konkurētspēju. Tā varētu būt darbaspēka nodokļu tālāka pārskatīšana un regulējuma efektivizācija.

Es noteikti beidzot gribētu redzēt, ka valdība pāriet no vārdiem uz darbiem kapitāla tirgus attīstības jautājumos, par kuriem gadiem ilgi tiek runāts, bet realitātē nekas nav izdarīts. To pašu valsts un pašvaldības uzņēmumu iekļaušanā kapitāla tirgos tuvākais prognozējamais notikums ir "Rīgas ūdens" obligāciju emisija, bet tas nebūs nekas tik īpašs, lai strauji veicinātu kapitāla tirgus attīstību Latvijā. Manuprāt, ir jāpieņem politiskie lēmumi par lielo un veiksmīgo valsts uzņēmumu daļēju akciju kotēšanu biržā, jo arī "airBaltic" nebūs tas piemērs, kas dos grūdienu kapitāla tirgus attīstībai. Bet ir uzņēmumi, kuru akciju kotācija biržā varētu dot pozitīvu grūdienu, un to mēs esam redzējuši gan Igaunijā, gan Lietuvā.

Tāpat gribētu redzēt valsts pārvaldes izdevumu samazināšanas konkrētu pasākumu plānu. Šajā programmā ir minēta birokrātijas mazināšana par mistiskiem 25%. Nu nav man saprotams, kā to izmērīt. Ja jau startā tiek uzstādīts mērķis, kas nav izmērāms, tad tas visdrīzāk liecina, ka tas netiks sasniegts. Protams, ka birokrātijas mazināšana veicinātu gan Latvijas konkurētspēju starptautiski, gan veicinātu vietējo uzņēmumu attīstību, bet tieši ko mazinās, kas ir šie 25% un kā tos izmērīs? Man tas nav skaidrs.

Tāpat "restarta" programmā būtu jābūt kaut kam par pelēkās un melnās ekonomikas apkarošanu. Tā Latvijā joprojām ir pietiekami augstā līmenī. Jā, mēs mainām Valsts ieņēmumu dienesta vadītājus, notiek vēl kaut kādas aktivitātes, bet nav redzams, ka tā ir prioritāte un veids, kā uzlabot budžeta ieņēmumus.

Ja pievēršamies pensijām un jūsu kā pensiju plānu pārvaldnieka darbībai, tad valdība nesen apstiprināja jaunus grozījumus Valsts fondēto pensiju likumā, kurus tagad skatīs Saeimā. Kā jūs vērtējat jaunās izmaiņas?

Šo grozījumu lielākais fokuss ir uz komisijas maksu pārskatīšanu. Pēdējoreiz principi, kā tiek aprēķinātas komisijas maksas par valsts fondēto pensiju pārvaldīšanu, tika pārskatīti 2018.gadā un tika ieviesta "trepe", kā atkarībā no pārvaldībā esošo aktīvu apjoma mazināt pastāvīgo komisijas maksas daļu. Tas bija objektīvi pareizs lēmums tajā laikā. Tagad Latvijas Banka nu jau vairāk nekā pirms gada virzīja piedāvājumu pārskatīt principus vēlreiz un veidot šo "trepi" smalkāku, ar mērķi vairāk mazināt pastāvīgo komisijas maksas daļu, augot pārvaldāmo aktīvu apjomam. Manuprāt, tam ir pamats, jo kopējie otrā pensiju līmeņa uzkrājumi arī ir ievērojami pieauguši pēdējos gados, sasniedzot gandrīz 9 miljardus eiro.

Jautājums bija, vai tie ir 0,15%, kas bija sākotnējais Latvijas Bankas piedāvājums, uz ko tiekties ilgākā termiņā, vai tie ir 0,3%. Mēs kā industrija ar Latvijas Banku vairāk diskutējām par šo jautājumu. Beigās tika panākts kompromiss par 0,2%.

Manuprāt, šie grozījumi pēc būtības ir objektīvi un vērsti uz to, lai mūsu iedzīvotājiem pensiju uzkrājums otrajā līmenī ilgtermiņā būtu arvien lielāks.

Ir aizvadīti jau divi mēneši pēc iemaksu samazinājuma fondēto pensiju plānos. Vai ir redzams, kā uz to reaģē cilvēki - nedara neko, iesaistās vai palielina iemaksas pensiju trešā līmeņa plānos, kā to aicināja pensiju pārvaldnieki?

Īsti tas nav redzams. Kopumā jāsaka, ka vispār tikai salīdzinoši neliela iedzīvotāju daļa veic brīvprātīgos uzkrājumus pensiju trešajā līmenī. Tie ir aptuveni 20% iedzīvotāju, kas regulāri veic uzkrājumus trešajā līmenī, un uzkrājumu apjoms ir gandrīz 10 reizes mazāks nekā otrajā līmenī - ap 900 miljoniem eiro. Tas sistēmiski nav pietiekami, cilvēkiem pensijai būtu jāatliek vairāk. Daudzi saka, ka tā vietā iegulda nekustamajos īpašumos vai kādos citos aktīvos, un tā arī var darīt, bet kopumā iedzīvotājiem ir jāveicina apziņa, ka ar pensiju pirmo un otro līmeni nepietiks, lai pensionējoties nodrošinātu labu labklājības līmeni, jo daudzi par to vispār nedomā un neiedziļinās. Vienā vai otrā veidā brīvprātīgi uzkrājumi iedzīvotājiem tāpat ir jāveic.

Jā, no šā gada ieviestas izmaiņas sabiedrību "sašūmēja", bija daudz diskusiju par to, ka valsts pensiju sistēma tiek pakļauta papildu riskiem šo lēmumu dēļ un ir jāveic papildu uzkrājumi, bet liela jaunu uzkrājumu veidošana pašlaik nav redzama.

Varbūt viens no iemesliem ir arī tas, ka ar citu lēmumu ilgtermiņa uzkrājumu veicēji Latvijā tika papildus sodīti. Proti, no 20% līdz 25,5% tika palielināta iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme par kapitāla pieaugumu. Faktiski par ceturto daļu palielinās nodoklis tavu uzkrājumu vērtības pieaugumam ne tikai no 2025.gada 1.janvāra, bet arī uzkrājumiem, kas veidoti iepriekšējos gados. Tas arī neveicina vēlmi veidot ilgtermiņa uzkrājumus. Mēs caur Finanšu nozares asociāciju virzījām priekšlikumus, kā šo situāciju nedaudz labot, bet tie palika nesadzirdēti.

Ir arī bažas, ka uz laiku samazinātās iemaksas pensiju otrajā līmenī pēc noteiktā termiņa netiks atjaunotas iepriekšējā apjomā. Ko tas var nozīmēt pensiju sistēmai?

Bažas ir tādēļ, ka pašlaik nav skaidra plāna, kā un uz kā rēķina iemaksas otrajā pensiju līmenī tiks atjaunotas. Droši vien, ka valdības klusā cerība, pieņemot šo lēmumu, bija, ka pēc četriem gadiem vairs nevajadzēs tik lielus izdevumus aizsardzībai un tad varēs iemaksu apjomu atjaunot.

Nu tagad ir redzams, ka cerības ir nepamatotas…

Nu jā, cerības, visticamāk, nepiepildīsies un būs līdzīgi, kā bija finanšu krīzē, kad 2008.gadā bija sasniegts 8% sociālo iemaksu slieksnis otrajā pensiju līmenī un no 2009.gada to samazināja līdz 2% arī ar solījumu, ka tas ir īstermiņa pasākums, lai nodrošinātu papildu līdzekļus valsts budžetā. Realitātē 2% iemaksu saglabājās līdz 2012.gadam, pēc tam tās pakāpeniski kāpināja līdz 6%, bet 8% tā arī nekad neatgriezās. Tagad atkal esam pie 5%.

Un līdz 10%, kas bija plānoti sākotnēji, kad Latvijas pensiju sistēmu reformēja un ieviesa trīs līmeņus, mēs vispār nekad neesam nonākuši.

Tieši tā. Vieglāk ir paņemt nekā atdot atpakaļ. Tieši tāpat ir arī privātajās finansēs.

Tādēļ es esamu skeptisks par to, ka 2028.gada beigās valsts spēs atgriezties pie 6% sociālo iemaksu pensiju otrajā līmenī vai kāpināt tās vēl vairāk. Līdz ar to pensiju sistēma tiek pakļauta arvien lielākiem ilgtspējas riskiem.

Mēs arī esam veikuši iekšējos aprēķinus, un tie liecina, ka šī viena procentpunkta starpība iemaksām pensiju otrajā līmenī uzliek ļoti lielu slogu pensiju pirmajam līmenim. Ja pirmajā līmenī mēs turpinām pensijas indeksēt tāpat kā līdz šim, par ko valdība lielījās, ka indeksācija ir bijusi daudz izdevīgāka nekā finanšu tirgus dotie rezultāti otrajā pensiju līmenī, tad nākotnē par gandrīz 1,5% no tā brīža IKP būs lielāks slogs uz izmaksājamām pensijām. Tad atkal būs jādomā, kur dabūt līdzekļus, lai pensionāriem samaksātu pensijas, un atkal būs vai nu jāceļ nodokļi, vai jāmazina citi izdevumi. Šis lēmums mazināt iemaksas otrajā pensiju līmenī no 6% līdz 5% uzliek lielu problēmu nākotnes valdībām.

Kādu kopumā redzat Latvijas pensiju sistēmas nākotni? Ir viedokļi, ka līdz ar visiem šiem lēmumiem, būtiski atkāpjoties no līdzsvara starp pensiju līmeņiem, kādi tie bija sistēmas reformā iecerēti sākotnēji, otrais līmenis vispār pamazām zaudē jēgu, jo nespēs nodrošināt pietiekamu ienākumu aizvietojumu pēc pensionēšanās.

Es domāju, ka pensiju sistēmas otrais līmenis savu jēgu un nozīmi nav zaudējis. Aplēses liecina, ka otrais līmenis būs būtiska daļa no pensijas tiem, kas sāks pensionēties pēc kādiem 15 gadiem un turpmāk. Tas veidos 15-20% no pensijas, kas nav maz, un tas nebūs jāfinansē no tā brīža valsts budžeta.

Mēs zinām demogrāfisko situāciju, kas ir liels risks, - ekonomiski aktīvo Latvijas iedzīvotāju skaits samazināsies un vienu pensionāru ar saviem nodokļiem uzturēs arvien mazāk strādājošo. Līdz ar to riski ir lieli, problēmu ir daudz, bet pensiju sistēma kā tāda joprojām ir diezgan laba. Kopumā Rietumu pasaulē demogrāfiskais jautājums ir izaicinājums visām pensiju sistēmām, un Latvija šajā ziņā nav tajā sliktākajā pozīcijā. Mūsu sistēma ir diezgan laba, un tā ir labi vērtēta arī dažādos starptautiskajos pētījumos.

Protams, ka ikviens ne visai pārdomāts lēmums uzticību sistēmai grauj un neveicina cilvēku vēlmi maksāt sociālās iemaksas, un tādēļ arī ēnu ekonomikas mazināšanas pasākumi ir neveiksmīgāki.

Tomēr kopumā sagraut esošo sistēmu būtu visneveiksmīgākais lēmums, un, manuprāt, Igaunija izdarīja milzīgu kļūdu, ļaujot izņemt otrā pensiju līmeņa uzkrājumus, jo nospiedošais vairākums cilvēku, kas tos izņēma, šo naudu iztērēja patēriņā un dažādu ilgtermiņa preču - televizoru, ledusskapju - iegādei. Proti, nauda tika iztērēta šodien, un Igaunija saskarsies ar problēmu, ko darīt ar šiem iedzīvotājiem, kad viņi pensionēsies, jo viņiem nebūs papildu uzkrājuma pensijai. Tas būs liels sociālais slogs.

Kā kopējā pensiju sistēmas ainavā iekļaujas Labklājības ministrijas virzītā ierosme par bāzes pensijas izveidi?

Tas ir temats, par ko plaši diskutē arī Rietumeiropā. Šis jautājums būs ļoti aktuāls īpaši tiem cilvēkiem, kas strādā pelēkajā un melnajā ekonomikā un neveido ne pirmā, ne otrā līmeņa pensijas uzkrājumus. Proti, jautājums ir, kā nodrošināt šiem cilvēkiem minimālo iztiku. Bet es personīgi uzskatu, ka mūsu pensiju sistēmai tuvāko 20 gadu laikā šis nebūs tik akūts jautājums, jo pensiju pirmais un otrais līmenis spēs garantēt minimālās pensijas.

Tomēr kopumā šis jautājums ir saistīts ar demogrāfisko problēmu visā Rietumu pasaulē. Mēs arī industrijā esam veikuši aplēses, un, lai 2040.gadā atgrieztos pie šī brīža gandrīz diviem strādājošajiem, kas uztur vienu pensionāru, būtu nepieciešami aptuveni 400 000 ekonomiski aktīvu migrantu, kas strādā un maksā nodokļus. Tomēr, ja šāda politika būtu jāīsteno, tad varam nonākt arī līdz tam, ka latvieši Latvijā kļūst par mazākumtautību.

Migrācija ir tas karstais kartupelis, kuru nevēlas ņemt rokās neviens politiskais spēks. Tomēr, ja mēs paskatāmies uz ielām Rīgā, tad migranti šeit jau ir. Vai no tiem Latvijas sociālajai sistēmai pašlaik ir kāds labums, un kas būtu jādara, lai tāds būtu?

Nu jā, no lielākās daļas pašlaik nav nekāda labuma. Viennozīmīgi ir jārūpējas par to, lai par šiem cilvēkiem, kas strādā Latvijā, tiktu maksāti nodokļi. Mēs ļoti labi redzējām, kā pensiju sistēmas dalībnieku skaits mainījās, sākoties karam Ukrainā. Lielākā daļa no Ukrainas bēgļiem, kas nonāca Latvijā un sāka darba gaitas, kļuva arī par pensiju otrā līmeņa dalībniekiem. Tas bija tāds viens vilnis, un tad pensiju sistēmas dalībnieku skaits apstājās. Tas liek secināt, ka tie trešo valstu pilsoņi, kas nav ukraiņi, sociālos nodokļus Latvijā nemaksā.

Kāda konkurence pašlaik ir pensiju pārvaldīšanas industrijā? Pēdējos gados kā jauns spēlētājs ir ienācis "Vairo", "Indexo" ir izaudzis līdz bankai. Vai tas ir saasinājis konkurenci?

Konkurence ir, un iedzīvotājiem tas ir pozitīvi, jo pēdējos gadus redzam, ka arvien vairāk cilvēku par šiem jautājumiem sāk domāt, arvien vairāk interesējas. Ja pirms gadiem trim četriem, veicot aptaujas, 60% respondentu nezināja, kur atrodas viņu otrā līmeņa pensijas uzkrājums un cik liels tas ir, tad pēdējos gados ir redzams, ka interese par saviem uzkrājumiem pensijai ir palielinājusies. Tas noticis arī tādēļ, ka ir jauni tirgus dalībnieki un iedzīvotājus uzrunā dažādos veidos un ļoti aktīvi.

Vienlaikus joprojām ir redzams, ka ļoti liela daļa iedzīvotāju ir dalībnieki savam vecumam neatbilstošos pensiju plānos. Tas diemžēl tā ir izveidojies vēsturiski, jo Latvijā pensiju plānu riska pakāpi sāka palielināt ļoti pakāpeniski. Sākotnēji akcijās varēja ieguldīt tikai 35% no kopējiem pensiju aktīviem, pēc tam - 50%, 2018.gadā robežu pacēla līdz 75% un 2020.gadā līdz 100%. Jo cilvēks ir jaunāks, jo lielākam uzkrājumu ieguldījuma īpatsvaram vajadzētu būt akcijās, kuru cenas ir svārstīgākas, bet ilgtermiņā sniedz lielāku atdevi. Šobrīd vairāk nekā puse iedzīvotāju joprojām piedalās savam vecumam pārāk konservatīvos pensiju plānos un ne līdz galam izmanto potenciālu savu uzkrājumu vairošanai. Mēs kā pensiju plānu pārvaldnieki informāciju par saviem klientiem zinām tikai kopš pagājušā gada, līdz tam dati bija zināmi tikai Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai. Tagad proaktīvi varam uzrunāt savus klientus par pensiju plāna maiņu.

Vai redzat iespēju, ka Latvijas tirgū varētu ienākt vēl kāds pārvaldnieks, jo pensiju otrā līmeņa aktīvu vērtība jau tuvojas deviņiem miljardiem eiro?

Es neizslēdzu šādu iespēju. Tomēr tirgus piesātinājums jau ir diezgan liels, un tādēļ nebūt neizslēdzu arī iespēju, ka kāds no mazākiem pakalpojumu sniedzējiem varētu izlemt no tirgus iziet, jo konkurence ir sīva un jaunu klientu piesaistīšana kļūst arvien dārgāka. Piemēram, var redzēt, ka jaunākajam tirgus dalībniekam "Vairo" ar klientu piesaistīšanu neveicas tik raiti un izmaksas ir lielākas, nekā tas bija "Indexo" pirms pieciem sešiem gadiem, kad viņi ienāca tirgū. Līdz ar to ikvienam jaunam spēlētājam pirms ienākšanas tirgū ir jāvērtē biznesa iespējas. Arī jaunās likumu izmaiņas par komisijas maksas samazināšanu šo biznesu padara ne tik pievilcīgu, kā tas bija pirms pieciem desmit gadiem.

Konkurences ziņā lielākie pārmetumi Latvijā ir par to, ka ir ļoti liela pensiju uzkrājumu koncentrācija lielāko tirgus spēlētāju rokās. Tādēļ no 1.janvāra ir spēkā grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā, kas paredz pensiju pārvaldnieka komisijas maksas pastāvīgo daļu saistīt ar pārvaldāmo līdzekļu apjomu - jo tie lielāki, jo pastāvīgā komisijas maksas daļa ir mazāka -, kā arī lielāku nozīmi piešķirt komisijas maksas mainīgajai daļai. Kā šīs izmaiņas praksē pašlaik ietekmē pensiju fondu pārvaldnieku darbu? Lai arī jūs neesat starp diviem lielākajiem, bet arī esat pietiekami liels pensiju pārvaldnieks.

Es gan nesaistītu šīs izmaiņas ar pensiju uzkrājumu koncentrāciju divu lielāko spēlētāju rokās, bet drīzāk ar to, ka lielākās izmaksas, kas veidojas, pārvaldot pensiju uzkrājumus, ir fiksētās izmaksas. Ievērojami pieaugot aktīvu apjomam, ko pārvaldnieki pārvalda, komisijas maksu procentuāli ir iespējams mazināt, jo fiksētās izmaksas nepieaug tik strauji kā uzkrājumu apjoms. Līdz ar to te vairāk jautājums ir par to, ka sistēma ir sasniegusi jau tādu briedumu, ka spēj procentuālā izteiksmē piedāvāt šo pakalpojumu lētāk. Tas ir loģisks solis. Vienlaikus ir redzams, ka tirgus arī pašregulācijas ceļā samazina pārvaldīšanas pakalpojumu cenas, it īpaši pasīvi pārvaldītajiem produktiem.

Pensiju pārvaldnieki daudz pārmetumu saņem par to, ka ļoti maz no pensiju uzkrājumu līdzekļiem tiek ieguldīti Latvijas aktīvos. Jūs ieguldiet Latvijā?

Jā, un mēs esam vieni no aktīvākajiem ieguldījumu veicējiem Latvijā. Mūsu ieguldījumi Latvijā ir ar kārtu virs vidējā rādītāja industrijā un mēs izskatām visas iespējas ieguldīt publiskajos tirgos esošajos Latvijas instrumentos. Mēs arī esam vienīgais pārvaldnieks, kas bez pensiju uzkrājumiem piedāvā vēl vairākus citus aktīvu pārvaldības pakalpojumus - ieguldījumu fondus, individuālos klientu portfeļus, kuros izvērtējam ieguldījumus Latvijā - gan obligācijas, gan akcijas. Izņēmums ir ātrā kreditēšana, ieguldījumus šajā sektorā mēs vispār nevērtējam. Protams, problēma ir tā, ka publiskie piedāvājumi Latvijā ir salīdzinoši mazi, tādēļ izskatām arī alternatīvo ieguldījumu fondus, kuri iegulda Latvijā gan nekustamajā īpašumā, gan meža zemēs, gan infrastruktūrā, gan privātajā kapitālā.

Un ko jūs vēl gribētu redzēt ieguldījumu iespējās Latvijā?

Pēdējos divus gadus ir redzams diezgan straujš uzņēmumu obligāciju emisiju skaita pieaugums un šī tirgus attīstība. Bet emisijas ir salīdzinoši mazas un ir zināmi limiti, cik lielu īpatsvaru no pensiju plāna līdzekļiem drīkst ieguldīt vienā emisijā. Līdz ar to lieliem pensiju plāniem šīs mazās emisijas nav īsti piemērotas, jo līdzekļu ieguldījums, ko tajās varam veikt, lai nekļūtu par galveno investoru, ir salīdzinoši mazs pret pensiju plāna kopējo apjomu, bet darbs, kas jāveic, analizējot konkrēto uzņēmumu, konkrēto vērtspapīru emisiju, tāpat ir pietiekami liels un nav salīdzināms ar potenciālo ietekmi uz aktīvu portfeli pēc tam. Līdz ar to gribētos, lai arvien vairāk kapitāla tirgū ienāk vidējie un lielie uzņēmumi, lai emisiju apjomi būtu lielāki. Šobrīd lieli obligāciju emisiju apjomi ir "Finanšu attīstības institūcijai "Altum"", "Latvenergo", atsevišķām bankām, bet ne citiem uzņēmumiem, tādēļ gribētos, lai šis tirgus turpina attīstīties.

Savukārt vietējo uzņēmumu akciju piedāvājums ir diezgan vājš. Akciju daļa kapitāla tirgū ir jāattīsta, un te ļoti varētu palīdzēt valsts un pašvaldību uzņēmumu akciju daļēja kotācija biržā.

Izvērtēsiet ieguldījumus "airBaltic" akcijās, kad nonāks līdz akciju sākotnējam publiskajam piedāvājumam?

Mēs viennozīmīgi šo piedāvājumu izskatīsim un pieņemsim lēmumu. Kā jau minēju, mūsu pienākums ir rūpēties par klientu interesēm, un, ja piedāvājums būs ekonomiski pamatots un izdevīgs, tad investēsim.

Tagadējos apstākļos gan izteikt prognozes ir nepateicīga lieta, bet kāda šogad varētu būt atdeve no ieguldījumiem?

Jau pagājušā gada beigās mēs prognozējām, ka 2025.gads būs lielu svārstību gads, jo nenoteiktība pasaulē arvien pieaug un kopš janvāra vidus Donalds Tramps to mērķtiecīgi vēl palielina. Līdz ar to prognozējamība ļoti samazinās, investori kļūst nervozāki, un mēs jau redzam svārstības tirgos. Īpaši akciju tirgos svārstīgums gan Eiropā, gan ASV būs diezgan liels. Viens gan ir skaidrs - tik labu rezultātu, kā bija 2023. un 2024.gadā, šogad noteikti nebūs.

Svārstīgums akciju tirgos gan ļauj ķert iespējas, kā uzlabot kopējo ienesīgumu, bet prognozēt kaut ko pašlaik ir ļoti grūti. Par obligāciju tirgiem prognozes var izteikt drošāk, jo obligācijas ir fiksēta ienākuma instrumenti. Mēs neparedzam strauju likmju samazinājumu ASV vērtspapīriem, vismaz noteikti ne gada pirmajā pusē. ASV dolāru valsts obligāciju ienesīgums pašlaik ir ap 4-5%, korporatīvajām obligācijām ienesīgums ir vēl lielāks un līdz ar to obligāciju segments ir investoriem pievilcīgs. Kas attiecas uz Eiropu, mēs paredzam, ka Eiropas Centrālā banka šogad samazinās likmes vēl līdz trīs reizēm un naudas cena īstermiņā stabilizēsies nedaudz virs 2%, kas bezriska obligāciju segmentā arī ļauj prognozēt ienesīgumu garāka termiņa obligācijām ap 2,5% vai tuvāk 3%. Līdz ar to obligāciju ienesīgums būs mērens, bet pievilcīgs.