Kam ir izdevīgi Rīgas praidi?

Padomju laikos bija tradīcija katru gadu 1. maijā doties demonstrācijā, ko rīkoja par godu visu zemju darbaļaužu solidaritātei. Daudziem tas bija obligāts pasākums, no kura nevarēja izvairīties. Ja negribēji nepatikšanas darbā vai skolā, vajadzēja iet demonstrācijā. Bija jāpūš krāsaini baloni, jānes plakāti, jāplivina karogi un vēl jāsauc: “Urā!” Kaut kas līdzīgs sāk veidoties arī tagad, kad Rīgā par teju vai obligātu pasākumu kļūst praids. Šeit gan obligāti nav visiem jāsoļo ierindā, taču tiek prasīts sabiedrības akcepts. Un šo akceptu izsniedz tie, kas atrodas pie varas. Turklāt viņi nevar neatļaut šo gājienu, jo citādi būs ziepes Briselē un Vašingtonā. Un tā – gribam vai negribam – Rīgā notiek praidi, ko tradicionāli rīko lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība Mozaīka.

Atgriežoties vēsturē, jāatzīmē, ka padomju laikos 1. maija svētkus jeb Starptautisko darbaļaužu solidaritātes dienu atzīmēja ar lielu vērienu. Krastmalā ik gadu pulcējās tūkstošiem cilvēku, kas vēroja demonstrāciju vai arī paši piedalījās gājienā. Parādē gāja sportisti un studenti, kuriem sekoja rūpnīcu un kombinātu kolektīvi. Tiem bija jāveido speciālas pārvietojamas butaforijas un plakāti, reizēm arī jāsagatavo priekšnesumi, apliecinot tautsaimniecības sasniegumus. Laikraksts Cīņa rakstīja: “Skan PSRS un LPSR himnas. Pēc tam sākas gājiens. Pirmā iet bundzinieku grupa. Stingrā solī aizsoļo aviācijas apakšvienību virsnieki. Viņiem seko jūrnieku, sakarnieku un citu ieroču šķiru karavīru kolonnas, bet pēc tam – motorizētas apakšvienības. Viņiem seko sportisti. Vieni nes kausus un vimpeļus, kas iegūti sacensībās, citi izdara vingrojumus ar lokiem, citi – ar gaišziliem karodziņiem. Pēc parādes seko demonstrācija, kurā iet studenti, rūpnīcu darbinieki. Kopējais pasākuma ilgums bija 4–5 stundas. Vakarā salūts krastmalā.”

Jāatzīst, nav nekādu šķēršļu kaut ko tādu sarīkot arī šodienas Rīgā. Piemēram, krastmalā varētu ierīkot tribīnes, kur pulcētos Saeimas un Ministru kabineta pārstāvji, blakus stāvētu un parādi pieņemtu Mozaīkas orgkomitejas locekļi un ārvalstu viesi. Demonstrācijā piedalītos lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas no dažnedažādiem Latvijas valsts uzņēmumiem un privātām firmām. Katrs ar lepnumu pārstāvētu savu struktūru un gājienā nestu sava uzņēmuma logo. No tribīnes atskanētu regulāri izsaucieni un uzmundrinājumi, piemēram: “Slava Ogres trikotāžas fabrikas gejiem!” Un visi piebalsotu: “Urā!” Vai arī: “Lai dzīvo varonīgie Latvijas dzelzceļa biseksuāļi!” Un visi sajūsmā: “Urā!” Pasākums paietu nemanot, bet vakarā bērnus iepriecinātu salūts visās varavīksnes krāsās. Un tā katru gadu. Protams, uzrastos daudz neapmierināto, taču viņus nevajadzētu ņemt vērā. Vietā atgādināt, ka arī padomju laikos netrūka ļaužu, kas bija dikti neapmierināti ar 1. maija pasākumiem, taču tāpēc komunistiskā partija neatcēla proletāriešu svētkus. Un diez vai kāds šodien uzdrošināsies publiski apgalvot, ka homoseksuālisti ir sliktāki par proletāriešiem un nav pelnījuši svētkus. Tā būtu klaja diskriminācija. Katram jāapzinās, ka visa progresīvā cilvēce atbalsta un labprāt piedalās praida gājienā, bet tumsoņas – sēž mājās un izmisumā grauž nagus.

Gājiena pozitīvie aspekti

Paredzams, ka praida kustība Latvijā turpinās attīstīties un uzņems arvien jaudīgākus apgriezienus. Taču mums nevajadzētu par to raizēties, jo būsim tikai ieguvēji. Jau tagad atklājas daudzi pozitīvi aspekti. Pirmkārt, tas ir aizraujošs pasākums – daudzi ar to aizraujas. Praids dod iespēju izpausties pilnīgi visiem bez izņēmuma. Atbalstītāji var atbalstīt, bet nosodītāji – nosodīt. Savukārt vienaldzīgie var dažādos veidos paust savu vienaldzību. Izteikties vai paklusēt drīkst pilnīgi visi. Skaidri redzams, ka praids sniedz daudziem iespēju uzlabot savu esošo situāciju un izrauties uz priekšu. Piemēram, izsakoties par praidu, politiķi var pievērst sev sabiedrības uzmanību un celt reitingus. Tā pirms pēdējā praida Raivis Dzintars nāca klajā ar publikāciju, paužot tēvišķu aizstāvību ģimeniskām vērtībām. Daudziem patika šis raksts, un tas ļāva politiķim nedaudz paplašināt savu atbalstītāju pulku. Ja arī turpmāk notiks praidi, Dzintars, visticamāk, turpinās veidot līdzīgas publikācijas un kļūs arvien populārāks. Grozi kā gribi, bet praidi sniedz viņam iespēju vairot savu politisko kapitālu. Ikviens notiekošais praids ir kā saule, kuras staros steidzas pagozēties daudzi. Praids – tas ir iedvesmojošs pasākums, uz kuru saskrien visi tie, kas vēlas pievērst sev uzmanību. Piemēram, agrākajos praidos sevi aktīvi pozicionēja un popularizēja Latvijas Pirmā partija, draudze Jaunā paaudze, Nacionālā Spēka Savienība un citas nevalstiskās organizācijas. Ļoti aktīvs un azartisks protestētājs bija luterāņu mācītājs un politiķis Jānis Šmits. Varēja just, ka viņam patīk šī lieta. Šmitā bija jūtams azarts un apbrīnojama stūrgalvība, kas tik ļoti nepieciešama cīņā pret homoseksuālistiem.

Vietā atzīmēt, ka pēdējā praidā publicitāti guva biedrība Antiglobālisti, kas gājiena laikā pie Vērmanes dārza rīkoja piketu ģimenes vērtību atbalstam. Tās vadītājam Andrim Orolam pat izdevās panākt, ka viņu aiztur policija un līdz ar to viņa vārds nokļūst preses slejās.

Nav nekādu šaubu, ka praids ir nozīmīgs pasākums arī tiem, kas lieto necenzētus vārdus. Praida laikā viņi ar baudu izkrata sirdi – gan internetā, gan uz ielas. Ieguvēji ir gandrīz visi. Pat katoļu kardinālam Jānim Pujatam geju tēma ir viena no vistuvākajām. Kā vēsta prese, šā gada 4. maijā Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienas ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā kardināls Jānis Pujats savā runā pievērsās nevis valsts svētkiem, bet gan homoseksuālistiem. Homoseksuālisms – tā ir top tēma, par kuru kardināls gatavs runāt jebkurā laikā un vietā.

Kardināls Jānis Pujats nav viens, viņam ir daudz domubiedru. Cīņa pret gejiem ir viens no savdabīgākajiem hobijiem, kuru piekopj arī citas sabiedrībā pazīstamas personas. Noteikti jāpiemin dziesminieks Kaspars Dimiters un viņa sieva Līga. Daudziem pat skauž, ka viņiem ir tik nozīmīgs hobijs. Un, kā redzams, šim hobijam netiek žēlots ne laiks, ne enerģija, ne iedvesma. Kaspars gejiem veltījis daudzas dziesmas, dzejoļus un rakstus. Precīzāk sakot, viņš veltījis daudzas dziesmas, dzejoļus un rakstus, kuros nosoda un kritizē homoseksuālismu. Bet vienalga – visa šī daiļrade veltīta homoseksuālisma tēmai, kas viņam ir ļoti aktuāla. Visticamāk, Kaspars par gejiem zina daudz vairāk nekā paši geji. Arī viņa dzīvesbiedre Līga nepārtraukti interesējas par homoseksuālistiem, viņa rīko visādas protesta akcijas un nāk klajā ar dažādiem paziņojumiem. Starp citu, Līga veiksmīgi debitēja jau pirmajā geju gājienā 2005. gadā, kad daudziem nebija ne jausmas, ka sieviete ar krustu, kas tik spilgti izceļas visu protestētāju vidū, ir Kaspara Dimitera sieva. Jau nākamajā dienā Līga pamodās slavena, jo daudzos medijos centrālā persona bija tieši viņa. Un tas bija saprotams, jo viņas ekscentriskais izskats un uzvedība piesaistīja daudzu žurnālistu uzmanību. Visnotaļ rezultatīvs viņai izdevās arī 2007. gada praids, kad viņa pamatīgi ieķērās matos kādai lesbietei, kas Rīgas Rātslaukumā skūpstījās ar draudzeni. Vēlāk cietusī stāstīja, ka abas ar draudzeni mierīgi gājušas pa Rātslaukumu, līdz pēkšņi kā cunami atbrāzusies kaut kāda sieviete un sākusi raut viņu aiz matiem. Tomēr jāatzīst, ka Līgas Dimiteres īstā zvaigžņu stunda sita 2009. gada praidā, kad viņa nogūlās homoseksuālistu priekšā uz asfalta, turot uz krūtīm krustu un baltas rozes. Viens no viņas pavadoņiem notupās ceļos un skaitīja lūgšanas. Tas bija dramatiski. Žurnālisti fotografēja un filmēja, Līga atkal bija mediju fokusā. Arī šogad viņa nelika vilties – protestējot pret Eiropraidu, Līga pieteica badastreiku. Neēda no 9. līdz 21. jūnijam.

Ar savdabīgu akciju izcēlās arī Līgas dzīvesbiedrs Kaspars. Viņš paziņoja, ka vairs neizmantos sociālos tīklus, konkrēti – Facebook, Twitter un draugiem.lv. Dziesminieks pavēstīja: “Kad lata vietā nāca eiro, jau tad uz sirds bija pamest soc. tīklus. Uzrakstīju atvadu dziesmu Balāde zilbei, tomēr tīklus nepametu. Kad nacionālais gejs Rinkevičs piesmēja tautu, nolēmu, ka viss – neauglīgo ņemšanos pārtraucu. Tomēr nepārtraucu.

Kad par referenduma ierosināšanu pret Latvijas homoseksualizāciju gada laikā atbalstu apliecināja vien padsmit tūkstoši, bija pilnīgi skaidrs, ka mūsu sabiedrība ir padevusies un ļauj, lai Eiropa ar Latviju dara visu, ko grib. Un nu Latvijas galveno ielu ir apgānījis Eiropraids, visiem mums nodemonstrējot, ka gan mediji, gan pazīstami kultūras ļaudis ir anālā seksa, ne tautas un tradicionālas cilvēcības pusē. Pret to neprotestēja nedz politiķi, nedz citi kultūras ļaudis, nedz kristieši, nedz latvju dzīves ziņas praktizētāji, vien daži dedzīgāki dīvaiņi.

Tas ir nešķīsts eiropunkts Latvijai. No 2015. gada 20. jūnija Latvija ir tikai nosaukums vienai no eirozonas sodomizētajām daļām. Te vairs nav Dainu Latvijas, valststēvu Latvijas, Ulmaņa Latvijas, cerībā Atmodu sagaidījušās Padomju Latvijas. Te vairs nav pat miņas no Atmodas Latvijas. Tādi latvieši mēs vairs neesam tauta – vien tautība. Atdzīvināt vai vismaz no nomērdētības izkustināt šo sabiedrību vairs var tikai dabas katastrofas, epidēmijas vai karš.

Facebook, Twitter un draugiem.lv mani neuzvarēja. Šīs sociālā lamatas uzvaru es. Tajās par Dieva dotā laika dedzinātāju vairs nekalpošu. Kalpošu Dievam, Viņa man dotajām iedvesmām un mākām, savai ģimenei. Mācīšos nirt dziļāk Dievā, Dabā un Darbā. Tīklus pametu 22. jūnijā 24.00.”

Daudzi gan brīnījās, pie kā vainīgi sociālie tīkli. Tikpat labi Dimiters varēja sev iecirst kājā un izlēkt pa logu. Tomēr – kas izdarīts, tas izdarīts. Kā redzams viņa izveidotajā interneta vietnē nebruks.lv, viņš nomainījis sociālos tīklus pret šūpuļtīklu, kur jūtas diezgan ērti.

Šogad Eiropraida centrālais notikums bija gājiens un sapulce, kas norisinājās Vērmanes dārzā un tā apkaimē. Gājienā pa Rīgas ielām piedalījās aptuveni 5000 cilvēku. Gājiens noslēdzās bez būtiskiem starpgadījumiem un protestiem. Šo pasākumu sāka reklamēt jau pirms pāris gadiem. Ar sajūsmu tika ziņots, ka Rīga ieguvusi tiesības 2015. gadā organizēt vienu no lielākajiem Eiropas valstu Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienības (LGBT) pasākumu Europride. Rīga šādas tiesības ieguvusi, konkurējot ar Barselonu, Milānu un Mančesteru. Kaut ko tādu izlasot, proti, ka Rīga ieguvusi tiesības rīkot Eiropraidu, daudziem radās aizdomas, ka Nils Ušakovs un Andris Ameriks piedalījušies kaut kādā starptautiskā homoseksuālistu konkursā un šīs tiesības ar lielām grūtībām, bet tomēr izcīnījuši. Tika vēstīts, ka Latvijas LGBT un viņu draugu apvienība Mozaīka, kas organizējusi vairākus praidus un iedibinājusi Baltijas praida konceptu, uzskata šīs izcīnītās tiesības par lielu sasniegumu. Kaut ko tādu uzzinot, rīdzinieki, iespējams, bija lepni un priecīgi, ka Rīgas geji „iekabinājuši” Barselonas, Milānas un Mančesteras gejiem.

Krāšņajā pasākumā ar nelielu runu uzstājās arī žurnālists Kārlis Streips, kas slavēja praida rīkotājus Kristīni Garinu un Kasparu Zālīti un atzina, ka viņiem pienāktos Nobela prēmija vai Ministru kabineta balva. Te nu jāteic, ka pie Nobela prēmijas viņiem vēl jāpiestrādā, taču Ministru kabineta balvu par labi noorganizētu homoseksuālistu gājienu Rīgā viņi, iespējams, varētu arī dabūt. Par ļaunu nenāktu arī kopīgs foto ar premjeri Laimdotu Straujumu. Vēl vienu balvu vai vismaz skaistu vimpeli viņi noteikti pelnījuši no Rīgas mēra Nila Ušakova, kas ir priecīgs un gandarīts, ka pilsēta netika piemētāta ar petardēm un kakām. Viss notika korekti un pieklājīgi. Un par to paldies policijai un, protams, arī homoseksuālistiem.

Neapstrīdami, ka homoseksuālisms sniedz dažādas darba un atpūtas iespējas. Jo vairāk homoseksuālisma, jo vairāk darba gan likumdevējiem, gan pedagogiem, gan tiesībsargiem, gan seksšopa pārdevējiem. Jau tagad daudzi žurnālisti jūtas pateicīgi homoseksuālistiem, jo tie ar savām aktivitātēm ļauj pelnīt viņiem honorārus. Vairāku gadu garumā ik palaikam notiek viedokļu pingpongs starp žurnālistiem Kārli Streipu un Viktoru Avotiņu. Abi nekādi nevar vienoties, kam ir taisnība. Kādā no publiskām uzrunām Kārlis Streips dod draudzīgu padomu kolēģim: “Būtu jauki, ja kulturāli cilvēki, kuru draugu un paziņu starpā ir pietiekami daudz geju un lesbiešu, vairs nelietotu tādus vārdus kā homītis un zilais, jo kulturāls cilvēks droši vien saprot, ka tie ir pazemojoši un neglīti vārdi.” Savukārt Viktors Avotiņš, kā izrādās, ir pietiekami ietiepīgs, tāpēc atbilde ir sekojoša: “Es gan rēķināšos ar Tavu uztveri homīšu un zilo sakarā, bet arī turpmāk vārdus izvēlēšos ar savu, nevis Tavu galvu.”

Cita starpā Viktors Avotiņš piebilst, ka diskusijai par homoseksuālismu, tā dabu un izcelsmi jābūt atklātai. Taču viņam liekas dīvaini, ka pat profesionāls kritisks uzskats netop par izvērstākas diskusijas sākumu, bet gan uzreiz tiek pasludināts par homofobiju. Avotiņš raksta: “Es gribētu pamatotu zinātnieku, speciālistu viedokli tur, kur šobrīd, manuprāt, ņemas manipulatori un propagandisti. Tostarp – ar ministru, politiķu vai politologu tituliem. Es gribētu zināt, cik lielā mērā šīs polemikas sakarā var runāt par indivīda, cilvēka tiesībām, cik lielā mērā – par grupu tiesībām? Un – kā tās te savstarpēji spēlējas. Es gribētu zināt skaidri definētas geju īpašās patiesības un īpašās vērtības, kuras ir nostiprināmas ar likumu iepretī citām vērtībām. Kāpēc tas tā jādara, ja geji ir “tādi paši kā visi pārējie”? Kāpēc, ja runa ir par seksuālo orientāciju, nepietiek ar vispārēju tiesisku regulēšanu, kad iznākumu nosaka taisnīga Temīda, kurai vienaldzīga katra orientācija? Manuprāt, te velk uz tādu kā vienvirziena tiesiskumu, kurš provocē reketa iespējas no visādu mazākumu un vairākumu puses.”

Rīgas praidu rīkotāja Mozaīka savā interneta mājaslapā vēsta, ka organizācija dibināta kā atbildes reakcija uz homofobijas vilni publiskajā telpā, ko izraisīja pirmais praida gājiens Rīgā, kas notika 2005. gada 23. jūlijā. Vairāki šā praida dalībnieki un viņu domubiedri nolēmuši dibināt organizāciju, kas nodarbotos ar tiesību aizstāvību, strādātu ar politiķiem, lēmumu pieņēmējiem un viedokļa līderiem, stratēģiski pieietu pozitīvu likumdošanas izmaiņu veicināšanai un uzrunātu gan LGBT kopienu, gan sabiedrību kopumā. Kā izrādās, Latvijas geju aprindās nav īstas vienprātības par Mozaīkas darbības vērtējumu. Piemēram, 2007. gadā Latvijas Nacionālā lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu (LGBT) organizācija ILGA Latvija paziņoja, ka norobežojas no Latvijas praida un tajā nepiedalīsies. Turklāt organizācija iebilda pret šādu pasākumu rīkošanu. ILGA Latvija pauda uzskatu, ka šie pasākumi neveicina iecietību un neizglīto sabiedrību, bet gan tieši pretēji – veicina neiecietības un agresivitātes palielināšanos pret seksuālajām minoritātēm, šķeļ sabiedrību un pasliktina seksuālo minoritāšu stāvokli Latvijā. Viņuprāt, Mozaīkas galvenais mērķis, organizējot šos pasākumus, ir nevis izglītot un veicināt iecietību, bet gan popularizēt sevi. Agresivitāti un neiecietību izprovocē tikai un vienīgi pati Mozaīka, pauda ILGA Latvija. Turklāt seksuālo minoritāšu organizācijas veiktā aptauja liecināja, ka ažiotāža un mākslīgi radītā spriedze ap Latvijas praidu nav par pamatu, lai praids veicinātu draudzību, iecietību un sapratni. “Diemžēl jāsecina, nav nekādas garantijas, ka praida dalībnieki, tā pretinieki vai pat vienkārši vērotāji varētu justies droši,” bija teikts organizācijas paziņojumā plašsaziņas līdzekļiem. ILGA Latvija ieteica seksuālajām minoritātēm nedoties gājienā, lai izvairītos no konfliktsituācijām un iespējamās vardarbības un neiecietības eskalācijas. Organizācijas veiktā seksuālo minoritāšu aptauja liecina, ka 82% seksuālo minoritāšu nevēlas praidu.

Šajā aspektā vērts pievērst uzmanību publicista Jāņa Kučinska pārdomām par šo tēmu. Viņš raksta: “Patiesībā Mozaīkai nav nekāda sakara ar reāliem Latvijas homoseksuāļiem. Latvijas homoseksuāļi nav organizējušies un nav pilnvarojuši Mozaīku pārstāvēt viņu intereses vai runāt viņu vārdā. Mozaīka ir starptautiskas organizācijas filiāle, kuru finansē Rietumu fondi, it sevišķi Dž. Sorosa Atvērtās sabiedrības fonds, kā arī ASV un Nīderlandes vēstniecības Latvijā, bārs Golden un Latvijas budžets caur Sabiedrības integrācijas fondu. Mozaīka ir Starptautiskās lesbiešu un geju asociācijas Eiropas reģionālās nodaļas biedre un ASV finansētās Amnesty International stratēģiskais partneris Latvijā.

Tātad Mozaīka ne kādā veidā nepārstāv Latvijas homoseksuāļus, bet ir ārvalstu finansēts un vadīts kultūras kolonizācijas aģents Latvijas teritorijā, kas darbojas ciešā saskaņā ar šeit iedibināto vietvalžu režīmu un tiek finansēta arī no Latvijas budžeta.

Mozaīkas mājaslapā uzskaitīti arī citi līdzīgi, ārvalstu finansēti sadarbības partneri: Baltijas HIV asociācija, resursu centrs sievietēm Marta un Latvijas ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācija Papardes zieds. Nav nekāda konkrēta pamata uzskatīt, ka arī paši Mozaīkas dalībnieki būtu homoseksuāļi, lai gan šādu varbūtību nevar izslēgt. Mozaīka – tas ir tikai viņu bizness, veids, kā viegli piesaistīt naudu (baroties no bagātīgiem grantiem) un bezrūpīgi dzīvot.”

Tāds, lūk, ir Jāņa Kučinska viedoklis, kas jau saņēmis kritiskas atsauksmes. Izteiktas versijas, ka publicistam vienkārši skauž, ka Mozaīkas pārstāvji uzoduši tik labu biznesu. Turklāt ir skaidrs, ka praids veido Latvijas sabiedrību daudz interesantāku un krāsaināku. Tāpat nav noslēpjams, ka konkrētais gājiens daudzus homoseksuālistus iepriecina un patīkami uzbudina. Nevar nepamanīt, ka gājiens uzbudina arī homofobus. Zināma intrigas deva tiek arī skatītājiem, kas gaida turpinājumu. Eksperti norāda, ka tas nemaz nav labi – tik reti rīkot praidus. Nākamais praids Rīgā plānots tikai 2018. gadā, kad Latvijas galvaspilsētā norisināsies Baltijas praids. Viens praids trijos gados – tas tomēr ir par maz, lai apmierinātu publiku. Tiek izteiktas pamatotas cerības, ka šo pauzi Mozaīka aizpildīs ar citiem saturīgiem pasākumiem. Piemēram, ar geju spartakiādi, lesbiešu dziesmu svētkiem vai biseksuāļu domino turnīru Doma laukumā.

Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Anete Janševica, Ieva Čīka/LETA, Evija Trifanova/LETA