Bijušajam Valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim atklāts audzējs

Slimība atnākusi klusām, neviena nebrīdināta. "Tas bija negaidīti, kad es jau biju no Valsts policijas priekšnieka amata prom. Jā, tā laikam ir lieta, ko nevar prognozēt, ko neviens nepieļauj. Katram cilvēkam ir dota kaut kāda daļa pasaules laika," Latvijas Televīzijas raidījumam "Dzīvei nav melnraksta" skaidro Ķuzis.

Pērnā gada 23. septembrī viņš sācis sajust sāpes un diskomfortu. " Tās mani sāka uztraukt. Griezos pie ģimenes ārsta, kurš nozīmēja visas analīzes. Sajūtas nepārgāja, bet pastiprinājās. Ģimenes ārsts pieņēma lēmumu, ka ir jādodas uz stacionāru. Nonācu Austrumu slimnīcā, kur sākumā apstiprināja, ka man ir iekaisis žultspūslis," atminas Ķuzis.

Bija nepieciešamas divas sarežģītas operācijas. Tiesa, tikai pateicoties tām, atklāts, ka ir arī audzējs. "Tad šī prognoze no tāda ļoti optimistiska redzējuma kļuva par realitāti tam, ka tie var būt vairs tikai pāris mēneši, ko man dzīvot."

Kā norāda Ķuzis, izteikts arī otrs variants, ka pēc gada situācija varētu uzlaboties. "Protams, saskaroties ar šo realitāti, tu nonāc situācijā, kur jāpieņem lēmums. Es sāku to cīņu ar sevi. Bija skaidrs tas, ka neviens nevar palīdzēt. Tev pašam jātiek ar to galā. Pirmkārt, jau emocionāli. "

Viņš stāsta, ka iepriekšējā dzīves pieredze iemācījusi cīnīties, nepadoties. "Eju ķīmijterapiju. Kopējais veselības stāvoklis ir stabils, tas nepasliktinās. Esmu atgriezies sabiedriskajā dzīvē. Nevienu brīdi es nepieļāvu tādu iespēju, ka ar mani kaut kas tūlīt notiks. Es zinu, ka varu, daru un darīšu. Kļūšu vesels. Arī rezultāti pēdējā pusgada laikā liecina, ka mēs to audzēju sitam."

Ķuzis ir pateicīgs, ka pirms tam bijusi nepieciešamība veikt operācijas, jo citādi par audzēju nebūtu uzzinājis, dzīve būtu ieņēmusi citas sliedes. "Ne velti šim audzējam ir iesauka "klusējošais", jo viņš nedod signālus."

Viņš norāda, ka šādā brīdī ir svarīgi saglabāt vēsu prātu. "Es esmu iemācījies uztvert faktus bez emocijām un pieņemt lēmumu. Nedrīkst krist panikā. Tas, kas ar mani notiek, tā ir dzīve. Ir labāki, sliktāki brīži, bet es nevaru žēloties. Katrs pats ir savas laimes kalējs. Protams, gribu, lai tas ātrāk beidzas. Gribu redzēt, kā izaug mazbērni, sagaidīt mazmazbērnus. Ja man būtu zināma pēdējā diena, es noteikti pārlapotu savā atmiņā tos svarīgākos dzīves mirkļus."

Jauns.lv novēl drīzu izveseļošanos!